Krista Burāne: Pasaki (70)
2006. gada 27. augustā, plkst. 23:47
Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
Labi, tātad es klusiņām skaitu alfabētu, bet tu saki stop.
Stop!
S
Maijuks sarauc degunu un mirkli domā.
Es lādēšu kuģus ar... sniegu!
Pāri stūrei skatos uz pavasarīgo ceļu un saku – bet es lādēšu kuģus ar... sauli!
Mammu, tagad tava kārta, nu?! – Maija piebāž degungalu pie Ilzes auss – Ko tu tajā telefonā visu laiku skaties? Mammu, spēlējam taču!
Labi. Es lādēšu kuģus ar sakāmajiem! – atbild Ilze.
Atpakaļskata spogulī redzu savu meitu un mazmeitu. Ilze šodien dūmakaini skaista pelēkzilajā kažociņā. Maijuks, protams, nevar nosēdēt mierā un visu laiku dīdās. Vispār viņa malacis – lasīt iemācījās jau bērnudārzā un tagad savos desmit gados gandrīz jau kā liels cilvēks.
Es lādēšu kuģus ar... suņiem!
Es lādēšu kuģus ar... somām!
Es lādēšu kuģus ar... sigismundiem!
Mēs lādējam kuģus ar
skolām, samtiem, sarmām, segām, sirmumu, saldumiem, skujām, skaidām, sulām, sudrabu, sakām, sijām, saujām, siltumu, sukubiem, skarām, spilveniem, sirdīm, skarabejiem, saldējumiem, sāniem, sārmiem, salmiem, skumjām... un braucam pie manas mammas, pie Omja. Priekšā ir visas garās Lieldienu brīvdienas un agrie pavasara sētas darbi. Gaisma ir spiedīga, es samiedzu acis. Vajadzēja paņemt saulesbrilles.- Es lādēšu kuģus ar saulesbrillēm!
- Vecmamm, es vairs negribu, apnika! Citu spēli tagad! Un kad mēs būsim galā? – Maija dīc.
- Nu drīz, tu taču zini... līdz lielajam pagriezienam vēl minūtes pdesmit un pēc tam pa mazo celiņu biki... Ilze, izdomā, ko darīt! – saku.
Kaut kas taču man viņai ir jāsaka... tikai kas? Vajadzētu aprunāties, bet varbūt arī nevajadzētu. Ja viņa gribētu, gan jau izstāstītu. Vakarā pasēdēsim pie tējas... tad jau redzēs.
- Nu... nu... nu saceram stāstu. Viens sāk un pārējiem ir jāturpina, - saka Ilze, neizlaižot telefonu no rokām, - mamm, sāc tu!
- Reiz dzīvoja... pats neglītākais putns uz pasaules un viņu sauca Viktorija...
- Tam putnam nebija spalvu un viņš bija ļoti nelaimīgs... – turpināja Maija.
- Tāpēc Viktorija aizgāja pie vardes un teica: „Mīļā varde, vai tu man lūdzu nevarētu aizdot kādu spalviņu?” Bet varde atbildēja: „Nē, nevarētu!” un lepni aizpeldēja, - teica Ilze.
Tajā brīdī īsi iekurkstējās viņas telefons, un es satrūkos.
- Īsziņa, - Ilze paskaidro, - par to, ka vairs nav vietu citām īsziņām. Eu, kamēr mēs braucam, es izdzēsīšu, kas man te sakrājies, ja? Pēc tam jau nebūs laika. Omis kā pieliks pie darbiem, tā vaļā netiksim. Maijuk, saceri to pasaku kopā ar vecmammu, ja?
- Nu lāāābi... - mazliet vīlies novelk Maijuks.
Es neko nesaku. Kaut kā mums tā iegājies. Klusēt.
Ceļš ir nožuvis un sauss. Viss ir mierīgi. Es turpinu.
Tad Viktorija aizgāja pie degunradža: „Visudārgais degunradzi, vai tu nebūtu tik laipns un neaizdotu man kādu spalviņu!”. Bet degunradzis paskatījās uz Viktoriju un atbildēja: „Nē, man pašam vajag!”
***
Slaidi pirksti uz vecas Nokia tastatūras. Burti un cipari dažiem taustiņiem pavisam nodiluši. Katru reizi, kad ekrānā parādās maza aploksnīte, cauri bālajai plastmasai iespīdas gaismiņa. Tad ir jāizvēlas. Un es izvēlos.
izvēlne
ziņas
paņemt
īsziņas saņemtās
iespējas
izdzēst
vai izdzēst īsziņu?
labi
īsziņa tiek izdzēsta, izdzēsta, izdzēsta, izdzēsta, izdzēsta.
Telefona displejā mirgo 11:25.
Es gribu tev palīdzēt. Izdarīt kaut ko, lai tev ir vieglāk. Saki, ko? Gribu, lai tev ir forši. Jā!:) 18:21:16, 28.02.06
:) Miegs piezogas, kad tu guli, un istabas stūrī ar lielu cepuri stāv tavs sargeņģelis. Nu tādu lielu, lielu platmali kā Donkihotam. Sak’ brīnumsapņus! 00:04:34, 29.03.06
Man tevis ļoti pietrūks, ļoti. Tas nāk kā liels vilnis 14:56:09, 01. 03. 06
Nē, nē... es nerakstīju nākotnes formā.:)drukas kļūda. Nolādēta drukas kļūda! Es trīsreiz mēģināju aizsūtīt tev īsziņu, kurā gribēju pateikt, kas ir manī. Un beigās aizsūtīju kļūdainu. Stulbi, ne?:):) 16:17:00, 01.03.06
Pēc tava zvana man palika tik labi! Vēl dzirdu skanam tavu balsi, tas man liek smaidīt. Man gribas smieties balsī kā vājprātīgajam! Laimīgs :):) 21:17:23, 01.03.06
Diez vai man šovakar sanāca izdibināt noslēpumu?:) Toties ieguvu, ko varēja paņemt – katru tavu lūpu kaktiņu pastiepšanos burvīgā smaidā. Visus tavus elpas vilcienus, kas pie katras izelpas izraisa manī zemestrīci... man, protams, ar to nepietiek, vajag vēl un vēl, bet būšu uzmanīgs un pacietīgs. Mācīšos no Hemja – pirms nolikt pie malas šodien uzrakstīto, viņš atstāja galvā rindkopu rītdienai. Ar labu nakti, brīnišķīgā!:) 01:08:03, 03.03.06
Man liekas, es varētu tevi pazīt pat ar aizsietām acīm. Un, ja tu slēpsies zem maskām, es ķeršos pie Šarlaka Homa metodes. Palūgšu visu novilkt. Visu! Un tad jau jutīšu. Bet ja nē, tad paložņāšu ar mēli pa auss gliemežnīcu. Es zinu, ko tu jūti, kad es tev pieskaros! :) 18:47:50, 04.03.06
Mana straujā un aprautā elpa tevi saraus pa gabaliem un ielidinās kosmosā, mazais. :) 19:00:35, O5.03.06
Es vairs negribu ēst. Gribu tevi pacelt un ielikt gultā, apsegt tevi ar dūnām un no tavas elpas ritma un acu mirdzuma izvīt skaistāko Tunisiešu šūpuļdziesmu. 22:15:51, 08.03.06
Iededzu sveces, aizkūpināju vīraku. Uz riņķi aizgāja Chet Baker... Domāju izslēgšu gaismu... Izslēdzu. Un sveču liesmas sakrita uz tukšo vīna pudeli. Kā gribas vīnu lēnām kopā ar tevi. Laikam jāsniedzas pēc gaismas slēdža, lai tas izdzenā to visu. Citādi nebūs miera:) 21:20:24 11.03.06
Es tikko uzklāju jaunu smaržīgu palagu… iešu iemērkt rokas iekš Feiry vai paņemšu grāmatu… un aizmirsīšu par vīna garšu mutē... par tavu garšu… par tavu muguru un to kā mana roka meklē ar viņu sapratni… tavi krūšu gali un mans sakodiens... ne ne… iešu nomazgāt traukus.:) 21:38:35, 11.03.06
Esmu aiz tevis… manas rokas ir daudz bezkaunīgākas, viņas uzreiz attaisa tavas bikses un ļaujas ieslīdēt aiz tavām mežģīnēm… tu jau turies pie izlietnes malas..21:58:22, 11.03.06
„Es tev uztaisīšu seksa un literatūras svētkus,“ teica Henrijs „mēs mīlēsimies, runāsimies, mīlēsimies un atkal runāsimies..“ 22:03:23, 11.03.06
Kāpēc tu piemini Bukovski? Kāpēc viņš stāv pie ledusskapja? Lai iet ārā un ienāk vēlreiz un kā džentelmenim pieklājas sasveicinās, pirms kaut kur apstājas! 22:29:59, 11.03.06
Jā, Millers. Bet ne jau Henrija pieminēšana bija svarīga, bet gan tas, ko viņš pateica. Tas teikums, tikai. Es biku sadusmojos, man arī nepatīk, ka tad, kad mīlējamies, tu sāc runāt par citiem! 22:55:06, 11.03.06
:):) ārprāc, beidzam pukoties, labi?:) es esmu vainīgs. Nevaru bez tevis, tu mani nostiep kā stīgu pat tādā attālumā!:) tāpēc arī sprāgstu! Skūpstu tavu ceļgalu. 23:04:00, 11.03.06
Ar labu nakti, brīnišķīgā, tu mana hiacinte, mana puķe!:) 23:10:59, 11.03.06
Piespiežu tavu galvu sev pie krūtīm, mūsu kailie augumi savijas, un es tev čukstu – nebaidies… 23:48:57, 12.03.06
Paskatos pulkstenī – 11:30.
Mammu, mammu! Tu dzirdēji, kas notika ar Viktoriju?
Jā, mīļum, es dzirdēju. Tev labi sanāk stāstīt, - es atbildu.
Kaut kur vēderā skraida desmit traki eži, un izdzēstās īsziņas kā peļķes šļakstās gar potītēm. Pakustinu kāju īkšķus, pirkstu starpās salien auksti burtu dubļi, un es iekožu mēlē. Au! Paceļu acis un sastopu mammas skatienu spogulītī. Cik ilgi viņa skatās? Uzsmaidu. Diez, vai viņai arī kājas slapjas? Droši vien, ka nē. Gan jau pie Omja braucot, gumijniekus uzvilkusi. Mamma tāda praktiska. Un ko viņa domā? Es nekad neesmu to vaicājusi. Varbūt vajadzētu aprunāties. Bet. Nu. Mēs tik sen neesam to darījušas. Vai mēs vispār kādreiz esam sarunājušās?
***
Es piespiežu vaigu logam. Vēss. Vecmamma lika silti saģērbties. Mamma kā vienmēr neko neteica. Viņa jau vispār pēdējā laikā maz ko saka. Vienreiz redzēju, ka viņa raud. Ja mums klasē kāda meitene raud, mēs viņu ievelkam tualetē un cieši apskaujam. Visas klases meitenes. Un stāstam visādus jokus. Bet mammu skolas tualetē ievilkt nevar. Viņa uz skolu vispār nenāk.
Kad man mājās paliek skumji, es lienu zem segas. Es jau vispār esmu liela meitene... un raudu maz. Nav ko raudāt, jādzīvā – saka vecmamma. Nu skaidrs! Tad mamma it kā jokojot piebilst, ka viss, kas mūs nenogalina, padara tikai stiprākus, un man esot jābūt stiprai, jo cilvēks var paļauties tikai pats uz sevi, uz citiem nē, un tad, ja esi vājš, tad neviens tevi vērā neņems. Kā saka Omis – slims cilvēks jau nevienam nav vajadzīgs.
Vispār ir šausmīgi karsts un gribas dzert, bet mamma teica, ka limonāde ir bagāžniekā, un mēs tagad nestāsimies, jo drīz būsim pie Omja. Es jau varu arī paciesties. Turklāt mēs ar vecmammu tagad saceram pasaku. Viņa kaut ko pasaka un tad es, tad atkal viņa, un tad atkal es.
Pats neglītākais putns pasaulē Viktorija aizgāja pie ziloņa un teica: „Mīļo ziloni, tu esi tik liels. Tev noteikti nebūs žēl man iedot kādu spalvu. Tu taču redzi... es esmu tik neglīta, tik plika!”
Un zilonis teica: „Man, protams, nav žēl tev iedot kādu spalvu, jo es esmu tik liels, bet man negribas. Man vienkārši negribas. Ar mums ziloņiem tā gadās. Un, ja negribas dot, tad arī neko nevar iedot! Bet tu aizej uz cirku. Man liekas, ka cirka direktors tev palīdzēs.”
Cirka direktors, ieraudzījis Viktoriju, sasita plaukstas un teica: „HA! HA! HA!”. Viktorija īsti nesaprata, kas viņai tagad būtu jādara, tāpēc drošības pēc pakniksēja.
To ieraudzījis, cirka direktors vēlreiz sasita plaukstas un tagad teica: „HA! HA! HA! HA! HA!” Viktorija pakniksēja vēlreiz. Nospriedusi, ka nu jau sasveicināšanās ir galā, viņa iekrekstējās un vaicāja: „Godājamais cirka direktora kungs! Vai jūs gadījumā nezināt, kur es varētu dabūt sev spalvas?”.
Cirka direktors izbrīnīts sasita plaukstas un vaicāja: „Bet kāpēc tev ir vajadzīgas spalvas? Ar tām tu kļūsi par vienkāršu putnu, kas izskatās pēc it nekā. Tagad tu esi tik neglīta, ka vari ar to pelnīt labu naudiņu! Un ar labu naudiņu tu vari sev nopirkt parūku, ja jau tā vēlies! HA! HA! HA! Es ņemu tevi savā trupā, bet tev ir jāpaliek par pašu neglītāko putnu pasaulē!”
Viktorija sāka raudāt.
„HA! HA! Ļoti smieklīgi! Mēs iekļausim to programmā! Tas sauksies – Pašas neglītākās asaras!”
Par to Viktorija sadusmojās un iesita cirka direktoram pliķi! Tad sadusmojās cirka direktors, sagrāba Viktoriju aiz kājām un teica: „Labi, ja negribi pie manis trupā, tad es tevi izvārīšu zupā!”
Pie cirka telts stāvēja milzīgs katls ar ūdeni, un cirka direktors tajā iemeta Viktoriju. Viņa aizžmiedza acis un ienira.
Kā, kā tu teici? Aizžmiedza acis un nomira? – iesmejas vecmamma. Ilze, dzirdēji? Nepagāja ne piecas minūtes, kad Maijuks ņēma un novāca to mūsu Viktoriju!
Nē! – es strīdos pretī, nevis nomira, bet ienira! Klausīties vajag!
Nu labi, labi, - saka vecmamma un jautā mammai, - Ilze, negribi turpināt?
Bet mamma pakrata galvu. Viņa atkal skatās uz telefonu. Viņa tik bieži raksta īsziņas, ka podziņas ir pavisam nodilušas. Telefons mammai vecs, man būtu kauns viņu uz skolu ņemt. Tur visiem jauni, krāsaini, ar fotoaparātiem. Bet mamma saka, ka nav ko naudu tērēt muļķībām, telefons ir domāts zvanīšanai un, ja to var izdarīt ar veco, tad nav nekādas jēgas pirkt citu. Bet viņa jau nezvana. Viņa pa telefonu nerunā. Tikai raksta un raksta. Un kas viņai tur atbild?
Paskatos pa logu. Aiz tā mežs.
Vecmamm, es gribu čurāt! Čuuuuurāāāt! Apstājies, lūdzu! Vecmamma aptur mašīnu, un mēs kāpjam ārā.
Ejam, - viņa saka, - tikai nekāp peļķēs! Ilze paliksi?
Mamma pamāj ar galvu.
***
Es palieku mašīnā. Pasaule ir tur ārā ar kūstošo sniegu, dubļiem un pavasari. Pie Omja droši vien lāstekas pil no pakšiem un apakšā krājas tērcītēs. Ziemas slapjās kapsētiņas. Patiesībā man riebjas šis bezspēks. Un es pati sev riebjos. Tāpēc, ka klusēju. Par būtisko esot jāklusē, un vārdi jānorij kā krupji. Par būtisko esot jāklusē.
Pulkstenis telefona displejā rāda 11:35.
Pakš, pakš, pakš, pakš... turpinu dzēst sarunas pusītes.
Savā galvā patreiz veidoju dialogus ar tevi, protams, fr :) atrodu visādus vārdiņus un salieku teikumu tev :je sours quand tu parles avec moi. Je suis joyeux. Un tu atbildi: je aime ton dents, je aime parle avec toi.:) (Es smaidu, kad tu runā ar mani. Esmu laimīgs./ Man patīk tavi zobi. Man patīk runāt ar tevi) 21:20:38, 14.03.06
Tu man esi vistuvākais cilvēks pasaulē. Man nav robežu, ko nevar šķērsot. Tu viņas šķērso vienu pēc otras. Man patīk, kā tu ienāc manī. 01:56:37, 16.03.06
ĒEEEEEEzIIIIIIT, kur tu esi? 21:20:23; 18.03.06
Man ir caurums krūtīs. Tāds kā ar mednieka bisi izšauts. Bet vispār labi.:) 11:29:09, 20.03.06
Es nekad nelietoju drošības sistēmas. Esmu drošs savā nedrošībā. Arī ar tevi.:) 12:59:06, 23.03.06
Neatvainojies. Nevajag. 11:11:11 24.03.06
Man arī sāp kakls. Jo tā nav klusēšana. Patiesībā tie ir kliedzieni 21:26:53, 26.03.06
Paldies Nekā. Nē drīzāk slikti… un tad atkal bultiņa uzlec pie iedaļas N.:) Pilnīgi psihi.17:58:03, 27.03.06
Ai, neklausies manī. Vienkārši aizmirsti. Pieaudzē spārnus un cel sevi mākoņos!:) 18:04:40, 27.03.06
Pēdējā sms bija par to, lai neklausies un aizmirsti žēlošanos, kas izvēlās no mana telefona. Laikam klusēšanai tomēr nav ne vainas, jo kā sāku runāt tā… plurk!:) 18:20:25, 27.03.06
:)Es šķaudu.. il pleut… min nez coule avec lui. Je pense de toi aussi. (nevaru noturēties neuzrakstot kaut ko absolūti gramatiski nepareizu fr. val.:), 20:10:49, 28.03.06
Nu tur tipa man deguns tek… ārā līst… es domāju par tevi.. Tā jā 8-), 20:20:17, 28-03-06
Vai piena vietā var likt skābu krējumu? Kas no tā iznāk? 22:06:18, 28-3-06
Nesaprašana ir ērkšķainais ceļš uz absolūto saprašanas iegūšanu no absolūtās patiesības dziļurbuma kaut kur tālu okeānā.:)) citējot atsaukties obligāti.;) 22:15:18, 28-03-06
Ja runā par mums, tad šķiet, ka tālāk par manu istabu mēs nevaram tikt, un atkal manas vainas dēļ. Atceries, kā tu pati teici, ka mana istaba ir kā kapsula kurā pazūd laiks, tā ir pasaule kuru es varu izveidot piem cilvēkiem. Ārpus tās nekas nesanāk. Šāda kapsula nespēj eksistēt ilgi, pareizākais būtu viņu izšķīdināt. 22:44:43, 31-03-06
Uzšuj vienu maisu vārdiem un reizi gadā kā loterijā vilksim ārā pa pusteikumiem un veselām runām... atceroties to, ko paspējām izrunāt, ko nenoklusējām. 22:40:32, 01-04-06
Maigums ir jādod tikai tam, kas to ņem pretī. Ja tu zini, kā maigums plūst pāri, tad tu saproti, kā es jutos tev līdzās. Tas bija īsts, man to gribējās dot un tu ņēmi, un viss bija fantastiski. Bet tad tas aptrūkās. Tev šķiet, ka tā nenotiek? Tad esmu kropls izņēmums. Manas durvis aizvērās, un, lai kā es centos tās atgrūst, man nesanāca. 21:35:47, 03-04-06
Jā, es tev atdošu visu. Grāmatiņas, žurnālītis, zobu birstīte, lietussargs. 21:40:47, 03-04-06
Kāpēc? Jo bija tik tuvu… jo ir nakts… jo ir sajūta, ka kaut kas izzūd... jo tik brīnumaini ir sajust blakus, bet tad pēkšņi attopies viens... es zinu, es arī jūtu. 22:58:37, 03-04-06
Tagad man šķiet, ka laime ir tas, kas nepaliek atmiņā. Es neatceros… vai jebkad esmu bijis laimīgs. Bet es ticu tam brīdim, kuru dzīvoju, un tas, ko saku ir īsts... tajā brīdī. Katrs mazais gabaliņš ir patiess, bet viss kopā izskatās pēc meliem. Sviests. 23:38:07, 03- 04-06
Es esmu bijis priecīgs ar tevi, patiešām priecīgs. Ievilku tavu klātbūtni caur savām plašajām nāsīm… pie jūras… pie manis… pilsētā... tout le mond!:) 23:48:51, 03-04-06
Pielieku pieri pie stikla un skatos, kā Maijuks ar mammu lien ārā no meža. Stikls aizsvīst no manas elpas, un es uz tā rakstu – DOMĀJU PAR TEVI. Uzrakstu un uzreiz nodzēšu. Tad atveru telefona katalogu, atrodu tavu vārdu un izdzēšu. Tagad es varēšu norīt visus vārdu krupjus, jo viņiem vairs nebūs, kur lēkāt.
Pulkstenis 11:45.
***
Mežs smaržo pēc kūstoša sniega un slapjas koka mizas, tāpat kā pavasarī pirms piecdesmit gadiem, kad ar Omi bridām mājās. Tagad iesēdinu Maijuku mašīnā. Nodauzu zābakiem dubļus. Sēžos pie stūres. Jocīgi... zem pedāļiem ūdens. Nu, šausmas! Būs kāds caurums grīdā? Prasu Ilzei, vai pie viņas arī slapja grīda. Viņa pamāj ar galvu. Kaut kā pārāk mierīgi.
Un sen jau? – prasu.
Nē. – atbild Ilze
Kāpēc tu man neteici? – dusmojos
Domāju, ka tas pāries. – viņa saka.
Un ko man tagad darīt? Līdz Omim palicis pavisam īss ceļa gabals. Riskēt un braukt?
Bet no kurienes tas ūdens varēja uzrasties? – nervozi prasu Ilzei. Viņa parausta plecus.
Es zinu, es zinu! – iesaucas Maijuks.
Nu, ko TU vari zināt! – apsaucu viņu, bet Maijuks neliekas mierā. – Kā!? Atceries?! Viktorija! Viņu iemeta tajā lielajā ūdens katlā, ja... un šitas ūdens ir no šļakatām, kad viņa aizžmiegusi acis ienira!
Pat gudri bērni reizēm var būt kaitinoši. Es uzmanīgi iedarbinu motoru... viss it kā kārtībā. Bet manas kājas tomēr atrodas peļķē, tāpēc sirds tāda nemierīga.
Mammu, mums jāpabeidz tā pasaka! – uzstāj Maijuks, un Ilze ieliek telefonu kabatā.
Es nepiedalos, - saku – man te tā mašīna tomēr uztrauc. Jācer, ka tiksim galā.
Maijuks mazliet padomā un tad atsāk stāstīt.
Viktorija atvēra acis tikai pēc kādas stundas. Viņa joprojām nira. Ūdens bija silts.
O, izrādās, ka es māku peldēt, - brīnījās Viktorija, - un liels gan tas riebīgā cirka direktora zupas katls! Vai varētu būt, ka esmu izbēgusi?
Viņa skatījās ūdenī uz savām kājām, kas veikli airējās, un spārniem, kuri kūla ūdeni ar varenu spēku. No Viktorijas uz augšu cēlās burbulīšu salūts, un viņa, aizturot elpu, vēroja skaisto skatu.
Ar laiku ūdens kļuva aizvien gaišāks, un Viktorija saprata, ka vairs nepeld uz leju, bet nu jau ceļas augšup.
Pēc mirkļa viņa iznira. Izbāzusi galvu virs ūdens, Viktorija palūkojās apkārt. No cirka vairs nebija ne vēsts. Viņa peldēja okeānā netālu no krasta, pa kuru pastaigājās varde, nīlzirgs un zilonis. Ieraudzījuši pašu neglītāko putnu pasaulē, viņi sāka māt ar ķepām un aicināt viņu sev klāt.
Viktorijai patiesībā negribējās satikt skopulīgos zvērus. Bet viņa bija ne tikai pats neglītākais, bet arī viens no pieklājīgākajiem putniem, tāpēc tomēr devās sasveicināties!
O, Viktorij, tu šodien tik labi izskaties! – nokurkstēja varde.
Viktorij, visu cieņu! Tu izskaties apburoši! – nokrekšēja nīlzirgs.
Dārgā, tu esi brīnišķi skaista! – noelsās zilonis.
Viktorija savilka dūrītēs savus bezspalvu spārnus, nostājās boksera pozā uz plikajām kājām un trīcošā balsī teica – ak, tad paņirgāties gribas, ko, ja?! Nu nāk tik šurp, es varbūt arī neesmu skaista, bet sevi aizstāvēt pratīšu.
Varde, nīlzirgs, zilonis sāka smieties un cits caur citu centās paskaidrot, ka viņu teiktais nav nekāda ņirgāšanās.
Saproti, dārgā! Mēs šobrīd atrodamies zemeslodei otrā pusē!
Cirka direktors tevi zupas katlā iemeta Eiropas ziemeļos, bet izpeldēji tu Dienvidamerikā!
Un saproti, te viss ir otrādi! Pilnīgi otrādi! Melns ir balts, salds ir skābs, vasara ir ziema un pūkains ir ass. BET TU, BET TU ESI GLĪTA!
- Vai patiešām? – vēl aizvien neticēja Viktorija.
- Oui, oui! – laižoties garām nočiepstēja kāds sīks putniņš.
Vai „jā” šeit nozīmē „nē”? – pēkšņi satraucās Viktorija.
Jā! – iesmējās varde.
Nē! – pārliecinoši ierēcās nīlzirgs.
Tas nav svarīgi! Ja vieni un tie paši vārdi var nozīmēt pretējas lietas, tad kāda jēga vispār kaut ko teikt? – viltīgi smaidot čukstēja zilonis un apklusa.
Viktorija padomāja, padomāja, padomāja un nākamajā rītā atvēra okeāna krastā spalvu kiosku. Tūristiem patika un viņi pirka visu – mazās pelēkās pāvu spalvas, lielās melnās zvirbuļu spalvas, pūkaini rozā vārnas spalvas, milzīgi baltās sarkankrūtīša spalvas, un visu citu, ko vien Viktorija viņiem piedāvāja...
- ...un beigas! – saka Ilze, - re, kur Omi jau var redzēt!
Nu, kā jums tur, kājas vēl joprojām slapjumā? – Es vaicāju savām meitenēm. Viņas papurina galvu, un mēs iebraucam Omja sētā.
Omis stāv savas astoņdesmit gadus vecās rokas priekšauta kabatās sabāzis. Es izkāpju no mašīnas un attaisu durvis Maijukam, kurš tūlīt prasa pēc limonādes. Ilze jau stāv pie bagāžnieka un ceļ ārā mantas.
Čau, Omi!
Čau! Kā atbraucāt?
Mašīnā kaut kāds ūdens sūcas.
Līdz dīķim varēsi aizbraukt?
Jā, ko tur?
Mīcei bērni istabaugšā. Nonesīsi? Vakar piedzima.
Kur liksim?
Nekur. Sūtīsim jūrskolā.
Nu jā, pavasara sētas darbi.
Es skatos uz savām rokām un domāju, ko pēc dažām minūtēm teikt Mīcei, Maijukam, Ilzei.
Omim aiz muguras pil lāstekas. Smaržo pēc pavasara, un man ir slapjas kājas.
- Omi, pasaki kaut ko!
bite 28.08.06 10:37
Emociju gamma. Smeldze. Iekšējās pasaules dzīve, ko redz un jūt tikai pats. Un dzīve turpinās arī pēc tam, kad sniegs ir izkusis.. Tikai brīnumspalviņas meklējumi turpinās. Neapzināti.
Nr. 696 28.08.06 13:12
Vai drīkst būt tā, ka man nepatīk? Nu tad lūk - man nepatīk. Apraksta veids un rezultāti ir tik man tik sveši, ka pat gribēdams nespēju ielasīties.
V.K. 28.08.06 14:15
es arī esmu pieradis lasīt cita veida daiļliteratūru, bet šis darbs mani reāli aizkustināja. ļoti blīvs un tai pat laikā nekā nav par daudz. valoda žanra ietvaros pietiekami jaudīga. iespaidu atstāj tas, kā personāži katrs no savas puses iezīmē situāciju, mašīnā braukšanas aura ar Ilzi, kas noslēgusies sevī, uzburta lieliski. stāstiņš par putnu arī pelnījis žetonu. noskaņas ziņā līdzīgu efektu spēj panākt tikai Neiburga. vienīgi man reāli tizls likās tas franciski rakstošā džeka tēls, bet pieņemsim, ka viņam nemaz nebija jābūt netizlam - kārtējais āksts un pamuļķis, kas vazājas rinķī ar akustisko ģitāru (parasti gribas tādiem uzšaut). un vispār, šis ir vēl viens teksts, par kuru nav jāšaubās, ka tas ir labs. tas, ka kādam nepatīk - pilnīgi ok. pilna pasaule ieciklētu jefiņu.