J.T. LīRojs: Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu (34)
2006. gada 24. augustā, plkst. 11:27
Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
Atēna, 2006
Spiežu rokas balinātāja ūdenī un viegli berzēju asins traipu. Un tas sāk izzust kā neredzamā tinte.
“Nosist tevi!” mana māte kliedz, vēl arvien apslāpēti.
“Dēls, es nevaru viņu ilgāk noturēt, labāk pazūdi”. Es vēlos, kaut izlietne būtu pietiekami liela, lai es tajā varētu ierāpties.
“Tu dzirdi mani?” viņš kliedz.
Es paceļu biksītes, baltās ar volāniem aizmugurē, kuras viņš nopirka īpaši viņai Victoria’s Secret, apgriežos un demonstrēju biksītes.
“Skaties, viss kārtībā! Izgāja! Viss kārtībā!”
No izmirkušā veļas gabala ūdens tek man uz kājām, lejā uz krēsla, satecēdams lielā peļķē.
Mēs visi stāvam un skatāmies, ūdens tikšķ, pilēdams uz grīdas.
Turu veļas gabalu pret viņiem, pret luminiscējošo gaismu, un tajā skaidri saskatāmas padzisušas rūsas krāsas asiņu kontūras. Manu asiņu.
Mana māte atkal kliedz, sper ar baso kāju pa Džeksona stilbu un izkļūst brīvībā.
Stāvu sasalis, viņas biksītes izplestas starp manām pastieptajām rokām kā vecas tantes adīklis, viņa veļas uz manu pusi.
“Tu vienmēr centies nozagt to, kas ir mans!” viņa kliedz, paķer no galda lampiņu un sviež man.
Kā palēninātā filmā noraugos, kā tā lido uz manu seju, un pamanos nolēkt no krēsla, tāpēc lampa nonāk tieši spogulī virs izlietnes. Stikls saplīst lauskās, un visapkārt izšļakstās ūdens.
Pieploku pie zemes tur, kur esmu piezemējies, kā varde. Skatos mātes sejā, kas pārklājusies sarkaniem plankumiem. Džeksona rokas atkal aizsedz viņas muti, un viņas zilās acis nikni kustās kā marmora bumbiņas.
“Balinātājs nenostrādā vienmēr”, es klusi saku.
“Ej”, viņš saka, turēdams māti, kas šūpojas šurpu turpu un kunkst.
Ātri pieceļos un eju aiz viņu gultas aizslietņa.
Paķeru balto naktskreklu, ko viņš nopircis viņai.
Noguldu to gultā, cik kārtīgi vien varu, sakrustoju tā piedurknes priekšā kā mirstamo tērpu bērnam, kas sabirzis putekļos.
Eju uz savu istabas pusi, uzvelku džinsus, T-kreklu, kedas bez zeķēm, paķeru jaku no pakaramā, kas atrodas manā augumā, to Džeksons uztaisīja īpaši man.
Eju viņiem garām. Tagad viņa pagriezusies pret viņu; viņš vēl tur viņas rokas, bet viņas galva ir viņam pie krūtīm, tā kratās uz augšu un uz leju, kad viņa elso un kunkst. Viņi neko nesaka.
Džeksons ar galvu pamāj uz durvju pusi.
Pārkāpju spoguļa gabalam un redzu seju, sarkanu un pleķainu, ar melnām jenota acīm, pāri izsmērēta lūpukrāsa kā klaunam, tāpat kā viņai.
Bet tas esmu es. Tas esmu es. Un man jāiet.
“Atā”, es nočukstu un izeju.
Ārā nav pārāk auksti, bet man šķiet, ka ir. Vēl ir tumšs. Vienīgā gaisma nāk no mūsu treilera; mēs esam ļoti tālu no citiem treileriem. Redzu, kā pār mani paceļas melnās, dinozauriem līdzīgās Blūridžas kalnu mežu kontūras, un dzirdu sienāžus un dzīvnieku čabināšanās naksnīgās skaņas. Pagriežos pret mūsu treileri un brīdi pa brīdim redzu viņus kustamies aiz aizvērtajiem aizkariem. Pārbaudu, vai treileris vēl arvien stāv uz būvblokiem, nevis uz riteņiem. Stāv gan.
Galvā es ieslēdzu dienas gaismu, lai aizdzītu visus vilkus un vampīrus. Ir tik saulains, ka man jāpiemiedz acis, lai varētu redzēt, bet es jau zinu, uz kurieni eju. Es eju ātri, piesardzīgi, lai manas kedas pārāk skaļi neknikšķētu uz irdenā zemes ceļa, un nekas neliecinātu, ka esmu šeit.
Aiz dažiem tukšiem zemesgabaliem atrodas veca suņubūda, ko kāds ir uzcēlis un atstājis. Tā ir no koka, ar sarkanu, aplupušu jumtu, uz tā pielīmēti apsūbējuši zelta burti “SUNS”.
Es tur eju bieži. Lai pasargātu sevi no jenotiem, ieejas priekšā esmu aizlicis koka kastes dibenu, gluži kā noslēgtai, pamestai mājai. Iekšā man ir spilvens, sega, neatdota bibliotēkas grāmata un maza kabatas baterija, ko es nozagu, kad kopā ar Džeksonu biju aizceļojis uz Malkoma autopiederumu veikalu. Iestūmu tievo sudraba gaismekli jakas piedurknē un lūdzu Jēzu, lai neviens nebūtu mani manījis. Neviens nemanīja.
Būdā es apklāju segu ap pleciem, spilvens ir zem manis uz koka grīdas. Pastumju kastes dibenu sānis, lai tas aizsegtu durvis, bet es varētu mazliet redzēt ārā. Ieslēdzu bateriju, bet sargājos to spīdināt par daudz, tikai, lai redzētu, ka visas sienas vēl ir savās vietās un neatveras uz citu dimensiju kā drēbju skapis grāmatā, ko es lasīju.
Esmu atvieglots un arī vīlies. Nepārbaudu smailo jumtu, jo zinu, kas tur ir, un nevēlos redzēt viņu mirdzošos tīklus un putekļainās stīgas. Man patīk domāt, ka viņi pieņem mani kā līdzīgu — gatavu laisties lejā kā Tarzāns un uzbrukt visiem, kas grib mani ievainot. Mēs, SUŅA mājas plēsoņas gaļēdāji aizsargājam savējos.
Ieelpoju palagu pelējumu, kas sajaucies ar vecu suņa smaku un vieglu urīna smaku — es satīrīju, cik vien labi varēju, kad man pēdējo reizi bija negadījums. Te ir tik nomierinoši, nolemju, ka nekad neiešu projām; gaidīšu, kamēr siena beidzot izzudīs, un es nokļūšu citā dimensijā.
Guļu uz spilvena un spīdinu bateriju pret padzisušo bildīti uz kastes dibena. Skatos uz smaidošo, vasarraibumaino, sarkanmataino zēnu lielā sombrero, viņš kāpj pa kāpnēm, kas atspiestas pret koku, no tā kaudzēm birst persiki. Ar vienu roku viņš māj, ar otru sniedzas pēc persika. Es šūpinu bateriju, viņa roka kustās, māj man, lai pievienojos viņam. Guļu uz vēdera kā parasti, nolicies uz spilvena, ar bateriju zem krūtīm, nomērķējis to kā starmeti.
Sāku šūpoties uz augšu un leju.
“Nāc pie manis, apēd kādu persiku,” viņš man vienmēr saka. “Mēs ieiesim manā koka mājā un ēdīsim persikus, tikai mēs abi, un nekad nenāksim atpakaļ”.
Manas rokas zem manis sāk sniegties pēc daikta.
“Tu varēsi valkāt manu sombrero”, viņš sola un izstiepj roku man pretī.
Atveru rāvējslēdzēju un taustos, bet neatrodu to, izslējušos pret manu pavēderi kā mazā skrūvgrieža rokturi. Jūtu reizē paniku un uzbudinājumu. Dievs mani beidzot ir izdziedinājis, hlors ir nostrādājis! Pliķēju pa kājstarpes gludo ādu, baidīdamies iet zemāk.
Tur, starp kājām, es kaut ko sajūtu, bet nesaprotu, kas tas ir. Ātri pieceļos, aptinies ar segu, un atbalstos pret sienu. Aizturējis elpu paceļu gurnus, nolaižu džinsus līdz ceļgaliem un paspīdinu bateriju. Man šķiet, es zinu, ko ieraudzīšu — tikai to pašu tvirto, gludo, balto ādu, kā Bārbijai.
Atveru acis, un baterija apspīd manu daiktu, dzeltenīgi sārtu, ar Krazy-Glue atmuguriski pielīmētu man starp kājām. Un pēkšņi es jūtu pūslī spiedienu, man vajag pačurāt. Pastiepju drebošo roku un paraustu daiktu; tas nedaudz pastiepjas kā uz ietves pielipusi gumija, bet atslīd atpakaļ.
Es parauju atkal, stipri, bet tas tikai sarieš acīs asaras. Un tad es atrodu auklu, kas pielīmēta manam daiktam pie sāniem, sāku pa to virzīt pirkstus. Tā pazūd manī. Stipri paraustu, šķiet, ka man spiež zarnas. No sāpēm ievaidos.
“Ak, Kungs, apžēlojies”, es saku atkal un atkal, koka kastē tie izskan pārāk lieli un tukši, lai tiem būtu kādas sekas.
Uz muguras apguļos uz spilvena un aizveru acis.
Izslēdzu bateriju un sniedzos sev zem kājām pēc auklas. Tā patiešām ir piestiprināta kaut kam manā dibenā, un es nevaru atcerēties, kā tā tur nokļuvusi. Parauju atkal, taču tas ir gluži kā plēst biezu kreveli. Velku atkal, bet tā tikko kustas, un man pa abām sejas malām tek asaras. Atkal sniedzos pēc sava daikta, bet tas ir pielīmēts atmuguriski.
“Tas nekustas”, raudu zirnekļu pilnajā jumtā.
Aiz satraukuma, bēdās un bailēs man atplešas mute. Izsprūk smalks spiedziens kā klaiņojošam sunim, kam iešauts ar sīkām skrotīm. Skaņa mani nobaida vēl vairāk, apgriežos uz vēdera un saritinos ap spilvenu. Ķermenis trīc un dreb kā cīnīdamies ar spēcīgu drudzi. Man briesmīgi vajag pačurāt, domāju, ka vēl arvien varu to izdarīt, bet negribu iet ārā.
Tas vienkārši izplūst no manis, smidzinādamies uz mugurpusi, man starp kājām. Dzirdu, kā tas trāpa koka sienā aiz manis un atlec no tās. Tas nedaudz samērcē palagu, bet siltais atvieglojums man tikai liek stiprāk elsot, elpa plūst ātri un nevadāmi.
Džeksona elpa ir kā nikna moskītu sanēšana man ausī.
“Tu esi mana jaukā lellīte, jaukā meitenīte”, viņš starp elsieniem un dvesieniem saka man ausī.
Viņa rokas ātri kustas uz augšu un leju zem baltā naktskrekla kā sunim, kas rakājas zemē. Viņš nosedz manu seju smagiem, izsalkušiem skūpstiem, apklājot mani ar savas alus aizmiglotās mutes plēvi. Viņš ieceļ mani klēpī, manas rokas apvītas viņam ap kaklu. Viņš aiznes mani aiz aizslietņa uz viņu pusi, uz viņu gultu.
“Seksīgā maziņā, Tētiņa foršā meitenīte”.
“Vai es esmu skaista?” prasu.
“Mmmm-hmmm”, Džeksons saka, gulēdams man blakus, atraudams sudraba rāvējslēdzēju oranžā kombinezona vidū, it kā saplēstu sevi uz pusēm. Manas rokas vēl joprojām ir cieši apvijušās ap viņu. Jūtu, ka viņa rokas tumsā strādā, un dzirdu, ka viņš atrauj apakšbikses.
“Vai tu mani mīli?” es prasu.
“Esi gatava tētim?” Viņš satver manas rokas un norauj no sava kakla.
“Nēē…” sniedzos atkal, bet viņš grūž tās nost.
“Tu mani žņaudz, lellīt…”
Izstiepju rokas atkal. Viņš uzstumjas man virsū, turēdams mani.
“Esi gatava Tētim?” Viņš pastiepjas uz naktsgaldiņu, un es dzirdu saspiestās tūbiņas purkšķu trokšņus.
“Es esmu tava jaukā meitenīte,” saku.
“M-hm, O.K., maziņā, atslābinies, es tevi drusku iesmērēšu”.
Jūtu, kā viņš meklē tur, lejā, viņa slapjais un lipīgais pirksts ir baltajās volānu biksītēs, kuras viņš nopirka īpaši viņai.
“Kas tas?” Viņš piespiež manu atpakaļ atlīmēto daiktu, bet neņem to vērā un kustas tālāk.
“Vai es esmu laba?”
“Labi, mazā”. Viņa slapjais pirksts ieslīd manī.
“Vai es esmu laba?”
“O, jā, jauka un mitra”. Ieslīd vēl viens.
Blenžu uz ēnu, ko viņa lielā galva met uz griestiem.
“Labi, maziņā… atslābinies, labi, maziņā…? Atslābsti…”
“Es esmu laba, ja?”
“Tā, mazā… paveries tētim… zinu, tev nav pirmā reize, paveries tētim”.
Viņa daikts sāk spiesties manī. Viņa izelpa ir tik dziļa un ātra, ka man grūti ievilkt elpu.
“Es esmu laba, vai ne?”
Viņš noliecas un skūpsta mani, viņa bārda skrāpē man seju, aizsedz man degunu. Viņa mēle aizbāž man muti, kad vēlos ievilkt gaisu. Viņš atspiežas uz elkoņiem, galvu atmetis atpakaļ.
Pūlos apķert viņu, bet nevaru pakustināt rokas.
Viņš ņurd un spiežas manī. Jūtu, ka mani plēš, un atceros šo sajūtu no pagājušās reizes. Viņš bija kovbojs, viņa bija bezsamaņā, un man vajadzēja likt šuves pie vietējā doktora, ko viņš pazina.
Zvēru, ka varu sadzirdēt plīšanu, dzirdu, kā tā piepilda manas ausis, slāpējot viņa kunkstus un elsas, un es viņu pazaudēju. Viss izplūst, un es viņu nevaru saskatīt, tikai milzīgu, kvēlojošu sauli, ko aizsedz dūmaka.
Cenšos pateikt viņam, lai nelaiž mani vaļā, ka man jāpaliek ar viņu, lai uzzinātu to, ko zina viņš, ko zina mana mamma, ko zina tas kovbojs, lai pēc tam es varētu gulēt viņu rokās, smieties un saritināties tik mierīgi, ka varētu nomirt.
Bet manas iekšas plēš gabalos, un tas ir viss, ko es zinu un spēju just.
Stāvu vannas istabā, lūkodamies uz traipu viņas balto volānu biksīšu vidū, to, kuras viņš bija īpaši pasūtījis no Victoria’s Secret.
Pēc tam viņš tās man atkal uzvilka kājās. Viņš neko neteica, es neko neteicu.
Paņemu tualetes papīra kušķi un slauku jēlo, pulsējošo slapjumu. Tas kļūst mitrs no asinīm un gļotainas vielas.
“Es esmu saplēsts gabalos, un viņa mani pametīs”, es skaļi saku pats sev un cenšos neraudāt.
Dzirdu, ka viņš ieslēdz TV un atver alu. Atkal skatos uz sarkano traipu biksītēs, tādās pašās, ko viņa mazgā ar rokām un izkar uz dušas durvīm, kad ir viņas kārta. Viņa asiņo tāpēc, ka cilvēki domā par viņu sliktas domas, protams, galvenokārt jau es. Tāpēc man jāiet uz veikalu un jānopērk viņai “Tampax” ar plastmasas aplikatoriem, lai apturētu sliktās domas. Tie sēž tualetē, bambusa plauktu dziļumā, plāni un sārti, gatavi uzsūkt visu ļaunumu.
Viņa pārnāca mājās no kokteiļošanas.
Viņa ieraudzīja, ka es izskatos tāpat kā viņa, esmu uzvilcis balto naktskreklu, ko Džeksons nopirka viņai Victoria’s Secret, stāvu uz sarkanā metāla saliekamā krēsla un mazgāju asinīm notraipītās, baltās, pieskaņotās biksītes.
Viņa gāja meklēt Džeksonu un atrada to aizmigušu viņu gultā, guļošu blakus mitram, sarkanam traipam uz baltā gabalu gultas pārklāja, ko mēs dabūjām Holiday In.
Viņa kliedza tik skaļi, ka arī Džeksons pamodās ar bļāvienu.
Viņa kliedza par to, ka viņš piekrāpis viņu. Viņa kliedza par to, ka viņš drāzis šito sīko, riebīgo pežu viņai aiz muguras. Viņa kliedza par to, ka viņš ļāvis man valkāt īpašās lietas, ko viņš pircis viņai Victoria’s Secret un kas tagad ir sabojātas.
Viņa redzēja, ka es esmu visu izpostījis, un tagad viņa mani, velns parāvis, nogalinās!
Bet ir jau arī sliktākas lietas par to, ka tevi nogalina.
Spīdinu bateriju uz sarkanmataino, vasarraibumaino zēnu, kas man māj, lai nāku ēst persikus. Lai arī mans daikts ir atlīmēts atpakaļ, un manī ir iebāzts “Tampax”, viņš aicina mani savā koka mājiņā, kur mēs varētu apskaut viens otru, cik stipri vien iespējams, un mūs abus saplēsīs gabalos.
No angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš.
Nr. 696 24.08.06 13:11
Vakar kā reize noskatījos šī darba kinoversiju "The Heart Is Deceitful Above All Things" ar A.Ardžento režijā un mātes lomā. Ja man ir jāatbild uz jautājumu: kas labāks - grāmata vai filma, tad es viennozīmīgi varu teikt, ka grāmata. Kino ir sanācis tāds mazliet nepabeigts - pietiekami daudz šausmu, taču nepietiekami daudz refleksijas par šīm šausmām. Taču arī filmā ir arī šādi tādi jaukumi, kā piemēram, Merilins Mensons pedofīla lomā - bez meikapa, atpazīstams tikai pēc tetovējumiem un čerkstošā vokāla; scēniņa ar "Anarchy in the UK" dziedāšanu psalma vietā, kā arī pati Ardžento, kuras izskats un tēlojums man ļoti atgādināja Kortniju Lovu. Filmas kopējā noskaņa ir šāda: dzīvot nozīmē skaitīt psalmus, kamēr tevi drāž pakaļā; bērni ir domāti tam, lai nakrotiku (vai reliģijas) pārņemtajiem vecākiem būtu ko mocīt un pazemot; visgaršīgākais ēdiens ir atrodams miskastēs; draugu nav, ir tikai istabas biedri vai blakussēdētāji. Grāmata, protams, piedāvā pilnīgāku skatu uz visām šīm lietām. Šeit ievietotā teksta kinematogrāfiskā versija, pretēji manām ekspektācijām, nav tik iespaidīga - it kā jau tā ir šokējoša, taču pie vardarbības pieradis skatītājs tai nepievērsīs lielu uzmanību.
hmm 24.08.06 14:59
mani tik un tā nepamet sajūta, ka šī darba autors/e konkrēti ņirgājas par lasītāju, kas ir "moderns" un "dolbās" no sūdem, perversijas un vardarbības. No sērijas - valdneks, kas pamet krokodiliem gaļu un uzjautrinās, ar kādu nopietnību, degsmi un tiecību dzīvnieki plēšas un cīnās savā starpā par vienu gaļasdrisku. Nevienā šīs grāmatas epizode nelika man noticēt. Kā arī psiholoģisko portretu vai pašrefleksijas klātbūtne šajā darbā, manuprāt (uzsveru MANUPRĀT) nav manāma. Pure entertainment 4 those who enjoy shit (viela, nevis apzīmējums)..
lorka 24.08.06 15:21
es arī piekrītu hmm, man liekas pilnigi nevajadzīga ažiotāža, fanošana par viņa grāmatām ir kaut kāda postmoderna tīksmināšanās par savu nihilismu.