Dzeja

Agrita Grīnvalde: Mijkrēšļa pelēkais zvērs

***
mijkrēšļa pelēkais zvērs
mani uz muguras nes
mēs skrienam pa šaurām un savādām takām
peldus šķērsojam upi
viss aizvien vairāk kā sapnis
kā šķitums
jau drīz vairs nepazīstu savas rokas
un vēl pēc brīža nezinu
kurš raugās pasaulē
caur manām acīm


Ābeļdārzs

caur zaļganu krēslu
nāk veca sieva
ar izkapti pār plecu
var dzirdēt kā čīkst
viņas izrūsējušie kauli
kā vējā šķind
plānie skārda mati

viņa rūpīgi nopļauj
zāli zem ābelēm
pārliek izkapti pār plecu
un aiziet

izkapts asmenim
uzdūries ābols


***
bērns nomira miegā
viņu apraka dārza stūrī
tagad ik ābolā zem plānās mizas
seja
iekožoties atskan tikko dzirdams


***
vakaros sukāju viņas matus
melns ceļš pāri mugurai
ķemme to iet
desmitiem reižu
līdz aizmieg pakauša korē

reizēm viņa jau guļ
kad pārnāku
mati gan vienmēr gaida
vijas man pretī pār balto
melns ceļš


***
viņas mīkstā miltu baltā
piena siltā miesa
drēbju čūskāda nomesta krastā

viņa lēni peld ar ūdenszāļu cilpām
ap kājām un kaklu
kaut kur prāta dūņu slānī
nepiedzimis bērns


Spainis

viņa uzsien indīgi sarkanu lakatu
pie akas nevērīgi mani mazgā
aukstā ūdenī
mēs ejam uz mežu pēc ogām

esmu iespiests starp ceļiem
sieviete plosa mētras
sasilstu ādas tuvumā
tikai plāna kleita pa vidu
bet ogas kliedz
katra nākamā sauja
aprok iepriekšējo

smagi
viņas roka nostiepjas gara kā ēna
īsa atpūta lauka vidū
sieviete nes mani mājās

ogas izbērtas
atkal tukšs
atkal pie akas
aukstā ūdenī
viņa mani
nevērīgi mazgā

vakarā stāvu virtuves kaktā
un vēroju viņu mazgājamies
virs tumšzilas bļodas


***
aizmiegu ainavā
silta dīķa krastā
man aiz muguras sačukstas
tumši zvēri
bet nav bail
saules pinuma bļodiņā
sastindzis laiks

pret rītu kļūst vēsāks
gaisma pārvērš zvērus
mēmās statujās
pamostos klusajā dabā
viena



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Anita Rožkalne  

    2014. gada 3. augustā, plkst. 20:37

    Laba dzeja. Vienkārša un pārsteidzoši zemtekstu pilna.

  • BaibaZ  

    2014. gada 1. augustā, plkst. 10:57

    Lieliski!
    Paldies! :))))

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2016. gada 8. martā, plkst. 7:41

    Krista Burāne: Dusmīgo tantīšu ēnā (10)

    Dusmīgā tantīte dzīvo kultūras iestāžu kasēs, izstāžu zāļu kaktos, garderobēs un administrācijās. Dusmīgās tantītes skatiena uzdevums ir nogalināt katru mazo mežoni un viņu pavadošās personas, kuri pārkāpuši mākslas tempļa slieksni, nezinot, kā pareizi uzvesties.

  • 2017. gada 13. janvārī, plkst. 5:56

    Diskusija: Ne mana druva (1)

    Kāpēc dažādos vēstures pagrieziena brīžos mēs izvēlamies stāvēt malā?

  • 2015. gada 27. oktobrī, plkst. 8:34

    Silvija Radzobe: Rudens (2)

    Jaunā Rīgas teātra izrādē "Brodskis/Barišņikovs" jebkādi iestarpinājumi elpas atvilkšanai ir likvidēti. Atstāts vien tīrs garīgais koncentrāts, kas iedarbojas ļoti spēcīgi. Un personiski. Es, tāpat kā daudzi citi man apkārt, pusotru stundu garo izrādi nosēdēju nepakustoties.

  • 2014. gada 20. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Skrebele: Mīts par to, kā Latvijas himna cēlusies (84)

    Latvijas himnas pirmsākumi ir meklējami 1778. gadā, kad Johans Gotfrīds Herders apkopoja un izdeva grāmatiņu ar vācu tautasdziesmām. Šajā grāmatiņā bija arī burvīga dziesmiņa "Ja es būtu putniņš".

  • 2014. gada 4. jūlijā, plkst. 6:07

    Gaiķu Māris: Mirst mana pasaku govs (4)

    un būsim jau galā es apķeršos tavam siltajam siltajam kaklam un aizgūtnēm kliegšu no sāpēm tavas lielās un skumjās acis pielīs ar asarām manām un tālumi aizmiglosies pār ceļu pār tevi jo rudens ir kaujamais laiks

  • 2012. gada 14. decembrī, plkst. 8:12

    Jolanta Sermā: Šņākuļosim silti (21)

    Izskatījās, ka līs, pār Akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki, satinušies savos segmēteļos, brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai.

  • 2012. gada 7. decembrī, plkst. 7:12

    Satori aptauja: Mans Ziemassvētku stāsts (12)

    Jo tuvāk pusnaktij, jo reibinošāk. Bet visvairāk reibst no mums, no manis un pārējiem. Vistumšākajā naktī mēs gribam redzēt viens otra acis. Un noticēt, ka mēs neesam tāpat vien. Un es esmu pavisam tuvu.

  • 2014. gada 9. jūnijā, plkst. 0:06

    Pauls Bankovskis: Tevi arī saukās par taksīti (3)

    Es zinu, tas viss sāk izklausīties pēc tādas veca veča purpināšanas. Arī man pašam, jo pārlieku bieži esmu pieķēris sevi par to domājot. Reizēm cenšos pat sevi tā kā vērot no malas, mēģinot pieķert trakumā.



Kultūras Ministrija
vkkf