Sols Belovs: Lietus pavēlnieks Hendersons (0)

2006. gada 18. augustā, plkst. 13:18

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
AGB, 2006

9

Kad rītausmā piecēlos, tā vēl bija ar mani. Ugunīgā saules ripa cēlās augšup, un mūsu būda nu šķita tumša kā sakņu pagrabs. Izņēmu no groza ceptu batāti un nomizoju to kā banānu: tās bija manas brokastis. Sēdēju zemē un ēdu, baudot vēso rīta gaisu; caur durvju ailu varēja redzēt Romileju: krunkains, iemidzis, viņš joprojām gulēja savā kapakmens tēla pozā.

«Šī solās būt viena no lielākajām dienām manā mūžā,» es nodomāju. Nez kā biju spējis saglabāt nakts cēlo jutoņu, ko jau varēja uzskatīt par sasniegumu, turklāt nācu pie pārliecības (un aizvien pie tās turos), ka lietas, pati priekšmetiskā pasaule, dod man tādu kā zīmi, jaunu starta mājienu. Tas nebija tā, kā vakar ar Villatali, kad iedomājos, ka viņa varētu pavērt plaukstu

un parādīt man visa iedīgli, īsteno kodu varbūt jūs atceraties, ja ne, atkārtoju vēlreiz. Tas, kas notika tagad, nelīdzinājās nekam iepriekš iedomātam un izpaudās gluži vienkāršā formā tik vien kā rītausmas atspulgs uz baltās kleķa sienas man līdzās. Bet tas deva vienreizēju efektu tūlīt pat iedarbojās mans skaistuma detektors, es sajutu smeldzi smaganās un sāpes vai drīzāk spiedienu krūtīs. Cilvēki, kas cieš no alerģijas pret spalvām vai ziedputekšņiem, sapratīs, ko es domāju, jo uztver to klātbūtni ar līdzīgu jutību. Torīt šo jutoņu izraisīja ausmas skartās sienas tonis; kad tas kļuva sulīgāks, man nācās nolikt batāti un atspiesties ar rokām pret zemi, jo jutu, ka pasaule salīgojas man zem kājām, — ja es sēdētu zirga mugurā, būtu pietvēries seglu lokam. Šķita, ka zem manis atrodas kaut kas pārcilvēciski varens un dižs, un to man lika sajust šis maigais sārtums melones mīkstuma krāsā. Es tūlīt aptvēru šī mirkļa nozīmību visu savu mūžu biju uztvēris tādus brīžus, kad mēmā pasaule sāk runāt un es spēju saklausīt priekšmetu un krāsu balsis; tad tā sāk mainīt formu, krokojas, viļņo, ceļas un noplok, un šķiet, ka pat suņiem trīsot jāatslienas pret koku. Tā nu uz baltās, grubuļainās sienas, šīs sastingušās zosādas, gulēja sārtena gaisma šo sajūtu varētu pielīdzināt lidojumam desmit tūkstoš pēdu augstumā virs jūras baltajiem, ausmas skartajiem lāsumiem. Jau vismaz piecdesmit gadu nebiju sastapies ar šādu nokrāsu, un man likās, ka atceros sevi kā sīku puišeli atmostamies vienu pašu platā tumša koka gultā un skatāmies griestos, kur greznojās liels, ovāls veclaiku cilnis, ģipša bumbieri, vijoles, kviešu kūļi un eņģeļu ģīmīši; aiz loga vīd balts, savas divpadsmit pēdas augsts slēģis, klāts ar to pašu sārto toni.

Vai es teicu «sīks puišelis»? Domāju, ka nekad neesmu bijis sīks — piecu gadu vecumā jau izskatījos kā divpadsmitgadīgs un biju gana špetns. Pilsētiņā Adirondaka kalnos, kur mēs mēdzām pavadīt vasaras, vietā, kur noslīka mans brālis Diks, bija ūdensdzirnavas; es mēdzu iedrāzties tur ar nūju un dauzīt miltu maisus, un tad laisties lapās putekļu aizsegā, dzirnavnieka lāstu pavadīts. Papucis veda mūs ar Diku uz dzirnavu dīķi un stāvēja ar mums zem ūdenskrituma, turot katru pie savas rokas. Atlētisks un smaidīgs savā bārdā, viņš līdzinājās Trītonam*. Turpat pāris jardu attālumā laiski grozījās lielas zivis, melnas ar ugunīgiem lāsumiem kā gailošas ogles aukstajā, zaļajā ūdenī. Kā zeņķi, kas dīki slaistās pa ielām. Un tad kādā pievakarē es iedrāzos dzirnavās ar savu nūju un krietni noslānīju miltu maisus, aizrijoties ar baltajiem putekļiem. Dzirnavnieks sāka brēkt: «Tu, sīkais, dulnais kuces dēls! Es samalšu tevi miltos kā cāli!» Smejot izskrēju ārā, un mani sagaidīja tā pati sārtenā krāsa, gluži citāda nekā parasti novakarē. Ieraudzīju to miltiem nokaisītajā dzirnavu piesānē, ūdenim līstot uz riteņa. Dzidra, maiga, sārti rožaina debess pamale.

Nekad nebiju gaidījis, ka sastapšu šo krāsu Āfrikā, un ļoti uztraucos, ka nepagūšu paņemt visu, ko tā varētu man dot. Es piekļāvu seju pie raupjās sienas, piespiedu tai degunu kā krāšņai rozei un nometos uz saviem vecajiem ceļiem, krunkainiem, bēdīga paskata ceļiem, kas atgādina savītušus burkānus, un ieelpoju, iesūcu caur nāsīm šo sārtumu, pieglaudos tam ar vaigu. Mana dvēsele bija uzbudināta, bet to nevarēja saukt par drudžainu nemieru, šis stāvoklis šķita rimts kā pati krāsa. Un es noteicu pie sevis: «Es zināju, ka šai vietai piemīt sendienu aura.» Proti, kopš paša pirmā mirkļa jutu, ka atradīšu šeit kaut ko sen pagājušu, ko tiku redzējis tad, kad biju vēl gluži nevainīgs un visu mūžu ilgojos ieraudzīt vēlreiz. Kaut ko, bez kā nebūtu spējis šo mūžu izdzīvot. Mans gars tobrīd nebija iemidzis, nebūt ne, tas gavilēja: «O—ho, o—ho—ho, o—ho—ho—ho!»

Gaismas tonis pamazām pārvērtās, tā tam bija jānotiek, bet es vismaz vēlreiz biju redzējis šo nirvānas maliņu un ļāvu tai mierīgi aiziet cerībā, ka tā atgriezīsies, pirms būs aizritējuši nākamie piecdesmit gadi. Jo citādi es tā arī nomiršu kā vecs skandālists, kā pēdējais nelga ar trim miljoniem dolāru, sīku likstu un negantas iedabas vergs.

Kad atkal pievērsos arnevi glābšanas jautājumam, biju jau gluži cits cilvēks, vismaz man tā šķita. Biju pieredzējis kaut ko ļoti nozīmīgu, gluži pretēju tam, ko pārdzīvoju Banjulas jūras muzejā pie akvārija ar astoņkāji. Toreiz mani uzrunāja nāve glumā, aukstā galva pielipa stiklam un kļuva arvien bālāka un bālāka, un kopš tā laika es vairs nespēju pieķerties nevienai idejai, nevienam lielākam projektam. Tagad, saņēmis gaismas vēlīgo zīmi, es jutos pārliecības pilns un gatavs ķerties pie spridzekļa darināšanas, lai gan uzdevums nebija no vieglajiem — tam vajadzēja mobilizēt visas zināšanas un iemaņas. Galvenais, protams, bija deglis un pareizs laika aprēķins. Nāksies nogaidīt līdz pašam pēdējam brīdim, pirms metīšu ūdenī savu elles mašīnu. Savulaik ar lielu interesi lasīju presē par kādu Ņujorkas spridzinātāju, puisi, kurš bija sagājis ragos ar elektroapgādes kompāniju un alka atriebības. Viņa bumbu shēmas tika izņemtas no bagāžas skapīša centrālajā stacijā un publicētas «News» vai «Mirror» biju tik ļoti ar tām aizrāvies, ka palaidu garām savu metro pieturu (vijoles futrālis iespiests starp ceļiem). Spridzekļi vienmēr izraisīja manī lielu interesi, man pašam bija dažas ne gluži zemē metamas idejas to uzbūves jomā. Cik atceros, tas puisis izmantoja gāzes caurules. Toreiz es vēl nodomāju, ka varētu pagatavot labāku spridzekli, bet man, protams, bija zināmas priekšrocības virsnieku skolā apguvām arī dažas partizāņu kara iemaņas. Protams, tajā sasodītajā dīķī varēja nedarboties arī rūpnīcā ražots spridzeklis, un visa šī lieta bija ārkārtīgi nopietns pārbaudījums.

Tā nu sēdēju zemē ar visu vajadzīgo pa ķērienam, atstūmis pakausī savu ķiveri un pilnīgi iegrimis darbā. Taisīju vaļā patronas un izbēru to saturu lukturīša apvalkā. Man piemīt pozitīva spēja pilnīgi nodoties kādam praktiskam darbam. Biju izraisījis pārāk daudz konªiktu savā tuvākajā apkaimē, tālab arvien grūtāk nācās rast kādu izpalīgu ar visu vajadzēja tikt galā pašam. Neesmu nekāds dižais elektriķis vai santehniķis, toties lieliski tieku galā ar vienkāršiem galdnieka, jumiķa un krāsotāja darbiem. Varbūt nav īsti pareizi teikt, ka pilnīgi nododos praktiskām nodarbēm, drīzāk jau atdodos tām ar visu sirdi un dvēseli tas attiecas pat uz tām reizēm, kad izlieku pasjansu. Es izņēmu lukturīša stikliņu un sīko spuldzīti un aizstāju to ar rūpīgi pielāgotu ripuli, ko izdrāzu no koka ar savu kabatas nazi. Ripuļa vidū izurbināju caurumiņu deglim. Nu nāca pats grūtākais posms, jo viss bija atkarīgs no tā, cik ātri un sekmīgi tas degs. Nodevies eksperimentiem, biju piemirsis par Romileju; vienubrīd uzmetis savam pavadonim aci, ieraudzīju, ka viņš skeptiski šūpo galvu. Lūkoju neņemt to vērā, tomēr pēdīgi sacīju: Ko blenz tik drūmi? Vai neredzi es skaidri zinu, ko daru? Tomēr viņa izskats pauda neuzticību, un es klusībā pasūtīju viņu kur tālāk un turpināju darboties ar šķiltavām, pielaižot uguni dažādiem materiāliem un vērojot, kā tie deg. No Romileju tātad nebija nekāda labuma, toties pašā rīta agrumā atgriezās Mtalba. Tērpusies caurspīdīgās violetās biksēs un šķidrautā, kas aizsedza degunu, viņa saņēma manu roku un jūsmīgi piekļāva pie krūtīm — it kā starp mums viss jau būtu nokārtots. Princese bija enerģijas pilna un tūdaļ sāka soļot ja tas ir īstais vārds (drīzāk jau stampāt) šurp turp, vārdu sakot, turpināja savu deju, kratot un tricinot varenās miesas, un viņas seju rotāja koķets mīlētājas smaids; pavadījumu spēlēja degunradža kaulu ksilofons, kam ik pa brīdim pievienojās svilpēju koris. Mtalba stāstīja savai svītai par notikumu gaitu, skandējot vārdus mūzikas ritmā (uzzināju to no Romileju tulkojuma): Bita sieviete mīl lielo cīkstoni, kas ir kā divi kopā saauguši vīri, viņa atnāca pie tā pagājušajā naktī. — Viņa atnāca pie tā, — atbalsoja koris. — Viņa atnesa tam izpirkuma maksu, — te sekoja visas mantības uzskaitījums, tai skaitā kādi divi desmiti ragulopu, kuru vārdi un izcelsme arī tika pieminēti, — un tā bija dižāka par dižu. Jo viņa ir bita un ļoti daiļa. Un līgavaiņa seja ir dažādās krāsās. — Krāsās, krāsās. — Uz sejas tam aug mati, vaigi nokarājas un spēka ir vairāk nekā ducim vēršu. Līgavas sirds ir gatava, tās vārti ir plaši atvērti. Līgavainis taisa kādu lietu. — Lietu. — Ar uguni. — Uguni. — Pa brīdim Mtalba noskūpstīja savu roku, acīmredzot iedomādamās manējo, un viņas vaibsti, jo sevišķi raksturīgās rievas ap degunu, pauda pārvarīgas mīlas alkas. Es tikām aizdedzināju šķiltavu degvielā izmērcētu zābaku auklu un, noliecis galvu starp ceļiem, uzmanīgi vēroju, kā tā pieņem liesmu. «Nav slikti,» es nodomāju, «visai cerīgi.» Zemē nokrita mazs, kvēlošs krikums. Runājot par Mtalbu, jāteic, ka savulaik es būtu gluži citādi novērtējis viņas piedāvāto mīlu. Katrā ziņā — daudz nopietnāk. Ak, ko nu! Zem ausīm man iegulušas dziļas rievas, un reizēm, paslienot zodu spoguļa priekšā, es atklāju nāsīs pa baltam matiņam, tālab sacīju sev tas nav īstais Hendersons, kurā viņa ieķērusies, tas ir viņas iedomu auglis. Pie šīs domas aizvēru acis un pašūpoju galvu. Turpināju dedzināt šķiltavu degļa un zābaku auklas gabaliņus, pat savirpinātu papīru, līdz pēdīgi nācu pie atziņas, ka vislabāk derēs vijums, kas pāris minūtes mērcēts šķiltavu degvielā. Nogriezu vēl gabaliņu auklas, ko biju izvilcis no sava tuksneša zābaka, un ievēru to koka ripulītī izurbinātajā caurumā; to paveicis, pagriezos pret Romileju. Šķiet, ka ir gatavs.

No spraigās darbošanās man sareiba galva, bet tas nekas. Pateicoties sārtās gaismas brīnumam, biju pilns apņēmības un pašpaļāvības un nevarēju pieļaut, ka Romileju tik atklāti izrāda savas skeptiskās nojausmas. — Rimsties jel, Romileju, — es teicu. — Tu nu gan varētu man uzticēties, vismaz šoreiz. Tas ies vaļā, ka es tev saku.

— Jā, sēr, — viņš attrauca.

— Es negribu, lai tu domā, ka nespēju paveikt neko jēdzīgu.

— Jā, sēr, — viņš atkārtoja.

— Ir tāds dzejolis par lakstīgalu, kas dzied par to, ka cilvēki nespēj paciest pārāk daudz realitātes. Bet cik daudz nerealitātes tie spēj paciest? Vai tu seko līdzi? Vai saproti manu domu?

— Es saprast, sēr.

— Jā, tā arī es vaicāju šai lakstīgalai. Realitāte mēdz būt šausmīga, bet ko padarīsi? Tomēr labāk nekā tas, kas mums ir tagad.

— Jā gan, sēr. Jā gan.

— Uz tevi gan tas neattiecas — labāk nekā tas, kas man ir. Bet ikviens cilvēks dvēselē jūt, ka viņa dzīvei jāiet dziļumā, jāsasniedz noteikts līmenis. Un man jāiet tālāk, es vēl neesmu to sasniedzis. Vai saproti?

— Jā, sēr.

— Ha! Varbūt dzīve iedomājas, ka ir iegrāmatojusi mani pie nelikvīdiem? Hendersons: tāds un tāds, aprakstīts gluži tāpat kā alks, pīļknābis un citi drosmīgi eksperimenti, kas ilustrē dažu labu ideju un atlikti malā. Varbūt dzīvi tas palaikam pārsteidz, bet mēs tomēr esam cilvēki. Es esmu cilvēks es pats personīgi, unikāla radība. Cilvēks. Un cilvēks ir neskaitāmas reizes piemānījis dzīvi, kad tā jau domāja, ka ielikusi to īstajā plauktiņā.

— Labi. Ir jau labi. — Romileju paraustīja plecus un rezignēti noplātīja savas druknās, melnās rokas.

Es stāvēju būdas priekšā, paguris no savas runas, un turēju rokā bumbu alumīnija čaulā biju gatavs izpildīt Itelo un viņa tantēm doto solījumu. Vietējie zināja, ka gaidāms liels notikums, un pulcējās kopā bariem vien, pļāpājot, sitot plaukstas un skaļi sasaucoties savā starpā. Mtalba, uz brīdi aizgājusi, nu atgriezās citā, sarkanā tērpā, kas likās darināts no rupja vilnas auduma; to papildināja misiņa kaklarota un lieli riņķi ausīs, indigo frizūra bija svaigi ietaukota. Tepat grozījās viņas svīta krāsainos liberiņos; košās pavadās tika atvestas arī govis. Lopiņi izskatījās visai vārgi, un ciematnieki gāja tiem klāt, lai iedotu buču un apjautātos par veselību, it kā šie patiesi būtu viņiem rada. Dažām meičām bija līdzi pieradinātas vistas — viņas nesa tās rokās vai uztupinātas uz pleca. Svelme šķita gluži nāvējoša, debesis augstas un tuksnesīgas.

— Lūk, arī Itelo, — es teicu. Tomēr pat princis likās noraizējies. «Neviens no šiem puišiem man netic,» sarūgtināts nodomāju, lai gan sapratu, kālab neiedvešu īpašu uzticību. — Sveiks, princi, — es viņu uzrunāju. Svinīgā nopietnībā viņš saņēma manu roku un pēc vietējā paraduma pielika sev pie krūtīm, ļaudams cauri baltajam audumam sajust sava ķermeņa kvēli; viņš bija ģērbies tāpat kā vakar platās, baltās biksēs ar zaļu zīda apsēju un īsā kreklā. — Nu ko, ir pienākusi tā diena, — es teicu, — ir situsi tā stunda. Parādīju viņa augstībai alumīnija apvalku ar zābaku auklas degli un teicu Romileju: Mums jābūt gataviem savākt un aprakt beigtās vardes. Vajadzētu arī atzīmēt to kapavietu. Kāda ir jūsu ciltsbrāļu attieksme pret šo dzīvnieku līķiem, princi? Vai arī tie ir tabu?

— Mister Henderson, ser. Vata ir… Itelo nespēja rast vārdus, lai izteiktu, cik delikāts ir šis jautājums, un aizstāja tos ar žestu, parīvējot īkšķi pret pārējiem pirkstiem, itin kā taustītu kādu smalku drānu.

— Es zinu. Es ļoti labi saprotu, kāda ir situācija. Bet varu droši teikt vienu, to pašu, ko teicu jau vakar es mīlu šos ļaudis un gribu pierādīt savu draudzību ar kādu labu darbu. Un es skaidri apzinos, ka man kā atnācējam no plašās ārpasaules jāuzņemas šis pienākums.

Mušas ielenca manu seju zem baltās korķa čaumalas; lopiņi bija atvīluši tās sev līdzi, kā jau parasti notiek. Tad es sacīju: Laiks sākt!

Mēs devāmies uz dīķa pusi, es pats pa priekšu ar savu darinājumu rokā. Pārbaudīju, vai šortu kabatā ir šķiltavas. Viens zābaks cilājās, jo biju izvilcis tam auklu, tomēr es soļoju lepni, turot spridzekli augstu virs galvas kā Brīvības statujas lāpu, un paklusām murmināju: Lieliski, Henderson. Nu tas brīdis ir klāt. Labāk izpildīt savu solījumu, nevis trakot un ālēties. — Un tādā garā. Varat iedomāties, kā es jutos!

Nekustīgajā svelmē tuvojāmies dīķim. Es viens pats piegāju pie zālēm noaugušā krasta — pārējie palika stāvam drošā attālumā, pat Romileju nenāca man līdzi. Tā tam arī vajadzēja būt. Cilvēkam jābūt gatavam vienatnē pārdzīvot šādus krīzes brīžus, un tā nu ir viena no lietām, ko es tīri labi pieprotu. «Pie joda,» es nodomāju, «gan tikšu galā, es taču vienmēr esmu bijis viens pret vienu ar dzīvi.» Turot spridzekli vienā rokā un šķiltavas ar tievo, balto, arhaiskā paskata degli otrā, es ielūkojos ūdenī. Jā, tur tie bija, šie radījumi — kurkuļi brangām galvām, lokaniem astesgaliem un sīkiem ķetnu dīgstiem, kā arī pieaugušie kustoņi tie bolīja ērkšķogām līdzīgās acis, laiski izlaidušies šajā dūņu vannā, savā dabiskajā vidē, kamēr es, Hendersons, stāvēju malā kā diža priede, kuras saknes sapinušās sāpīgā murskulī. Bet tobrīd tas nebija no svara. Es izslējos kā savdabīgs likteņa tēls vardes, protams, nezināja, ko esmu tām sagatavojis. Un manī sarosījās visi tie baiļpilnas spriedzes simptomi, kurus tik labi pazīstu un tik ļoti nevaru ciest, — gaisma saviļņojās acu priekšā, mute izkalta, mana vīrišķā mantība sarāvās un kakla dzīslas pietūka resnas kā tauvas. Es dzirdēju gaidās satraukto arnevi čalas tā slīcējs dzird peldētāju balsis pludmalē un ar acs kaktiņu redzēju, kā tie stāv, turot savu lopiņu rakstainos valgus. Pamāju arī Mtalbu, kas turpat grozījās savā košajā tērpā, sārta kā magones zieds ar melnu viduci. Tad uzpūtu savam darinājumam (lai notrauktu putekļus vai piesauktu labu veiksmi) un pagriezu šķiltavu ritentiņu tās atsaucās ar žirgtu liesmiņu, un es pieliku to deglim, agrākajai zābaka auklai. Tas aizdegās, un pēc mirkļa zemē nokrita metāla uzgalītis. Uguns mērķtiecīgi virzījās uz priekšu; man neatlika nekas cits, kā turēt rokā savu darinājumu un uzmanīgi vērot degli; saule neganti karsēja kājas, kas jau bija gluži stīvas. Pagāja labs brīdis, līdz kvēlošais punktiņš sasniedza bumbas apvalku, bet es neizlaidu to no rokas — pat tad, kad uguns nozuda kokā izurbinātajā caurumā. Nedrīkstēja taču pieļaut, ka liesma pirms laika apdziest. Nu varēju paļauties tikai uz intuīciju un labu veiksmi un, tā kā tobrīd ārpasaulē nebija nekā tāda, ko īpaši gribētos redzēt, es aizvēru acis un gaidīju impulsu tālākai rīcībai. Vēl nebija pienācis īstais mirklis, vēl ne; es stāvēju, sažņaudzis saujā spridzekli un iedomājos dzirdam, kā uguns aprij auklu un tuvojas pulverim. Tad aši paķēru gabaliņu leikoplasta, ko biju sagatavojis šim brīdim, un uzlipināju caurumam. Ar plašu vēzienu raidīju bumbu gaisā. Viegli atsitusies pret niedru jumtu, tā apmeta salto un iekrita dzeltenajā ūdenī. Vardes pamuka uz visām pusēm, tām sekoja koncentriski ūdens apļi; pēc mirkļa viss atkal bija gluds un rāms. Bet tad sākās jauna kustība dīķa viducis salocījās, uzbrieda, un es sapratu, ka mans triks ir izdevies. Mana dvēsele saviļņojās līdz ar ūdeni, un es klusībā gavilēju: «Aleluja! Henderson, stulbais bastard, šoreiz tev izdevās!» Tad nāca kulminācija, ūdens uzšļācās gaisā varenās šaltīs. Tā nebija gluži Hirosima, bet man šis izvirdums likās gana krāšņs. Līdz ar sprādziena vilni augšup lidoja varžu ķermeņi, tāds ačgārns varžu lietus — pret niedru jumtu atsitās kurkuļi, dubļu pinkuči un akmeņi nekad nebūtu domājis, ka ducis 375.kalibra ložu slēpj sevī tādu spēku. Es sveicu sevi ar panākumiem, un no manas apziņas perifērijas uz centru traucās gluži negaidītas domas tās žiglākās un aušīgākās. Pirmā bija šāda: «Nu gan viņi lepotos ar veco Hendersonu!» (Es domāju kājnieku apmācības nometni, kur savulaik nesaņēmu necik augstus vērtējumus.) Garas kājas un bālas pavēderes, un pusaugu radību strupākie ķermeņi traucās augšup līdz ar ūdens šaltīm. Viscaur nošļākts ar dubļiem, es iesaucos: Hei, Itelo, Romileju! Kā jums tas patīk?! Varens blīkšķis! Un jūs man neticējāt!

Mans veikums izrādījās pamatīgāks, nekā pirmajos mirkļos šķita atbildes gaviļu vietā es izdzirdu spalgus kliedzienus un, ieskatījies vērīgāk, pamanīju, ka beigtās vardes plūst ārā no dīķa. Sprādziens bija saārdījis aizdambējumu, lielie akmens bluķi sagāzušies, un dzeltenīgais ūdens nu strauji gāja mazumā. — Jēziņ! Es saķēru galvu, redzot to, kā dīķa ūdens gluži kā dzirnavu ūdenskritums nes projām varžu mirstīgās atliekas — kā smags sitiens ķēra katastrofas apjauta. — Aši! Aši! es saucu. — Romileju! Itelo! Kungs tētīt, nu gan ir ziepes! Nāciet šurp! Palīdziet, puiši, palīdziet taču! Es metos bēgošā ūdens straumē, mēģinot aizturēt to ar savu ķermeni un atlikt vietā aizsprosta akmeņus. Vardes triecās pret mani, miklas un glumas kā plūmes, tās ieslīdēja biksēs un zābakā, kam vairs nebija auklas. Nabaga lopiņi sāka trakot, izmisīgi raustot pavadas kārē pēc ūdens, bet tas bija apgānīts un neviens neļāva viņiem remdēt slāpes. Tas bija patiesi traģisks brīdis — govis rāvās apmierināt savu dabisko vajadzību, un iedzimtie raudot lūkoja tās atturēt, kamēr dīķa saturs strauji iesūcās zemē. Visu valgumu dabūja smiltis. Romileju iebrida man līdzās un darīja, ko spēja, bet mums nebija pa spēkam uzsliet nokritušos akmens bluķus, turklāt tos nācās celt pret straumi. Lai nu kā, ūdens bija zaudēts zaudēts! Jau pēc īsa brīža es ar šausmām skatīju dīķa dibenu, klātu ar dzeltenu dūņu kārtu un neskaitāmiem varžu līķiem. Šīs radības piemeklēja ātra nāve acumirklīgs šoks, un viss bija galā. Bet nabaga iedzimtie, nabaga — lopiņi! Tie nekādi negribēja iet prom un mauroja pēc ūdens! Pēc brīža tomēr visi bija aizgājuši, izņemot Itelo un Mtalbu.

— Kādas šausmas! es stenēju. — Tas ir pilnīgs krahs. Esmu izraisījis katastrofu. — Paslēpu seju sava slapjā, dubļiem notraipītā teniskrekla stērbelē. Ieņēmis šo padevīgo pozu, es izdvesu cauri audumam: Nogalini mani, Itelo! Vienīgais, ko varu jums piedāvāt, ir mana dzīvība. Tad ņem to! Rīkojies, te es esmu.

Ieklausījos, gaidot, ka viņš nāks man klāt, bet soļu vietā dzirdēju tikai skaņas, kas liecināja par Mtalbas pārvarīgajām bēdām. Mans lielais vēders bija kails un neaizsargāts, gatavs saņemt liktenīgo dūrienu.

— Mister Henderson! Ser! Kas jums lēcies?

— Nodur mani, — es attraucu. — Neprasi neko, nodur, ka es tev saku! Paņem manu nazi, ja tev nav savējā. Un nevajag man piedot, jo es nespēju to izturēt tad labāk mirt!

Nav šaubu, tas bija Dieva taisnais pirksts šķita, ka līdz ar dīķi esmu izpostījis visu, ko vēl varēja izpostīt. Tālab paslēpu seju izmirkušajā, bezveidīgajā kreklā, un manu sirdi spieda pārvarīgs bēdu slogs. Gaidīju, kad Itelo nāks un uzšķērdīs manu kailo rumpi ar visām ciešanām un nemieru, kas tā vien prasījās pēc šādas eksekūcijas. Ūdens paliekas man pie kājām pārtapa karstos garaiņos, un saule jau sāka kaltēt beigto varžu miesas.

No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga.