Kultūra, Ar bērniem

Satori aptauja: Vasaras brīvlaika piedzīvojums

Šķiet, tieši no bērnības vasarām gandrīz ikkatram cilvēkam ir saglabājušās visspilgtākās atmiņas par piedzīvojumiem, kas norisinājušies pie vecvecākiem laukos, kādā nometnē vai vasarnīcā pie jūras. Mēs lūdzām latviešu rakstniekus un dzejniekus atsaukt atmiņā savas bērnības vasaras un pastāstīt par aizraujošākajiem notikumiem no šī laika, mudinot arī mūs atcerēties un dalīties ar neaizmirstamiem piedzīvojumiem, kas atgadījušies kādā bērnības vasarā. Tieši tāpēc pēc šo atmiņu izlasīšanas arī "Satori.lv" lasītāji ir aicināti pastāstīt par kādu piedzīvojumu no savas bērnības vasaras raksta komentāru sadaļā.

 

Rakstniece Ieva Melgalve: To vasaru pavadīju Ilūkstē, meža vidū. Netālu no mājas bija arī upe, kuras aizaugušajā, ēnainajā pietekā dzīvoja vardes. Ar tām es rotaļājos teju katru dienu, līdz nolēmu kādu īpaši simpātisku brūnu vardulēnu padarīt par savu pastāvīgo kompanjonu.

Kontekstu vairs neatceros – iespējams, kāds mani sauca pusdienās –, jebkurā gadījumā, ejot prom no rotaļu vietas, vardulēnu iebāzu šortu kabatā un aizvēru kabatu ar rāvējslēdzēju (bija man tādi šorti, un kabatai nejauks rāvējslēdzējs, kas mūždien iekoda pirkstā). Par vardulēnu atcerējos tikai pēc vairākām stundām. Viņš jau bija miris. Kājiņas izstieptas, un no mutes ārā stiepās gara, trīsstūraina mēle. Āda vēl joprojām bija vēsa un mitra. Es pat viņu neapglabāju, vienkārši nometu kaut kur ceļa malā un aizskrēju. Pat šortus vēl dažas dienas valkāju, līdz izdevās tos kaut kur nobāzt – tā, lai neatrod.

Dzejnieks Toms Treibergs: Mani bērnības spilgtākie piedzīvojumi notika uz īpašās sarkanās segas. Vasarās tā tika izklāta manas mājas pagalmā laukos – zālē, kurā dzīvoja visādas radības un kuras varēja stundām vērot, iztēlojoties viņu savstarpējās attiecības un sarunas. Tad tika pagatavots brīnumēdiens – svaigas zemenes ar cukuru un pienu, citkārt ievākta ķiršu vai ērkšķogu krūzīte, līdz ieradās galvenie viesi. Komiksi un grāmatas, kuras, jau daudzkārt izlasītas, tomēr ar katru jauno atšķiršanas brīdi allaž atklāja ko jaunu un spilgtu.

Rakstniece Dace Rukšāne: Man bērnībā bija mānija – taisīt ligzdas un migas, iztēlojoties, ka esmu vai nu pele, vai lapsa, vai putns. Lauku piemājas pļaviņas desmit metrus augstās priedes bija kā radītas ērgļa ligzdai. Atlika tikai savilkt augšā krietni daudz žagaru, sūnu un sausas zāles, padarboties ar nostiprināšanu, un ligzda, kur varēja brangi saritināties un pasnaust, bija gatava. Nenoliegšu, ka man bija nevaldāma kāre ar kādu dalīties savā priekā, un vienīgais apkārtnē sastopamais subjekts bija par mani trīs gadus jaunākā māsa.

Toreiz man bija kādi astoņi gadi, viņai – pieci. Domāts – darīts. Liku māsai kāpt teju līdz pašai priedes galotnei un tupēt ligzdā, lai viņa varētu tēlot putna mazuli, bet es viņai no mājas nestu ēst. Vējš, priedes jaunas, krietni šūpojas un es... es jau neesmu nekāds meistarīgais putns, kas novij superligzdu. Tieši biju atnesusi māsai kārtējo maltīti – dzīvu vardi –, kad ligzda neizturēja un kopā ar māsu lidoja zemē no kādu sešu metru augstuma. Pīdamās zaros un skaļi ķērkdama, sīkaļa piezemējās zāles pudurī. Kā gan citādi – putni, kurus vecāki baro ligzdā, vēl neprot lidot.

Mežonīgā ātrumā līdu lejā no koka, lai... nu nevis lai apskatītos, vai māsa vesela, bet lai paspētu viņu aizturēt, pirms šī aizskrējusi mani nodot vecākiem. Diemžēl mazā blēde par spīti savainojumiem (kaut nelieliem) bija ātrāka, nespēju viņu panākt un tapu klasiski nosūdzēta. Vienīgais labums – pērienu nedabūju, jo mūs mājās nepēra. Bet pārbijusies biju tik ļoti, ka turpat pļavā izvēmos.

Rakstnieks Pauls Bankovskis: Neatceros, kurā gadā tas bija, tomēr ir skaidrs, ka tas notika vasarā. Laikam avīzē bijām izlasījuši ziņu par ceļotāju, kas kājām šķērsojis Sahāras tuksnesi. Visu ekspedīcijai nepieciešamo viņš bija vedis sev līdzi nelielos rokas ratiņos, būtībā – ķerrā. Tā dzima mūsu ģimenes tūrisma plāns. Arī mums šķūnī bija dārza ratiņi ar pumpējamām motocikla riepām un pat amortizāciju. Šādus ratiņus Rīgas Vagonu rūpnīcā ražoja, šķiet, kā velosipēdu piekabes. Līdz šim tie bija izmantoti dārza darbos, taču tagad ratiņos tika iekrauta mūsu Čehoslovākijā ražotā dzeltenā telts ar divkārtu jumtu, trumulis un katliņš, vēl dažādas vairāku dienu pārgājienam nepieciešamas lietas, un mēs devāmies ceļā.

Ar savu īpatnējo tūrisma inventāru mums izdevās pārsteigt daudzus ceļā vai pie apdzīvotu vietu veikaliem sastaptus cilvēkus. Tomēr, lai arī pirmajā mirklī ķerra varbūt šķita kaut kas dīvains, nevarēja noliegt, ka šāda transporta līdzekļa izvēle ir gana ērta un saprātīga. Jo īpaši tādai ģimenei kā mūsējā, kam nekad nebija piederējis savs auto. Saviem skolasbiedriem gan kaut kādu iemeslu dēļ es par šo ceļojumu neko daudz neplātījos.

Rakstniece Inga Žolude: Es nezinu, kura no vasaras laika atmiņām ir visīpašākā – vai peldēšana kopā ar metrīgu zalkti Sētas ezerā, vai slepena caurās laivas ņemšana un iebraukšana ezerā vienai, lai būtu vienatnē, enkura izmešana ezera vidū un peldēšanās, ...ūdensrozes. Tas no ezera stāsta. Vai no dārza stāsta – ome izlasījusi, ka kāpostu taureņus var aizbiedēt ar kapātām tomātu lapām, un es, gadus desmit vecs bērns, uz bluķīša ar lielo cirvi kapāju izlauztās tomātu pazares, kamēr nokapāju pirkstam galu līdz pirmajai falangai, un ciešu klusu, līdz saprotu, ka nu vairs klusēt nevar, ir jāmeklē ome un jāsāk bļaut, rēta man ir vēl tagad.

Vai no meža stāsta — ejam lasīt mellenes nodošanai, lai nopirktu mammai dāvanu vārda dienā, mūsu pusbezšķirnīgais pūdelis lasa ogas mutē ar zobiem, un es nesaprotu, kāpēc Fora nevar piepalīdzēt tam grozam pildīties, lai nu kā, kad grozi pilni, apsienam tos ar lakatiem, kurus pirms meža drīkstu izvēlēties no omes bagātīgās un kārtīgās lakatu atvilktnes, un paslēpjam zem egles, lai nav divreiz jānes — uz māju un no mājas uz autobusu, tad visu noģērbjam, jo peldei līdzi nekā nav, un ejam peldēt ezerā meža vidū. Ecis brauc pretī uz autobusu ar Palsi, un no kalna lejā zirgu nemaz nepietur, rati kratās, un man ir bail, ka aizlidošu krūmos kā nepiesaistīta nasta. Pārbraukuši mājās, mēs ar brālēniem ejam uz nodegušo riju, kur mums ir noliegts iet, jo tas ir čuslājs, tur aug ievogas, izkāpelējuši pa čuslāju, mēs ejam uz mārkiem, kur mums arī ir noliegts iet, un ar kokiem bakstām nogremdētās drazas, zied cūkauši un naktsvijoles.

Vēl no mājas stāsta — bēniņos atrodam senlaicīgas lietas, bezbēnu, kura nosaukums liek mums ilgi smieties, arī divus melnus audekla lietussargus, un es iedomājos, ka esmu, piemēram, Emīlija Brontē vai "Kalnu auku" galvenā varone un eju pa pļavu ar melno sargu. Vakarā izbaudīju sukas, esot nobiedējusi zirgu ar melno širmi, kad biju nogājusi uz ganībām paēsties spradzenes. Spilgtākās atmiņas ir neskaitāmi sīki notikumi un stāstiņi, kas visi norisinājušies mūsu laukos, atgūtajā vectēva mājā meža vidū, starp trim ezeriem Aumeistaru pusē. Es nezinu, ko es vairāk mīlu – šīs mājas (kurām nu ir citi īpašnieki) vai šīs atmiņas.

Rakstniece Andra Neiburga: Domājot par uzdoto tēmu, nācās sev atzīt, ka man ir bijusi ļoti jauka, laimīga, bet piedzīvojumu ziņā nabadzīga bērnība. Mani labi pieskatīja, un es bez lielas pretestības un jebkāda dumpīguma pieskatīšanai ļāvos. Skolā nekādu piedzīvojumu nebija vispār – tikai labas atzīmes un tāda veida satraukumi kā "viņa ar mani starpbrīdī vairs nestaigā" (manā laikā stundu starpbrīžos bija lēnā solī pa pāriem jāstaigā koridorī pa apli, liela uzdrīkstēšanās un varbūt pat piedzīvojums bija dežurantam aiz muguras skriešus šķērsot gaiteni). Mūsu sētas bērni*, visu vecumu un vairāku tautību, arī bija diezgan saticīgi un mazām meitenītēm pāri nedarīja. Pašas meitenītes labākā gadījumā uzspēlēja ar puikām "kazakus-razboiņikus" vai "augstāk par zemi", tur vismaz varēja kāds puns vai nobrāzts ceļgals gadīties, bet galvenokārt jau tomēr alumīnija trauciņos vārīja lellēm zupas no sētas pelēkās smilts un pieneņu lapām.

Katru vasaru mēs īrējām kādu istabiņu, verandu vai šķūnīti Jūrmalā. Tur nu reizēm varēja gadīties arī kaut kas līdzīgs īstam piedzīvojumam. Piemēram, kā Kauguros čigānu puikas aplenca mani un resno Voldiņu, kad nācām no veikala, un prasīja atdot naudu. Kā resnais Voldiņš aizbēga un atstāja mani vienu. Diemžēl neatceros, kā tieši tas beidzās, – tikai šo šokējošo nodevības faktu. Vai atkal – tajos pašos Kauguros ar vietējiem bērniem tikmēr pa zaru caurumiem metām iekšā kioskā degošus sērkociņus, kamēr kiosks aizdegās. Bija ugunsdzēsēji un visas lietas, es ilgi gaidīju miliciju un apcietināšanu un vakaros lūdzos "dieviņu", lai mani nepieķer. Es nekad vairs tā nedarīšu, mīļais dieviņ.

Jau no mazotnes mani interesēja cilvēki, un tādās Jūrmalas vasarnīcās cilvēku vērošanai pavērās lielas iespējas. Varbūt šie vērojumi bija mani spilgtākie, atmiņā paliekošākie piedzīvojumi.  Vecais zvejnieks Guntis, kurš eļļā vārīja un lielos koka kubulos ziemai glabāja šausmīgi smirdošus lucīšus (tad ziemā tik vien vajagot kā kartupeli klāt novārīt), visas viņa drēbes un arī tuklais vaigs bija eļļaini spīdīgi. Ļeņingradiete Sveta, kas bija tik tieva un brūna, tik gariem un blondiem matiem, un tik izaicinošā bikini, ka izskatījās gluži kā no "Briljanta rokas" izkāpusi. Sveta īrēja istabaugšu, kurā varēja nokļūt pa pieslienamām kāpnēm, un pieaugušie čukstēja, ka viņai naktīs nākot ciemiņi. Maskavieši тётя** Žeņa un дядя*** Ļoša, kurš strādāja bāzē un brauca uz Jūrmalu ar pamatīgu deficītu konservu kravu, ar kuriem devīgi cienāja arī kaimiņus. Skumjā meitene Inita, kura vienu dienu vienkārši pazuda, un tikai labu brīdi pēc tam es uzzināju, ka esot pakārusies. Un mana draudzenīte Ilona, kuru vecāki nežēlīgi pēra ar suņa siksnu, bet viņa vienalga bija tik dzīvespriecīga, kāda es nekad neesmu bijusi.

Lūk arī gandrīz visi mani piedzīvojumi.

* Atsauce uz populāru 1956. gadā izdotu Zentas Ērgles grāmatu

** Tante (krievu val.)

*** Onkulis (krievu val.)



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Karmena Bankovska  

    2014. gada 16. jūlijā, plkst. 20:57

    Mani baisākie vasaras piedzīvojumi saistās ar nometnēm.
    Gan pionieru nometni Jūrmalā, kur bija jāsoļo un jāskaita "Solnce vozduh i voda, naši lučšije druzja... ut.t." Krieviski nepratu runāt, laikam tad vēl pat pioniere nebiju... Bērni un arī vadītājas runāja krieviski, taisīja no smiltīm un akmentiņiem kaut kādas zvaigznes būdiņu priekšā... Un jāēd visu bija ar alumīnija karotēm, tādām pa pusei saļodzītām un saspaidītām. Patīkamākais mirklis bija noslēguma ugunskurs. Gan tāpēc, ka tās bija beigas, gan tāpēc ka biju pilsētas bērns un ugunskurs likās kaut kas eksotiskāks.
    Otra nometne bija pionieru pils kora nometne Suntažos. Man bija neparasti, ka jādzīvo vienā istabā ar svešām meitenēm, nepratu ar viņām kontaktēt. Dīvaini likās, ka viņas par visu ko piesējās, piemēram, brīnījās un nicīgi aizrādīja, ka nedrīkstot lietot tādu tualetes papīru, kāds bija man līdzi (tajos laikos tualetēs papīra vispār nebija un man bija iedots līdzi, bet viņām, cik sapratu, vispār nebija). Tā nu brīvo laiku centos pavadīt vecākā brāļa un viņa drauga kompānijā. Gājām uz upi, kāpām kokos, ķērām zivtiņas... Bet atkal nebija labi, jo kad stājāmies uz līniju, meitenes mani saķēra aiz kleitas malas, rāva un sauca - Re kur tavs brūtgāns ! Kas beidzās ar skaļu šņirkstienu un kleitas svārku daļas atdalīšanos no augšdaļas.
    Bet pats briesmīgākais bija, kad mūsu meiteņu guļamistabā sāka smirdēt. Smirdēja arvien trakāk, kamēr es atradu smakas cēloni. Labi jau, ka meitenes to neredzēja. Zem gultas savā koferī biju noslēpusi litra burku, kurā glabāju mazās, upē saķertās zivtiņas. ūdenī protams, jo gribēju aizvest uz māju un ierīkot akvāriju...

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2015. gada 24. augustā, plkst. 6:08

    Māris Zanders: Lauznis kā instruments (1)

    Mani nepārsteidz nedz pārtikas mešana zem kāpurķēdēm, nedz importa krizantēmu dedzināšana, nedz aicinājumi sākt arī Eiropas zīmolu apģērbu iznīcināšanu.

  • 2014. gada 2. decembrī, plkst. 6:12

    Prozas lasījumu sarunas: Inga Ābele (4)

    Tuvojoties gadskārtējiem "Prozas lasījumiem", mēs esam sagatavojuši sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies tajos ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Šoreiz – Inga Ābele.

  • 2015. gada 8. jūlijā, plkst. 6:07

    Marta Martinsone: Tas nolādētais sekss (2)

    Pēc nevainības zaudēšanas bieži vien ir tāda sajūta, ka nekas jau nav mainījies, bet piepeši viss šķiet citādāks. Liekas, visi to zina.

  • 2015. gada 29. oktobrī, plkst. 8:49

    Kārlis Vērpe: Patvēruma meklētāju sarunas II – valoda, kurā redzam (6)

    Šajā rakstā pievērsīšos tam, kā Latvijas medijos tiek rādīti patvēruma meklētāji, apskatot tikai to, kā tēmu atspoguļo interneta portāli, jo tie acīmredzot šobrīd ir izšķiroši būtiski viedokļa veidotāji.

  • 2013. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Andris Ogriņš: Dūmi (1)

    tev par patikšanu es novelku cimdus unikālos pirkstu nospiedumus miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus gars nopurina nevajadzīgas rokas kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi

  • 2012. gada 14. decembrī, plkst. 8:12

    Jolanta Sermā: Šņākuļosim silti (21)

    Izskatījās, ka līs, pār Akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki, satinušies savos segmēteļos, brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai.

  • 2015. gada 29. jūnijā, plkst. 22:06

    Māra Žeikare: Bolderājas stils mākslā (2)

    Draugiem, kas dzīvoja katrs savā dzelzceļa pusē, bija jāsatiekas. Un, kad satikās Juris Boiko un Hardijs Lediņš – labākie draugi no skolas sola –, vienmēr kaut kas radās.

  • 2013. gada 26. februārī, plkst. 8:02

    Iveta Gēbele: Bez vardarbības nekādi (1)

    Ļoti bieži vecāki ir norūpējušies par vardarbību pasakās un, lasot priekšā bērniem, tās vietas, kurās ir aprakstītas vardarbīgās ainas, izlaiž vai vismaz mēģina mīkstināt, pārveidojot tekstu.