Komentārs

"Kempings", autora akvarelis

Pauls Bankovskis: Pat zaļajai vārnai skaidrs

Pusi dienas pavadījām mežā. Bija jāpagūst vēl pirms sestdienas un svētdienas ļaužu pieplūduma apstaigāt iecienītākās sēņu vietas un salasīt augļķermeņus, kas no zemes izlīduši pēdējo darbdienu laikā. Baraviku vēl pagaidām maz, trāpījās tikai septiņas, apšu kundziņu vēl mazāk, toties gaileņu pogu gan – pamatīgs birums. Beigās salasījās kilogrami pieci. Meža zemenīšu arī lērums, ja būtu pacietība, varētu tupēt takas malā un lasīt līdz apnikumam. Jo odu šogad tikpat kā nav. Nav arī melleņu. Ceros var samanīt vien pa atsevišķai ogai, un tāpēc nav skaidrs, ar kādu gan pacietību bijis apveltīts zvērs, kas tieši meža ceļa vidū atstājis savas melleņu diētas sauso atlikumu. Laiks pagāja ātri, un plānu ķerties pie trimera un mesties cīņā ar žoga otrā pusē sakuplojušajiem džungļiem, kas jau nopļauto sētas teritoriju šķir no lielā meža, atliku uz rītu. Ja nepļaus, nākamajā gadā tur ievāksies kāds krūms, vēl pēc gada tas būs izaudzis par sīku koku, un tad jau no meža vairs nevarēs atkauties.

Visas šīs izdarības – gan sēņu meklēšana iepriekš zināmās vietās, gan nepārtrauktā cīņa starp pļavu un mežu – ir it kā pašsaprotamas un tomēr tādas nebūt nav. Jo šīs pašsaprotamības pamatā "pēc noklusējuma" ir absolūti anahroniska un antropocentriska ideja, ka daba vispār – vai šajā gadījumā mežs – mums, cilvēkiem, ir kāda vai kaut kā "dots". Tā ir maldinoša pārliecība, ka tas viss mums it kā pienākas, bet tad, kad tas nav nepieciešams (pļava, līdums u.tml.), meža pienākums ir piekāpties un atkāpties mūsu pūliņu priekšā.

Šai cilvēkiem tik ērtajai pretrunai jau pirms daudziem gadiem intervijā uzmanību pievērsa mežkopis un politiķis, tolaik Pasaules dabas fonda Latvijas nodaļas vadītājs Uģis Rotbergs: "Ja mēs uz tās zemes neko nedarām, mūsu platuma grādos tā pārsvarā pārvērtīsies par mežu – tuvākā vai tālākā laikā. Tas nozīmē, ka mēs ar savu iejaukšanos tērējam enerģiju, lai pretotos dabas procesiem. Tā ir mūsu kopējā nauda, johaidī!" [1]

Rotberga teikto ir gadījies atminēties, gan pļaujot zāli vai priecājoties par arvien čaklāk izpļautām ceļmalām pat pie mazas nozīmes ceļiem un attālās Latvijas nomalēs, gan, piemēram, aplūkojot Jūlija Federa (1838-1909) gleznas (ja atceraties, pērn "Rīgas Biržas" muzejā bija skatāms plašs viņa darbu apkopojums). Mākslinieciskā ziņā tās, protams, spēj izraisīt ierobežotu interesi, jo Federa darbos atspoguļojas 19. – 20. gadsimta mijā dzīvojuša mākslinieka centieni gleznot "skaisti kā jaunībā", tomēr kā vēsturiskās liecībās šajās gleznās var saskatīt šo to interesantu. Ne reizi vien viņš ir atgriezies Siguldas apkaimē un gleznojis vērienīgus Gaujas senlejas skatus. Vietas it kā labi pazīstamas – turpat netālu esmu pavadījis savu bērnību –, un tomēr tās ir pavisam citādākas. Nogāzēs un upmalas līdzenumos, ko tagad pārsvarā aizņēmis mežs, Federa laikā vēl daudzviet pletušās plašas pļavas. Mums apkārt esošā ainava mēdz ievērojami izmainīties pat vienas, divu paaudžu laikā, un bieži vien šo izmaiņu pamatā ir nevis cilvēka rīcība, bet drīzāk nekā nedarīšana – lopu neganīšana, siena nepļaušana, līdumu nelīšana, meža neciršana.

Pagājušā nedēļa sākās ar paniku. "Bezjēdzīgā eksperimentā iznīcina Gaujas Nacionālo parku," [2] jau virsrakstā vēstīja "Neatkarīgā Rīta Avīze", un tālāk rakstā apgalvoja, ka Gaujas Nacionālajā parkā tiekot "plānots bezjēdzīgs eksperiments, kurā ar cirvi un uguni lēnā garā tiks iznīcināts 251 hektārs skaista meža. [..] Šovasar plānots nodedzināt pirmos 4,5 hektārus. Skaistu mežu Raiskuma pusē, kādu kilometru no Cēsīm. Cilvēki te nāk sēņot, ogot, braukt ar velosipēdiem, baudīt dabu. Bet drīzumā te pavērsies sāpīga posta aina. Sadegs rāpuļi, putni, kukaiņi: visi tie, kurus pati Dabas aizsardzības pārvalde ik gadu māca saudzēt kūlas dedzinātājiem."

No raksta varēja rasties iespaids, ka Gaujas senlejā sācis plosīties kaut kāds 21. gadsimta Andriksons [3]. Tika intervēti "šokā" nonākuši vietējie ļaudis, pensionēti mežsargi un mežkopji dusmojās un bezmaz vai izplūda asarās, tika vākti paraksti u.tml. Sašutumu par šo mežonību nekavējoties pauda arī ne viens vien sociālo tīklu lietotājs. Rakstā tika minēts, ka tautas viļņošanos esot izraisījis vēl kāds Dabas aizsardzības pārvaldes projekts – purva atjaunošana agrāk meliorētā meža teritorijā: "Pret šo pseidozaļo ieceri iedzīvotāji protestē, jo negrib, ka viņu pagrabos ieplūst gruntsūdeņi un apkaimē bezjēgā savairojas odi," vēsta "NRA". Pret "dedzinātājiem" tika piesaukti tādi argumenti, ka mežs ir ne vien "skaists", bet tajā jau ierīkotas velotakas tūristiem, un piedevām – "mežs ir pilns ar sēņotājiem".

Pievērsiet uzmanību, ka neviens no šiem argumentiem – pagrabi, odi, skaistums, meliorācija, velotakas, sēņošana – nav "par mežu". Tie visi ir "par cilvēkiem" un cilvēku iedomātajiem meža "pienākumiem" jeb, smalkāk izsakoties, funkcijām. Bet, ja cilvēkiem nav iespējams sadzīvot ar Latvijas odiem, varbūt vienkārši visu vērts nobērt ar dustu?

Kaut kādu iemeslu dēļ publikācijas autors bija vēlējies iedziļināties galvenokārt "šokā" esošo cilvēku izjūtās, bet pašu "dedzinātāju" argumentus izlicies nemanām. "Dabiskos apstākļos ar minimālu cilvēku ietekmi augušos skuju koku mežos augu un dzīvnieku sugu dažādība veidojusies periodisku ugunsgrēku rezultātā," lasāms dedzināšanas pasākumiem veltītā rakstā [3], kas publicēts Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā. "Mūsdienās šī dabiskā traucējuma ietekme mežos ir stipri ierobežota. Tāpēc tajos sugu daudzveidība ir kļuvusi nabadzīgāka. Nenoliedzami – nekontrolētai un patvaļīgai rīcībai ar uguni lielākoties ir postošas sekas un to nedrīkst pieļaut. Bet, veicot regulētas dedzināšanas pasākumus nelielās platībās, ieguvums ir gan dabai, gan cilvēkiem. Citur pasaulē šajā jomā uzkrāta gana liela pieredze. Šogad Dabas aizsardzības pārvalde Eiropas Savienības LIFE programmas projektu "For-rest" un "NAT-Pprogramme" ietvaros plāno šo apsaimniekošanas praksi pārbaudīt Latvijā dažās aizsargājamās dabas teritorijās apmēram trīs hektāru kopējā platībā. [..] Dabā pastāv ekosistēmas un sugas, kas atkarīgas no uguns ietekmes, bet kuras mūsdienās lielākoties pieskaitāmas pie izzūdošām un apdraudētām. Tā, piemēram, arī Latvijā sastopamais meža tips grīnis veidojies dedzināšanas un noganīšanas rezultātā. [..] Arī Latvijā tikpat kā izzudušo putnu sugu zaļo vārnu vismaz daļēji var saukt par "uguns putnu". Dzīvesvieta, kur tā Latvijā vēl sastopama un kas acīmredzami norāda arī tai vispiemērotākos apstākļus, ir Garkalnes meža degumu apkārtne." (Starp citu, arī šo pārdomu autors vienīgo reizi mūžā zaļo vārnu ir redzējis tieši šajā apkaimē – uz elektrības vadiem pie Baltezera dzelzceļa stacijas).

Par degšanu intervijā 2008. gadā stāstīja arī Uģis Rotbergs: "Evolūcija ar zibeni ir tikusi galā, radot degšanai piemērotus augu un dzīvnieku organismus. Sausajos priežu mežos – priedei ir bieza miza, čiekuri ciet, un priežu meži pēc būtības ir atkarīgi no ugunsgrēkiem. Kad pāri noskrien ugunsgrēks, egles, kurām ir plāna miza, iznīkst, zeme tiek sterilizēta, čiekuri atveras un priedēm augt ir labāk, tas pats ir sekvojām un vēl citiem. Ja mēs nededzinām mežus, zariņi nokrīt, čiekuriņi nokrīt, sausuma apstākļos tie nesadalās kā slapjos mežos, un mēs uzkrājam degmaisījumu – ja tad uguns tiek klāt, ugunsgrēki ir daudzkārt, daudzkārt postošāki." Ko nozīmē ugunsgrēks šādā ar sausu degmaisījumu ilgstoši piebirušā mežā, pirms dažiem gadiem pieredzējām paši. Kāds bija aizdedzinājis mežā izbērtus atkritumus, un uguns pa mežu un piejūras pļavām pārsviedās pat pāri ceļiem, iekļuva māju pagalmos, un tikai cieminieku sarosīšanās un veiksmes dēļ nenodega kāda māja, mazmājiņa vai šķūnis. Daļa apdegušo priežu bija beigtas uzreiz un tika nocirstas, bet dažu ar apogļotu stumbru ceļa malā redz vēl arvien.

"Tikt galā ar postošiem meža ugunsgrēkiem – metode ir regulāri taisīt maza izmēra ugunsgrēkus tajās ekosistēmās, kurās daba to pasaka priekšā," stāstīja Rotbergs. "Arī izstrādātās cirsmās varētu izdedzināt augsni – ar liesmu metēju –, jo mineralizētas augsnes ir tas, kas priedei vajadzīgs. Degšana saka arī priekšā, kā mežu cirst: tie meži, kas deg, ir labāk piemēroti lieliem traucējumiem, un tur var intensīvāk cirst, bet slapjie meži nekad nedeg, tur augiem sēklas krīt kā kartupeļi, tie ir pieraduši tūkstošiem gadu būt uz vietas, tur ir kukaiņi, kas nelido, tikai pāriet grauzt no viena baļķa uz otru, tur mežs atmirst pa vienam kokam, un tur kailcirte ir īsts postījums. Latvijā puse mežu ir sausie, puse slapjie, un no slapjās daļas puse ir nosusināti. Bet slapjajos mežos cilvēki nestaigā un viņi tos nepazīst."

"Ja visu GNP (Gaujas Nacionālā parka – P.B.) mežu kopainu būtu iespējams brīvi pakārtot dabas aizsardzības uzdevumiem, atbilstošās biotopa konsolidācijas vietas būtu jāizvēlas stingri pēc ainavekoloģiskajiem principiem, tajā skaitā ņemot vērā mežu attīstības vēsturi un priekšroku dodot vietām, kur meža segums pastāvējis visilgāk," teikts projekta "For-rest" aprakstā [4]. "Diemžēl reālās iespējas pašlaik ir daudz šaurākas, jo brīvai rīcībai nav pieejamas privātās zemes un zonas, kurās pieļauta intensīva saimnieciskā darbība. Tādēļ šīs programmas aktīvā daļa koncentrēta uz dabas lieguma un stingrā režīma zonām valstij piederošās zemēs. Citiem vārdiem – valsts zemēs dabas lieguma un stingrā režīma zonās paredzēta darbošanās biotopa atjaunošanā: biotopa konsolidācija, dabisko traucējumu imitācija un dabiska meža elementu veidošana, bet pārējos gadījumos biotopa aizsardzības scenārijs ir neiejaukšanās esošajās relatīvi augstas kvalitātes biotopa platībās."

Izlasiet rūpīgi – citētajā tekstā secināts, ka lielu daļu Gaujas Nacionālā parka teritorijas diemžēl vairs nav iespējams izmantot tieši tam, kam šis parks radīts un paredzēts – dabas kopumā un izzūdošu biotopu, sugu aizsardzībai. Jā, gaisa vagoniņš pāri upei, senlejas nogāzēs izbūvētas koka kāpnes, skats no Gleznotāju kalna, laivu brauciens pa Gauju, meža zvēriņi voljēros – tas viss ir cilvēkiem pievilcīga izklaide, taču tai, visticamāk, zustu jēga, ja turpat līdzās neelpotu arī tas mežs, kas kopā ar saviem iemītniekiem dzīvo savu dzīvi atbilstoši tā gadu tūkstošos ierastajam ritmam. Taču bez šīs elpas, tā teikt, pakausī var taču mierīgi arī doties laivu izbraucienā pa Rīgas kanālu, bet zvērus palūkot zvērudārzā vai cirkā.

Īpašumtiesības, saimnieciskā darbība, vārdu sakot, dažnedažādas cilvēciskas vajadzības ir pakļāvušas ievērojamu daļu parka platības. Boreālie meži (to pirmsākumi tiek datēti ar 8300 – 9000 gadu senu pagātni) vismaz pēc manas saprašanas ir kas krietni vērtīgāks par kāda sēņotāja (arī manu) vēlmi pielasīt pilnu groziņu vai pilsētnieku tīkotām "aktīvās atpūtas" iespējām. Liecību no tik senas pagātnes mūsu platuma grādos jau nav nemaz tik daudz. Bet sēņotāji, riteņbraucēji, pat priekšstati par to, kas skaists un kas – neglīts, te nāk, te iet.

[1] "Vajadzīgs tāpēc, ka ēd zāli" Ar Pasaules dabas fonda Latvijas nodaļas vadītāju, Sorosa fonda Latvija valdes locekli Uģi Rotbergu sarunājas Inese Zandere. "Rīgas Laiks", 2008. gada jūlijs.

[2] Imants Vīksne. "Bezjēdzīgā eksperimentā iznīcina Gaujas Nacionālo parku". "NRA", 2014. gada 2. jūlijs.

[3] Rūdolfs Blaumanis. "Andriksons".

[4] "Dabai vajadzīga arī uguns". 2014. gada 18. jūnijs.

[5] Viesturs Lārmanis, Jānis Andrušaitis, Kristaps ViIlks. "ES nozīmes biotopa "Veci vai dabiski boreālie meži 9010" apsaimniekošanas programma Gaujas Nacionālajā parkā".



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Пчела Обыкновенная  

    2017. gada 17. februārī, plkst. 15:55

    Finansējums uzņēmumiem! Piesaisti nauda uzņēmuma kapitāldaļās un palielini peļņu! Laiks attīstīties! Vairāk https://www.cityfinances.lv/finansejums-uznemumiem/

  • Solveiga Strauberga  

    2014. gada 15. jūlijā, plkst. 14:04

    Dedzinātājiem ir savi argumenti, bet mums arī ir. Un lūdzu paskatīsimies uz mūsu zemi globāli. https://www.youtube.com/watch?v=vpTHi7O66pI#t=39

  • dzimmijs13  

    2014. gada 10. jūlijā, plkst. 7:32

    Tātad, kur "sāls"? Mēs vienalga nepārtraukti iznīcinām neskaitāmas dzīvās būtnes, neizbēgami. Arguments pret "kūlu" - tieši dzīvo būtņu iznīcināšana (noplicināšana izvērtējama, bīstamība - tehniski atrisināma). Un vasaras vidū dedzināt pamežu... Tas pie neizbēgamās iznīcināšanas mēs vienkārši piesummējam apzinātu iznīcināšanu - tāpēc, lai veidotu vidi, kas dabīga atbilstoši mūsu uzskatiem. Bet ja viss dzīvais veido vidi, tad kāpēc mūsu pasargātais uzreiz ir nedabīgs?
    Tātad, iznāk ka galvenā atšķirība starp "kūlistu" un zinātnieku meža dedzinātāju ir diploma trūkums pirmajam.
    Skaistkalna kungs - ar šodienu biju domājis pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laika posmu. Būdams celtnieks, pēdējos dažos gados esmu saskāries ar kvalitatīvu materiālu trūkumu (eh, deviņpadsmitā klētī desmitmetrīgas sijas 27x30... tagad tādas neiespējami).

  • dzimmijs13  

    2014. gada 10. jūlijā, plkst. 7:22

    Teiksim tā, pats uzstādījums "tas ir mūsu biotops, tas atkal svešs biotops" manuprāt tomēr ir vairāk kā nosacīts. Nez kāpēc mēs par "mūsu" uzskatām vien īsa laika posmā esošo vidi, divas trīs paaudzes iepriekš - protams, tā cilvēces ierastā kultūrvēsturiskā atmiņa, bet tad kāpēc mums būtu nepieciešamas tādas nozares kā arheoloģija, paleontoloģija, u.t.t., ja ne tāpēc, lai mēs spētu paplašināt "vēsturiskās kultūrvides" atmiņu? Tā mums tagad zināms, ka "mūsu" nebūt nav bijis tikai tā, kā to stāstījusi vecmāmiņa, bet "mūsu vide" nepārtraukti mainās.
    Piemēram, mamuti ēzdami un kakājot veidoja tundras ganību zāli, bez mamutiem tundrā visu pārņem sūnas, maiji apstādot džungļus veicināja sausumu reģionā, Klasiskajā laikmeta Jukatāna bija pilnīgi savādāka kā šodien, u.t.t. Tas ir pilnīgi neizbēgami, katra mūsu sīkākā kustība ietekmē, un rezultātā veido vidi. Dabiskā ainava ir tikai visu iesaistīto mijiedarbību rezultāts.
    Tātad, ja jau apgalvojam, ka pļavas nav šo platumu grādu dabīgais biotops, bet cilvēka darbības veidoti (protams, tas tā arī ir), tad mežs pēc dedzināšanas vienalga nebūs "dabīgs" - vien atbilstošs mūsu priekšstatiem par to, kas dabīgs - lai man piedod iesaistītie zinātnieki, bet neticu ka iespējams kādai cilvēku grupai, lai cik izglītotai un zinošai, iespējams paredzēt visus iespējamos mijiedarbību faktorus, lai panāktu ko tādu, ko varētu nosaukt par "dabiskai videi" maksimāli atbilstošu. Mūsu apziņas priekšstatos - jā. Bet neiespējami dabūt "dabīgu".

  • Ernests Skaistkalns  

    2014. gada 9. jūlijā, plkst. 20:32

    Paldies Paul!
    Pirmajā brīdī bijos, ka viss respekts pret Jums zudīs - kārtējais mākslinieks, bez jebkādas izpratnes un iedziļināšanās glābs mežus, putniņus un kukainīšus utt. Biju ļoti patīkami pārsteigts. Liels paldies par iedziļināšanos un citu informēšanu!
    NRA, man šķiet, ir populisma un pasūtījumu laikraksts, tādēļ par ļoti vienpusīga viedokļa atspoguļošanu vispār nebūtu jābrīnās.
    Šajā gadījumā ir arī liekulīga atieksme pret zinātniekiem - tauta viņus ciena un godā, bet netic, ka viņi zina ko dara. Minētajā NRA rakstā šis projekts arī nodēvēts par naudas "izkāšanas" projektu, kas atkal ir gaužām netaisni pret zinātniekiem, kuru Latvijā tāpat ir maz.
    Dzimijs13 - Latvijā apaļkoku ekspors ir mazāks nekā imports. Zāģbaļķu eksports faktiski nav, jo tie ir deficīts tepat. Skujukoku zāģbaļķus Latvijā importē pat no Norvēģijas, nemaz nerunājot par tuvākajiem kaimiņiem. Tas, ko Tu ostā redzi ir papīrmalka, kuru mēs paši nevaram pārstrādāt.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2015. gada 15. aprīlī, plkst. 15:04

    Ieva Melgalve: Nelaidiet bērniņus pie manis (33)

    Galējā versijā skola kļūtu par vietu, kas neiemāca sevi izprast un attīstīt. Tā kļūtu par vietu, kas iemāca vienīgi melot un izlikties, lai netiktu atstumts un nosodīts, – pieeja, kas ir ne vien necilvēciska un psiholoģiski sagraujoša, bet arī pašos pamatos nekristīga.

  • 2015. gada 13. janvārī, plkst. 6:01

    Diskusija: Ko mums iemācīja Eiropas kultūras galvaspilsētas gads? (1)

    Diskusijā piedalījās nodibinājuma "Rīga 2014" Mākslinieciskās padomes locekļi: Gints Grūbe, Uģis Brikmanis, Solvita Krese, Gundega Laiviņa, Aiva Rozenberga, Diāna Čivle un Vita Timermane-Moora.

  • 2016. gada 13. maijā, plkst. 8:42

    Krista Anna Belševica: Fantāzija par tēmu "karš"

    Šāds izteiksmes veids var patikt un var nepatikt, bet romānā tam ir ne tikai estētiska, bet arī funkcionāla nozīme. Jo teksts ir nevis lineārs, bet gan hermeneitiski tverams, bez stingras struktūras, bet ļoti asociatīvs.

  • 2014. gada 3. septembrī, plkst. 7:09

    Linda Curika: Kuces kundze (17)

    Viens no radošākajiem komentāriem par mani internetā – "neglītā lesbiešu kuce". Es domāju, ka šajos trijos vārdos ietverts ļoti spēcīgs sociālais konteksts par to, kā dzīvot ir pareizi un kā – nosodāmi.

  • 2014. gada 21. martā, plkst. 7:03

    Eduards Plankājs: Kad kaisme Faradeja būrī (1)

    Visvairāk man patīk tevi no rītiem kad aizkaru šķirbas pilnas apsnigušiem zariem. kad silti drebuļi oksidē kopš Lilitas un Ādama laikiem zagšus ēsto ābolu serdes.

  • 2016. gada 7. oktobrī, plkst. 0:19

    Dace Vīgante: Gika (1)

    Paviršam garāmgājējam dūmakainajā vakara krēslā viņš atgādinātu kapu pieminekli – bālām, dziļi zem plakstu vākiem paslēptām akmens acīm un stīvu matu ērkuli, kas ap galvu veido sudrabainu vainagu.

  • 2012. gada 5. decembrī, plkst. 23:12

    Junsuna Na: Dziedāt savu pašas džezu (2)

    Jūs to nodziedāsiet pavisam atšķirīgi, un es to nodziedāšu pavisam atšķirīgi. Tas man patīk. Nav pat svarīgi, kāda veida melodiju jūs dziedat. Jo tas ir džezs, un jūs to varat darīt savā neatkārtojamā manierē.

  • 2013. gada 26. jūlijā, plkst. 8:07

    Zane Krūmiņa: Brīvība zīmēt bez noteikumiem (1)

    Zīmēšana it kā nav cilvēka nepieciešamāko prasmju sarakstā – tā nav ne rakstīšana, ne lasīšana, ne skaitīšana, ne kāda cita noderīga nodarbe, bez kuras dzīvē nevarētu iztikt.