Maikls Kaningems: Miesa un asinis (21)
2006. gada 8. augustā, plkst. 14:41
Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
1987
Dāmu pusdienas bija Kasandras ideja. Sākumā Mērija viņu atraidīja, allaž aizbildinādamās, ka viņai ir cita tikšanās, sāp galva vai mājā par daudz darāmā. Taču Kasandra turpināja zvanīt — ar majestātisku un dīvaini nevainīgu pacietību (vai viņš nesaprata, ka tiek atraidīts?) — un pēdīgi Mērija padevās. Jā, lai notiek, viņa aizbrauks uz pilsētu un ieturēs pusdienas kopā ar Kasandru. Labi, nākamajā pirmdienā pusdivos, kaut kur Griničvilidžā. Nē, viņa nešaubās, ka pratīs atrast to restorānu.
Kas gan cits viņai atlika? Patiesībā Kasandra bija Mērijas labākais un vienīgais atbalsta punkts, no kura rast pieeju Zoī. Nez kāda iemesla dēļ Zoī acīmredzot uzticējās šai personai. Zoī bija padarījusi šo personu par sava bērna krustmāti (viņas pašas apzīmējums), lai gan, protams, tādas kristības nevarēja ņemt nopietni, bet Zoī, protams, nebija pierunājama nokristīt bērnu pa īstam, baznīcā. Mērijai šajā sakarā bija dalītas jūtas. No vienas puses, pastāvēja jautājums par bērna dvēseli. No otras, nenoliedzami, varēja uzelpot, ka nav jāiet uz Sv. Pāvila baznīcu pie tēva Makolija un jāapspriežas par to, kā kristāms ārlaulībā dzimis jauktenis, kura tēvs ir sazin kur, bet māte uzaicinājusi par krustmāti vīrieti, kurš kristībās droši vien ierastos parūkā un kleitā.
Vienpadsmitos pirmdienas rītā Mērija stāvēja guļamistabā, pūlējās izlemt, ko ģērbt mugurā, un domāja: lūk, kas ar mani notiek. Šī doma savā kodolīgajā vienkāršībā piespieda viņu apsēsties — sparīgāk, nekā viņa gribējusi — uz zaļā zīda ķeblīša pie tualetes galdiņa. Lūk, kas notiek. Līdz šim pēdējā laika situācija pastāvēja viņas prātā kā kustīga masa bez nosakāma veidola vai dimensijām, vietumis spoža un sudrabaina, citviet tumša, un to veidoja vairāk vai mazāk nejauši notikumi: mazliet noslīdējusi kaparkrāsas parūka, kura bija galvā viņas advokātam, kad tas sastādīja laulības šķiršanas dokumentus; dzintara krelles, ko viņa bija pirkusi Sūzanai, bet tad pēkšņi nolēmusi paturēt sev; mākoņainas trešdienas rīta debesis, pilnas solījuma un brīdinājuma, it kā abi būtu cieši saistīti. Bija tikai šādi sīki, asi iezīmēti starpgadījumi, kas neko neizgaismoja, noenkuroti dienu ritumā — mājas uzkopšanā, staigāšanā pa veikaliem un viņas jaunajā darbā, un arī pārsteidzoši dziļajā priekā, ko viņa juta ik vakaru, iedama gulēt vienatnē. Tagad, gatavodamās posties pusdienām, viņa ar gandrīz zinātnisku atsvešinātību domāja: lūk, kas notiek. Es viena pati dzīvoju mājā ar piecām guļamistabām. Mana vecākā meita tikpat kā nesarunājas ar mani. Dēls mīl vīriešus. Es cenšos izlemt, kā ģērbties pusdienām ar sava jaunākā mazdēla “krustmāti”, un man nav ne jausmas, ko vilkt mugurā, jo es nezinu, uz kādu restorānu dodos, un nekad neesmu ieturējusi pusdienas kopā ar vīrieti, kurš valkā kleitas. Viņa paņēma nagu lakas pudelīti, nolika to un iedomājās, ka šo pašu brīdi Kasandra varbūt sēd kaut kur savā dzīvoklī un prāto, kā ģērbties pusdienām ar tādu sievieti kā Mērija — bagātu, godājamu un koptu. “Tāda es neesmu,” Mērija skaļi noteica, un viņu pārsteidza pašas balss skaņa tukšajā istabā. Ko viņa ar to bija domājusi? Viņa bija bagāta un godājama; viņa nenoliedzami bija kopta. Kāda tad viņa nebija? Viņa atkal paņēma nagu lakas pudelīti, aplūkoja to tā, it kā gaišajā, spīdīgi bēšīgajā šķidrumā varētu slēpties kāds atminējums. Es īsti nezinu, viņa sev teica.
Tumšzilo Sentdžona kostīmu, viņa nosprieda. Un tad pēkšņi sāka smieties. Lūk, kas notiek, viņa sev sacīja un nolēma uztvert to visu no uzjautrinošās puses. Domāt par to kā par joku — un par tādu tas piepeši kļuva. Pusdienas ar vīrieti, kurš var saposties elegantāk par viņu. Lai notiek. Tumšzilo Sentdžona kostīmu. Feragāmo laiviņas. Vienkāršas pērļu krelles.
Kasandra bija izraudzījies restorānu Čārlzstrītā, tādā pilsētas daļā, kur Mērija nekad nebija bijusi. Jaunāka būdama, Mērija bija pazinusi — vai apgalvojusi, ka pazīst — tikai to Ņujorku, kurā bija teātri un viesnīcas, un kaļķakmens torņi, kas pacēlās pār Centrālparka rāmajām, zaļajām briesmām. Tagad, vēlākos gados, pateicoties saviem bērniem, viņa bija apmeklējusi neiedomājamus rajonus. Staigājusi starp ubagiem un ārprātīgajiem, sagraizījusi smalkas kurpītes zoli uz saplēstas alus pudeles lauskām, kāpusi pa netīrām, smirdošām kāpnēm. Reiz pa ceļam pie Zoī viņa bija spiesta mest līkumu ap cilvēka izkārnījumu čupiņu, kas gluži kā paša stulbuma un pagrimuma simbols vīdēja gaišzili flīzētā vestibila vidū. Ja viņa bija pārcietusi visu to, tad spēja pārciest arī pusdienas vēl vienā nepazīstamā pilsētas daļā, tādā restorānā, kādu var izraudzīties tāda persona kā Kasandra. Lūk, kas notiek. Tas var būt jautri, ja viņa to ļaus. Ja nepētīs to pārāk cieši, nedomās pārāk tālu uz priekšu.
Tomēr ne Čārlzstrīta, ne restorāns nebija ne pustik briesmīgi, kā Mērija gaidījusi. Čārlzstrīta patiesībā bija ļoti skaista, koku apēnota, gar tās malām rindojās mājas, kurās Mērija pati varētu dzīvot, solīdi, veci nami, aiz kuru lielajiem logiem pavīdēja sarežģītu stuka rotājumu, griestu medaljonu un lustru fragmenti. Vienu no mājām viscaur klāja glicīniju stīgas, caur kurām Mērija saskatīja akmens paneli ar iegravētām lapām, arabeskām un laikazoba sagrauztu seju, kas šķita sludinām kādu no skarbākajiem tikumiem — pacietību, spēku vai dimantcietu jaunavību. Apstājusies pie šīs sejas, ievītas raupju, brūnu stīgu tīklā, viņa pārdzīvoja savādu, bet ne nepatīkamu atkalredzēšanās sajūtu, it kā šo ielu būtu apmeklējusi kādreiz bērnībā. Likās, tā bija sievietes seja, kaut gan skaidri pateikt bija grūti, traucēja stīgas un vecmodīgais kaluma stils, kas visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, lika izskatīties pēc rātnām, mazliet patuklām meitenēm.
Restorāns, kurš atradās uz stūra un kura nosaukums ar diskrētiem zelta burtiem bija redzams logā, patiesībā bija maza kafejnīca, kādas, pēc Mērijas domām, atrodamas Parīzē: pustumša, bet tīra, ar tumšiem sienas paneļiem, ar sniegbaltiem galdautiem, kas izstaroja vairāk gaismas nekā dzintarkrāsas svečturi pie sienām. Apstājusies pie durvīm, viņa sajuta negaidītu nožēlas dzēlienu: tagad šī jaukā, noslēpumainā iela un burvīgais restorāniņš atcerēsies viņu kā sievieti, kurai bijušas darīšanas ar tādu kā Kasandra. Ar tādu, kas nodzīvojies tik tālu. Mērija sev apsolīja, ka aizlidos uz Parīzi; katru nedēļu iekrās tam kādu mazumiņu naudas.
Kasandra māja viņai no galdiņa pie loga. Mērija uzelpoja, redzēdama, ka viņš izvēlējies vīriešu apģērbu — melnu svīteri ar augstu apkakli un džinsus. Kasandra piecēlās un sniedza roku, un Mēriju atkal pārsteidza tas, cik necils izskatās šis kalsnais tips ar atļukušām ausīm, kušķainiem ierudiem matiem un mazām, izbalējušām acīm. Viņš varēja būt novecojošs pārdevējs vai viesmīlis, viens no tiem, kurus parasti nepamana, jo ar viņu vārdu nesaistās ne panākumi, ne skaļas izgāšanās. Viņi tikai dzīvo, klusi kalpodami.
“Prieks jūs redzēt, Mērij,” Kasandra sacīja.
“Man prieks, ka esmu šeit,” viņa atbildēja. Sniedza roku, un viņš to paspieda spēcīgāk, nekā viņa gaidījusi.
“Lūdzu, sēdieties.”
“Paldies.”
Viņa apsēdās, tūdaļ paņēma no galda servjeti un uzsedza sev klēpī.
“Burvīga vieta,” viņa piemetināja. Visvieglāk bija izturēties laipni. Izturēties tā, it kā šīs būtu pusdienas, vienkārši pusdienas ar draugu. Ja viņa atteiktos no pieklājības diktētajiem noteikumiem, tad pati nezinātu, ko pateiks vai izdarīs.
“Jā, vai ne?” Kasandra atsaucās. “Ļoti nomierinoša. Es dažreiz nāku šurp tad, kad mani nervi vairs ne mirkli nejaudā izturēt joie de vivre. Te tu vari ar tējas tasi sēdēt pie loga veselu stundu, ja vēlies.”
“Tas man mazdrusciņ atgādina Parīzi,” Mērija piezīmēja.
“Oui. Ça pourrait être un bistro en plein Marais.”
“Jūs runājat franciski?”
“Ak dievs, tas nu bija neizsakāmi pretenciozi, vai ne? Atvainojiet, sirsniņ, tas aiz nervozitātes. Parasti es neesmu dāma, kas dodas pusdienās.”
“Vai jūs tiešām protat franču valodu?” Mērija jautāja.
“Nu, bez šaubām, ne jau visu savu laiku es pavadu, izmēģinot plakstu ēnas. Protu franču un spāņu valodu, ciešami runāju vāciski, bet vāciski jau var sarunāties tikai ar vāciešiem.”
“Kur jūs apguvāt franču valodu?”
“Parīzē, pirms kādiem simt piecdesmit gadiem. Kādu laiciņu es tur dzīvoju. Šis vecais kuģis ir pabijis daudzās ostās. Lēts, mazs ateljē Bobūrā, ticiet man, Amerika nav vienīgā bezgaumības un vulgaritātes krātuve.”
“Mēs ar vīru vienmēr gribējām aizbraukt uz Parīzi,” Mērija teica.
“Nu jā, tur ir dažas skaistas vietas, tieši tā, kā visi apgalvo, bet... nezinu. Pēdējā laikā vairs nepagarinu ārzemju pases derīguma termiņu. Ceļošana sāka likties... mazliet nožēlojama vai tamlīdzīgi. Tu aizbrauc kaut kur un vēl kaut kur, un vēl kaut kur, es saprotu, ka tam jābūt brīnišķīgi, bet, atklāti sakot, tas sāka apnikt. Es skatījos, kā ļaudis pērk suvenīrus, un netiku vaļā no domas, ka divtūkstošajā gadā tie visi parādīsies krāmu tirgos, ka šīs Hermès šalles dzīvos ilgāk par cilvēkiem, kuri tās pērk, un, jā, tādā garā. Pateikšu vienīgi, ka pēdējā laikā mani ceļojumu plāni nesniedzas tālāk par Centrālparku.”
Mērija mirkli apjuka. Nogludināja servjeti klēpī. Saki vienkārši to, ko tu teiktu jebkuram, viņa domāja.
“Mēs vienmēr gribējām ceļot,” viņa ieminējās. “Bet bērni, darbs un tā tālāk...”
“Tad ceļojiet tagad,” Kasandra sacīja. “Ticiet man, ja es būtu tāda satriecoša izskata šķirtene kā jūs, es nekavējoties kāptu kuģī. Lai gan, atklāti sakot, sirsniņ, franču vīrieši ir cūkas.”
“Pēdējā laikā es necik daudz nedomāju par vīriešiem.”
“Nu, kad būsiet gatava sākt par viņiem domāt, frančiem gan nepievērsiet uzmanību. Ticiet man.”
“Un diez vai mani var saukt par satriecošu šķirteni,” Mērija turpināja. “Man ir piecdesmit pieci gadi, un, godīgi sakot, pēdējā laikā jūtos drusku pagurusi. Vienkārši... drusku pagurusi.”
“Smieklīgi,” Kasandra noteica. “Jūs esat ļoti skaista un pati to zināt. Jūsu noslēpumainība tikai tagad saplaukst pilnos ziedos.”
“Tas ir mīļi. Bet tiešām.”
“Nevajag nekādus bet tiešām. Kad jūs pametāt to nelieti? Pirms pieciem gadiem? Sirsniņ, Stasosa atraitnei pienācis laiks palaist grožus vaļīgāk.”
Mērija paņēma ēdienkarti. “Varbūt pasūtināsim?” viņa sacīja. “Esmu izsalkusi kā vilks.”
“Jums vajag citu frizūru,” Kasandra turpināja. “Jums vajag pārmaiņu. Kā jums šķiet, kas notiktu, ja jūs apgrieztu matus līdz ausu ļipiņām, pavisam vienkārši, un atstātu taisnus? Bez cirtām, bez lakas?”
“Ir labi tāpat, tiešām,” Mērija atbildēja. “Es nezinātu, ko iesākt ar citu frizūru. Mm, vistas salāti ar papaiju. Skan jauki.”
“Un varbūt derētu arī izbeigt tos krāsot. Lai tie ir sirmi; varu derēt, ka tas ir skaists, sudrabains sirmums.”
“Ir labi. Tiešām. Paldies par interesi. Vai pēdējā laikā esat runājis ar Zoī?”
“Šorīt.”
“Kā viņai klājas?”
“Nav ne vainas,” Kasandra atbildēja. “Šodien viņa strādā līdz septiņiem, un es atvedīšu Džamalu no bērnudārza.”
“Vai jūs... Vai jūs daudz laika pavadāt kopā ar Džamalu?”
“Zoī ir vajadzīga palīdzība, vienai audzināt bērnu ir pārāk grūti.”
Mērija iedzēra ūdeni. Viņa ticēja, ka pārcietīs šīs pusdienas tāpat, kā pārcietusi kāzu nakti un trīs dzemdības, un sarežģītu laulību, un savu bērnu neizskaidrojamos naida uzplaiksnījumus. Viņa drīkst būt pazīstama ar tādu kā Kasandra. Visa šī dīvainība nekādi nevar viņai kaitēt, jo viņa ir zaudējusi vecās cerības un vairs nebaidās kā agrāk. Kas tad vēl var notikt? Ko vēl var zaudēt?
“Audzinādama bērnus, es jutos viena,” Mērija teica. “Vīra tikpat kā nekad nebija mājās.”
“Nu jā, tad jau jūs zināt.”
“Jā. Es zinu.”
“Džamalam patlaban ir šaujamo periods,” Kasandra sacīja. “Pasaule pēkšņi sastāv no divu veidu lietām — šaujamajiem un bezjēdzīgiem krāmiem.”
“Tas droši vien ir normāli.”
“O, protams. Agresija — kas gan var būt vēl normālāks? Zoī tas nepatīk, viņa nemitīgi iztēlojas, kā tiek pratināta, pēc tam kad viņš nobēris ložu kārtu lielveikalā, bet es viņai saku, ka tas pāries. Mazs puika nav nekāds Vinnijs Pūks, lai kā tev to gribētos.”
“Izklausās, it kā jums būtu pieredze,” Mērija ieminējās.
“Es izaudzināju divus brāļus un māsu. Mūsu mātei reizēm piemirsās pārnākt mājās, un, atklāti sakot, es viņu nevainoju. Ja es būtu sieviete, vārdā Erna Buca, un viena pati bez naudas audzinātu četrus bērnus Teiblgrovā, Ilinoisā, tad arī man dažreiz gribētos aizmirsties.”
“Viņa jūs pameta?”
“Lūdzu, neskatieties uz mani tā, it kā es būtu kāds Dikensa tēls. Bez viņas mums klājās labāk. Es ar mazajiem tiku galā daudz prasmīgāk nekā viņa.”
“Nu jā,” Mērija noteica. Un pūlējās izdomāt, ko lai tagad saka, bet te pienāca viesmīlis. Mērija palūdza vistas salātus un, mirkli vilcinājusies, arī glāzi baltvīna. Kasandra izvēlējās vistas salātus un tasi tējas.
Kad viesmīlis aizgāja, Kasandra paliecās uz priekšu un klusinātā balsī ierunājās: “Gadījumā, ja jūs par to lauzāt galvu: vārds ir Bertrams.”
“Kā, lūdzu?”
“Es piedzimu kā Bertrams Bucs Teiblgrovā, Ilinoisā. Jūs domājat, es vainoju savu māti par to, ka viņa aizlaidās? Ne mirkli, sirsniņ. Es viņu pilnīgi saprotu.”
“Vai tagad jūs ar viņu kādreiz sarunājaties?” Mērija jautāja.
“O, nē. Viņa ir mirusi.”
“Man ļoti žēl.”
“Nu, laikam jau man arī. Bet ne tik žēl, kā droši vien vajadzētu būt.”
“Bet brāļi un māsa?”
“Viņi nezina, kur es esmu.”
“Jūs jokojat.”
“Nē, tā ir labāk, ticiet man. Viņu dzīve ir ļoti konvencionāla. Visi ir precējušies, visiem ir bērni, un viņi dzīvo Ilinoisā. Un nevēlas, lai ciemos ierodas brīvdomīgā tante.”
“Tas ir šausmīgi.”
“Nepavisam,” Kasandra noteica. “Tas nozīmē tikai to, ka mēs neesam spiesti kopīgi pārciest Ziemassvētkus. Bet jūs? Jūs esat ņujorkiete, vai ne?”
“Nu... Es esmu dzimusi Ņūdžersijā.”
“Itāliete, vai ne? Jums ir tādas acis un vaigu kauli.”
“Es biju Mērija Kučo. Vecāki man tā arī īsti nepiedeva par to, ka apprecējos ar grieķi.”
“Ak kungs, par ko tik ļaudis nesatraucas. Jūs apprecējāties jauna, vai ne?”
“Septiņpadsmit gadu vecumā. Es gribēju tikt prom.”
“Sirsniņ, kā es to saprotu!” Kasandra sacīja. “Man laulība nebija gluži īstais ceļš, tāpēc es iestājos koledžā. Dabūju stipendiju Viskonsinas Universitātē un paskaidroju mazajiem: “Lūk, tā darbojas veļasmašīna, lūk, tā mamma jānoliek gulēt, ja vajag. Un tagad — sayonara.””
“Man droši vien būtu vajadzējis iestāties koledžā,” Mērija teica. “Par to es īsti nedomāju, likās, tas man neder.”
“Nu, es noturējos pirmo gadu, bet tālāk netiku. Specializējos literatūrā, bet kaut kā... teiksim vienkārši — kaut kā tur trūka. Es nekādi nespēju sajūsmināties par to, ka beigšu koledžu kā izdēdējis, sievišķīgs vīrietis, kurš māca deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta literatūru kādā nomaļā Vidējo Rietumu koledžā, kur es droši vien nemitīgi iemīlētos studentiņos, kur flirtētu ar mani, lai dabūtu labas atzīmes. Citā laikmetā es, iespējams, rīkotos tieši tā, jo karalienēm izvēle ir apmēram tikpat ierobežota kā sievietēm, bet, nu jā, tā kā laiki bija tādi, kādi bija, tad vienā jaukā dienā es, lasot Dūjas spārnus, piecēlos, ieliku starp lapām grāmatzīmi, izņēmu no bankas visus savus trīssimt dolārus un pārcēlos uz Ņujorku.”
“Vai esat apmierināts, ka tā rīkojāties?”
“Jā, pilnīgi. Īstenībā es ne mirkli negribēju mācīt par Annu Kareņinu un Bovarī kundzi. Es gribēju būt Anna Kareņina un Bovarī kundze. Un patiesi, ja daba ir nolēmusi piešķirt tev traģēdiju dīvas dvēseli, toties miesas veidolu kā kaulainam vīrietim, kuram divdesmit divu gadu vecumā sāk mesties pliks pauris, tad...”
Mērija sacīja: “Man bija sešpadsmit, kad iepazinos ar savu vīru. Bijušo. Bet — sešpadsmit. Padomājiet par to.”
“Jūs bijāt Lolita. Varu derēt, ka sagrozījāt galvu vietējiem zēniem.”
“Ne gluži. Glīta jau es laikam biju, bet sešpadsmit gadu — tas toreiz šķita šausmīgi maz. Ne tā kā tagad. Konstantīns bija mans pirmais draugs, vai spējat noticēt?”
“Jūs apprecējāties ar savu bērnības sirdsāķīti. Tā gadās.”
“Mēs iepazināmies deju vakarā. Draudzes namā netālu no manām mājām. Viņš bija priekšstrādnieka palīgs uz būvēm, kur strādāja mans brālis Džoijs. Viņš bija mana vecākā brāļa priekšnieks un šķita tik svarīgs. Kā nopietns, pieaudzis cilvēks. Viņam bija divdesmit viens gads. Tajā drūmajā deju vakarā baznīcas pagrabstāvā viņš ieradās, ģērbies sarkanā sporta jakā.”
“Švītīgi.”
“Kādā žurnāla fotogrāfijā nupat biju redzējusi puisi līdzīgā sarkanā sporta jakā. Patiesību sakot, man liekas, es vispirms iemīlējos tajā jakā. Vispirms jakā un pēc tam puisī.”
“Arī tas ir viens no veidiem.”
“Un es gribēju iemīlēties. Nevarēju vien sagaidīt. Redziet, mani vecāki, nu jā, es tik šausmīgi baidījos, ka beigu beigās kļūšu tāda pati kā viņi. Es gribēju kaut ko — labāku. Un biju gatava darīt jebko.”
“Tad jau, man liekas, mēs te esam divas tādas, vai ne?” sacīja Kasandra.
Tās bija pirmās no dāmu pusdienām, kā tās dēvēja Kasandra. Pēc tam Mērija tikās ar viņu reizi četrās vai piecās nedēļās, allaž vienā un tajā pašā restorānā. Tikšanās ar Kasandru viņa sāka uztvert kā zināmu izaicinājumu, kā kairinošu, aizliegtu izpriecu. Sev Mērija teica, ka tiekas ar Kasandru tādēļ, lai zinātu, kā klājas Zoī, un tas nebija gluži melots, taču pēc kāda pusgada, pēc piecām dāmu pusdienām viņa jutās spiesta atzīt, ka ar Kasandru satiekas arī tāpēc, ka viņai patīk satikties ar Kasandru. Abu kopīgo tematu robežās viņa varēja sacīt visu, kas ienāca prātā, un zināja: Kasandra nejūtas par viņu pārāka. Drīzāk jau viņa pati jutās pārāka par Kasandru, tomēr pat domās nelabprāt lietoja šādu apzīmējumu. Viņas dzīvē tik daudz kas bija smagi, turpretī šīs kopīgās pusdienas bija apbrīnojami vieglas. Tās neskaitījās; tās nebija svarīgas. Varēja droši paļauties uz to, ka sarunu uzturēs Kasandra, tāpat kā Mērijas ģimene reiz bija paļāvusies uz to, ka sarunu vienmēr pratīs uzturēt Mērija. Kasandra nekad nebija garlaicīga (Mērija mazliet negribīgi bija sākusi domāt par viņu sieviešu dzimtē) un regulāri atgādināja Mērijai par viņas skaistumu, kā arī atkārtoja argumentu — lai cik apšaubāmu —, ka savā piecdesmit piecu gadu vecumā Mērija atrodas uz patiesās sievišķības noslēpuma sliekšņa. Pēc vienām šādām pusdienām Mērijai ienāca prātā, ka savā ziņā Kasandra atgādina viņas bērnības draudzenes, itāļu meitenes, kuras bija dzīvojušas viņai kaimiņos un ar kurām viņa nebija sarunājusies jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus. Kasandrai piemita līdzīga skaļa ekstravagance; likās, viņa līdzīgi tīksminās par savām spilgtajām, lai arī ierobežotajām izredzēm. Kasandra bija draudzene, kura izrāda uzmanību un neapdraud, un Mērija saprata, ka viņai patīk šī slepenā draudzība. To viņa ņēma līdzi uz Gārdensitijas veikaliem un uz savu klubu, kur pārējās sievietes vienmēr bija laipnas un pieklājīgas un itin nemaz neinteresējās par itālieti, kura šķīrusies no grieķa, kas būvē lētas mājas.
Sestajās pusdienās Kasandra ieradās kopā ar Džamalu. Mērija atnākusi ieraudzīja abus; Džamals bija apsēdināts uz biezas telefonu grāmatas krēslā, kurā parasti sēdēja viņa. Pieliecies pār galdu, viņš klusi, bet dedzīgi runāja ar Kasandru, mazās, tumšās rociņas tik stingri turējās pie galda malas, ka galdauts krunkojās un sālnīca jau draudēja apgāzties. Stāvot durvīs, Mērijai šķita, ka viņa nekad nav pazinusi Kasandru. Iegrimuši aizrautīgajā, slepenajā sarunā, Kasandra un Džamals izskatījās sirreāli un hiperbolizēti kā panīkuša ceļojoša cirka ērmi, pilni perversiju, sīku noziegumu un ārprātīgas, ķiķinošas gudrības. Mērija apvaldīja vēlmi pagriezties un aiziet, bet te viņu pamanīja Kasandra. Džamals viņu ieraudzīja mirkli vēlāk un atsēdās atpakaļ savā krēslā tik aši kā parodēdams kādu, kas pieķerts pārkāpuma vietā.
“Pārsteigums!” Kasandra noteica, kad Mērija smaidīdama tuvojās galdam. “Šodien bērnudārzs ir slēgts, ūdensvadā laikam iekļuvusi kāda nāvējoša inde. Vairs nepaguvu jums piezvanīt, tāpēc vienkārši paņēmu Džamalu līdzi.”
“Tas ir lieliski,” Mērija sacīja, lai gan pārsteigta juta, ka viņu kaitina izredzes pavadīt šīs pusdienas kopā ar Džamalu. Džamals taču ir viņas mazdēls; kas viņai lēcies?
“Sveiks, mīlulīt,” viņa uzrunāja puisēnu. Pieliecās viņu noskūpstīt, un viņš to ļāva, nekādi neizrādīdams, ka vēlas šādu skūpstu. Viņš varēja kļūt tāls, kluss un neizprotams, lai gan pirms mirkļa šķita tik labprāt runājam ar Kasandru. Mērija centās gādāt par Džamalu, just ar viņu saikni, un reizēm tas arī izdevās, tomēr biežāk šīs izjūtas vienkārši pagaisa un viņa skatījās uz Džamalu tā, it kā viņš būtu svešs bērns, ietiepīgs, noslēgts, mazliet padumjš. Varbūt labāk būtu tad, ja viņš vairāk līdzinātos Mērijai? Ja lūpas viņam nebūtu violetas un mati sīkcirtaini kā vilna?
“Mēs apšaudījām garāmgājējus,” Kasandra paskaidroja. “Pagaidām esam nomedījuši apaļu duci.”
Mērija paņēma krēslu no cita galdiņa un apsēdās. Tas taču ir bērns, viņa sev atgādināja. Un grib to pašu, ko grib visi bērni.
“Ak tad dārziņš ir slēgts?” viņa līksmā tonī jautāja Džamalam.
“Teica, ka rīt atkal būšot vaļā,” Kasandra sacīja. “Šad tad gadās kāda ķeza, un tad bērniem iedod brīvdienu.”
“Nu jā,” Mērija noteica. “Vai nav jauki, ka ir brīvdiena?”
“Mēs domājam pēc pusdienām aiziet uz Centrālparku,” Kasandra sacīja. “Vai vēlaties nākt līdzi?”
“Tad jau redzēsim,” Mērija atbildēja. “Džamal, ko tu gribētu ēst pusdienās?”
Džamals palūkojās uz Mēriju izklaidīgi un tik sveši, it kā redzētu viņu pirmo reizi, un viņa jau nez kuru reizi sāka prātot, vai zēnam tiešām nav kāds garīgs defekts. Varbūt derētu aizvest viņu uz pārbaudēm.
“Es ēdīšu čīzburgeru,” Kasandra paziņoja, “jo vairs nebēdāju par veselību.”
“Čīzburgeru,” nočukstēja Džamals.
“Tātad divus. Mērij, jums salātus?”
“Jā, laikam,” viņa atbildēja.
Džamals pagriezās pret logu, notēmēja ar pirkstu uz kādu vecāku vīru, kas gāja garām, un teica: “Tankš!”
“Gatavs,” Kasandra sacīja. “Tāds smuks un resns.” Mērijai viņa piebilda: “Gūstekņus mēs neņemam.”
“Skaidrs,” Mērija noteica.
Džamals pagriezās krēslā, notēmēja uz pāri pie blakusgalda un atkārtoja: “Tankš!”
“Pagriezies šurp, mīlulīt,” Kasandra aicināja. “Un liec to šaujamo nost, nav pieklājīgi šaut uz tiem, ar kuriem kopā ieturi pusdienas.”
Mērija pārsteigta redzēja, ka Džamals paklausa. Pēkšņi pazuda viss svešais, kas piemitis šim bērnam un visai situācijai, un viņi ar Kasandru varēja būt gluži parasts pāris, viens no vecākiem un bērns, kuru saruna risinās starp saudzību un prasībām, starp pielūgsmi un pieklājību.
“Vai tev patīk spēlēt kovboju?” Mērija jautāja Džamalam, kurš atkal paskatījās viņā ar pilnīgu neizpratni, it kā ne tikai viņas vārdi, bet arī viņa pati būtu kas neredzēts un, visticamāk, bīstams.
“Gluži solīds jautājums, Džamal,” Kasandra teica. “Varbūt tas būtu interesants pavērsiens sarunā, ja tu pastāstītu vecmāmiņai par Sarka planētu.”
“Kā, lūdzu?” Mērija vaicāja.
Džamals skatījās uz galdu tā, it kā arī tas būtu kaut kas neizsakāmi svešs.
“Džamals ir no Sarka planētas,” Kasandra paskaidroja. “Tā ir vidēji spoža zvaigzne mazliet pa kreisi no Oriona jostas. Džamals nešauj uz cilvēkiem ar lodēm, jo slepkavot uz viņa planētas ir ne tikai aizliegts, bet arī neiespējami. Sarkieši nespēj nogalināt, tāpat kā mēs nespētu neelpot. Tas ir neapzinātā līmenī. Tomēr, sastopot kādu sevišķi neciešamu indivīdu, ir iespējams izmantot īpašu ieroci, kas padara viņu neredzamu, un varu jums izpaust, ka pasaule pēdējā laikā strauji pildās ar neredzamiem ļaudīm. Viņi dzīvo, kā dzīvojuši, ir un paliek rupji, nekrietni, egoistiski un aizspriedumaini, bet viņus neviens neredz. Džamal, vai es izstāstīju apmēram visu?”
Džamals skatījās uz savu pirkstu, tad uz grīdu.
“Manuprāt, tas ir labāk nekā šaut viņus nost,” Mērija sacīja.
“Daudz, daudz labāk,” Kasandra piebalsoja. “Tas neliek ciest šo cilvēku mātēm, pilnībā nenoliedz agresivitātes tieksmi un nudien ir ārkārtīgi labs risinājums visiem.”
Pēc pusdienām Mērija ar Kasandru un Džamalu devās uz Centrālparku. Patiesībā viņai negribējās iet, taču, izgudrodama ieganstu neiet, viņa būtu sieviete, kura aizbildinās ar frizieres apmeklējumu, lai aizmuktu no sava pašas mazdēla. Viņa piedāvājās aizvest viņus ar mašīnu, bet Kasandra uzstāja, ka esot jābrauc ar metro. “Šobrīd satiksme ir šausmīga,” viņa teica, “un tur nebūs, kur atstāt mašīnu.” Mērija piekrita, visvieglāk bija piekrist, tomēr, mērojot dažus kvartālus līdz metro, viņa prātoja, ka varbūt Kasandra vienkārši nevēlas sēdēt viņas mašīnā, vēsajā bagātības klusumā, kas viņai pieder. Mērijas auto bija nopietns, kārtīgs, drošs; metro stacija, kurā viņi iegāja, bija pilna ar spilgtu gaismu un zaglīgiem, noplukušiem tipiem. Skaļrunis izdvesa klusus sprakšķus, kas varēja būt pašas pilsētas neapzinātie čuksti, tās nemierīgie, vecīgie sapņi. Kasandra šķita jūtamies kā mājās, stāvēdama uz perona, turēdama pie rokas Džamalu un bezrūpīgi stāstīdama Mērijai par īso svārku modi, kas tiekot pareģota uz rudeni. Gaiss oda pēc puvuma, urīna un sarūgtējušā eļļā cepta ēdiena. Mērija piepeši atcerējās savu bērnību, nomākto nākotni, kas bija viņu vajājusi, un juta, ka nespēj šeit elpot un ka būs jābēg atpakaļ virszemē, kampjot gaisu. Tomēr uzsmaidīja Kasandrai un māja ar galvu, un elpoja. Tagad viņa jau bija iemācījusies pārvarēt smakšanas lēkmes, ārēji saglabājot pilnīgu mieru. Viņa to izturēs. Bet, ja nespēs, tad pie rokas ir tabletes. Ieraudzījusi tuvojamies vilciena starmešus, Mērija saprata, ka tiks galā.
Parks bija skaists, lai gan skaistums bija vēl tikai ieskicēts, topošs. Agrā aprīļa saule pieņēmās spēkā, sāka sildīt, un šur tur nokaltušajā brūnajā zālē jau ielāsmoja bikls zaļums. “Cik jauki,” Mērija noteica. Gaisma, kas krita no dzidrajām debesīm, šķita acīm redzami atkausējam zemi, un šādā dienā bija iespējams iztēloties, ka pasaulē tiešām dominē milzīga, visaptveroša labestība, maiga un nemanāma, vairāk līdzīga cilvēciskai sentimentalitātei, nevis Dieva labvēlībai, kurā iekļaujas arī sods.
“Te ir jauki tad, ja patīk daba,” Kasandra sacīja. “Atklāti sakot, mēs nākam uz šejieni tāpēc, ka te patīk Džamalam. Es parkos kļūstu nervoza, tie zari var mierīgi ņemt un noraut parūku no galvas.”
Džamals skrēja prom pa betona celiņu, ik pa brīdim atskatīdamies, lai redzētu, vai Kasandra un Mērija seko. Mērija redzēja, ka viņš tiešām ir tikai bērns, kurš bērnišķīgi priecājas par brīvību un plašumu un bērnišķīgi baidās kļūt tik brīvs, ka vairs neatradīs ceļu atpakaļ. Raudzīdamās, kā viņš skrien ar savām īsajām, tievajām kājelēm, viņa klusībā nozvērējās: es būšu pret viņu labāka. Šo brīdi es neaizmirsīšu.
“Vai jūs bieži vedat viņu uz šejieni?” viņa jautāja.
“Reizi vai divas nedēļā, tagad jau laiks kļūst siltāks. Mēs gājām reti, kad vēl bija sniegs, tas viņam nepatika, bet, tik tiešām, ir savas robežas. Aukstumā es nejūtos diez cik labi.”
“Man gan patīk ziema,” Mērija sacīja. “Aukstās sala dienas.”
“Tad, mīļā, nākamajā ziemā jūs varēsiet satuntuļot viņu kombinezonā un vest šurp draiskoties pa sniegu.”
“Tas būtu jauki.”
“Tad dariet tā. Dārgā.”
Kasandras teiktais pirmo reizi nebija gluži sirsnīgs un apbrīnas pilns, un Mēriju tas pārsteidza nesagatavotu. Palūkojusies uz Kasandras seju profilā, viņa ieraudzīja — un, protams, bija to zinājusi no sākta gala, — ka viņai ir raksturs. Liegajā pavasara gaismā viņa ieraudzīja arī to, ka Kasandrai ir stingri vaibsti, ka viņa ar karalisku mieru ir pārcietusi likteņa triecienus un acīmredzot ir vecāka, nekā Mērijai šķitis, krietni pāri piecdesmitiem. Vāra, bet skaidri saskatāma gaisma, līdzīga tai, ko izstaroja baltie galdauti Čārlzstrītas restorānā, likās starojam no Kasandras sejas un sajaucamies ar dzelteno, izkliedēto pēcpusdienas gaismu.
“Varbūt es tā arī darīšu,” Mērija noteica. Kur gan šāds cilvēks ir ieguvis tādu stāju, tik nesatricināmu mērķtiecību?
“Jauki,” Kasandra atsaucās.
Starp viņām uzvirmoja dzestrums, un Mērija pirmo reizi aptvēra: Kasandras attieksmi pret viņu nebūt neveido tikai apbrīna un vēlme izpatikt. Brīdi abas soļoja klusēdamas. Zari meta uz celiņa bālas, neskaidras ēnas.
“Man gribētos, lai jūs pavadāt vairāk laika kopā ar viņu,” Kasandra beidzot ierunājās, un Mērija neprata iztulkot viņas toni. Tajā neskanēja ne dusmas, ne laipnība. Tonis bija stingrs, bet neizteiksmīgs, it kā viņa uzskaitītu svarīgus, neapstrīdamus faktus.
“Vajadzētu,” Mērija sacīja. “Un es to darīšu.”
Kā gan šāds cilvēks iedomājies lasīt viņai morāli? Tomēr viņa klausījās.
“Es to domāju nopietni,” Kasandra turpināja. “Lai viņš iepazīst jūs labāk, varbūt reiz jūs būsiet viņam vajadzīga.”
“Mhm.”
“Šis bērns nebūt nedzīvo pēc vispārpieņemtajām normām, un, ticiet, man par šīm normām nav ilūziju. Un tomēr. Ir savas robežas. Man negribas domāt, ka viņš paliks karājamies gaisā, ja kaut kas notiks. Es negribu, lai viņš ir spiests iet dzīvot pie kāda, kurš viņam liekas svešs.”
Mērija kaut ko sajuta. Neprata nosaukt to vārdā, taču juta dziļi sevī kaut ko līdzīgu velkošām sāpēm, it kā mostos atmiņas par kādu šausmīgu nelaimi. Dziļi sevī juta aukstumu un neatlaidīgas, velkošas sāpes. Garām uz skrituļslidām smiedamās aizjoņoja divas melnādainas sievietes, skrituļi švīkstēja pa betonu. Kasandra bija bāla, tieva, pārņemta ar kādu neizdibināmu mērķi, un Mērija ar pirkstu galiem pieskārās viņas delmam.
“Kas noticis?” viņa jautāja.
Kasandra uzlika plaukstu uz Mērijas rokas.
“Nekas. Ir tikai tas, ko nupat pateicu.”
“Jā,” Mērija sacīja, neatrazdama citus vārdus. Garām aizlaidās baložu bars, tik tuvu, ka Mērijai šķita — kāds spārns tūdaļ skars viņas seju, tomēr viņa nesatrūkās. Tāds putna spārna pieskāriens būtu pat tīkams. Savvaļīgs maigums, bezrūpīgi pulsējoša dzīvība. Viņa gandrīz vai juta spalvu vieglo pieskārienu. Tālāk priekšā Džamals pieliecās, kaut ko pacēla, monētu vai spīdīgu oli, un skrēja parādīt to Kasandrai.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
Nr. 696 08.08.06 15:16
Daudz visa kā. Vajag drusciņ pagremot, varbūt izlasīt vēlreiz. Bet teksts ir labs, tas ir skaidrs uzreiz.
E.K. 08.08.06 15:57
Kaningems manā galvā nez kādēļ saglabājies ar birku "geju rakstnieks". Šāds tituls ir šausmīgi muļķīgs, bet tādu diemžēl parasti piešķir paši geji, pasludinot - šis ir MŪSU rakstnieks. Tas kaitina. Bet - lai jau nabadziņiem tiek - kā kompensācija par kaku maišeli. Vienīgais, kā es esmu pazīstams ar Kaningemu, ir filma "Stundas" un tā nu gan bija ļoti nepatīkama pieredze vai, runājot cilvēciskā valodā, pilnīga huiņa. Es domāju, ka latviešu rakstniecēm tā noteikti ļoti patika, tāpēc nešaubos, ka arī Kaningems šajās aprindās tiks celts augstumos, blakus kulta rakstniecei Virdžīnijai Vulfai.
Eko (apavi) 08.08.06 16:40
Pavisam nepiekrītu "geju rakstnieka" statusam. To atkal ir izdomājuši kārtējie kompleksainie, jo Kaningems neraksta vis par gejiem, bet par dzīvi visā tās dažādībā, kas, protams, ietver arī gejismu un lezbismu un citas fīčas, kas piederās liberālai un atvērtai sabiedrībai, kurā valda viedokļu dažādība un tiesības neskarti dzīvot savu privāto dzīvi.