Ar bērniem

Ieva Melgalve: Melnbaltā nostalģija

ImageRecenzija par Māra Runguļa. "Lapsu kalniņa mīklas"

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014

Parasti, lasot mūsdienu bērnu grāmatas, es domāju: "Hmmm, interesanti, kā es šo grāmatu lasītu, ja būtu bērns?" vai "Hmmm, interesanti, kāpēc šīs grāmatas lasīšana man nepavisam neatgādina tās sajūtas, kādas bija manā bērnībā?" Līdz šim es pieņēmu, ka vainīga ir manis pašas izaugšana – grāmatas ir tādas pašas, bet es vairs nespēju tās uztvert tāpat. Tomēr, lasot "Lapsu kalniņa mīklas", es nonācu nostalģiskā savas bērnības pasaulē – turklāt ne jau tajā, kurā dzīvoju pati, bet tajā, kuru izdzīvoju grāmatās.

Grāmata rit divās laika līnijās. Viena no tām notiek padomju laikos (piecdesmito gadu beigas vai sešdesmito sākums), kad divi puikas meklē pieradinātu stirnu buciņu, kas noslēpumaini pazudis ugunsgrēka laikā, nejauši atrod pamestu mežabrāļu bunkuru un ar vecmāmiņas palīdzību mēģina atšķetināt tā vēsturi. Otra norit divpadsmit gadus agrāk un ieskatās latviešu partizānu ikdienā un kaujās. Šī laiku pārklāšanās bija diezgan komplicēta un mulsinoša. Vienpadsmitgadīgais Džonatans, lasot šo grāmatu, faktiski bija spiests vienlaikus iztēloties nevis vienu, bet divus viņam nepazīstamus vēstures posmus, un zēnu "tagadne" – padomju laiku piecdesmitie gadi – viņam šķita nesaprotami, vēl jo vairāk tāpēc, ka partizānu laika vēsture grāmatā tika pienācīgi izskaidrota, bet padomju laika reālijas tika aprakstītas tikai mājienu veidā. Nerakstītie atļauto un aizliegto sarunu likumi man ir saglabājušies atmiņā, bet manam bērnam tie nebija skaidri.

Man nostalģisku sajūtu jau uzreiz radīja bērnībā lasīto padomju laiku grāmatām tipiskais valodas lietojums – lēnīgs, smagnējs un komplicēts, bieži vien pat līdz komismam. Piemēram, pēc neliela smilšu nogruvuma kāds no darba varoņiem – pusauga zēns – uz to reaģē ar šādu izsvērtu teikumu: "Tas notika tik pēkšņi un pārsteidzoši, ka es pat nepaspēju nobīties..." (47. lpp.) (Man par lielu pārsteigumu, Džonatanam nebija nekādu iebildumu pret šādu valodu, viņš uzteica gan saprotamību, gan izklāsta veidu.) Bet nostalģiju neradīja tikai valoda.

Tās pašas izjūtas, kuras mūsdienu bērniem droši vien sniedz X-cilvēku filmas un supervaroņu komiksi, es ieguvu no vienīgā manas bērnības supervaroņa, kurš figurēja ne vien sabiedriski pieņemamās, bet pat obligātās un katram bērnam nepieciešamās grāmatās – stāstos par V. I. Ļeņinu jeb "Viscilvēcīgāko cilvēku". Tā bija pasaule, kurā patiesi pastāvēja labais un ļaunais, pareizais un nepareizais, un turklāt šis ideāls bija iemiesots vēsturiskā tēlā. Pat tad, ja manas bērnības grāmatā nebija Ļeņina, tur bija vismaz viens socreālisma varonis – labs, taisnīgs, varonīgs un gudrs, nevainojams un praktiski neievainojams.

"Lapsu kalniņa" ideoloģija ir pilnīgi pretēja manas bērnības grāmatu ideoloģijai – šeit sarkanā zvaigzne pie cepures nozīmē nevis draugu, bet ienaidnieku. Bet visādi citādi gaismas un tumsas sadalījums ir tikpat diametrāli pretējs – labie mežabrāļi ir vīrišķīgi, taisnīgi, godīgi un pieklājīgi, kamēr sliktie Sarkanās armijas karavīri un viņu piekritēji ir ne vien ļauni un netaisnīgi, bet arī zaglīgi, nodevīgi, pastulbi un nevīžīgi. Piemēram, kad viens no mežabrāļiem pēc vairāku mēnešu slapstīšanās pa bunkuriem dodas iefiltrēšanās misijā, uzvilcis sarkanarmieša tērpu, viņam tiek dots rīkojums: "Pavārti dubļos, paburzi, izplēs kādu pogu! Vai tad tu nekad neesi redzējis, kādā izskatā staigā sarkanarmieši?" (111. lpp.) Labi vismaz, ka mans bērns, kas nav daudz lasījis padomju laika literatūru, nepiedzīvo to kognitīvo disonansi, ko izjutu es – tajā pašā stilistikā, kā savulaik man mēģināja iestāstīt, ka "sarkanie" ir labi, bet "fašisti" slikti, tagad man mēģina iestāstīt, ka mežabrāļi ir labi, bet sarkanarmieši – slikti.

Ja toreiz šādu stilistiku varēja attaisnot ar vispārzināmo likumu, ka citādi rakstīt nedrīkst, tad kāds attaisnojums tam ir tagad? "Bērns taču pēc dabas iedala cilvēkus labajos un sliktajos." Pat ja tā būtu (lai gan savos bērnos es šādu iezīmi neesmu ievērojusi), tad kāpēc veicināt šādu pasaules redzējumu, kurā "labajiem" automātiski ir visas labās īpašības un "sliktajiem" – visas sliktās? Vai arī mēs varam pieņemt, ka šis skatījums ir nepieciešams mežabrāļiem (kā citādi viņi var aukstasinīgi plānot sarkanarmiešu nogalināšanu, ja viņi nav iepriekš dehumanizēti, padarīti par cilvēka vārda necienīgiem?). Bet tādā gadījumā autora pienākums būtu demonstrēt lasītājam, ka šis ir tikai viens no iespējamajiem skatījumiem un ka arī otra puse bija tieši tikpat lielā mērā dehumanizējusi mežabrāļus, lai varētu plānot viņu notveršanu. Šajā savas taisnības apziņas kontekstā gandrīz vai amizants šķiet šis dialogs par citu mežabrāļu izsūtīšanu:
– [..] Vai tu arī zini, uz cik gadiem viņus notiesāja?
– Uz cik? – Sīmanis gribēja zināt.
– Uz divdesmit pieciem! – kapteinis noskaldīja.
– Man tagad ir divdesmit gadu, un es atgrieztos tikai četrdesmit piecu gadu vecumā? – Sīmanis pārsteigumā spēja vien nočukstēt.
(76. lpp.)
Savas rīcības ētiskums Sīmanim šķiet tik pašsaprotams, ka viņu pārsteidz doma, ka par to varētu pienākties vērā ņemams sods – pat tad, ja šo sodu piespriedīs viņu pašu ienaidnieki.

Autors nepavisam nav vairījies no vardarbības epizodēm – cilvēki tiek nogalināti, sakropļoti un uzspridzināti, kā jau īstā kara piedzīvojumu grāmatā pienākas. Tā nav slikta izvēle, kā nekā – bērni to visu jau ir piedzīvojuši gan filmās, gan datorspēlēs, un ir savādi, ka bērnu grāmatas paliek dažus soļus iepakaļ. Šī slēpšanās, spiegošanas un apšaudīšanās daļa ir pietiekami interesanta un pasniegta apmēram tādā pašā līmenī kā datorspēlēs – ja šauj, tātad jāšauj. Tikai vienreiz, kad vienam no labajiem tēliem būtu jānošauj savu paziņu, viņš to neizdara:
– Man likās, ka Krikmanis ugunskura gaismā mani pazina... – Rudzītis atzinās.
– Tad vēl jo vairāk vajadzēja viņu novākt! – no savas lāviņas piecēlās Spicais.
– Es nekad neesmu šāvis uz pazīstamu cilvēku. Ierakumos tas bija... citādāk... Nepazīstami vīri, pilnā rīklē kliedzot urrā, ar sparu nāk virsū, un tu saproti, ja pats nešausi, tad viņi tūlīt nobeigs tevi...
(133. lpp.)
Protams, šī grāmata nav nekāds "Gredzenu pavēlnieks", un Krikmanis, atšķirībā no Goluma, kura izglābšana ļāva iznīcināt Varas gredzenu, vēlāk izrādās liktenīgais ļaunais tēls, kuru nedrīkstēja atstāt dzīvu.

Vai mans garais pārspriedums par "melnbaltās" bērnu literatūras kvalitātēm nozīmē, ka šo grāmatu nevajadzētu piedāvāt bērniem? Domāju – ja bērnu interesē vēsture, tad "Lapsu kalniņš" ir tikpat laba (vai – slikta) grāmata kā jebkura cita. Ja nu vienīgi līdzsvaram varētu iedot izlasīt Viļa Lāča "Edžiņu". Bet mūsdienu bērni taču nav ne muļķīgi, ne naivi un spēj paši izdarīt secinājumus par grāmatā rakstīto. Kā man paskaidroja Džonatans: "Nav tādu sliktu cilvēku. Un nav arī tādu labu cilvēku. Viss ir atkarīgs no tā, kas uz viņiem skatās."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2014. gada 8. decembrī, plkst. 6:12

    Ivars Ījabs: Iepūt, deputāt! (7)

    Daži mani komentāri par šo tēmu, izrauti no konteksta, ir izpelnījušies indīgas piezīmes, ka es patiesībā cenšoties izpestīt savu drinking buddy, kas neatbilst patiesībai. Tādēļ te nu ir pilns viedoklis.

  • 2014. gada 2. oktobrī, plkst. 1:10

    Sergejs Lozņica: Sauksim melus par meliem (2)

    Tad, kad jūs esat iemācījies domāt, ir grūti aizmirst, ka jums piemīt šī spēja. Kad jūs esat sajutuši, ka paši esat atbildīgi par savu likteni, ir grūti no jauna kļūt par vergu.

  • 2016. gada 23. novembrī, plkst. 5:56

    Valda Čakare: Čekista ģimenes portrets interjerā

    DDT zālē nodziest gaisma un sāk skanēt mūzika, kas šķiet nākam no kosmosa vai zemes dzīlēm. Skaņas urbjas smadzenēs un rada vēlēšanos aizspiest ausis. Bet tas neko daudz nepalīdz.

  • 2015. gada 30. aprīlī, plkst. 6:04

    Māris Zanders: Noslīkt frāzēs

    Jo tuvāk brīdis, kad Saeimas deputāti vēlēs nākamo Valsts prezidentu, jo kuplāks nosaukto iespējamo kandidātu pulciņš un jo bezjēdzīgāki kritēriji, kādiem tad Latvijas pirmajai amatpersonai it kā vajadzētu atbilst.

  • 2012. gada 6. jūlijā, plkst. 9:07

    Andris Habermanis: Mazas skaņas Lielajā Klusumā (1)

    Svētā veidā vēroju meiteni, kura nevērīgi ēd; varbūt piedzer kefīru vai mazkaloriju jogurtu. Dzīve tomēr ir arī vienkāršai meitenei pati svētā vienkāršība. Kā piena produkts, kas vairs nav govs organismā, nav vēl manējā.

  • 2013. gada 21. decembrī, plkst. 8:12

    Jaroslavs Rumplis: Īsproza

    Kamēr vien galvā ir četri jautājumi – kas notiek augšā, kas darās lejā, kas bija pirms un kas būs pēc – saka, ka labāk nebūtu nemaz dzimis. Bet ko darīt, ja jādzīvo?

  • 2014. gada 17. aprīlī, plkst. 7:04

    Silvija Radzobe: Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 2. daļa (7)

    Izpētot Valsts un Partijas arhīvos līdz šim pētnieku neanalizētus dokumentus, izdevās rekonstruēt kādu pret Upīti vērstu gluži vai sazvērestību, kas notiek 1948. gada sākumā.

  • 2014. gada 3. jūnijā, plkst. 10:06

    Maira Dobele: Mamma un zaķītis

    Vēlāk Zaķītis pie zviedru galda pagaršoja banānu, nē, mērkaķis viņš nav. Pagaršoja kāpostu, nē, arī aita nav.



Kultūras Ministrija
vkkf