Proza

Raimonds Jaks: Un pēc tam?

Kādu dienu man visu atņems. Iztukšos un slēgs bankas kontus un pārrakstīs manus kustamos un nekustamos īpašumus uz cita vārda. Izmetīs, savāks vai pārdos manas mantas, visu iedzīvi, garderobi un gadu gaitā sakrātos sadzīves piederumus, darbarīkus un kredītā iegādātos transporta līdzekļus. Manu dzīvesvietu iztīrīs un pārdos vai izīrēs citiem. Neļaus paturēt pat vienu koferi, ko varētu paņemt līdzi ar pašām nepieciešamākajām personīgajām lietām.

Mani atlaidīs no darba, atradīs aizvietotāju starp maniem kolēģiem vai izsludinās konkursu uz manu vakanto vietu. Ja man tobrīd būs savs uzņēmums, to atdos vai pārdos kādam citam.

Man neļaus vairs ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties televizoru, un es nevarēšu sekot līdzi maniem mīļākajiem sporta veidiem, seriāliem un aktieru spēlei jaunākajās filmās. Man neļaus spēlēt pat visnovecojušāko datorspēli uz veca "Playstation 2", kā to atļauj dažos cietumos. Mani sociālo portālu konti un mobilo telefonu numuri tiks slēgti. Cietie diski ar man svarīgajiem dokumentiem tiks dzēsti un no jauna formatēti.

Man, protams, nebūs iespējas neko smēķēt, dzert, šņaukt vai citādi reibināties, meklējot izklaidi un patīkamas izjūtas, lai saldinātu dzīvi vai, izmainot apziņas stāvokli, piekļūtu tuvāk savas eksistences jēgai vai vismaz jēgas šķietamībai. To darīt vairs nevarēs.

Pilsonību atņems, un neviena cita valsts mani nepieņems. Tāpēc man nebūs pieeja sociālajiem pakalpojumiem un valsts garantijām. Man nebūs vairs nekādu tiesību, pat manas cilvēktiesības neviens vairs neievēros, un es nevarēšu sūdzēties nevienā par to atbildīgajā iestādē.

Manus uzstādītos rekordus drīz pārspēs citi, un manām uzvarām un sūrā darbā gūtajiem panākumiem vairs nebūs nozīmes, jo to augļus es vairs baudīt nevarēšu.

Reputācija, ko esmu sev izveidojis, kļūs nekontrolējama, un to varēs izmainīt bez manas ziņas. Manus viedokļus un teiktās runas varēs viegli sagrozīt, jo man neļaus vairs paust savu nostāju nevienā jautājumā.

Visas manas apliecības un iegūtie grādi, sertifikāti un kategorijas zaudēs spēku. Visām uzkrātajām zināšanām, apgūtajām prasmēm un svešvalodām, kurām esmu veltījis tik daudz laika, vairs nevarēs atrast pilnīgi nekādu pielietojumu, un mans darbs nevienam nebūs vajadzīgs. Pat ja es piekritīšu, pat ja es lūgšos strādāt par baltu velti vissmagāko verga darbu, man to atteiks, pat ne uz mirkli neapsverot.

Tomēr vissāpīgākais būs, ka es nevarēšu arī baudīt līdzcilvēku sabiedrību, jo tikšanās man būs liegtas. Lai kā arī mani ģimenes locekļi raudātu, protestētu un žēlotos, lai kā arī mani draugi par mani iestātos un atbalstītu – tas nebūs atļauts. Pie manis nelaidīs nevienu dzīvu būtni. Pie manis nevarēs piekļūt pilnīgi neviens. Man nebūs ļauts pieskarties citiem, un, protams, neviens nevarēs mierinoši noglāstīt arī mani. Un es palikšu viens.

Manā prombūtnē mani radi un draugi varbūt vēl mēģinās organizēt kādu mākslīgu atgādinājumu par manu eksistenci, piemēram, noliekot bildi kādā redzamā vietā, bet arī tam, ikdienas rosībā un jauniem notikumiem uzslāņojoties, lēnām sāks pievērst aizvien mazāk uzmanības. Un pēc tam, paejot kādam laikam, par mani atcerēsies tikai retais, līdz aizmirsīs pavisam. 

Un jā, mans ķermenis vairs nepiederēs man pašam. Man atņems acu gaismu, un es nevarēšu vairs ārpasaulē meklēt vizuāli skaisto; laupīs dzirdi, un es nevarēšu vairs saklausīt ne vissīkāko troksnīti, pat ne džinkstoņu ausīs, nerunājot nemaz par mūziku; man aizbāzīs muti, un es vairs nevarēšu lietot savu balsi. Manu mēli padarīs nejūtīgu, un es nevarēšu izgaršot ēdienu dažādās garšas, kas mani pavadījušas, sākot no mātes piena līdz desmitiem izgaršoto sieru veidiem un vīna šķirnēm. Man atņems arī ožu, kas varētu mazdrusciņ kompensēt garšas spēju zudumu, un man nebūs vairs iespējams pat sasmaržot gaisa svaigumu. Manu augumu aptīs ar visstiprāko līmlenti tā, ka es nevarēšu pakustināt vairs ne pirkstiņa. Viss, ko būšu darījis savai veselībai un fiziskai sagatavotībai, būs izsviests vējā. Visa uzkrātā izturība, muskuļu masa un veiklība būs pagalam.

Es pat nezinu, vai varēšu skaidri padomāt un atcerēties. Iespējams, ka arī tas man būs liegts.

Turklāt to visu es zaudēšu uz visiem laikiem. Un es nekad vairs, nekad, nekad vairs neko no tā neatgūšu.

Ak, Kungs! Ko tad vēl no manis var paņemt?! Vai vēl kas būs atlicis?!

Ja būs, tad to man atļaus paturēt. Un pēc tam ar to arī būs jāiztiek.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jānis Briedis  

    2014. gada 14. augustā, plkst. 15:06

    te jau pieminēja, ka visu var atņemt, tikai ne mīlu - arī man pirmais, kas ienāca prātā, pēc šī izlasīšanas, bija tās dziesmas vārdi

    vēl palika neatņemts arī naids.
    ja tāds būtu bijis. vari turpināt mīlēt un nīst, līdz pēdējai nevarībai vari turpināt arī cerēt.

    sanāk, ka viss svarīgākais palika neatņemts?...

  • hound  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 21:35

    mazliet atgādina Ījaba grāmatu no Vecās Derības.

  • Marta avens  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 14:18

    Lielisks uzskaitījums visam tam, kas cilvēks NAV!
    Droši vien vārdos nav iespējams pateikt, kas es esmu. Pirmā ceļa zīme pareizajā virzienā, ir apjēgšana, kas es neesmu.

  • bruja  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 12:16

    Nu, tāds tīri budistisks pasaules redzējums. :) No pieredzes zinu, ka budisti - visu dzīvo būtņu mīlētāji - tiešām visu neatņem, bet atstāj to, ko atļauts paturēt. Bet visu, ko var paņemt, atņem. :)

  • zhora  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 9:20

    Vistrakākais, kad atņem elektrību

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ja gribat zināt manu viedokli, būt par jebkura dzimuma pārstāvi ir vienlīdz draņķīgi.

    Patija Smita

Iesakām

  • 2015. gada 19. jūnijā, plkst. 7:06

    Imre Soērs: Igaunijas pieredze Kopdzīves likuma pieņemšanā (1)

    Tomass Ilvess mani toreiz brīdināja – ja tu pacelsi šo jautājumu, tevi vairs nekad neievēlēs parlamentā, bet likumu tik un tā nekad nepieņems. Taču te mēs esam – likums ir pieņemts, un es esmu atpakaļ parlamentā.

  • 2014. gada 8. aprīlī, plkst. 22:04

    Māra Poļakova: LaLiGaBa 2013

    Intervija ar Māru Poļakovu, kas dzīvo Jeruzalemē un ir iztulkojusi latviski četras Edvarda Vitmora "Jeruzalemes kvarteta" daļas, kas nominētas Latvijas Literatūras gada balvai kā labākais ārvalstu literatūras latviskojums.

  • 2015. gada 26. decembrī, plkst. 10:44

    Spīgana Spektore: Labā dāvana, sliktā dāvana. (1)

    Mūsu pasaulē eksistē tādas patiesības, kas ir aprunātas tik bieži, ka jau kļuvušas par apnikušām banalitātēm, kurām pēc iespējas ātrāk pārbraukt pāri sociālajos tīklos. Šādām tēmām ir tendence sarosīties uz svētku laiku, kad vispār mazliet gribas aizbēgt no "iedvesmojošajiem" tekstiem, kas, kā likums, ir uztiepti glītām bildītēm, kurām patiesībā ar šo tekstu nav ne mazākā sakara.

  • 2013. gada 2. janvārī, plkst. 0:01

    Dina Sarceviča: Kā mēs diskutējam par izglītības jautājumiem? (1)

    Mēneša laikā šeit, interneta žurnālā satori.lv, tika publicēta programmas "Iespējamā misija" vēstnieku rakstu sērija "IMdekss" par būtiskiem ar skolu vidi un izglītību saistītiem jautājumiem.

  • 2016. gada 8. jūlijā, plkst. 5:21

    Dainis Deigelis: Nāve dāvā smaidu visiem (1)

    nav vistām lemts par vanagiem kļūt
    nav vanagiem lemts
    par dievu būt

  • 2014. gada 19. decembrī, plkst. 6:12

    Ligita Paegle: Ignorance (2)

    Lāsma jau trešo dienu izsaka mājienus, ka tuvojas viņu attiecību gadadiena. Andris nav īsti pārliecināts, taču tā varētu būt trešā vai ceturtā jubileja. Un kaut kad šonedēļ. Varētu uzlikt atgādinājumu telefonā.

  • 2014. gada 13. februārī, plkst. 7:02

    Kristīne Želve: Viss notiek pa īstam (5)

    Un nākamajā rītā sekos tas pats, kas vakar – grūstīšanās pie liesās finansējuma bļodas, smagā un brīžam bezcerīgā skaidrošana ierēdņiem un politiķiem, ka, ziniet, tā latviešu kultūra ir tiesīga ne tikai pastāvēt, bet arī tikt atbalstīta...

  • 2013. gada 10. martā, plkst. 22:03

    Ieva Melgalve: Kādēļ mums ir mazais tīģeris?

    Manā skatījumā, protams, ruksis ir pilnīgs sušķis un slaists, bet Lia bija sajūsmā par to, kādas interesantas izklaides viņš var izdomāt un kā viņš bez mazākajām šaubām izēd kūkas mīklu, nevis izcep kūku.



Kultūras Ministrija
vkkf