Proza

Raimonds Jaks: Un pēc tam?

Kādu dienu man visu atņems. Iztukšos un slēgs bankas kontus un pārrakstīs manus kustamos un nekustamos īpašumus uz cita vārda. Izmetīs, savāks vai pārdos manas mantas, visu iedzīvi, garderobi un gadu gaitā sakrātos sadzīves piederumus, darbarīkus un kredītā iegādātos transporta līdzekļus. Manu dzīvesvietu iztīrīs un pārdos vai izīrēs citiem. Neļaus paturēt pat vienu koferi, ko varētu paņemt līdzi ar pašām nepieciešamākajām personīgajām lietām.

Mani atlaidīs no darba, atradīs aizvietotāju starp maniem kolēģiem vai izsludinās konkursu uz manu vakanto vietu. Ja man tobrīd būs savs uzņēmums, to atdos vai pārdos kādam citam.

Man neļaus vairs ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties televizoru, un es nevarēšu sekot līdzi maniem mīļākajiem sporta veidiem, seriāliem un aktieru spēlei jaunākajās filmās. Man neļaus spēlēt pat visnovecojušāko datorspēli uz veca "Playstation 2", kā to atļauj dažos cietumos. Mani sociālo portālu konti un mobilo telefonu numuri tiks slēgti. Cietie diski ar man svarīgajiem dokumentiem tiks dzēsti un no jauna formatēti.

Man, protams, nebūs iespējas neko smēķēt, dzert, šņaukt vai citādi reibināties, meklējot izklaidi un patīkamas izjūtas, lai saldinātu dzīvi vai, izmainot apziņas stāvokli, piekļūtu tuvāk savas eksistences jēgai vai vismaz jēgas šķietamībai. To darīt vairs nevarēs.

Pilsonību atņems, un neviena cita valsts mani nepieņems. Tāpēc man nebūs pieeja sociālajiem pakalpojumiem un valsts garantijām. Man nebūs vairs nekādu tiesību, pat manas cilvēktiesības neviens vairs neievēros, un es nevarēšu sūdzēties nevienā par to atbildīgajā iestādē.

Manus uzstādītos rekordus drīz pārspēs citi, un manām uzvarām un sūrā darbā gūtajiem panākumiem vairs nebūs nozīmes, jo to augļus es vairs baudīt nevarēšu.

Reputācija, ko esmu sev izveidojis, kļūs nekontrolējama, un to varēs izmainīt bez manas ziņas. Manus viedokļus un teiktās runas varēs viegli sagrozīt, jo man neļaus vairs paust savu nostāju nevienā jautājumā.

Visas manas apliecības un iegūtie grādi, sertifikāti un kategorijas zaudēs spēku. Visām uzkrātajām zināšanām, apgūtajām prasmēm un svešvalodām, kurām esmu veltījis tik daudz laika, vairs nevarēs atrast pilnīgi nekādu pielietojumu, un mans darbs nevienam nebūs vajadzīgs. Pat ja es piekritīšu, pat ja es lūgšos strādāt par baltu velti vissmagāko verga darbu, man to atteiks, pat ne uz mirkli neapsverot.

Tomēr vissāpīgākais būs, ka es nevarēšu arī baudīt līdzcilvēku sabiedrību, jo tikšanās man būs liegtas. Lai kā arī mani ģimenes locekļi raudātu, protestētu un žēlotos, lai kā arī mani draugi par mani iestātos un atbalstītu – tas nebūs atļauts. Pie manis nelaidīs nevienu dzīvu būtni. Pie manis nevarēs piekļūt pilnīgi neviens. Man nebūs ļauts pieskarties citiem, un, protams, neviens nevarēs mierinoši noglāstīt arī mani. Un es palikšu viens.

Manā prombūtnē mani radi un draugi varbūt vēl mēģinās organizēt kādu mākslīgu atgādinājumu par manu eksistenci, piemēram, noliekot bildi kādā redzamā vietā, bet arī tam, ikdienas rosībā un jauniem notikumiem uzslāņojoties, lēnām sāks pievērst aizvien mazāk uzmanības. Un pēc tam, paejot kādam laikam, par mani atcerēsies tikai retais, līdz aizmirsīs pavisam. 

Un jā, mans ķermenis vairs nepiederēs man pašam. Man atņems acu gaismu, un es nevarēšu vairs ārpasaulē meklēt vizuāli skaisto; laupīs dzirdi, un es nevarēšu vairs saklausīt ne vissīkāko troksnīti, pat ne džinkstoņu ausīs, nerunājot nemaz par mūziku; man aizbāzīs muti, un es vairs nevarēšu lietot savu balsi. Manu mēli padarīs nejūtīgu, un es nevarēšu izgaršot ēdienu dažādās garšas, kas mani pavadījušas, sākot no mātes piena līdz desmitiem izgaršoto sieru veidiem un vīna šķirnēm. Man atņems arī ožu, kas varētu mazdrusciņ kompensēt garšas spēju zudumu, un man nebūs vairs iespējams pat sasmaržot gaisa svaigumu. Manu augumu aptīs ar visstiprāko līmlenti tā, ka es nevarēšu pakustināt vairs ne pirkstiņa. Viss, ko būšu darījis savai veselībai un fiziskai sagatavotībai, būs izsviests vējā. Visa uzkrātā izturība, muskuļu masa un veiklība būs pagalam.

Es pat nezinu, vai varēšu skaidri padomāt un atcerēties. Iespējams, ka arī tas man būs liegts.

Turklāt to visu es zaudēšu uz visiem laikiem. Un es nekad vairs, nekad, nekad vairs neko no tā neatgūšu.

Ak, Kungs! Ko tad vēl no manis var paņemt?! Vai vēl kas būs atlicis?!

Ja būs, tad to man atļaus paturēt. Un pēc tam ar to arī būs jāiztiek.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jānis Briedis  

    2014. gada 14. augustā, plkst. 15:06

    te jau pieminēja, ka visu var atņemt, tikai ne mīlu - arī man pirmais, kas ienāca prātā, pēc šī izlasīšanas, bija tās dziesmas vārdi

    vēl palika neatņemts arī naids.
    ja tāds būtu bijis. vari turpināt mīlēt un nīst, līdz pēdējai nevarībai vari turpināt arī cerēt.

    sanāk, ka viss svarīgākais palika neatņemts?...

  • hound  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 21:35

    mazliet atgādina Ījaba grāmatu no Vecās Derības.

  • Marta avens  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 14:18

    Lielisks uzskaitījums visam tam, kas cilvēks NAV!
    Droši vien vārdos nav iespējams pateikt, kas es esmu. Pirmā ceļa zīme pareizajā virzienā, ir apjēgšana, kas es neesmu.

  • bruja  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 12:16

    Nu, tāds tīri budistisks pasaules redzējums. :) No pieredzes zinu, ka budisti - visu dzīvo būtņu mīlētāji - tiešām visu neatņem, bet atstāj to, ko atļauts paturēt. Bet visu, ko var paņemt, atņem. :)

  • zhora  

    2014. gada 6. jūnijā, plkst. 9:20

    Vistrakākais, kad atņem elektrību

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Anatols Franss

Iesakām

  • 2012. gada 4. septembrī, plkst. 8:09

    Reinis Lazda: Dzīve paradīzē (22)

    Tām ciltīm, kuras dzīvoja siltos reģionos ar bagātīgu augu un dzīvnieku valsti, diennaktī bija nepieciešamas tikai dažas stundas, lai iegūtu visai dienai nepieciešamo barības daudzumu.

  • 2012. gada 13. jūnijā, plkst. 9:00

    Nora Ikstena: Vai grāmatas padara cilvēku labāku? (87)

    Visu savu bērnību un visu savu skolas laiku es lasīju ļoti daudz pasaku. Mani vecāki domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

  • 2014. gada 6. martā, plkst. 4:48

    Ieva Lejasmeijere: Šifrētāji (2)

    Šo tekstu tematiskās, izteiksmes un citas robežas nosaka kaut kāda brīva izvēle – it kā intervētājs veidotu sarunu kā diviem vai trim instrumentiem rakstīta skaņdarba pirmatskaņojumu, sekojot nošu rakstam, kas koncerta laikā vēl tikai rodas.

  • 2013. gada 18. decembrī, plkst. 8:12

    Pauls Bankovskis: Kā slimot (1)

    Kā jau tas mūslaiku korporatīvajā vidē pieņemts, ar visiem puņķiem degunā un dobumā, sāpošu kaklu, aizsmakumu un visu pārējo tu esi gatavs turpināt savu skrējienu pretī dedlainam.

  • 2014. gada 16. maijā, plkst. 0:12

    Inga Kope-Grosa: Bezmiega naktīs

    Jautrais pastnieks Jona sarkanā ikdienas uzsvārcī zelta vēstules ik dienas no karalienes nes. Un otrdienās ziņas kādas no vietējā miesnieka. Bet svētdienās Dieva čukstus pie namdurvīm sudraba zīlīte nes.

  • 2016. gada 12. augustā, plkst. 5:58

    Artis Dobrovoļskis: Pussešos pie Operas (2)

    Meitene atsakās atklāt, kāpēc vēlas šķirties no dzīves. Mani centieni viņu atrunāt izklausās banāli. Saruna sāk izsīkt. Tad es sameloju, ka varbūt varu palīdzēt. Negaidīti viņa piekrīt satikties – otrdien pussešos pie Operas.

  • 2015. gada 18. septembrī, plkst. 6:09

    Satori aptauja: Vīrietis kino

    Mēs vairākiem cilvēkiem pajautājām, kurš no vīriešu tēliem pasaules un latviešu kinovēsturē ir atstājis uz viņiem visspilgtāko iespaidu.

  • 2014. gada 18. februārī, plkst. 8:02

    Zane Krūmiņa: Nepalikt mierā (3)

    Brīdī, kad mazie cilvēki vēlas skraidīt un lēkāt, mēs piespiežam viņus sēdēt nekustīgi, savukārt vēlāk cīnāmies jau ar ko pilnīgi pretēju – sēdošu, mazkustīgu dzīvesveidu, lieko svaru un ar to saistītajām veselības problēmām.



Kultūras Ministrija
vkkf