Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (17)
Runājot skaidru valodu (4. un noslēdzošā daļa)
18. jūlijā, plkst. 14:46
Ietekmīgā mākslas žurnāla “Art Today” redaktora Džefrija Šeijera atlūguma vēstules melnrakstu es ieguvu pavisam nejauši. Tas notika kādā vakarā, kad biju nolēmis iegriezties savā iemīļotajā bārā Belle, kas atrodas Hilsroudā. Kad es jau biju satvēris durvju rokturi, pa durvīm burtiski izsprāga labi ģērbts, taču stipri piedzēries vīrs. Sadursmes rezultātā atvērās viņa portfelis, no kura izkrita vesela kaudze papīru. Kamēr vīrietis, man piepalīdzot un mums abiem savstarpēji atvainojoties, lasīja tos kopā un bāza atpakaļ portfelī, vējš jau bija aiznesis dažas lapas vairākus desmitus jardu tālāk. Es gāju tām pakaļ un salasīju, bet tikmēr vīrietis jau bija devies savās gaitās. Rezultātā es paliku stāvam pie bāra durvīm ar papīru žūksni rokā. Nolēmis nebojāt sev vakaru ar skriešanu pakaļ piedzērušam cilvēkam, devos iekšā bārā, apsēdos pie letes un pasūtīju konjaku. Jau gribēju palūgt bārmeni, lai viņš izmet nevienam nevajadzīgos papīrus, bet tad pārdomāju, jo izrādījās, ka tie bija aprakstīti ar roku, nevis ar datoru. Vienmēr esmu izjutis vājību pret manuskriptiem, tāpēc nolēmu vispirms iepazīties ar to saturu. Tas izrādījās šāds:
“Visiem, kas ar to saistīti!
Mākslas pasaule ir bezgala plaša un daudzveidīga, taču šī daudzveidība ir nemanāma, jo, pateicoties mākslas tirgotāju alkatībai un kritiķu despotam, uzmanības centrā jau pārsimts gadus atrodas vieni un tie paši novazātie šedevri. Mūsdienās tie tiek reproducēti ne tikai mākslas izdevumos, bet arī uz krūzēm un pastkartēm, iespiesti papīra ievākojumā, izdoti lētajos Taschen albumos un tiražēti izlasēs The Best Of Classics. Uz Ziemassvētkiem visam vēl tiek pielikta 70% atlaide, tā, ka katrs muļķis var to atļauties un pēc tam domāt, ka nu viņam pieder viss, kam vien mākslas pasaulē ir vērts pievērst uzmanību. Tai pat laikā simtiem ģeniālu mākslas darbu tā arī nesagaida savu uznācienu, tūkstošiem fantastisku mākslas epizožu paliek neviena nepamanītas. Īpaši smagi ir redzēt, kā tiek ignorēti un apzināti diskreditēti revolucionāri mākslas projekti, it īpaši viens, kurš kā īlens spraucas ārā no kopējā maisa.
Šis nelielais priekšmets izskatās pēc olas, tiek uzdots par našķi un tirgots lielveikalos blakus visādām nekam nederīgām grabažām. Runa ir par katastrofāli nenovērtēto interaktīvās mākslas projektu Kindersuprise. Uzsākot šī projekta teorētisko analīzi, ir jāuzdod jautājums: “Vai tas tiešām ir domāts bērniem?” Nē, un vēlreiz nē! Bērni ir pārāk seklas un aprobežotas būtnes, lai saskatītu visas smalkās nianses, ko radījuši talantīgie Kindersurprise dizaineri, kuru vārdi nav publiskoti pat kompānijas mājas lapā. Vai tad TV un videospēļu nozombētais bērns spēj saprast, ka viņa rokās ir nevis našķis ar mantiņu iekšā, bet gan ēdamā apvalkā iepakota kreatīvā laboratorija? Protams - nē, to saprot tikai estētiski attīstīts pieaugušais, kurš, uzmanīgi noņemot iepakojumu, aiztur elpu bezgalīgā sajūsmā par olas ideālo formu, grozīdams to pirkstos un baudīdams to, kā gaisma atspīd no matētās virsmas - tas ir līdz perfekcijai novests Faberžē tradīciju turpinājums! Un tad pēkšņi sajūsmu papildina atskārsme, ka ola taču ir veidota no šokolādes! No lieliskas, garšīgas šokolādes! Šai ziņā Kindersurprise ir absolūti unikāls: pajautājiet sev, vai jums kādreiz ir gadījies nopirkt mobilo telefonu šokolādes iepakojumā? Nē, nav. Bet kā ir ar rakstāmpiederumiem, rotaslietām, higiēnas precēm, skrūvgriežu komplektu, sērkociņiem vai cigaretēm? Nekā tamlīdzīga, tikai plastmasa un kartons! Bet vai tad mēs jau sen neesam pelnījuši saņemt to visu šokolādes apvalkā? Retorisks jautājums.
Pēc tam, kad esam izpriecājušies par formu, mēs uzmanīgi pāršķeļam olu uz pusēm lai iekšā atrastu - ko? - noslēpumu, rēbusu, mīklu. Mazmazītiņā kapsulā ir sapakots mākslas darbs, kuram ir lemts tapt saliktam mūsu rokās. Vai maz iespējams izteikt pateicību, kāda mūs pārņem, jūtot šādu uzticību no dizaineru puses? Mums tiek dota iespēja personiski piedalīties radīšanas procesā, pašiem pabeigt viņu iesākto šedevru. Vai Frānsiss Bēkons kādreiz ir ļāvis jums izkrāsot kādu no saviem audekliem? Vai Maikls Nīmans ir jums zvanījis, lai pajautātu kā pabeigt skaņdarbu? Vai Kurts Vonnegūts ir konsultējies ar jums par sava romāna sižetu? Vai Toms Stopards ir lūdzis jūsu palīdzību jaunākās izrādes iestudēšanā? Nē, nekas tāds šiem augstprātīgajiem egoistiem nav ienācis prātā. Tāpēc noslaucīsim aizkustinājuma asaras un pacentīsimies atminēt nezināmā autora ieceri. Protams, tas nav nekāds vieglais uzdevums, jo ar tīri tehnisku nojēgumu par to, kā savienot detaļas, ir par maz - nepieciešams konceptuāls redzējums un attīstīta estētiskā uztvere. Cik gan reižu mums nav nācies kapitulēt anonīmo ģēniju priekšā un atzīt, ka mēs nesaprotam, kā to var salikt! Un kā mēs esam mocījušies, nesekmīgi mēģinot iztēloties kas tas varētu būt! Taču nost ar izmisumu - labsirdīgie autori ir ievietojuši kapsulā instrukciju, kur aptuveni ieskicēta viņu vīzija. Un palūk, jau pēc dažiem mirkļiem projekta būtība atveras mūsu prātam un mūsu rokas pašas savieno detaļas pareizajā secībā.
Bet tas vēl nebūt nav viss, jo gandrīz visos gadījumos radītais mākslas darbs ir apveltīts ar kustīgām detaļām, kuras atdzīvina tradicionāli statisko kompozīciju. Ja jums gadījies salikt vējdzirnavas, tad tām griezīsies spārni; ja jūs esat ieguvis bundzinieku no meksikāņu orķestra, tad viņš varēs uzsist pa bungām; ja tas būs vampīrs, tad tā žoklis būs virināms; ja tas būs gliemezītis-pirāts, tad viņa kompasa bultiņa darbosies! Fantastiski! Un jums taču vēl ir šokolāde, kuru jūs varat notiesāt, darbinot šī pašradītā mākslas darba kustīgās detaļas, tādējādi gūstot dubultu baudu.
Tagad pievērsīsimies Kindersurprise simboliskajai analīzei. Kas ir ola? Tas ir apaugļošanas rezultāts, dzīvības sākums, embrijs, kas simbolizē mūsu nabaga iesprostoto prātu. Salaužot olas čaumalu mēs atbrīvojam savas gara spējas no tradīciju un konvenciju jūga. Tālāk seko pašizziņas mistērija - kas mēs esam? Par ko kļūsim? Kā veidosim sevi? Šie jautājumi nomoka atbrīvoto prātu, kurš eksistenciālā mulsumā klejo pa patības fragmentu haosu, meklējot savu patieso formu. Tad pēkšņi, pēc ilgas maldīšanās un instrukciju (proti, filosofisku un reliģisku tekstu) studijām nāk apskaidrība: mēs neesam doni Kihoti, mēs esam vējdzirnavas! Vai arī - mēs esam tikai sīka daļa no globāla meksikāņu orķestra (proti, cilvēces), un mūsu uzdevums ir nenojaukt kopējo harmoniju. Jeb varbūt katrā no mums snauž izziņas vampīrs, kas kāro atkost un absorbēt jebkuras lietas būtību? Bet varbūt mēs esam dumpīgi pirāti, romantiski piedzīvojumu meklētāji, kuri klausa vienīgi savu ideālu kompasam?
Ir iespējams vienīgi izteikt patiesu nožēlu par to, cik akla un neelastīga tomēr ir mūsu it kā atvērtā sabiedrība un cik nevērīgi tā izturas pret saviem ģēnijiem, kuri nīkst nepelnītā anonimitātē, kamēr viņu šedevri tiek nevis izstādīti un apbrīnoti, kā tas pienākas īstiem mākslas darbiem, bet gan degradēti līdz pirmsskolas vecuma bērnu rotaļlietām. Šī šķietami vienkāršā (ha!) lieta, šī (it kā) bērniem domātā spēļmantiņa slēpj sevī grandiozu garīgo potenciālu, kas ir daudz pārāks par visu, kas pašlaik tiek uzskatīts par mākslas etalonu. Pamēģiniet kaut uz mirkli iedomāties, cik satriecoši varētu izskatīties piecus metrus augsts, krāsainā pončo un platā sombrero tērpts meksikāņu bundzinieks, kas ir uzlikts uz postamenta pie Santa Marijas katedrāles Florencē un kas uzsit pa bungām katrreiz, kad kāds to parauj aiz striķa. Un tad salīdziniet to ar Mikelandželo Dāvidu, kurš nav spējīgs palaist lingu, ko viņš tur gatavībā nu jau piecsimt gadu. Pajautājiet sev, vai Munka kliedzējs var virināt žokli un vai Mona Liza spēj pagriezt galvu un pabolīt acis (nemaz nerunājot par Milosas Venēru, kura pat nav līdz galam salikta)? Salīdzinājumā ar Kindersurprise vērienu, pat šķietami atraktīvais popārts izskatās vienkārši nožēlojami.
Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu par neiespējamu turpināt darbu kā žurnāla “Art Today” redaktors.
Ar cieņu,
Džefrijs Šeijers
22.09.2001.”
Kad es otrā dienā atradu Šeijera telefonu žurnāla “Art Today” mājas lapā, piezvanīju viņam un izskaidroju, kā pie manis nokļuva viņa atlūguma melnraksts. Džefrijs nogurušā balsī nomurmināja, ka tagad tam vairs nav nozīmes. Es pajautāju, vai drīkstu to paturēt, un viņš teica, ka drīkstu darīt ar to ko vien vēlos, un nolika klausuli.
Oskars Vindavs