Recenzija

Silvija Radzobe: Labdien, zirdziņ!

Kad pirms divas nedēļām "Domburšova" reklāmas pauzes laikā "Tviterī" ierakstīju indīgu piezīmi ("Reklāma garāka un saturīgāka par pirmās daļas debatēm"), Arnis Krauze pajokoja: man vajadzētu rakstīt kritiku arī par TV. Pēc pāris dienām, kad negaidītā kārtā saņēmu šādu piedāvājumu no "Satori.lv", piekritu. Neesmu televīzijas īpašās specifikas pārzinātāja, nepretendēju nevienu pamācīt vai pārmācīt, bet vienīgi izteikt savas – televīzijas neregulāra, bet tomēr, domāju, pietiekami aktīva skatītāja – domas.

Manam pārskatam iecerēts trīs nedēļu cikls – pirmajā viedoklis par aizgājušās nedēļas sabiedriski politiskajiem un/vai diskusiju raidījumiem, otrajā – par kultūras raidījumiem, trešajā – par seriāliem. Pamatā apskatīšu LTV1 produkciju, kā arī dažus vilinošus izņēmumus no citiem kanāliem.

Un tā "Dombura studija" 12. maijā LNT. Piederu pie tiem, kas Jāņa Dombura atgriešanos televīzijā gaidīja ar lielu entuziasmu, ko kaldināja atmiņas par viņa LTV1 vadīto raidījumu "Kas notiek Latvijā?". Nesalīdzinot kaisles pakāpes, varu teikt: "Kas notiek Latvijā?" manā dzīvē savulaik, runājot par televīziju, bija kļuvis par gandrīz tikpat nozīmīgu faktoru kā savulaik leģendārais "Labvakar", vēlāk – Streipa vadītās diskusijas un Baibas Strautmanes vakara intervijas. Raidījums, kura dēļ obligāti ieslēdzams televizors, jo tā vadītājs ir gudrs, palīdz saprast mehānismus norisēm, kas nepastarpināti skar arī mani, bet kuru būtību es tikai nojaušu, ne viscaur saprotu. Viņš ir arī drosmīgs – uzdod politiskajām autoritātēm, kas tiešā veidā ietekmē mūsu dzīvi, neērtus un iepriekš nezināmus jautājumus, radot skatītājā, iespējams, maldīgu kompensējošas līdzdalības sajūtu: ir kāds, kurš arī viņiem ko var pateikt. Diskusiju ringā notiekošais tādēļ skatāms ar tikpat lielu aizrautību kā sporta sacensības un/vai laba teātra izrāde. Ja par teātri. Konstantīns Staņislavskis, kurš paralēli novatorisku izrāžu iestudēšanai un aktiermeistarības sistēmas radīšanai mīlēja izdāļāt arī naivi didaktiskus aforismus teātra ētikas jomā, aktieriem allaž atkārtoja: vajag mīlēt mākslu sevī, ne sevi mākslā. Kaut arī domāju: nav neiespējami šīs abas mīlestības apvienot, mācības ideja bija tāda, ka draud izgāšanās, ja sava narcisiskā egoisma dēļ aizmirsīsi mērķi, kura dēļ kāpi uz skatuves dēļiem. Tad, lūk, manuprāt, savā pēdējā "Kas notiek Latvijā?" sezonā J. Domburs pārāk sāka mīlēt sevi mākslā: par galveno viņa darbā kļuva efektīgas ironijas bultas, ar ko politiķi tika pārtraukti vietā un arī nevietā, pat neklausoties, ko viņi saka. Raidījuma vadītājs radīja iespaidu, ka viņš pats par visiem procesiem zina īsto patiesību, ka politiķu iztaujāšana ir vienīgi formalitāte, bet šo augstāko patiesību tā arī... neizteica. Raidījums aizvien vairāk zaudēja savu izzinošo un arī artistisko kapacitāti.

Reklāmas kampaņa presē un televīzijā pirms Dombura atgriešanās nebija veiksmīga: intervijās varējām uzzināt, ka neviena gudrāka un labāka ne tikai televīzijas žurnālista, bet teju vispār cilvēka par viņu Latvijā nav. Fotoattēli un TV klipi rādīja bargu, stingu seju, lepnu pozu. (Vai man tā tikai likās, vai arī bija, īsti apgalvot nevaru: kādā no attēliem žurnālista galvu rotāja lauru vainadziņš, darot to līdzīgu Jūlijam Cēzaram.) Divu stundu garā raidījuma koncepcija intriģēja, bet biedēja: Domburs, cik saprotu, pretendē kļūt par universālu viedokļu guru. Trīsdaļīgais dalījums paredzēja vispārfilozofiskas debates par pasaulē, tostarp Latvijā, notiekošo, aktuālo interviju un tuvināšanos ar māksliniekiem. Pirmie divi raidījumi bija visvājākie tieši filozofējošajā daļā – saaicinātie (paši par sevi interesanti) cilvēki zelēja vispārzināmas frāzes, jutās saspringti un nepārliecināti par sevi – nevar teikt, ka viņi šādā sev neizdevīgā gaismā parādījās bez raidījuma vadītāja palīdzības. Varbūt maldīga pati iecere – gaidīt, ka savā starpā nepazīstamu ļaužu grupa ne no šā, ne no tā, televīzijas gaismās nonākusi, izvilks laikmeta filozofisko kvadrātsakni.

Toties trešais raidījums sagādāja gandarījumu, liekot ar interesi gaidīt nākamo. Pirmkārt, labi, ka Domburs dzird, ko ļaudis raksta un runā: no galda studijā bija novāktas pompozi smieklīgās, greznās un, protams, tukšās viskija glāzes un karafe. Domāju, ir vēl ko darīt, lai novērstu iecerētā angļu aristokrātu kluba butaforisko parodiju – uzmanību nevajadzīgi piesaista raibā grīdsega un atlasa aizkari pie durvīm. Bet raidījuma kvalitāti uzlaboja, protams, ne jau novērstie komiskie nieki. Uz sarunu bija aicināti Aigars Kalvītis un Valdis Dombrovskis – visilgāk valsti vadījušie premjeri aizritējušajos desmit gados, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā. Sarunu, kas ilga vairāk nekā stundu, varēja skatīties ar neatslābstošu interesi. Visvairāk mani sajūsmināja raidījuma vadītāja spēja paredzēt savu sarunu biedru melošanas (lai neskanētu tik skarbi, var teikt arī – noklusēšanas vai netīšās maldināšanas) gadījumus: tikko viens vai otrs no viņiem ar nopietni svarīgu sejas izteiksmi ko nepatiesu apgalvoja, uz ekrāna parādījās fakti, dati, diagrammas vai vadītājs izmantoja oficiālu dokumentu citātus, kas pierādīja pretējo. Tas nozīmē, ka Domburs ļoti labi pārzina iekšpolitikas, tai skaitā ekonomikas problēmas, arī mērķtiecīgi strādā ar savu komandu, gatavojoties raidījumam.

Kāda no diagrammām parādīja, ka Latvija desmit jauno ES dalībvalstu sarakstā attīstības ziņā kuļas kaut kur pa pelēko vidu. Mēģināju raidījumā saklausīt šādas sarūgtinošas pakaļpalicības cēloņus. Pamazām manā uztverē izkristalizējās divi galvenie cēloņi. Pirmais (mazāknozīmīgais): verdziska un neradoša sekošana ES regulām. Otrais (galvenais): Latvijas politiskā daudzpartiju sistēma, kas, pirmkārt, domā primāri par savas partijas un nevis valsts interesēm, otrkārt, liedz izvirzīties spilgtām, neordinārām personībām, kurām varētu būt plāns par valsts izaugsmi. Piemēram, Kalvītis pamatoti atzīst, ka sabiedrības nenotikušo integrāciju rada arī t.s. krievu partiju atbīdīšana no varas atbildības. Dombrovskis piekrīt, ka skolotājiem vajag paaugstināt algas. Kad Domburs jautā, kādēļ tad viņi, būdami pie varas, neko nedarīja šo problēmu risināšanā, neveiklās atbildes ļauj secināt: tas nebija izdevīgi partiju politikai, pie kurām viņi piederēja.

Kaut arī Dombura stils bija lojāls, pat draudzīgs, pārsteidza, ka neviens no abiem bijušajiem neuzskatīja ne par iespējamu, ne vajadzīgu atzīt arī kādas savas kļūdas, kas pieļautas, vadot valsti. Neesmu paššaustīšanās skatu cienītāja, runa ir par ko citu. Vai kļūdas, kas pielaistas zināšanu vai paredzēšanas spēju trūkuma vai kādu citu apstākļu dēļ, un to analīze nevarētu būt laba mācība nākotnei?

Ne mazāk intriģējoša bija raidījuma otra daļa, kur Domburs mēģināja sarunāties ar režisoru Viesturu Meikšānu, kurš Dailes teātrī tikko kā beidza darbu pie Viljama Šekspīra vēsturiskās hronikas "Ričards III". Mēģināja sarunāties, nevis sarunājās tādēļ, ka režisors raidījuma vadītāja jautājumus un komentārus, šķiet, vispār nedzirdēja, bet runāja vienīgi savu. Jaucot kopā ASV, Krieviju, Ziemeļkoreju, tika pasludināts, ka šo valstu agresīvās ārpolitikas izraisītāja ir... demokrātija, kura (citēju) "apdraud brīvību visā pasaulē". Varēja nojaust, ne gluži saprast, jo režisors runāja ārkārtīgi neskaidros formulējumos, ka, pēc viņa domām, demokrāts ir arī Šekspīra Ričards III. Nesapratu, vai V. Meikšāns vēlas šokēt par katru cenu, vai nespēj precīzi izteikties. Tad atcerējos, ka šādi izteicieni nav pat oriģināli: apmēram pirms gada līdzīgi par vairākuma diktatūru savas izrādes "Tautas ienaidnieks" sakarā publiski izpaudās arī Alvis Hermanis. Tā kā tai brīdī nezināju, kas pēc divām dienām mūs gaida Dailes teātra "Ričarda III" pirmizrādē, režisora vārdus uztvēru ar nogurušu iecietību: cik nav piedzīvots, ka režisori spēj pārprotami runāt, bet nepārprotami strādāt.

Domburs režisora izteikumus klausījās ar laipnu un draudzīgu izbrīnu, taču nez kādēļ vairījās izvest situāciju skaidros ūdeņos, kā parasti dara ar politiķiem. Mazākais, ko no raidījuma vadītāja varēja gaidīt: lūgt, lai režisors izskaidro, kā iespējams Ričardu III – asiņainu slepkavu – traktēt kā demokrātu. Negribas taču ticēt, ka Domburs Šekspīra vēsturisko hroniku nebija lasījis, vien nolicis grāmatu uz galda kā greznumlietiņu.

Domburs, pēc manām domām, joprojām atrodas radošās krustcelēs. Ir skaidrs, ka Latvijas iekšpolitikas procesu pārzināšanā un analīzē viņam televīzijas vidē konkurentu pašlaik joprojām nav. Tai pašā laikā nevar taču aizliegt radošam cilvēkam meklēt sevi arī jaunos virzienos, ja arī sākotnēji nesekmējas. Ir taču droši vien kādi paraugi (gan pozitīvi, gan negatīvi), no kuriem mācīties.

"Viens pret vienu" 13. maijā LTV1. Inga Spriņģe iztaujā Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu. Vai nu Auziņš ir absolvējis kādu labu sabiedrisko attiecību skolu, vai arī viņam vienkārši ir lieliska intuīcija un viņš redz cauri cilvēkam, ar ko runā, tajā pašā laikā neaizmirstot, cik lielu iespaidu uz skatītājiem atstāj ne tikai saturs, bet arī forma, kādā šis saturs tiek pausts. Ātri vien raidījuma vadību savā ziņā pārņēma rektors: lai ko žurnāliste jautātu, viņš atbildēja viegli ironiskā intonācijā, radot iespaidu par savu intervētāju kā par mīļu, bet nekompetentu bērnu. Tādu notikumu pavērsienu, iespējams, radīja arī apstāklis, ka netapa skaidrs, kādēļ rektors aicināts uz studiju. Vienubrīd šķita: lai atmaskotu Auziņu melos un nepamatotos solījumos, piemēram, solījumā LU padarīt par vienu no simts Eiropas labākajām universitātēm vai pēc gada pabeigt celt jauno dabaszinātņu fakultāšu korpusu, kas vēl nav pat iesākts. Auziņš neļāva sevi noķert tik retos tīklos, ar smaidu apgalvodams, ka viss, kas solīts, ne tikai izpildīts, bet pat pārpildīts, ka viss, kas iecerēts, arī būs. Piemēram, LU esot pat pasaules labāko universitāšu, kas sastādot 5 % no visām, skaitā. Spriņģe bezsekmīgi mēģināja uzdot papildjautājumu, bez pamata cerot, ka sarunu biedrs pēkšņi sāks spēlēt viņas, nevis savā labā: kādas ir attiecības starp šiem diviem rādītājiem. Auziņš atbildēja tekoši un ar smaidu, bet saprast nevarēja neko. Ne tikai skatītāji, bet arī žurnāliste, kura vairījās turpināt iedziļināšanos jautājumā, lai neiestigtu vēl dziļākā purvā, ļaujot palikt nekomentētam arī apgalvojumam, ka ilgotajā sarakstā Tartu un Viļņas universitātes esot tikai tādēļ, ka vecākas nekā mūsējā.

Līdz varbūt patiešām neērtiem, bet aktuāliem jautājumiem Spriņģe nemaz nenonāca. Piemēram, par atšķirīgajiem mācībspēku atalgojumiem, kas atkarīgi no fakultātes, kurā darbinieks strādā. Varēja jau parunāt arī, vai un cik lielu reālu darbu LU ieguldījusi formāli tai piederošo zinātnisko institūtu sasniegumos, ar kuriem rektors lepojās.

Žurnāliste drusku vēl pakasījās par LU medicīnas fakultāti, bet, redzot, ka Auziņa vadītais raidījums tuvojas finālam, nolēma izdarīt nāvīgu dūrienu, lai parādītu, kurš te studijā īsti saimnieks. (Pat ja tāda nebija iecere, iespaids radās tieši tāds.) Viņa uzdeva jautājumus par rektora dzīvokli universitātei piederošā mājā un savulaik viņa apgrūtināto pielaidi valsts noslēpumam. Personiski man tā šķita sīka atriebība, ko realizēja žurnāliste, nepietiekošas sagatavošanās dēļ netikdama galā ar intervējamo personu. Vai tad tā nav elementāra metodoloģija žurnālista darbā: uzdot tikai tos jautājumus, par kuriem tev pašam ir uz faktiem balstīts savs viedoklis? Ja neticēja, ka korpusu uzcels nepilna gada laikā, vajadzēja nointervēt reālos būvniekus. Un par tiem nelaimīgajiem universitāšu reitingiem: vai tad nevajadzēja pašai vismaz izlasīt kritērijus? Ja nebaidītos kļūt didaktiska, varētu teikt: raidījums pārliecināja, ka intervēt ievērojamus cilvēkus televīzijas studijā nenozīmē tikai apburoši smaidīt, sēžot gaumīgā blūzītē un izteiksmīgā grimā. Arī tas nav maz, bet nepietiek.

Lai arī Auziņš sacensībā ar žurnālisti neapšaubāmi uzvarēja, nedomāju, ka uzvara būtu gūta ar maksimālo punktu skaitu. Tuvojas mācību gada beigas. Iedomāsimies visai reālu ainu: Rojā, Talsos, Ainažos vai Preiļos vecāki, kuru atvase beigs vidusskolu, skatās raidījumu, viņi grib izlemt, kurā augstskolā sūtīt savu dārgumiņu. Vai un ko viņiem izsaka pasaules universitāšu reitingi un/vai šaurās aprindās tik nozīmīgais fantoms zinātnes augstskola? Gluži neko. Viņi nedzird, kas Latvijas Universitāti reāli padarītu labāku vai iekārojamāku par citām augstākajām mācību iestādēm. Lai gan no Auziņa teiktā varēja saprast, ka LU pēdējos gados necieš no studentu trūkuma, praksē, cik zinu es, tā gluži vis nav. Ir fakultātes, un ne viena vien, kuras dzenas pēc katra studenta. Nedomāju, ka uz LU rektoru tiešā veidā varētu attiecināt Ļeņina izteiku par narodņikiem: "Страшно далеки они от народа" ("Briesmīgi tālu viņi ir no tautas"). Bet raidījuma neveiksmīgās kopīgās stratēģijas dēļ neizslēdzu, ka varēja rasties līdzīgs iespaids.

"Sastrēgumstunda" 14. maijā LTV1. Ilze Nagla raidījumā atsaucas uz neseno  pedagogu protesta akciju un velta to pedagogu atalgojuma problēmām.  Diskusijā piedalīties uzaicināta izglītības ministre Ina Druviete, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško, Tērvetes novada pašvaldības vadītāja Dace Reinika. Tā saucamajā ekspertu rindā sēž bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis, izglītības politikas eksperte Marija Golubeva, skolotāja Inese Lavrinoviča. Publikā – vēl vairāki skolotāji.

Skatītājiem uzdots jautājums: vai pedagogiem vajag vai nevajag paaugstināt algas. Raidījuma pirmajā pusstundā balsojums pārliecinošs: tauta domā – neko viņiem nevajag. Nav ko brīnīties – tieši uz to provocē ekrānā redzamais. Ilze Nagla ar savu pirmo teikumu problēmu atrisina, tādējādi tālāko pārraidi padarot nevajadzīgu. Žurnāliste pagriežas ar seju pret TV skatītājiem un uzticību raisošā intonācijā jautā, respektīvi, paziņo: vai skolotāju Latvijā nav par daudz. (Turpmākajā diskusijā Nagla šo panaceju atkārto vēl divas reizes, raisot vistiešākās asociācijas ar Staļina iemīļoto aforismu: "Nav cilvēka, nav problēmas.") To pašu dzirdam arī no Naglas šai vakarā tuvākā domubiedra Ķīļa, ar kuru Nagla sarunājas desmit minūtes, pagriezusi muguru un pilnībā ignorēdama klāt esošo tagadējo izglītības ministri, kuras mieru un pašsavaldīšanos var vienīgi apbrīnot. Ķīlis, gluži kā savulaik, kad sēdēja izglītības ministra krēslā, nāk klajā ar vēl kādu apstulbinošu paziņojumu: runas par skolotāju zemo atalgojumu esot izdomātas, viņi saņemot mēnesī 1000 eiro un vairāk, jo pelnoties ar privātstundām. Es saprotu Mikiško reakciju uz šo absurdo paziņojumu: viņa ironiski smaida. Taču domāju, ka vajadzēja tomēr censties atrast arī verbālus argumentus, ar kuriem klīdināt maldus par negausīgajiem rīkļurāvējiem – bagātajiem pedagogiem, kas tā vien kāro noslaukt mūsu nabadzīgo valsti. Jo – ne jau gluži katrs no TV skatītājiem ir lietas kursā par situāciju.

Kad skolotāji, kaut nedaudz tikuši pie vārda, sāka runāt par reālajām problēmām (piemēram, absurdajiem 17 kritērijiem, pēc kuriem pašlaik aprēķina skolotāju algas), raidījuma vadītāja sāka nervozi mētāties, uzdot jautājumus, kas radīja iespaidu – viņa nav pietiekami izpētījusi problēmu, cerējusi tikt cauri ar dažiem skaļiem paziņojumiem un skandalozu personāžu klātbūtni. Varbūt runa nav tikai par vadītājas radošo kapacitāti, bet arī par profesionālas komandas trūkumu. Lai vai kā – raidījumu grūti atzīt par analītisku. Arī problēmu tas neuzrāda, jo problēma, var šķist, jau sen zināma, kaut gan tā nav: ļoti pietrūka reālu skaitļu un datu, cik katastrofāli Latvijā samazinājies skolēnu skaits sakarā ar zemo dzimstību un iedzīvotāju emigrāciju. Un ka situācijas risināšanai patiešām vajadzīgi revolucionāri lēmumi, uz kuriem, cik saprotams, neviens nav gatavs. Tādā kārtā secinājums, ka skolotāju skaitu nāksies varbūt principiāli samazināt, nemaz nav aplams – tikai: aplami ir ar to sākt raidījumu, nesniedzot nekādus pierādījumus par situācijas principiālo izmainīšanos pēdējos gados.

Varbūt vienīgais pozitīvais raidījuma ieguvums: Druvietes tuvplāns, kas radīja vairākas atziņas. Pirmkārt, ministre radīja iespaidu, ka viņa ciena pedagogus, respektē viņu problēmas, redz šīs nozares darbiniekus kā reālus cilvēkus, ne tikai skaitļus diagrammās. (Tas vismaz manās acīs nozīmē daudz, zinot, cik negatīvi noniecinoša attieksme ne tikai pret skolotājiem, bet pret visu Latvijas izglītības sistēmu bija viņas priekšgājējam Ķīlim.) Otrkārt, pārliecināja viņas teiktais, ka norit darbs pie algu sistēmas sakārtošanas, lai arī netapa skaidrs, cik lielā mērā pedagogu prasības būs iespējams apmierināt. Treškārt, pārdomas raisīja ministres intonācija, kas varēja būt intonatīvi daudzveidīgāka, jo tās rezolūti ierēdnieciskais tonis nonāca, manuprāt, konfliktā ar viņas daudzos jautājumos pieņemamo pozīciju.

Toties par labu garastāvokli aizgājušajā nedēļā gādāja humoršova "Izvēlies nākotni" 2. sērija 15. maijā LTV1, ko vadīja Inga Spriņģe un Jānis Geste, šoreiz uz diskusiju aicinot Eiropas parlamenta deputātu kandidātus Sandru Kalnieti, Andreju Žagaru, Andreju Klementjevu, Andri Rubīnu, Jāni Dinēviču, Mareku Raupu. Jautājumi, tāpat kā pirmajā sērijā, bija gan lietišķi (Cik neatkarīga ir Latvija ES sastāvā? Ko jūs reāli darīsiet, ja tiksiet ievēlēts?), gan asprātīgi āķīgi (Ko jūs darīsiet, lai celtu Eiropas bērnu lasītprasmi?). Raidījuma vadītāju sirsnīgi optimistiskā intonācija, kas, domāju, šādā situācijā bija vienīgā piemērotā, nezaudēja savu entuziasmu, gan dzirdot saprātīgas atbildes, gan vairumā – pavisam neprātīgas. Ne tik reti Spriņģes un Gestes sejās parādījās arī smaids, uzburot draudzīgas atmosfēras fikciju kā vieglas komēdijas izrādē. Kaut gan īstenībā mūsu priekšā risinājās smags grotesks farss. Vienīgi Kalniete atstāja tāda cilvēka iespaidu, kurš reāli zina, ko nozīmē darbs Eiropas Parlamentā; varētu domāt, tas tādēļ, ka viņa tur jau strādājusi. Bet nesteigsimies ar secinājumiem – strādājis tur ir arī Rubiks, bet viņš iepriekšējā sērijā nebūt neatstāja tādu iespaidu. Kaut arī man varbūt nepatīk pārāk pašpārliecinātā Kalnietes intonācija, tomēr viņa radīja mūsdienīgas zinošas politiķes tēlu. Gluži ar seju dubļos neiekrita arī Dinēvičs, tomēr, ejot uz vēlēšanām, varēja gaidīt, ka politiķis būs apguvis plašāku zināšanu loku par darba specifiku ES parlamentā. Bet pārējie... Tukšas, abstraktas, muļķīgas frāzes – lai tikai neklusētu. Neticami komiskas izteikas (Rubīns: "Es ar savu vienīgo sievu esmu izaudzinājis piecus bērnus, viņi man lasīja jau no divu gadu vecuma"; Žagars: "Noteikti jāmāca lasīt, lai nenotiek kā Amerikas skolās, kur bieži šauj"; Raups: "Eiropas Parlamentā cīnīšos par Latvijas cilvēku labklājību"), kad jāiekniebj sev, lai pārliecinātos, ka neguli un ka tas tik tiešām reāli skan no televizoru ekrāniem. Žurnālists Juris Kaža pēc 1. sērijas ierakstīja "Tviterī" savas sievas vērojumu: viņa starp kandidātiem saskatījusi trīs potenciālus komēdiju raksturlomu tēlotāju tipus. Precīzāk vairs nepateiksi.

Manuprāt, raidījums sasniedza vismaz divus, bet varbūt pat trīs mērķus, no kuriem, pieļauju, otrais un trešais nav plānoti, bet citādi, tiesa, nav iespējams sasniegt pirmo. Nevaru iedomāties nevienu ar veselu saprātu apveltītu cilvēku, kurš vēlēšanās varētu balsot par kādu no šiem 12 kandidātiem, izņemot Kalnieti. Radās iespaids, ka uz šo amatu raujas tikai pašmāju politikā vai uzņēmējdarbībā avarējuši neveiksminieki, cerot uz vieglām dienām un labu algu. Līdz ar to, ja nav iecerēts uz TV diskusiju aicināt vēl citus nopietnus politiķus, pieļauju, ka šo vēlēšanu aktivitāte varētu katastrofāli pazemināties, padziļinot sabiedrībā valdošo skeptisko attieksmi pret politiķiem vispār, tostarp jo īpaši pret ES institūcijās strādājošajiem. Bet ir taču laikam ļoti no svara, lai uz turieni dotos strādāt ne tikai atštaukas.

Aizgājušās nedēļas sabiedriski politisko raidījumu apskats LTV1, kurā nav iekļauti vēl tādi raidījumi kā "Aizliegtais paņēmiens" un "De facto", ļauj secināt, ka LTV1 pēdējā sezonā pagriezusies ar seju pret dzīvi: kvantitatīvi un formas ziņā ievērojami daudzveidīgojusi reālās mūsdienu dzīves analīzi, nevairoties arī no ķeršanās pie skarbām konfliktsituācijām. Tas, manuprāt, programmai var piesaistīt sociāli aktīvo sabiedrības daļu. Taču vēl daudz darāmā profesionālās meistarības celšanā, gatavojoties raidījumiem, lai neatbaidītu vienā vai otrā tēmā kompetentus skatītājus. Redzamas arī dažas potenciālās raidījumu vadītāju zvaigznītes, lai arī pagaidām, ak, vēl neviena nevar līdzināties Domburam, kurš strādā LNT.

Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Anda Ikauniece  

    2014. gada 25. maijā, plkst. 22:03

    TV neskatos nemaz, bet pēc raksta izlasīšanas sapratu, ka arī nemaz nevajadzēja. Lieliski! Paldies! Priecājos, ka šis nebūs vienīgais raksts!

  • Anete Ozoliņa  

    2014. gada 20. maijā, plkst. 11:42

    Izlasīju ar baudu. Paldies!

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2013. gada 3. aprīlī, plkst. 2:13

    Ivars Ījabs: Viņa (joprojām) neiet (2)

    Cik saprotu, tas, ko pašlaik piedāvā Valsts prezidents ar saviem domubiedriem, ir labākais no divām pasaulēm – saglabājot parlamentāru republiku, vienlaikus ieviest prezidentālām republikām raksturīgus nepolitiskus ministrus.

  • 2015. gada 9. jūlijā, plkst. 11:30

    Roalds Dobrovenskis: Rainis pirmkārt bija domātājs

    Roalda Dobrovenska grāmata "Rainis un viņa brāļi" ir viens no spilgtākajiem un oriģinālākajiem darbiem par Raini kā cilvēku. Mēs tikāmies ar Dobrovenski, lai parunātu par to, kā iespējams saprast ģēniju.

  • 2014. gada 13. februārī, plkst. 7:02

    Alise Zariņa: Dekoratīvais sekss (7)

    Bet pats sekss, kurš aizņem diezgan lielu ekrāna laiku, ir apzināti filmēts manierē, kas to padara nepievilcīgu, mehānisku un klaji garlaicīgu. Un ne jau tāpēc, ka Trīrs nemācētu seksu attēlot.

  • 2015. gada 18. februārī, plkst. 6:02

    Pauls Bankovskis: Kad pienāks gals (3)

    Šajā pasaulē nāves it kā nemaz nav, bet tās vietā ir medicīniski atbalstīti un it kā par pašsaprotamiem uzskatīti izmisīgi pūliņi turēties un turēt pie dzīvības par katru cenu.

  • 2013. gada 22. februārī, plkst. 8:02

    Jana Egle: Bet miers ar tevi mīļā (8)

    Naktīs kad tevis nav blakus viņa kā zaķis nedroši iemieg atvērtiem plakstiem acis kalst un smaragda zibšņi no nevienādajām zīlītēm tukšas istabas pelēkzaļos nospiedumus uz tīklenes atstāj

  • 2015. gada 13. martā, plkst. 0:03

    Dace Vīgante: Barankas (5)

    Viesiem, protams, bija līdz tašiņas ar gardumiem. Pārsvarā kūkas, cepumi, zupas burciņas, vārīti cīsiņi, šprotes, ledenes. Mamma mazliet kaunīgi sniedza man barankas un atvainojās, ka vairāk naudas neesot bijis.

  • 2013. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Haralds Matulis: Radošās personas statuss (2)

    2012. gada rudenī pēc Latvijas Radošo savienību padomes pasūtījuma Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa veica pētījumu "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā". Pētījums bija svarīgs solis darbā pie "Likuma par radošo personu statusu".

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 8:12

    Linda Curika: Dzimumu stereotipi caur rotaļām (12)

    Meitenes vecumā no pieciem līdz astoņiem gadiem, kas ikdienā spēlējas ar Bārbijām, ir vairāk neapmierinātas ar savu ķermeni nekā meitenes, kas ar šīm lellēm nespēlējas.



Kultūras Ministrija
vkkf