Proza

AK&SM: Mēles melš III

#010 Dzejnieks

Pabeidzot tulkot pēdējo Lorkas lekciju, Edvīnā Garsijā Raupā atmodās pedagoga gars. Tik liels, spēcīgs un nevaldāms, kādu vien Konstantīnam Raudivem būtu pa spēkam izsaukt uz šīs zemes virsas. Raups divatā ar garu vairs ne mirkli nevarēja mājās nosēdēt, tāpēc gāja ārā un sāka visus mācīt. "Beidz izskatīties tik skumjš," Edvīns pamācošā tonī teica Artim Ostupam. "Bet tu – tik priecīgs!" viņš pagriezās pret Kārli Vērdiņu. "Tu labāk vairāk tulko," Raups teica uz Vanšu tilta satiktajam Uldim Bērziņam. Viņam bija izlicies, ka kolēģa prātā tieši tobrīd kūņojas kāds ne pārāk veiksmīgs pants. Neviens to vairs nebija spējīgs izturēt, tāpēc kuluāros tika vienbalsīgi nolemts sūtīt Raupu kopā ar jauniešiem uz "Iespējamo misiju". "Kurus tieši priekšmetus jūs vēlētos mācīt?" viņam iestājpārbaudījumos jautāja puisis piegulošās biksēs un izteikti rūtainā kreklā. "Dzeju," nopietni atbildēja Raups. "Nav tāda dzejas priekšmeta. Ir latviešu valoda, ir literatūra, ir arī kultūras vēsture," atbildēja puisis, nevērīgi atglaužot no pieres matu šķipsnu. "Ā, un no nākamā semestra būs arī dzīvesziņa," viņš piebilda. "Dzīvesziņa?" ieinteresēti pārjautāja Raups un pēkšņi atcerējās, ka viņam tūdaļ jādodas uz Laligabas ceremoniju.

"Balvu saņem Marts Pujāts," no Dailes nama skatuves pacilāti, lampu cieši sažmiegusi rokās, paziņoja Māra Ķimele. Tikmēr tālumā Raupam mierinoši uzsmaidīja Liāna Langa: "Tava balva, dzejniek, ir mirklis šis," varēja nolasīt no viņas lūpām.

"Kā apmāts es meklēju mirkli šo/ Pirms pārtapu par apmāto/ Zem krekla plosās netikla dziņa/ Es nesekmīgs priekšmetā "dzīvesziņa"," Raups klusi, bet ritmiski skaitīja pie sevis, ejot mājās pa Tērbatas ielu. Varbūt tā arī nebija, bet ne jau jums par to spriest.

#011 Zudusī interese

Tā bija visai apmākusies diena, bet tikpat labi laiks varēja būt pilnīgi skaidrs – ne Volmārs, ne Kreipāns to tāpat nebūtu pamanījuši. Viņi abi bija ieradušies uz ikgadējo šašliku ēšanu omulīgā Purvciema krogā, kur pavisam nejauši pirms gadiem desmit vai pat visiem divdesmit bija satikušies pirmoreiz. Kreipāns dzēra asiņaino mēriju, bet Volmārs – īru kafiju ar šļuku latviešu rūgtenā balzāmiņa. Pie galdiņa valdīja žurnālistu pārim neraksturīgs klusums. "Pastāsti, kāda ir sajūta tajās Olimpiskajās spēlēs. Tiešām tik iespaidīgi, kā runā?" Volmārs vaicāja Kreipānam. "Ai, ko tur," Kreipāns atbildēja Volmāram, nervozi caur salmiņu iesūkdams malciņu kokteiļa. "Tu labāk pastāsti, kā ir teātrī," krietni možāk nekā iepriekš ievaicājās Kreipāns. "Nu nekā nav, normāli," sabozies attrauca Volmārs. "Gulbim kā? Labi turas?" bija Volmāra kārta atjaunot sarunu. "Vai es zinu," Kreipāns atbildēja, dusmīgi noplēšot no iesma pēdējo šašlika gabaliņu. "Ko tāds ērcīgs? Es izprašņāju, jo man pašam, godīgi sakot, pilnīgs radošais panīkums. Galīgi vairs tā kultūra neinteresē. Aizeju uz Tabakas izstādi, viss kā parasti, laba atmosfēra, cilvēki, gleznas, bet man – nulle emociju," Volmārs bija kļuvis vaļsirdīgs. "Vot, man pilnīgi tas pats! Veros uz kamaniņu trasi, jūtu, ka būs medaļa, bet... Man ir vienalga, tu saproti. Vienalga par olimpisko medaļu! Mēģināju futbolu, hokeju, pat basketbolu – viss viens. Ko lai dara? Es tagad lasīt esmu sācis, arī dārzā šo to iesēju. Tīri tā neko vispār," radošā krīze bija skārusi arī Kreipānu. "Zini, laikam šitā te ar profesionāļiem notiek," dziļdomīgi novilka Volmārs. "Jā, nav labi," teica Kreipāns. "Vēl pa vienam, lūdzu!" Varbūt tā arī nebija, kas to lai zina, bija tomēr ļoti apmākusies diena.

#012 Mēbeles

Ziema bija ievilkusies, darbi uz priekšu nevedās. Radošās tumsas nomākta, Ilze nolēma uz brīdi aizmirsties un ieslēdza televizoru. Gausi slēgājot kanālus, Ilze pēkšņi sastinga. "Atkal viņš," viņa drūmi novilka, apstājusies pie kāda jauna debašu šova. Tomēr spējais dusmu uzliesmojums lika iedegties kvēlāk Ilzes uzmanībai un pamanīt to, kas mazāk pieredzējušam skatītājam paslīdētu garām nepamanīts – mēbeles. Greznie ādas krēsli un ozolkoka apdare liecināja, ka nekas no ekrānā redzamā nav noticis Latvijā, bet gan iegādāts par ES struktūrfondu naudu. Ilze apņēmīgi atrāva vaļā laptopu un pēc pusstundas jau bija uzgājusi visus lietiskos pierādījumus – to skaitā arī videomateriālu, kurā Domburs baltā kreklā un zilās džinsa biksēs sēž pie rakstāmgalda un nepārprotami raksta projektu mēbeļu iegādei. Par spīti produktīvajai pētniecībai,  kaut kas tomēr šķita aplami. "Baiba! Viņa zinās," Ilze pie sevis noteica un uzrakstīja īsu, bet izsmeļošu e-pastu par savu atklājumu, uz kuru tūlīt pat saņēma arī atbildi, kas bija vēl īsāka – tā vēstīja vien vecu gudrību: "Taa tomeer buutu drusku taada matu skaldiishana. Manupraat, labaak nevajag. B." Ilze, mirkli padomājusi, piekrita un izdzēsa visu, ko bija atradusi. Arī videomateriālu. Varbūt neizdzēsa, bet katrā ziņā neviens to pēcāk nav redzējis.

#013 Tviteris

Reiz senos laikos kādam cienījamam kino kritiķim bija zobs uz kādu godātu teātra kritiķi. Nebija īsti skaidrs, no kurienes stiepās šī zoba saknes, taču tā asais dzēliens bija skaudri jūtams ikreiz, kad teātra kritiķe nolēma publiski dalīties pārdomās par kultūras pārdzīvojumiem. Šim nolūkam teātra kritiķe mīlēja izmantot "Tviteri", jo ar 140 zīmēm lielākoties pietika gan slavas dziesmu piedziedājumam, gan cenzētām pelavām. Kino kritiķis, protams, sekoja teātra kritiķes čiepstieniem, jo, lai kaut ko varētu pilnvaroti nicināt, tas vispirms ir jāizlasa. Tā nu katru reizi, kad teātra kritiķe atkal bija nolēmusi iepīt vārdos savu kultūras pieredzi, kino kritiķis netaupīja skarbus vārdus un vienmēr godprātīgi uzrakstīja izsmējīgu repliku. Laiks gāja, kino kritiķis dzēla gan tā, gan šitā, nepataupīja nevienu pašu skarbu vārdu, bet reakcijas no teātra kritiķes kā nebija, tā nebija. Kino kritiķi tas skumdināja, jo viņam kašķis būtu tīri labi gājis pie sirds, bet nekā. Kino kritiķis nezināja, ka patiesībā teātra kritiķe viņa atbildes nemaz nebija redzējusi – tā, kā jau vecās skolas pārstāve, ar tehnoloģijām nebija uz "mēs" un domāja, ka "Tviteris" ir tikai tāda maza dienasgrāmatiņa sev pašam. Viņa nezināja nedz to, kas ir retvīti, nedz arī to, kam paredzēts "@" simbols. Nu labi, varbūt zināja, bet tad vismaz tik ticami kā laba aktrise izlikās, ka nezina gan.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • inkognito  

    2014. gada 17. maijā, plkst. 0:43

    ķengu mistrojums šauram lokam

  • edu > zīļuks  

    2014. gada 15. maijā, plkst. 22:18

    ja tauta pieprasa dzelteno presi, tad tai to būs dot

  • zīļuks  

    2014. gada 15. maijā, plkst. 13:19

    man personīgi šie stāstiņi liekas garlaicīgi

  • Skolnieks  

    2014. gada 14. maijā, plkst. 9:09

    Hohohō, viens no šiem tiešām ir patiesība.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 15. maijā, plkst. 7:05

    Kārlis Vērpe: Demokrātiskās realitātes manipulācija (1)

    Attēlā redzams vidējas miesasbūves amerikānis, kreisajā rokā kā tādu slotu viņš tur stroķi, pāri labajam plecam pārmetis ložu lentu. Vide uzdzen šermuļus.

  • 2015. gada 15. septembrī, plkst. 6:09

    Satori diskusija: Par pieaugšanu

    Pāreja no bērna uz pieaugušo ir viens no svarīgākajiem notikumiem ikviena cilvēka dzīvē. Kādas pēdas tā atstāj mūsu personībā? Kā tikt tai pāri un to nesabojāt? Ko tā pastāsta par mums un pasauli mums apkārt?

  • 2012. gada 2. aprīlī, plkst. 9:04

    Ilmārs Šlāpins: Dienasgrāmata vainu pastiprinošos apstākļos (4)

    Ir arī divi subjektīvi iemesli, kas padara dienasgrāmatu par introspektīvu palīglīdzekli un ļauj ievērojami uzlabot to, ko mūsdienu ciniķi nodēvējuši par dzīves kvalitāti.

  • 2012. gada 16. augustā, plkst. 8:08

    Guntars Rēboks: Alternatīvās kristietības (29)

    Jūda ir apustulis, kas no Jēzus saņem instrukciju, par kuru nezina pārējie apustuļi: “Panāc prom no pārējiem, un es tev pastāstīšu par karaļvalsts noslēpumiem. Tev nāksies daudz ciest, lai tur nokļūtu."

  • 2014. gada 15. septembrī, plkst. 6:09

    Petrs Borkovecs: Ainavā iejūgtā mirdzošā upe

    Kliedz svilpe. Nodreb lampas. Tumsa. Logos kā veci, iedzelteni foto mūsu sejas. Klēpjos tiek iedalītas kārtis, ausīs kādai dāmai spīd auskari kā divas jašmas krēpas.

  • 2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • 2013. gada 21. oktobrī, plkst. 7:10

    Anda Baklāne: Filozofa darbīgums (28)

    Čakluma un slinkuma diskursā ir arvien grūtāk nošķirt arī "īsto" slinkumu un slimību vai psiholoģiska rakstura problēmas, kas rada nepatiku pret darbu. Galvenokārt šeit ir runa par depresiju un darba atlikšanas problēmu.

  • 2015. gada 19. martā, plkst. 10:03

    Bārbala Simsone: Lūdzu, skolotāj, nesitiet!

    No kuras stundas jūs baidījāties pamatskolā? Es baidījos no fizkultūras. Priekšmetam kā tādam nebija ne vainas. Taču to mācīja Tā Skolotāja.



Kultūras Ministrija
vkkf