Runājot skaidru valodu (3. daļa) (48)
2006. gada 3. jūlijā, plkst. 16:32
Rubrika: Redzējumi
Suads A. Al-Mehdī, assoc. prof. mākslas un arhitektūras vēsturē (Al-Ahliyya Amman University) runā par mākslas nepieciešamību.
Kādu dienu mēs ar manu draugu Malkolmu (izbijis arhitekts, tagad strādā Rīdingas universitātes bibliotēkā) sēdējām piemājas dārzā, dzērām vīnu un nonācām līdz jautājumam: “kam ir nepieciešama māksla?” Un uz brīdi apmulsām - mums abiem tā noteikti nebija pārāk nepieciešama, katrā ziņā ne tik ļoti kā vēl viena pudele bordo. Turpmākajās stundās mēs pārcilājām daudzas iespējamās atbildes, līdz nonācām pie secinājuma, ka, stingri ņemot, cilvēkiem māksla nav un nekad arī nav bijusi nepieciešama. Faktiski, māksla vienmēr ir bijusi vajadzīga tikai tiem, kas ir kaut kādā veidā ar to saistīti - māksliniekiem, kritiķiem, mākslas tirgoņiem un pircējiem.
Visos laikos, paralēli mākslai kā radošam procesam, ir plaucis šai procesā iegūto mākslas produktu tirgus. Kad dievišķais Mikelandželo ķērās pie Dāvida, viņš to darīja nevis tāpēc, ka šī pasaule būtu nepilnīga bez septiņpadsmit pēdu garas geju ikonas, bet gan tāpēc, ka viņu nolīga Florences kokvilnas tirgotāju ģilde. Un arī Siksta kapelu viņš izkrāsoja nevis tāpēc, ka bija kaislīgs reliģiskā grafiti piekritējs, bet gan tāpēc, ka pāvests Jūlijs II viņam par to samaksāja. Pretstatā pieprasītajam Mikelandželo, bomzīgais absinta cienītājs Van Gogs visu mūžu mocījās ar posteriem, kuri nevienu neinteresēja. Īpaši jauks ir atgadījums ar dakteri Reju, kura portretu viņš uzzīmēja 1889. gadā - lai gan atveidojums bija lielisks, dakteris neatrada portretam citu pielietojumu, kā aizbāzt caurumu savā vistu kūtī. Kad Van Gogs nomira un viņa darbi pēkšņi kļuva pieprasīti, Rejs atcerējās par portretu un, par spīti tam, ka vistas to bija krietni notaisījušas, pārdeva par smuku naudu.
Attaisot otro bordo, mēs noformulējām paradoksa būtību: māksla nav vajadzīga arī mākslas sabiedrībai, tai ir nepieciešama tikai estētika, proti, bezgalīga muldēšana par to, kas ir un kas nav māksla, un centieni definēt to, kas ir laba māksla un kas ir draņķīga. Šāds lietu stāvoklis ļauj kritiķiem, māksliniekiem un tirgotājiem nodarboties katram ar savu biznesu. Tirgotāji tiek pie kārotās naudas, pircēji tiek pie kārotajiem mākslas priekšmetiem (lieliska investīcija visos laikos), bet kritiķi tiek pie kārotās varas un ietekmes. Savukārt māksliniekiem, kuri šajā attiecību struktūrā ir paši mazsvarīgākie, šāds lietu stāvoklis ļauj samērā netraucēti nodarboties ar mākslu kā radošu darbību.
Attaisījuši trešo pudeli, mēs ar Malkolmu piekoriģējām savas pozīcijas attiecībā pret mākslu, secinot, ka tas, bez kā mēs ar viņu lieliski iztiekam, ir mākslas tirgus, kur ir tik nomācoši daudz visa kā un kur tiek uzturēta tik histēriska ažiotāža un tāda liekulīga “lielā notikuma” sajūta, kāda parasti valda vidusskolas izlaidumā. Tas, bez kā mēs nevaram iztikt, ir māksla kā radošs process (kurā dažkārt ietilpst arī mākslas baudīšana no skatītāja/klausītāja/lasītāja pozīcijām). Šai ziņā māksla ir pat ļoti nepieciešama - tā darbojas kā antivīrusa programma, iztīrot smadzenes no garīgajiem atkritumiem, atbrīvojot no truluma un pašatsvešinātības, kas saistās ar ikdienas dzīvi patērētāju sabiedrībā. Ienākot mākslas laukā, mēs nostājamies viens pret vienu ar mūsu brīvību un mūsu gara spējām, kuras ļauj šo brīvību pienācīgi izmantot.
Vakara gaitā izrādījās, ka arī vīna baudīšana ir radoša darbība, kas padarījusi Malkolmu tik brīvu, ka viņš ar visām drēbēm ielēca manā dārzā esošajā dīķītī un sāka kvakstēt kā varde. Es ielēcu viņam blakus un kādu brīdi mēs bijām absolūti laimīgi. Kad un ar kā palīdzību mēs tikām no dīķa laukā - tas jau ir pavisam cits stāsts.
