Anda Kļaviņa: Eksistenciālie svētki (13)
2006. gada 29. jūnijā, plkst. 20:08
Rubrika: Redzējumi
EXP 36: Laila Halilova. Rīga: Orbita, 2006
Radošo puišu grupa Orbita uzsākusi jaunu iniciatīvu EXP 36. Fotofilmiņas kapacitātes rādītājs šoreiz ir nosaukums fotoizdevumu sērijai Jaunā Latvijas fotogrāfija. Tā sniegs ieskatu vairāku gados vēl salīdzinoši jaunu fotogrāfu un fotografētāju radošajā darbā. Pirmā ir Laila Halilova, sekos Ilva Kļaviņa, Vita Upeniece, Līga Laurenoviča, Elīna Lihačeva, Vladimirs Leibgams, Arnis Balčus u.c. Tomēr uzsvars nav uz oficiāli apstiprinātiem fotogrāfiem vai māksliniekiem, bet gan radošiem cilvēkiem, kuri ar foto medija palīdzību vairāku gadu garumā sadarbojušies ar Orbitu šodienas pasaules reflektēšanā. Viņu attēli atrodami Orbitas almanahos un mājaslapas fototēkā.
Izdevumu cikls EXP 36 pēc sava formāta līdzinās populārajai Phaidon sērijai 55 - ērtas grāmatiņas ar pasaulē atzītu fotogrāfu labākajiem darbiem. EXP 36 sērijas autoram tiek dota izpausmes brīvība 36 bilžu apmērā. Tās kopā ar autoru izvēlas redaktori Vova (Vladimirs Leibgams), Vovs (Vladimirs Svetlovs) un Saša (Aleksandrs Zapoļs). Lieki piebilst, ka daudziem autoriem šis būs pirmais darbu katalogs, turklāt papildināts ar mākslas kritiķa eseju - bieži pirmo izvērsto ieskatu viņa/s daiļradē. Ietērpts funkcionāla un uzmanību piesaistošā dizaina apvalkā (autors - Vladimirs Leibgams), nelielais albums būs brīvi iegādājams katra interesenta grāmatplauktam. Tādējādi Orbitas projekts savā veidā pilda arī neesošo galeriju funkciju. Laikam tādēļ šo projektu atbalstīt piekritis arī Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Tātad pirmā EXP 36 viešņa ir Laila Halilova - 30 gadus veca pie Andreja Granta studējusi fotogrāfe, kuras darbi laiku pa laikam redzēti grupu izstādēs (Solārijs, Kas svarīgi?, Karostā u.c.) , bet nav bijuši pieejami vienotā sējumā. Rūpīgi izmeklētās un lieliski apstrādātās fotogrāfijas, Māras Traumanes iejūtīgā eseja rada iespēju izšķirt Lailas Halilovas individuālo rokrakstu, kas mazāk vērīgam skatienam paliktu vienā masā ar pārējiem Granta skolas apzīmogotajiem. Jāpiekrīt Traumanei, ka Halilovas emancipācija ir privātums - viņa nevēlas fiksēt ārējās pasaules poētiskās likumsakarības vai ceļot vakardienas romantikā, viņa svin svētkus kopā ar saviem draugiem un radiem, un ļauj mums tajos ieskatīties. Tā ir autobiogrāfiska fotogrāfija, kas iet vispārinājuma virzienā. Laila to panāk ar vairākiem kinematogrāfiskiem paņēmieniem. Pirmkārt jau ar fotografēto cilvēku dabiskumu kameras priekšā, kā arī viegli asimetrisko kadra uzbūvi, kas rada virzības iespaidu. Kino universālums ir tā iegremdētība laikā, jo tieši laiks, nevis telpa, ir tā, kas nediskriminējoši vieno visus dzīvojošos: telpa ir specifiska, laiks - universāls. Līdzās laika plūduma akcentēšanai Laila runā arī par cilvēku kā pasaules daļu - viņas portretētie varoņi allaž ir pasaules ieskauti. Vislabāk man patīk divi Līgas Laurenovičas portreti: viens - meijām izrotātā telpā, otrs - veldrē sakritušas labības laukā. Portretēto cilvēku un apkārtējo vidi raksturo organiska mijiedarbība.
Interesants ir veids kā Laila sērijā iepludina emocijas. Viņas varoņi ar tām sevišķi neizceļas, bet šo pusi atsver jo bieži fotografētās rotaļlietas. Laila tās bildē nopietni - piešķirot tām pilnvērtīga aktora lomu, tādēļ nebanāli ierosinot visu emociju gammu, kas saistās ar spēļmantām: pieķeršanās, mīļums, attiecības, vientulība…
Lailas darbos ir jūtama viegli eksistenciāla nots. It kā viņas pievienotos Haidegera ticībai, ka cilvēks ir pasaules daļa, viņš dzīvo starp lietām un jūtas tur kā mājās.
Fotogrāfijas ir melnbaltas ar izteiktiem gaismēnu kontrastiem un iecentrētu kompozīciju - šī konservatīvā izvēle liecina, ka runāt par mūsdienu eksistences specifiku nav viņas interesēs. Lai arī viņa izmanto atpazīstamas sejas, viņa runā par cilvēkiem un esamību kā tādu. Tā ir izvēle par labu klasikai. Izvēloties klasiku pieeju fotogrāfijai un mūžam aktuālu tēmu, Halilova atvieglo savu ceļu, jo būt tradīcijas ietvaros ir viegli, it sevišķi, ja ceļu pirms tevis jau sen kā izlauzuši citi. Halilova nemeklē jaunus izteiksmes līdzekļus un nepiedāvā jaunu risinājumu eksistences problemātikai. Viņas darbu lielākā vērtība ir atbilstība zināmam estētikas kanonam, noskaņas noturība, kas, protams, sniedz baudījumu, bet ne tādu, kāds pa spēkam savu ceļu lauzušam mākslas darbam.
Te Halilova atšķiras no Orbitas idejisko ievirzi, kas ir orientēta uz cilvēka un aktuālās pasaules mijiedarbes reflektēšanu. Tajā izdošanās ir pakļauta daudz lielākam riskam, bet, iespējams, tā ir lielāka atbildības uzņemšanās pret savu laiku. Tas pats Haidegers ir teicis, ka cilvēks ir temporāla būtne, viņa esamības nozīme ir laiks. Tādējādi nepieciešamība būt laikmetīgam iegūst ētisku nokrāsu.
Halilovas darbu laikmetīgā daļa ir tas, ka tie atspoguļo ievērojamas Latvijas sabiedrības daļas atteikšanos būt laikmetīgiem - slēpšanās klasikā vai vakardienā, nevēlēšanās būt aci pret aci ar šodienu.
