Sarunas, Ar bērniem

LaLiGaBa: Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem

2013. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem" ekspertu komisija nominējusi Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Taro, Tama un Kicune", Luīzes Pastores "Maskačkas stāstu", Maritanas Dimsones fantāzijas romānu "Rozā kvarca brālība" un Laimas Kotas bērniem lasāmo romānu "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Piedāvājam jums sarunas ar literātiem, kas tapušas sadarbībā ar Latvijas Literatūras gada balvas organizatoriem. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

Juris Zvirgzdiņš, "Taro, Tama un Kicune"

Luīze Pastore, "Maskačkas stāsts". Recenzija

Maritana Dimsone, "Rozā kvarca brālība"

Laima Kota, "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Recenzija

Rakstniece Laima Kota jau kādu laiku dzīvo Turcijā, tāpēc saruna ar viņu notika rakstiski:

Kā un kāpēc jūs kļuvāt par bērnu grāmatu rakstnieci?

Kā un kāpēc es kļuvu par bērnu grāmatu rakstnieci, vien Dies’ zina. Beidzot man bija laiks. Rakstot mierīgi parunājos ar saviem bērniem un mazbērniem. Vēlējos pastastīt, ko vienmēr esmu jutusi attiecībā par un ar bērniem – drošību.

Kādu jūs redzat savu vietu latviešu literatūrā – šobrīd un mūžībā?

Domas par manu vietu latviešu literatūrā šobrīd un mūžībā mani neskar. Dzīvojot tāda mēroga megapolē kā Stambula, kur iedzīvotāju vien ir 20 miljoni, man ir laba punkta sajūta: to var nepamanīt, bet pēc Aristoteļa tēzes: "Dodiet man atbalsta punktu un es pacelšu pasauli!" – jūtos lieliski un labi savā vietā.

Kas grāmatā "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur" ir tāds, kas nav atrodams nevienā citā bērnu grāmatā?

Grāmatā "Matilde un Terēze..." kā daudzu autoru darbos, arī es noskaidroju attiecības ar Laiku. Vēl esmu uzrakstījusi pirmos soļus elementu maģijā, liekot manām varonēm darboties un mainīties Gaisā, Zemē, Ūdenī, Ugunī.

Kas ir pagājušā gada labākā Latvijā izdotā bērnu grāmata? Kāpēc?

Manām mazmeitām uz urrā aizgāja Andrusa Kivireha "Kaka un pavasaris". Kādā no pētījumiem par bērnu psiholoģiju lasīju atziņu, ka rupjas anekdotes, spoku stāsti un pat labierīcību apmeklējuma apraksts, kas izraisa šausmas, nepatiku un baidīšanos stāstītājam drošos apstākļos, ir viens no veidiem, kā bērns izdzīvo nekrofīlijas aizmetņus, kas dzīvo ikvienā no mums. Runājot, izsakoties, skaļi nosaucot vārdā "kakasčurasvēmienupūstošutrūdošušausmīgu", kā bija teikts pētījumā, bērns jau mazotnē pārdzīvo, tiek skaidrībā par lietu dabu, bet pieaudzis vairs pie tā neatgriežas, par to publiski nerunā un viņam nav tieksmes šīs lietas apspēlēt un glorificēt ne mākslā, ne sadzīvē. Tā ka paldies Andrusa onkulim, izrunājāmies, un turpmāk, dzirdot vārdu "kaka", mani skuķēni pieņems zināšanai un runās patiešām par kaut ko, kas ir sarunas vērts.

Kāpēc bērniem ir vajadzīgas grāmatas?

Bērniem grāmatas vajadzīgas maņu attīstību dēļ: vizuālistiem vajadzīgas košas grāmatas, audiāliķi klausās lasīto, tektoniķi paņem rokās. Manuprāt, drīzāk gan grāmatas vajadzīgas bērnu vecākiem, lai varētu mazuļus nolikt gulēt: pasaku grāmatu lasīšana priekšā pirms aizmidzināšanas nereti ir vienīgais veids, kā žiperus iedabūt gultā, kamēr paši vecāki jau tenterē no spēku izsīkuma. Ja vecākiem nebūs grāmatu bērniem, šaubos, vai visi spēs kā Šeherezāde katru vakaru izdomāt jaunas pasakas.

Kurš jums pašai ir mīļākais fragments no grāmatas "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur, Citur"?

"Matilde redzēja, kas visi ir ļoti saistīti ar neredzamām saitēm, tikai to dzīvē aizmirst. Terēze redzēja, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas, bet neviens to laicīgajā dzīvē nezin kāpēc neatceras. Viņas redzēja, ka pastāv lietas, kuras viņas nespēj mainīt un ietekmēt.

Pēkšņi ieraudājās bērniņš. Matilde satrūkās kā ikviena māte, kura sadzird, ieraudamies bērnu. Mazā meitiņa rāpoja uz grīdas. Nonna? Mazā smaidīja un bija pastiepusi rociņu lai parautu aiz putnu Bulbuļa astes. Matilde pacēla mazo bērniņu: "Nonnīt, putniņam sāp."

Matilde bija pārsteigta: Putnu Bulbuļa asaras bija pārmainījušas arī viņu. Bija dienas vidus, pilnais laiks. Viņai ap kaklu pērles no Nonnas zilās samta kastes. Viņa stāvēja dzīves vidū. Abas ar Terēzi bija sievietes, kas zināja līdzjūtību. Abas zināja kā ir, kad otram sāp. Zināja kas jādara, lai citi laimīgi dzīvotu kaut simtu gadu.

Mazā meitiņa sāka raudāt. Matilde pacēla mazuli, piespieda pie krūtīm. Viņas abas zināja, ka tā viņas viena otru bija žēlojušas dažādos laikos, tikai to aizmirsušas. Terēze paņēma rokās mazo meitiņu jo zināja, kas kādreiz bija viņas sargs un skolotājs. Turot uz rokām mazuli, Matilde saprata, ka tieši bērni sargā pieaugušos un tad viņi jūtas drošāk. Terēze saprata, ka sievietes, kurām dzimst bērni, mainās. Viņas kļūst spēcīgas un bērnu dēļ var visu.

Tieši bērni māca ticēt nemirstībai."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Katrīna Rudzīte  

    2014. gada 22. aprīlī, plkst. 23:04

    Visas šīs intervijas ar LaLiGaBas nominantiem ir brīnišķīgas.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2015. gada 9. novembrī, plkst. 5:28

    Māris Zanders: Lielais brālis skaita līdzi (5)

    Ķīnas vadības lēmums 29. oktobrī mīkstināt t.s. viena bērna demogrāfisko politiku liecina, ka milzīgā teritorijā vara joprojām manipulē ne tikai ar pilsoņu prātiem, bet arī ķermeņiem.

  • 2017. gada 18. martā, plkst. 11:15

    "Subject Creativity" sarunas: Ēriks Ešenvalds

    Saruna pēc uzstāšanās radošo industriju konferencē "Subject: Creativity" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 2017. gada 17. februārī.

  • 2015. gada 16. aprīlī, plkst. 6:04

    Ilva Skulte: Patiesības starojums

    Pirmoreiz kopš apgaismības esam aicināti vēlreiz pārdomāt matērijas un apziņas, ķermeņa un dvēseles, miesas un gara dihotomijas.

  • 2012. gada 23. jūlijā, plkst. 8:07

    Irina Romanovska: Nepiederošām personām ieeja atļauta (10)

    Bibliotēkas dzīvē skaņas iegūst pavisam citu nozīmi, jo tā ir vieta, kur vairums ikdienas lielāko trokšņu – sarunas, mūzika, mobilo telefonu skaņas – ir aizliegti. Tas, kas paliek pāri, gan nav klusums.

  • 2012. gada 31. martā, plkst. 8:00

    Inga Pizāne: Tu neesi sniegs (22)

    Pieskarties neaizskarot māk tikai sniegs - pazemīgi nokrist tev pie kājām un klusējot nokust...

  • 2014. gada 7. martā, plkst. 7:03

    Sabīne Košeļeva: Par skaļu (1)

    Man nepatīk baloži. Šajā pusē viņi vēl ir pieklājīgi. Nelamājas, nelien iekšā pa logiem un uztur sportisku formu. Otrās puses baloži ir baložu sabiedrības padibenes. Skaļi kliedz, sit pa rūtīm un neizrāda nekādu cieņu. Nebīstas. Apķēza visu, kas apķēzāms.

  • 2012. gada 15. martā, plkst. 8:03

    Haralds Sīmanis: Mežs ir manas mājas, pļava - istaba

    Es zinu daudzus komponistus, kuriem viss ir sarakstīts, bet viņi saka: "Nē, es neatdošu, kamēr man par to nesamaksās!" Man atkal ir otrādi - es gribu atdot! Tas ir jūsu!

  • 2016. gada 16. septembrī, plkst. 8:10

    Anete Piņķe: Princešu profesija

    Kulmināciju bija sasniegusi sajūta, ka princeses uzbrūk. Visu veikalu plaukti un kaimiņu tantes kopā sastājās korī un dziedāja: "Tev ir maza princesīte!" Princešu spiediens bija radījis sajūtu, kas varētu būt līdzīga, ja mēnešiem ilgi nāktos pārtikt no zefīra "Maigums".



Kultūras Ministrija
vkkf