Sarunas, Ar bērniem

LaLiGaBa: Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem

2013. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem" ekspertu komisija nominējusi Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Taro, Tama un Kicune", Luīzes Pastores "Maskačkas stāstu", Maritanas Dimsones fantāzijas romānu "Rozā kvarca brālība" un Laimas Kotas bērniem lasāmo romānu "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Piedāvājam jums sarunas ar literātiem, kas tapušas sadarbībā ar Latvijas Literatūras gada balvas organizatoriem. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

Juris Zvirgzdiņš, "Taro, Tama un Kicune"

Luīze Pastore, "Maskačkas stāsts". Recenzija

Maritana Dimsone, "Rozā kvarca brālība"

Laima Kota, "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Recenzija

Rakstniece Laima Kota jau kādu laiku dzīvo Turcijā, tāpēc saruna ar viņu notika rakstiski:

Kā un kāpēc jūs kļuvāt par bērnu grāmatu rakstnieci?

Kā un kāpēc es kļuvu par bērnu grāmatu rakstnieci, vien Dies’ zina. Beidzot man bija laiks. Rakstot mierīgi parunājos ar saviem bērniem un mazbērniem. Vēlējos pastastīt, ko vienmēr esmu jutusi attiecībā par un ar bērniem – drošību.

Kādu jūs redzat savu vietu latviešu literatūrā – šobrīd un mūžībā?

Domas par manu vietu latviešu literatūrā šobrīd un mūžībā mani neskar. Dzīvojot tāda mēroga megapolē kā Stambula, kur iedzīvotāju vien ir 20 miljoni, man ir laba punkta sajūta: to var nepamanīt, bet pēc Aristoteļa tēzes: "Dodiet man atbalsta punktu un es pacelšu pasauli!" – jūtos lieliski un labi savā vietā.

Kas grāmatā "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur" ir tāds, kas nav atrodams nevienā citā bērnu grāmatā?

Grāmatā "Matilde un Terēze..." kā daudzu autoru darbos, arī es noskaidroju attiecības ar Laiku. Vēl esmu uzrakstījusi pirmos soļus elementu maģijā, liekot manām varonēm darboties un mainīties Gaisā, Zemē, Ūdenī, Ugunī.

Kas ir pagājušā gada labākā Latvijā izdotā bērnu grāmata? Kāpēc?

Manām mazmeitām uz urrā aizgāja Andrusa Kivireha "Kaka un pavasaris". Kādā no pētījumiem par bērnu psiholoģiju lasīju atziņu, ka rupjas anekdotes, spoku stāsti un pat labierīcību apmeklējuma apraksts, kas izraisa šausmas, nepatiku un baidīšanos stāstītājam drošos apstākļos, ir viens no veidiem, kā bērns izdzīvo nekrofīlijas aizmetņus, kas dzīvo ikvienā no mums. Runājot, izsakoties, skaļi nosaucot vārdā "kakasčurasvēmienupūstošutrūdošušausmīgu", kā bija teikts pētījumā, bērns jau mazotnē pārdzīvo, tiek skaidrībā par lietu dabu, bet pieaudzis vairs pie tā neatgriežas, par to publiski nerunā un viņam nav tieksmes šīs lietas apspēlēt un glorificēt ne mākslā, ne sadzīvē. Tā ka paldies Andrusa onkulim, izrunājāmies, un turpmāk, dzirdot vārdu "kaka", mani skuķēni pieņems zināšanai un runās patiešām par kaut ko, kas ir sarunas vērts.

Kāpēc bērniem ir vajadzīgas grāmatas?

Bērniem grāmatas vajadzīgas maņu attīstību dēļ: vizuālistiem vajadzīgas košas grāmatas, audiāliķi klausās lasīto, tektoniķi paņem rokās. Manuprāt, drīzāk gan grāmatas vajadzīgas bērnu vecākiem, lai varētu mazuļus nolikt gulēt: pasaku grāmatu lasīšana priekšā pirms aizmidzināšanas nereti ir vienīgais veids, kā žiperus iedabūt gultā, kamēr paši vecāki jau tenterē no spēku izsīkuma. Ja vecākiem nebūs grāmatu bērniem, šaubos, vai visi spēs kā Šeherezāde katru vakaru izdomāt jaunas pasakas.

Kurš jums pašai ir mīļākais fragments no grāmatas "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur, Citur"?

"Matilde redzēja, kas visi ir ļoti saistīti ar neredzamām saitēm, tikai to dzīvē aizmirst. Terēze redzēja, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas, bet neviens to laicīgajā dzīvē nezin kāpēc neatceras. Viņas redzēja, ka pastāv lietas, kuras viņas nespēj mainīt un ietekmēt.

Pēkšņi ieraudājās bērniņš. Matilde satrūkās kā ikviena māte, kura sadzird, ieraudamies bērnu. Mazā meitiņa rāpoja uz grīdas. Nonna? Mazā smaidīja un bija pastiepusi rociņu lai parautu aiz putnu Bulbuļa astes. Matilde pacēla mazo bērniņu: "Nonnīt, putniņam sāp."

Matilde bija pārsteigta: Putnu Bulbuļa asaras bija pārmainījušas arī viņu. Bija dienas vidus, pilnais laiks. Viņai ap kaklu pērles no Nonnas zilās samta kastes. Viņa stāvēja dzīves vidū. Abas ar Terēzi bija sievietes, kas zināja līdzjūtību. Abas zināja kā ir, kad otram sāp. Zināja kas jādara, lai citi laimīgi dzīvotu kaut simtu gadu.

Mazā meitiņa sāka raudāt. Matilde pacēla mazuli, piespieda pie krūtīm. Viņas abas zināja, ka tā viņas viena otru bija žēlojušas dažādos laikos, tikai to aizmirsušas. Terēze paņēma rokās mazo meitiņu jo zināja, kas kādreiz bija viņas sargs un skolotājs. Turot uz rokām mazuli, Matilde saprata, ka tieši bērni sargā pieaugušos un tad viņi jūtas drošāk. Terēze saprata, ka sievietes, kurām dzimst bērni, mainās. Viņas kļūst spēcīgas un bērnu dēļ var visu.

Tieši bērni māca ticēt nemirstībai."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Katrīna Rudzīte  

    2014. gada 22. aprīlī, plkst. 23:04

    Visas šīs intervijas ar LaLiGaBas nominantiem ir brīnišķīgas.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mēdz teikt, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Visu savu mūžu es esmu centies atrast pierādījumus, kas to apliecinātu.

    Bertrans Rasels

Iesakām

  • 2015. gada 24. augustā, plkst. 6:08

    Māris Zanders: Lauznis kā instruments (1)

    Mani nepārsteidz nedz pārtikas mešana zem kāpurķēdēm, nedz importa krizantēmu dedzināšana, nedz aicinājumi sākt arī Eiropas zīmolu apģērbu iznīcināšanu.

  • 2013. gada 28. augustā, plkst. 7:08

    Ingri Fiksdāla: Medijs nav tik būtisks

    Būtisks šīs performances aspekts ir sociālā situācija, kurā nonāk skatītāji. Tā ir citādāka, nekā ejot uz teātri. Tevi savāc grupā, kas kopā iet gājienā pa mežu, visi sēž aplī... Un pēc performances mums ir ballīte ar šņabi un uzkodām.

  • 2016. gada 23. martā, plkst. 6:45

    Sandra Ratniece: Tu neesi sniegs, bet tomēr balts

    Atzinīgus vārdus gribas veltīt baltās krāsas svaigam skanējumam (no baltās krāsas klišejām dzejniekiem ne vienmēr izdodas izvairīties), un šis aspekts attaisno jaunās dzejnieces debijas krājuma publicēšanu.

  • 2015. gada 11. jūnijā, plkst. 6:06

    Māris Zanders: Liberāļi vs. "nacionāļi"? (7)

    Vai tiešām mūsu "nacionālkonservatīvie" brāķēs, piemēram, Austru Skujiņu tikai tāpēc, ka viņa bija kreisi noskaņota un vispār neuzvedās, tā kā godīgai mātes meitai pienākas?

  • 2014. gada 26. septembrī, plkst. 6:09

    Anna Auziņa: Ceļš (1)

    Mēs braucam uz pilsētu Elpa, mēs braucam uz pilsētu Liedags, mēs braucam paošņāt bruģi, mēs braucam saritēt kopā un atkal pilienos izklīst, mēs braucam iezvelties šalcošos vasaras pēļos.

  • 2013. gada 28. martā, plkst. 7:03

    Anete Konste: Es bijām divi (12)

    Pamodos un spēji sajutu, ka šis būs viens no tiem rītiem, kad jau brokastīs gribas pagatavot grauzdētas maizītes, omleti, augļu salātus ar jogurtu, auzu pārslu putru un pankūkas, lai pēc tam šādā garā aizvadītu visu atlikušo dienu.

  • 2013. gada 28. novembrī, plkst. 2:49

    Toms Treibergs: Drebelīgais cilvēku pazinējs. Vudijs Alens (4)

    Pirmā Vudija Alena filma, ko es noskatījos, bija "Annija Hola". Es tobrīd vēl biju skolnieks nelielā Ogres novada ciemā, un mans labākais draugs bija televizors.

  • 2015. gada 1. oktobrī, plkst. 9:10

    Aiga Dzalbe: Bērni un spoki

    Jauno izrādi "Kentervilas spoks" Rīgas Leļļu teātrī skatījos kopā ar vienpadsmitgadīgo meitu. Pirmā reakcija par manu piedāvājumu apmeklēt leļļu teātri no viņas puses bija spurdziens: "Mammu, hallo!"



Kultūras Ministrija
vkkf