Sarunas, Ar bērniem

LaLiGaBa: Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem

2013. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem" ekspertu komisija nominējusi Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Taro, Tama un Kicune", Luīzes Pastores "Maskačkas stāstu", Maritanas Dimsones fantāzijas romānu "Rozā kvarca brālība" un Laimas Kotas bērniem lasāmo romānu "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Piedāvājam jums sarunas ar literātiem, kas tapušas sadarbībā ar Latvijas Literatūras gada balvas organizatoriem. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

Juris Zvirgzdiņš, "Taro, Tama un Kicune"

Luīze Pastore, "Maskačkas stāsts". Recenzija

Maritana Dimsone, "Rozā kvarca brālība"

Laima Kota, "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Recenzija

Rakstniece Laima Kota jau kādu laiku dzīvo Turcijā, tāpēc saruna ar viņu notika rakstiski:

Kā un kāpēc jūs kļuvāt par bērnu grāmatu rakstnieci?

Kā un kāpēc es kļuvu par bērnu grāmatu rakstnieci, vien Dies’ zina. Beidzot man bija laiks. Rakstot mierīgi parunājos ar saviem bērniem un mazbērniem. Vēlējos pastastīt, ko vienmēr esmu jutusi attiecībā par un ar bērniem – drošību.

Kādu jūs redzat savu vietu latviešu literatūrā – šobrīd un mūžībā?

Domas par manu vietu latviešu literatūrā šobrīd un mūžībā mani neskar. Dzīvojot tāda mēroga megapolē kā Stambula, kur iedzīvotāju vien ir 20 miljoni, man ir laba punkta sajūta: to var nepamanīt, bet pēc Aristoteļa tēzes: "Dodiet man atbalsta punktu un es pacelšu pasauli!" – jūtos lieliski un labi savā vietā.

Kas grāmatā "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur" ir tāds, kas nav atrodams nevienā citā bērnu grāmatā?

Grāmatā "Matilde un Terēze..." kā daudzu autoru darbos, arī es noskaidroju attiecības ar Laiku. Vēl esmu uzrakstījusi pirmos soļus elementu maģijā, liekot manām varonēm darboties un mainīties Gaisā, Zemē, Ūdenī, Ugunī.

Kas ir pagājušā gada labākā Latvijā izdotā bērnu grāmata? Kāpēc?

Manām mazmeitām uz urrā aizgāja Andrusa Kivireha "Kaka un pavasaris". Kādā no pētījumiem par bērnu psiholoģiju lasīju atziņu, ka rupjas anekdotes, spoku stāsti un pat labierīcību apmeklējuma apraksts, kas izraisa šausmas, nepatiku un baidīšanos stāstītājam drošos apstākļos, ir viens no veidiem, kā bērns izdzīvo nekrofīlijas aizmetņus, kas dzīvo ikvienā no mums. Runājot, izsakoties, skaļi nosaucot vārdā "kakasčurasvēmienupūstošutrūdošušausmīgu", kā bija teikts pētījumā, bērns jau mazotnē pārdzīvo, tiek skaidrībā par lietu dabu, bet pieaudzis vairs pie tā neatgriežas, par to publiski nerunā un viņam nav tieksmes šīs lietas apspēlēt un glorificēt ne mākslā, ne sadzīvē. Tā ka paldies Andrusa onkulim, izrunājāmies, un turpmāk, dzirdot vārdu "kaka", mani skuķēni pieņems zināšanai un runās patiešām par kaut ko, kas ir sarunas vērts.

Kāpēc bērniem ir vajadzīgas grāmatas?

Bērniem grāmatas vajadzīgas maņu attīstību dēļ: vizuālistiem vajadzīgas košas grāmatas, audiāliķi klausās lasīto, tektoniķi paņem rokās. Manuprāt, drīzāk gan grāmatas vajadzīgas bērnu vecākiem, lai varētu mazuļus nolikt gulēt: pasaku grāmatu lasīšana priekšā pirms aizmidzināšanas nereti ir vienīgais veids, kā žiperus iedabūt gultā, kamēr paši vecāki jau tenterē no spēku izsīkuma. Ja vecākiem nebūs grāmatu bērniem, šaubos, vai visi spēs kā Šeherezāde katru vakaru izdomāt jaunas pasakas.

Kurš jums pašai ir mīļākais fragments no grāmatas "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur, Citur"?

"Matilde redzēja, kas visi ir ļoti saistīti ar neredzamām saitēm, tikai to dzīvē aizmirst. Terēze redzēja, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas, bet neviens to laicīgajā dzīvē nezin kāpēc neatceras. Viņas redzēja, ka pastāv lietas, kuras viņas nespēj mainīt un ietekmēt.

Pēkšņi ieraudājās bērniņš. Matilde satrūkās kā ikviena māte, kura sadzird, ieraudamies bērnu. Mazā meitiņa rāpoja uz grīdas. Nonna? Mazā smaidīja un bija pastiepusi rociņu lai parautu aiz putnu Bulbuļa astes. Matilde pacēla mazo bērniņu: "Nonnīt, putniņam sāp."

Matilde bija pārsteigta: Putnu Bulbuļa asaras bija pārmainījušas arī viņu. Bija dienas vidus, pilnais laiks. Viņai ap kaklu pērles no Nonnas zilās samta kastes. Viņa stāvēja dzīves vidū. Abas ar Terēzi bija sievietes, kas zināja līdzjūtību. Abas zināja kā ir, kad otram sāp. Zināja kas jādara, lai citi laimīgi dzīvotu kaut simtu gadu.

Mazā meitiņa sāka raudāt. Matilde pacēla mazuli, piespieda pie krūtīm. Viņas abas zināja, ka tā viņas viena otru bija žēlojušas dažādos laikos, tikai to aizmirsušas. Terēze paņēma rokās mazo meitiņu jo zināja, kas kādreiz bija viņas sargs un skolotājs. Turot uz rokām mazuli, Matilde saprata, ka tieši bērni sargā pieaugušos un tad viņi jūtas drošāk. Terēze saprata, ka sievietes, kurām dzimst bērni, mainās. Viņas kļūst spēcīgas un bērnu dēļ var visu.

Tieši bērni māca ticēt nemirstībai."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Katrīna Rudzīte  

    2014. gada 22. aprīlī, plkst. 23:04

    Visas šīs intervijas ar LaLiGaBas nominantiem ir brīnišķīgas.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2017. gada 2. janvārī, plkst. 5:08

    Māris Zanders: Kārtējie "tumšie laiki"? (1)

    Aizvadītajā gadā daudz pārspriestā tēma: internets veicinot puspatiesību un pilnīgu izdomājumu brīvu, neatspēkotu izplatību.

  • 2014. gada 30. augustā, plkst. 8:08

    Katrīna Neiburga: Māksla ir notikums (1)

    Gadās, ka uznāk kāda doma naktī, kas neļauj aizmigt. Tā tevi nomoka, un tad, kad šķiet, ka tā tevi ir mocījusi pietiekami ilgi un vēl nav tev apnikusi, tad ar to domu ir jāsāk strādāt.

  • 2013. gada 28. janvārī, plkst. 7:47

    Pauls Bankovskis: Fronte tēvu pagalmā (5)

    Ārstu kabinetos allaž pie sienām saliek lācīšus vai vēl kaut ko – teiksim, piekarina lielu izbāztu un nedaudz netīru banānu ar seju. Lai nomierinātu bērnus un pieaugušus vīriešus. Zināms, vīrieši nepacieš asinis, vīrieši mēdz ģībt.

  • 2012. gada 19. martā, plkst. 8:03

    Astra Zoldnere: Korbijns, Jēzus un nāvīte (4)

    Rokzvaigznes Korbijna bildēs daudz neatšķiras no Kristus, vienīgi tiem rokās ir neiztrūkstošā cigarete, uz acīm uzliktas saulesbrilles un galvās uzmauktas cepures.

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 8:07

    Valentīns: Любовные истории (8)

    Tava āda ir manas asinis Es piezīdies tām kā tārps es piezīdies silta piena Tava āda ir manas asaras es pieplacis tām kā nāve Lāsīti pa lāsītei tek mūsu laiks

  • 2013. gada 7. janvārī, plkst. 8:01

    Pauls Bankovskis: Acojamais (3)

    "Nu, taisi vaļā!" tēvs uzsita uz pleca. Dēls atknibināja galos aizlocīto papīru, iztina dāvanu un brīdi sastinga. Tas, protams, nebija universālveikala rotaļlietu nodaļā noskatītais ceļamkrāna auto, bet nebija arī nekāds nieks. Tas biju es.

  • 2013. gada 10. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Taurens: Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība (1)

    Manās rokās ir nonācis kāds dokuments, rakstīts latviešu valodā, tas ir bez virsraksta un sākas ar kādu citātu. Nosaukums, kuru esmu saglabājis kā šī raksta nosaukumu, ir mans izdomājums.

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 8:12

    Linda Curika: Dzimumu stereotipi caur rotaļām (12)

    Meitenes vecumā no pieciem līdz astoņiem gadiem, kas ikdienā spēlējas ar Bārbijām, ir vairāk neapmierinātas ar savu ķermeni nekā meitenes, kas ar šīm lellēm nespēlējas.