Sarunas, Ar bērniem

LaLiGaBa: Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem

2013. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem" ekspertu komisija nominējusi Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Taro, Tama un Kicune", Luīzes Pastores "Maskačkas stāstu", Maritanas Dimsones fantāzijas romānu "Rozā kvarca brālība" un Laimas Kotas bērniem lasāmo romānu "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Piedāvājam jums sarunas ar literātiem, kas tapušas sadarbībā ar Latvijas Literatūras gada balvas organizatoriem. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

Juris Zvirgzdiņš, "Taro, Tama un Kicune"

Luīze Pastore, "Maskačkas stāsts". Recenzija

Maritana Dimsone, "Rozā kvarca brālība"

Laima Kota, "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur". Recenzija

Rakstniece Laima Kota jau kādu laiku dzīvo Turcijā, tāpēc saruna ar viņu notika rakstiski:

Kā un kāpēc jūs kļuvāt par bērnu grāmatu rakstnieci?

Kā un kāpēc es kļuvu par bērnu grāmatu rakstnieci, vien Dies’ zina. Beidzot man bija laiks. Rakstot mierīgi parunājos ar saviem bērniem un mazbērniem. Vēlējos pastastīt, ko vienmēr esmu jutusi attiecībā par un ar bērniem – drošību.

Kādu jūs redzat savu vietu latviešu literatūrā – šobrīd un mūžībā?

Domas par manu vietu latviešu literatūrā šobrīd un mūžībā mani neskar. Dzīvojot tāda mēroga megapolē kā Stambula, kur iedzīvotāju vien ir 20 miljoni, man ir laba punkta sajūta: to var nepamanīt, bet pēc Aristoteļa tēzes: "Dodiet man atbalsta punktu un es pacelšu pasauli!" – jūtos lieliski un labi savā vietā.

Kas grāmatā "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur" ir tāds, kas nav atrodams nevienā citā bērnu grāmatā?

Grāmatā "Matilde un Terēze..." kā daudzu autoru darbos, arī es noskaidroju attiecības ar Laiku. Vēl esmu uzrakstījusi pirmos soļus elementu maģijā, liekot manām varonēm darboties un mainīties Gaisā, Zemē, Ūdenī, Ugunī.

Kas ir pagājušā gada labākā Latvijā izdotā bērnu grāmata? Kāpēc?

Manām mazmeitām uz urrā aizgāja Andrusa Kivireha "Kaka un pavasaris". Kādā no pētījumiem par bērnu psiholoģiju lasīju atziņu, ka rupjas anekdotes, spoku stāsti un pat labierīcību apmeklējuma apraksts, kas izraisa šausmas, nepatiku un baidīšanos stāstītājam drošos apstākļos, ir viens no veidiem, kā bērns izdzīvo nekrofīlijas aizmetņus, kas dzīvo ikvienā no mums. Runājot, izsakoties, skaļi nosaucot vārdā "kakasčurasvēmienupūstošutrūdošušausmīgu", kā bija teikts pētījumā, bērns jau mazotnē pārdzīvo, tiek skaidrībā par lietu dabu, bet pieaudzis vairs pie tā neatgriežas, par to publiski nerunā un viņam nav tieksmes šīs lietas apspēlēt un glorificēt ne mākslā, ne sadzīvē. Tā ka paldies Andrusa onkulim, izrunājāmies, un turpmāk, dzirdot vārdu "kaka", mani skuķēni pieņems zināšanai un runās patiešām par kaut ko, kas ir sarunas vērts.

Kāpēc bērniem ir vajadzīgas grāmatas?

Bērniem grāmatas vajadzīgas maņu attīstību dēļ: vizuālistiem vajadzīgas košas grāmatas, audiāliķi klausās lasīto, tektoniķi paņem rokās. Manuprāt, drīzāk gan grāmatas vajadzīgas bērnu vecākiem, lai varētu mazuļus nolikt gulēt: pasaku grāmatu lasīšana priekšā pirms aizmidzināšanas nereti ir vienīgais veids, kā žiperus iedabūt gultā, kamēr paši vecāki jau tenterē no spēku izsīkuma. Ja vecākiem nebūs grāmatu bērniem, šaubos, vai visi spēs kā Šeherezāde katru vakaru izdomāt jaunas pasakas.

Kurš jums pašai ir mīļākais fragments no grāmatas "Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur, Citur"?

"Matilde redzēja, kas visi ir ļoti saistīti ar neredzamām saitēm, tikai to dzīvē aizmirst. Terēze redzēja, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas, bet neviens to laicīgajā dzīvē nezin kāpēc neatceras. Viņas redzēja, ka pastāv lietas, kuras viņas nespēj mainīt un ietekmēt.

Pēkšņi ieraudājās bērniņš. Matilde satrūkās kā ikviena māte, kura sadzird, ieraudamies bērnu. Mazā meitiņa rāpoja uz grīdas. Nonna? Mazā smaidīja un bija pastiepusi rociņu lai parautu aiz putnu Bulbuļa astes. Matilde pacēla mazo bērniņu: "Nonnīt, putniņam sāp."

Matilde bija pārsteigta: Putnu Bulbuļa asaras bija pārmainījušas arī viņu. Bija dienas vidus, pilnais laiks. Viņai ap kaklu pērles no Nonnas zilās samta kastes. Viņa stāvēja dzīves vidū. Abas ar Terēzi bija sievietes, kas zināja līdzjūtību. Abas zināja kā ir, kad otram sāp. Zināja kas jādara, lai citi laimīgi dzīvotu kaut simtu gadu.

Mazā meitiņa sāka raudāt. Matilde pacēla mazuli, piespieda pie krūtīm. Viņas abas zināja, ka tā viņas viena otru bija žēlojušas dažādos laikos, tikai to aizmirsušas. Terēze paņēma rokās mazo meitiņu jo zināja, kas kādreiz bija viņas sargs un skolotājs. Turot uz rokām mazuli, Matilde saprata, ka tieši bērni sargā pieaugušos un tad viņi jūtas drošāk. Terēze saprata, ka sievietes, kurām dzimst bērni, mainās. Viņas kļūst spēcīgas un bērnu dēļ var visu.

Tieši bērni māca ticēt nemirstībai."



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Katrīna Rudzīte  

    2014. gada 22. aprīlī, plkst. 23:04

    Visas šīs intervijas ar LaLiGaBas nominantiem ir brīnišķīgas.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2016. gada 14. aprīlī, plkst. 6:54

    Māris Zanders: Ne cepts, ne vārīts

    Latvijas politiskajā elitē pastiprinās nepatika pret modeli "atklātas valdības sēdes". Iebildumi pret šo praksi ir saprotami, tomēr steigties ar tās pārtraukšanu nevajadzētu.

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 7:07

    Diskusija: Kam mums neatkarīgs teātris? (13)

    Tas ir jautājums par to, kas vajadzīgs valstij. Ja valstij vajadzīgi teātris un mākslinieki, kas šo mākslu rada, tad ir jādotē process, nevis atsevišķas institūcijas.

  • 2012. gada 29. novembrī, plkst. 8:11

    Katrīna Rudzīte: Varonis laika bedrē (14)

    Mežavilka lieliski apraksta varoņu iekšējos pārdzīvojumus, atklājot tos ar smalku metaforu un salīdzinājumu palīdzību, iezīmējot to pasaules un cilvēciskās būtības pusi, kas nav ieraugāma un sataustāma.

  • 2015. gada 8. jūnijā, plkst. 6:06

    Ivars Ījabs: Starp mums, tenisa bumbiņām, runājot (3)

    Lai cilvēks varētu iedurt citā cilvēkā nazi gluži kā tenisa bumbiņā, iepriekš ir jāveic viņa dehumanizācija. Sabiedriskās domas apstrādes tehnoloģijas šajā virzienā šodien ir sasniegušas vēl nebijušus augstumus.

  • 2013. gada 11. septembrī, plkst. 7:09

    Konno Mari: Desmit tankas (5)

    Turpinām publicēt Dzejas dienu 2013 ārzemju viesu dzejas atdzejojumus latviešu valodā. Šoreiz - japāņu dzejnieces Kenko Mari tankas par 2011. gada 11. marta cunami.

  • 2012. gada 22. novembrī, plkst. 8:11

    Pauls Bankovskis: Manu vārdu, lūdzu, rakstiet ar lielo "D" (18)

    Ja vien es nebūtu baudījis pienācīgu izglītību un man vēl no Anglijas laikiem nebūtu saglabājušies noteikti principi, es jums daudz visa kā varētu pastāstīt. Vai, kā tagad modē, aprakstīt to visu memuāros.

  • 2017. gada 17. janvārī, plkst. 4:25

    Pauls Bankovskis: Nekur tālāk jau neaizskriesi (1)

    Kapi, nāve, miršana – tie tak nav nekādi joki un dauzīšanās, ne velti no kapiem neko mājās nedrīkst nest, mirušajiem vajag mieru un uz kapiem daudzviet ved Miera iela.

  • 2013. gada 7. martā, plkst. 8:03

    Ieva Viese-Vigula: Latviešu animācija stāsta pasakas un smejas (1)

    Runāt par latviešu animāciju iespējams dažādos veidos. Vislabākais tomēr ir to vienkārši skatīties – skatīties sev, kopā ar bērniem vai atceroties savus bērnības iespaidus.



Kultūras Ministrija
vkkf