Runājot skaidru valodu (1. daļa) (16)

2006. gada 26. jūnijā, plkst. 15:18

Rubrika: Redzējumi

Priekšvārds

Intervijas, ko šobrīd ir radusies iespēja piedāvāt ¼ Satori lasītājiem, manās rokās nonāca pavisam nejauši. Iespējams, pat likumsakarīgi.

Viss aizsākās Londonas Nacionālajā mākslas galerijā, kur maija sākumā tika atklāta Čarlza Šīlera personālizstāde. Tā kā tieši tajā laikā arī man gadījās atrasties Londonā, nolēmu pie reizes izmantot iespēju un apmeklēt šīs izstādes atklāšanu. Ne jau tādēļ, ka mani interesētu Šīlera darbi - man tie šķiet pārāk rūpnieciski un smagnēji. Patiesais intereses objekts bija Šīlera un Paula Stranda kopdarbs „Manhatana”, kura tiek uzskatīta (un, jāsaka, pamatoti) par pirmo ASV radīto avangarda kinofilmu.

Ieradies galerijā, uzreiz sajutu spiedīgo atmosfēru, kādu šādās reizēs neizbēgami rada sanākušais pūlis. Šķiet, ka izstāžu atklāšanām piemīt kāds paranormāls spēks, kurš spēj pulcēt vienuviet visnetīkamāko un neproduktīvāko sabiedrības daļu, proti, akadēmiķus, intelektuāļus un mākslas kritiķus. Apbēdināts secināju, ka šis spēks darbojas ne tikai Rīgā, bet arī Londonā, tādēļ uzreiz ķēros pie šādos gadījumos jau daudzreiz atstrādātās labsajūtas saglabāšanas tehnikas - neuzkrītoši paņēmu no glāzēm piekrautā galda pudeli vīna, paslēpu to žaketes iekškabatā un devos uz vīriešu tualeti. Ieslēdzies vienā no kabīnēm, nesteidzīgi tukšoju pudeli, kad gaisā sajutu pazīstamo zāles aromātu. Tas nāca no blakus kabīnes. Mākslas pasaules likumi patiešām ir universāli, es pie sevis nodomāju - jēdzīgākā sabiedrība vienmēr sastopas vīriešu tualetēs. Pēc brīža mēs ar blakussēdētāju jau atradāmies vienā kabīnē un pamīšus tukšojām manas vīna pudeles un viņa zāles pīpes saturu. Tas bija kāds modernās britu literatūras pasniedzējs no Vestministeras Universitātes. Tiešām sakarīgs džeks. Viņš man jautāja, ko es šeit esmu atnācis ieraudzīt. „Manhatanu,” es teicu. „Baigais sūds,” viņš paziņoja, „kā jau viss sūdainais avangards un visa tā sūdainā kustība.” Man nebija iemesla viņam neticēt, tādēļ mēs devāmies dzert ārpusē, pa ceļam paķerot katrs pa divām vīna pudelēm no prezentācijai paredzētās provīzijas.

Vienā brīdī viņš man jautāja, no kurienes es esot. Atbildēju, ka no Latvijas. Tas viņu manāmi iepriecināja, un viņš man pastāstīja par kādu latvieti, ar kuru pavisam nesen iepazinies tepat Londonā. „Tev viņš noteikti jāsatiek. Viņš ir nedaudz ekscentrisks, bet ārkārtīgi interesants džeks. Un viņš šeit strādā pie, manuprāt, tiešām ļoti lietderīga projekta. Tev patiks, es zinu!”

Tā es pirmoreiz uzzināju par Oskaru Vindavu.

Kad viņu satiku, neko ekscentrisku Oskarā nesaskatīju. Garš, kalsnējs jauns vīrietis, ģērbies tumši zilā žaketē ar kādas prestižas akadēmijas emblēmu uz kreisās priekškabatas. Tomēr nedaudz vēlāk sapratu, ka ekscentrisms, par kuru runāja mans Vestministeras paziņa, slēpās Oskara idejās un akadēmiskajās aprindās neierastās interpretācijās. Un jāatzīst, ka šīs idejas un interpretācijas bija vienas no jēdzīgākajām un interesantākajām, kādas jebkad ir gadījies dzirdēt no jau pieminētajās aprindās iesvētīto indivīdu vidus. Oskaru interesēja māksla, estētika, tās kritika un šo procesu nozīme un virzība patērētājsabiedrības kontekstā. Mani savukārt darbošanās ap šādiem jautājumiem vienmēr bija likusies vienkārši garlaicīga un neveselīga nodarbe. Tomēr Oskars spēja attiecīgo problemātiku izvērst tiešām interesentā veidā. Vienam no viņa darbiem, kurš man šķita īpaši aizraujošs, varētu dot nosaukumu „Viņi tūlīt pateiks, ko PATIESĪBĀ domā par šito mākslu!” Darba ideja, lai arī vienkārša, tomēr pat ļoti oriģināla - ar tikai Oskaram zināmu līdzekļu palīdzību (man ir aizdomas, ka tur varētu būt iesaistīts alkohols vai kādas vieglākas narkotikas, bet tas ir tikai mans minējums) piedabūt akadēmiskajās un mākslas aprindās atzītus speciālistus brīvi izteikties. Vārda BRĪVI vistiešākajā nozīmē. Citiem vārdiem: Kas par to visu būtu sakāms profesoriem, akadēmiķiem, elitāru akadēmiju lektoriem un citiem jomu pārzinošiem cilvēkiem, ja viņiem nebūtu jāiekļaujas sava amata vai sociālā statusa uzliktajās polit- un visādi citādi korektajās (līdz ar to ierasti garlaicīgajās un veselīgam prātam pretdabiskajās) domāšanas un runāšanas robežās.

Nils Sakss

Lieta Nr.1

Brendams Kvouts
Nodarbošanās (kā pats sevi prezentē) - filosofijas veterāns, estētiski represētais, pirmās grupas talanta invalīds. Jebšu vienkārši mākslas kritiķis.

Par mākslas nākotni

Draugi!

Šis jaunais laikmets savā nekautrībā ir pasludinājis - „art is everywhere”. Tāpat kā smakas, arī māksla ieskauj mūs no visām pusēm, tā lien mums acīs, nāsīs un galvā un reibina mūs gan ar skaistumu, gan ar neizsakāmu riebīgumu. Mēs burtiski slīkstam mākslā. Nu labi. Šai vietā varētu likt punktu, jo slīkoņi taču neapspriež presē ūdens garšu. Tomēr es riskēšu vērt vaļā muti, kaut gan visdrīzāk tas beigsies ar atvadām no pēdējā skābekļa burbulīšiem.

Jautājums tātad ir par nākotni, kuru, kā visiem zināms, paredzēt nav iespējams, taču var mēģināt iztēloties. Nu pamēģināsim. Es aizveru savas nogurušās acis... Un ko tad es redzu? Es redzu tehnoloģijas. Proti, māksla kā prasme kaut ko uzzīmēt, uzrakstīt vai uzspēlēt ir stājusies svētā laulībā ar ierīcēm, kas to dara paša mākslinieka vietā. Māksliniekam vairs atliek tikai apstrādāt visu šo informāciju. To viņš arī dara, mazliet mulsdams no bezgalīgajām formas variācijām un krietni vien mocīdamies ar satura trūkumu. Tātad nākotnes māksla liek akcentu uz formām (lai arī ko šis vārds nozīmētu mūsdienu estētikas diskursā). Tas ir - māksla kļūst par interjera, eksterjera, urbānās vides un visu citu vietu dekoratīvu elementu, kas, stingri ņemot, nenozīmē, neapzīmē un neizsaka absolūtu neko, taču maksā ellīgu naudu.

Aplūkosim kādu piemēru. Man pašam mājās ir trīs gleznas. Domājat, ka tie ir mākslas priekšmeti? Nevella! Tie ir dekora elementi, kas novērš uzmanību no plikajām sienām. Runa ir par Donavanu Kītiju, Selzniku un kaut kādu skolotāju no laukiem, vārdā Diāna Brūere (novērtējiet uzvārdu!*), kura pat lāgā neprot uzvilkt audeklu - viņas gleznas kreisajā augšējā stūrī ir pamatīgs kūkums, tāpēc tā ir pakārta vistumšākajā istabas kaktā. Uz mana datora desktopa ir Van Goga zilie īrisi. Katru dienu es skatos uz to visu un izjūtu apmierinājumu, ka tas viss ir man apkārt. Tāpēc es secinu, ka māksla bez vides nav nekas - tai vajag fonu, uz kura izcelties, ar ko kontrastēt un ko papildināt.

Cita starpā, ņemiet vērā, ka es neizsaku nekādus gaumes spriedumus par minētajiem māksliniekiem. Es viņus vienkārši pieminu pieminēšanas pēc. Par Brūeri vispār ir īpašs stāsts, jo šo gleznu man uzdāvināja kāds man ļoti būtisks cilvēks un tāpēc tās vērtība vairs nav meklējama estētikas laukā.

Atgriežoties pie tēmas, mākslas nākotnes trešais aspekts ir tas, ka māksla visbiežāk ir piesaistīta šodienai, šā brīža situācijai un kontekstam. Popkultūras dzirnavas ir darījušas savu - jūlija karstākie hiti jau septembrī ir samalti miltos. Pagājušā gada topa romāna pieminēšana šogad ir sliktas gaumes pazīme. Mākslā ir ienākusi mode, līdz ar to nekas vairs nav permanenti labs. Iespējams, ka arī uz mākslas priekšmetiem vajadzētu sākt drukāt frāzi „Derīgs līdz...”. Tad arī kritiķiem nebūtu tā jāmokās, varētu ar tīru sirdsapziņu pateikt, ka šīs sezonas aktualitātes ir A, B un C, bet otrā dienā lamāt no panckām ārā.

Jā, par kritiķiem. Godīgi sakot, nejēdzīgāku profesiju grūti iedomāties. Viņi ir kā šveicari pie mākslas durvīm: lemj, kuru laist iekšā un kuru ne. Laipni smaida tiem, kuri atstāj treknas dzeramnaudas, un dzen projām tos, kuru paskats varētu kaitēt mākslas sabiedrības dekadentajam smalkumam. Pārsvarā viņi masturbē paši ap savu gaumi, ne nieka nebēdādami par mākslu, jo nemaz nezina, kas tas ir. Es arī to nezinu. Bet es neuzskatu savu privāto viedokli par tādu, pēc kura vajadzētu vadīties citiem. Tāpat man nav vajadzīgs kāds jocīgais, kura uzdevums ir izskaidrot man to, kāpēc man šis mākslas darbs patīk labāk par kādu citu. Lai taču iet ratā!

Taču nākotnē mākslas kritikai ir atvēlēts plašs darbības lauks. Tā kā māksla ir visur, tad visur ir arī tās kritiķi. Atšķirībā no māksliniekiem, kritiķiem ir daudz vieglāk atrast pateicīgu auditoriju, jo daudziem patīk lasīt kritiku tieši tāpēc, ka kritiķi noliek māksliniekus. Un ne jau vienmēr tas notiek nepelnīti. Vēl kritikas ir vērts lasīt tad, kad kaut kas nav skaidrs kāda konkrēta darba sakarā, vai arī pašam slinkums izvēlēties, kuram no tiem pievērst uzmanību. Un, tā kā nākotnē slinkums to darīt būs ļoti daudziem, tad arī kritiķi būs tik pat populāri, ja ne populārāki par māksliniekiem.

Tagad fināls: varbūt, ka es lāgā nesaskatīju visu, kas mākslu sagaida nākotnē. Varētu pat teikt, ka manas mākslas nākotnes vīzijas ir visnotaļ ļoti līdzīgas mākslas tagadnei. Jā, ir. No kā var secināt, ka mākslu nākotnē nekas jauns nesagaida. Katrā ziņā, līdz brīdim, kad parādīsies kādas jaunas mākslas tehnoloģijas, atradīsies jaunas mākslas vides, vai tiks nodibinātas kritikas skolas (ja pieļaujam, ka kaut kam tādam ir vajadzīga skola), kuras ieviesīs kaut nelielu novitāti tai bezgalīgo citātu un pašcitātu cirkā, ko dēvē par mūsdienu mākslu.

Pierakstījis un latviešu valodā tulkojis Oskars Vindavs.

Turpinājums sekos...