Pētījumi

Foto - Ivars Drulle

Ivars Drulle: Apetīte rodas darbā

Par spīti gaiteņu labirintiem, ar kādiem ir nācies saskarties izlietnes meklējumos, man līdz šim vienmēr ēdnīcu apskatu tūrē bija izdevies maltīti sākt ar tīrām rokām, tomēr šī ir pirmā reize, kad es rokas tā arī nenomazgāju. Kaut gan iespējas ir – pirms slīdošās paplātes lentas ir divi klasiskie šķidro ziepju trauki ar norādi "roku dezinfekcijai", bet izlietnes zem tiem nav. Domājams, tās ir kādas ķīmiskās putas, kas noēd visu dzīvo no rokām un pēc tam izgaro. Nav nācies ar tādām saskarties un kādu brīdi pastāvu, gaidot apmeklētāju, no kura varētu procedūru noskatīties, bet neredzu nevienu šo viltību izmantojam. Ja nu tās man pēkšņi saēd rokas vai padara lipīgas? – domāju un nolemju svešā vietā neriskēt. Pietiek ar to, ka vienreiz paliku bezpalīdzīgi sēžot tualetes kabīnē bez papīra.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras ēdnīca "Īve" atrodas centrā, netālu no Barona un Pērses ielas stūra. Nolemju šeit iegriezties, jo liekas interesanti pavērot, kā pusdienas ēd ne tikai augstskolu studenti, bet arī tās beigušie un strauji pa karjeras kāpnēm kāpjošie.

Ārvalstu investīciju piesaiste, uzņēmējdarbības veicināšana un Latvijas uzņēmumu konkurētspējas palielināšana pašmāju un starptautiskos tirgos ir šīs aģentūras "mērķi un kompetences", minēts LIAA mājaslapā, tāpēc vēl jo interesantāk liekas apskatīties, kā šīs zināšanas īstenojas aģentūras darbinieku ikdienā.

"Īve" ir liela telpa puspagrabā, pieblīvēta ar plastmasas augiem. Apmeklētāji ir visnotaļ labi kopti, svaigos apavos, ar spīdīgiem un veseliem matiem. Ēdnīcu standarts – radio "Skonto" – šeit neskan, bet ne jau tāpēc, ka gods dots citai mūzikas stacijai. Skaļruņi raida krekšķošu šņākoņu ar paklusiem svilpieniem – skan kāds rets, sātanisks maztirāžas "noise" trokšņu albuma ieraksts. Varbūt tas ir radio bez antenas vai 1. aprīļa joks, nezinu, bet, ja tas ir CD, tad pusotras stundas laikā, ko es tur pavadu, trokšņu mūzika pārkodē zemapziņu nevienam vien aģentūras darbiniekam.

Lai barošanas process notiktu operatīvi, ēdnīcas darbiniece no milzīga alumīnija katla pilda šķīvjus ar zupu un krauj tos rindā uz letes. Zupa tiek ātri izķerta, un, gaidot savu porciju, nākas vērot pretī esošo virtuves telpu. Šķībi greizās padomju flīžu grīdas dēļ virtuvē visi galdi stāv sagāzušies, tiem pāri krustām šķērsām sakrāmēti alumīnija katli, un es redzu to, no kurienes mūs izrāva Trešā atmoda. Paldies Dievam.

Papētot ēdienkarti, noskaidrojas, ka Atmoda tomēr vēl nav iestājusies. Pēkšņi skaļruņos neskan trokšņi, iešļupstas Brežņevs, un mēs tikko esam iegājuši Afganistānā, lai aizsargātu sociālismu. Ir pupiņu un biešu zupa, bet aukstā zupa kefīrā, kā norādīts ar milzīgiem burtiem, "KOMPLEKSĀ NEIETILPST".

Otrā ēdiena bāze ir kartupeļi vai griķi, kam var piekomplektēt maltās gaļas veltni, gulašu vai vistas fileju. Saldajā kompots vai ķīselis ar biezpiena krēmu. Padomju laika skolas pusdienās viens no daudzmaz ēdamajiem variantiem bija svaigu kāpostu sautējums ar cūkgaļu, tieši tādu nebrīnos redzēt piedāvājumā un, nostalģijas saviļņots, lieku uz paplātes.

Jo tālāk no Rīgas, jo ēdieni kļūst sāļāki, ir mans novērojums, bet šīsdienas komplekts pārsit iemīlējušos pavāru darbu mazpilsētu ēdnīcās. Pupiņu zupa vēl ir robežās, bet sautējumam nākas virsū uzdzert sulu, lai sagatavotos nākamajam kumosam. Sāļā garša nepamet arī pēc sulas izdzeršanas, iegādājos divus saldos riekstiņus, bet ne tie, ne kafija slāpes neveldzē. Tuvāk vakaram sāk mocīt uzpūties vēders, pusdienas joprojām atgādina sevi ar sāļām atraugām, un es izlaižu vakariņas. Vai tiešām šī ir Investīciju aģentūras darbinieku ikdiena? Varbūt viņi ir tik ļoti pārņemti ar inovācijām un konkurētspējas palielināšanu, ka ir gatavi visu mūžu mieloties ar "padomju klasiku" no pelēkiem fajansa šķīvjiem un, nododot tukšos traukus, bez emocijām redzēt, kā iepriekšējo pusdienotāju ēdienu atliekas peld turpat milzu izlietnē?

"Veronika", pretstatā vietām, kur pusdieno profesori un topošie zinātnieki, ir ēdnīca darba cilvēkam. Lai pilnīgāk saprastu mūsu ēšanas paradumus un vēlmes, likās svarīgi paskatīties, kā pusdieno tie, kam darbā nav jābūt uzvalkā.  Vēlējos ieturēt maltīti ar večiem zilos, eļļainos kombinezonos un sameklēju Ganību dambja industriālajā teritorijā paslēptu ēdnīcu "Veronika". No ielas tā nav redzama, un skaidras norādes varēja dot tikai tie, kas kaut kur netālu ir nodevuši metāllūžņus.

Ēdnīcai ir divas milzīgas zāles, kuras vienu no otras atdala ar marmora imitāciju apgleznotas kolonnas. Esmu drošs, ka, ieejot dziļākajā zālē, jums pārsteigumā iepletīsies acis un kādu brīdi nedzirdēsiet pusdienu biedra sacīto. Kāds nezināms mākslinieks ar aerogrāfu uz sienām ir uzgleznojis milzīgas freskas ar iedomātām dabas ainavām. Vairākus metrus lielajos darbos ir redzama jūra, saule, debesis un mākoņi. Un kādi mākoņi! Izskatās, šeit ir strādājis mākoņu gleznošanas eksperts; ir virtuozi uzpūsti dažāda tipa mākoņi, tie visi ir viegli, cukurvatīgi, tieši tādi kā 18. gs. holandiešu ainavās. Izvēlos sēdēt pie trīsmetrīgas ainavas, kur aiz ziedoša ievas krūma redzama Indijas vizītkarte – Tadžmahāls. Virs kalnā celtās pērļaini baltās būves lido baltu gulbju kāsis, un pārņem sajūta, ka beidzot esi nonācis bilžu grāmatā.

Ēdiena pasūtīšanas princips ir tāds pats, kā parasti – slīdošā paplāte un gara rinda pusdienu stundā. Biju paredzējis, ka tieši šeit būs dziļākā padomju virtuve, bet ne vella – pirmajā reizē ēdu antrekotu, kas ir no abām pusēm apcepts lopa filejas gabals. Šeit to pasniedz ar cepurīti – atsevišķi ceptu vēršaci. Antrekots nav sīksts, ir gana sulīgs un Tadžmahala ēnā garšo lieliski. Citā pusdienu reizē pasūtu čanahi – māla podiņā gatavotu dārzeņu sautējumu ar gaļu, un tas arī neliek vilties. Gruzīnu receptes pamatā ir baklažāni, tomāti, kartupeļi un sīpoli, un oriģinālajā versijā klāt ir arī jēra gaļa. Stipro un karsto sautējumu sedz šķipsna svaigu garšaugu, kas parastās ēdnīcās ir liels retums, un 2,35 ir pārsteidzoši zema cena tik labam ēdienam.

Vilcienam "Rīga-Maskava" atejot, tiek iekurināta karstā ūdens mašīna, un pēc pāris stundām visi strebj karstu melno tēju. Un nevis kafiju, zaļo tēju vai kādu roibušu, bet melno tēju, un neviens jautājumus neuzdod. Arī šeit slīdošās paplātes lentas galā pie kases ir liels bundulis ar verdošu ūdeni un melnās tējas paciņām.  Izvēlies sev ēdienu, samaksā un ielej tēju.  Kasiere uz aparāta man uzsit tēju bez jautāšanas, tiesa, to nav grūti izsecināt, jo nekāds cits šķidrums rīkles noskalošanai uz paplātes  nav.

Gleznoto mākoņu telpas galā ir podi ar dzīvajiem augiem, ko apmīļo saules stari, un tas liek domāt, ka par šo telpu patiešām kāds rūpējas – laista, apgriež beigtās lapas un pārstāda. Samest sausā glāzē plastmasu, kas dienas laikā pamanās noputēt, tomēr ir vienkāršāk, un kāpēc ne – neviens jau neies prom neēdis.  Dzeru tēju un sāku domāt, ka jāsāk pievērsties industriālo rajonu un rūpnīcu ēdnīcām. Eļļaino kombinezonu īpašniekiem tiešām ir paveicies.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jānis KāŠtā  

    2014. gada 11. aprīlī, plkst. 15:11

    Veronikā nebiju ievērojis ka ir tikai tēja- parasti izvēlos citu postpadomju produktu- dzērienu no žāvētiem persikiem kas laiski peld savā duļķainajā šķidrumā. Bet ir gardi.

  • Kārlis Dūmiņš > san.loc  

    2014. gada 10. aprīlī, plkst. 23:02

    "vienkaarshais cilveeks" bez gaļas nevar būt strādātājs

  • san.loc  

    2014. gada 9. aprīlī, plkst. 17:02

    vienkaarsha cilveeka pusdienas bez galjas veel netiek piedaavaatas. zheel.

  • jega  

    2014. gada 9. aprīlī, plkst. 15:41

    Ēstuve Nr.1 Rīgā ikdienas pusdienām. Ja stingri ierobežots ikmēneša pusdienu budžets, kā es pieņemu ir arī LIAA ierēdņiem, tad primārais ir lēti un sātīgi, lai izvilktu līdz mājām.
    Ierēdņi pusdienas rēķina mērvienībā - kalorijas/1EUR.

  • bruja  

    2014. gada 9. aprīlī, plkst. 13:26

    Patiesībā es arī apbrīnoju LIAA ēdnīcas spēju saglabāt padomisku atmosfēru. Un kurā vietā? - zem LIAA, kur tiešām it kā strādā mūsu jaunie un spējīgie attīstītāji.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 16. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Pret radošumu (17)

    Pastāv uzskats – jo vairāk radošuma, jo labāk. Tas ir ne vien aplams, bet pat bīstams pieņēmums. Ir daudzas situācijas, kad būt radošam ir kaitīgi.

  • 2013. gada 1. oktobrī, plkst. 7:09

    Indra Rubene: Izstāde "Neredzamās skatuves"

    Jau trešo sezonu Dailes teātrī darbojas Mākslas telpa "Brīvības 75". Par to, kā radās ideja ienest teātrī laikmetīgo mākslu, kā sadzīvo šīs divas dažādās mūzas, stāsta mārletinga direktore Indra Rubene.

  • 2016. gada 8. aprīlī, plkst. 6:00

    Ieva Melgalve: Rakstīt bērniem. Rakstīt sev

    Iespējams, tieši bērnu literatūra paradoksālā kārtā visvairāk pasaka par tās autoru. Paradoksālā kārtā – jo, rakstot bērniem, cilvēks nereti jūtas pasargāts no tiem stingrajiem kritērijiem, kas attiecas uz pieaugušo literatūru, un tas padara viņa tekstu brīvāku.

  • 2012. gada 28. jūnijā, plkst. 8:06

    Ļevs Tolstojs: Noteikumi (10)

    Neviena jutekliskā darbība nedrīkst būt neapzināta juteklisko vajadzību izpildīšana, tām jābūt pakļautām gribai. Visas jūtas, kuru avots ir mīlestība uz visu pasauli, ir labas. Visas jūtas, kuru avots ir patmīla, ir sliktas.

  • 2015. gada 4. septembrī, plkst. 6:09

    Dainis Deigelis: Tikai nemākulīgs domraksts

    Meitene nav iemācījusies elpot meitene aizgūtnēm klusu kampj gaisu kā zagdama kā negribot dienas ir adatu paklājs naktis skumjas dzīve vēsas vasaras rīts.

  • 2012. gada 30. novembrī, plkst. 8:11

    Rasa Kļaviņa: Par sivēntiņu un jūru (8)

    Ceļš sivēntiņa domās jau ritinājās zem kājām kā noslēpums, kura atminēšanai nepietiek nedz ar sēdēšanu uz celma, nedz līksmu smiešanos kopā ar zaķiem, tāpēc drīz sivēntiņš nozuda. Viņa soļu ritms iekusa meža sūnzaļajā ņirbā un rosībā.

  • 2012. gada 8. augustā, plkst. 7:56

    Vestards Šimkus: Tas nav obligāti – būt vecam (14)

    Brāmss lielāko vairumu savu skaņdarbu sarakstīja jaunībā. Šūberts nomira manā vecumā. Tā ir jaunības radīta mūzika. Tās ir jauna cilvēka emocijas. Kāds tam sakars ar vecumu? Es tiešām nesaprotu.

  • 2014. gada 6. novembrī, plkst. 14:11

    Ieva Viese-Vigula: Zelta zirgs un dvēselīte

    Diemžēl jau ar šo iepazīšanos sākas virkne neskaidrību tālākajā sižeta virzībā, bet pati pirmā lieta, ko šī mazā spēle rada, ir vēlēšanās Antiņu visu filmu uzlūkot par mazo nabadziņu. Tāds jauks puisītis, ar zilām actiņām un gaišiem matiņiem, kā viņam neiet!



Kultūras Ministrija
vkkf