Daina Tē: Koki (7)
2003. gada 2. novembrī, plkst. 0:00
Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
2001
Nabaga koki. Cik daudz koku esmu nogalinājis, aprakstot (vēl pie tam lieliem burtiem un platām atstarpēm) visas šīs papīra lapas. Viņi nemūžam nesapratīs, kāpēc.
Torīt atklāti sev atzinu, ka vienmēr esmu bijis nožēlojams grafomāns. Esmu to slēpis, nekad nepabeidzot rakstīt nevienu stāstu, nevienu romānu, nevienu dzejoli, nevienu lugu, kurus savukārt esmu iesācis bez sava gala. It kā tad, ja tiem nebūtu beigu, tie nepastāvētu. Bet torīt es skatījos pa logu uz kokiem un zināju, ka pats sīkākais no tiem ir skaistāks, dižāks un vērtīgāks nekā visi neskaitāmie teikumi, manis atstāti uz tonnām papīra, kura dēļ izcirsti laikam veseli meži, neatkarīgi no tā, vai es uzdrošinos pielikt punktu vai ne.
Cik daudz putniņu esmu padarījis par bomžiem.
Iezvanījās telefons.
Bija sestdiena, un bērni vēl atradās mājās un grūstoties skrēja pie žvadzošā aparāta. Kad viens no viņiem bija izcīnījis tiesības pacelt klausuli, atklājās, ka man zvanīja Reinis. Viņš bija izlēmis pirkt kalnu divriteni un vēlējās, lai es sniegtu konsultācijas šajā jautājumā. Kad bijām parunājuši par velosipēdiem, man ienāca prātā lūgt padomu viņam, kas priekš tāda nožēlojama grafomāna kā es bija visnotaļ izdevusies doma, jo Reinis allaž mācēja ko ieteikt, lai gan viņa priekšlikumi man parasti neko nelīdzēja. Jautāju, kādu laika pavadīšanas iespēju šādā sestdienā viņš spētu man rekomendēt. Brīdi apdomājies, Reinis piedāvāja man būt sarunu šova skatītājam zālē (viņš strādāja televīzijā). Atzinu, ka tā ir interesanta doma. Sarunājām satikties studijā.Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Mani nedaudz aizkavēja sieva, kas lika paskatīties, kā bērni kaujas. Viņai par prieku paskatījos. Viņa tomēr nepriecājās, bet mani norāja - teica, ka man būtu vajadzējis brīvdienās audzināt bērnus, nevis slaistīties apkārt. Tēloju muļķi un atbildēju: “Jā, tehnika nudien viņiem nav diez cik spoža, bet sadzīviskās situācijās var izlīdzēties.” Sieva sāka kliegt; es aizmuku.
Minoties uz divriteņa pāri tiltam, apstājos. Es iedomājos, vai nebūtu labāk vienreiz tomēr nolekt. Nesapratu, vai tiešām tas ir koku dēļ.
Reinis mani sagaidīja vestibilā. Pa ceļam uz sarunu šova studiju viņš ļoti pacilāts klāstīja savas jaunās idejas un projektus. Man gribējās izgāzt savu neapmierinātību un es jautāju, kas viņam liek domāt, ka šoreiz viņš kādu no savām iecerēm īstenos, pirms būs pārlieku aizrāvies ar citām. Reinis apklusa. Brīdi vēl cerēju uz atbildi, tad sāku vērot, kā lifts maina stāvus. Piepeši Reinis teica: “Daba ir vienaldzīga, bet es nē.” Es apstulbu.
Raidījuma filmēšana, pēc visa spriežot, bija nupat sākusies. Puslīdz neuzkrītoši ieņēmis kādu brīvu vietu, palūkojos apkārt. Secināju, ka ir paredzēts skatīties uz nenosakāmas dzimtes menopauzes vecuma radību, kas pēc neskaitāmu pieklājības frāžu un apšaubāmu asprātību pārmīšanas ar raidījuma vadītāju pievērsās lietas būtībai.
“Es kolekcionēju krīzes,” radība teica un sāka uzskaitīt uz pirkstiem: “Man jau ir identitātes krīze, eksistenciālā krīze, profesionālā krīze, pusmūža krīze, finansiālā krīze, reliģiskā krīze un citas. Nozīmīgu lomu manā dzīvē spēlē arī sezonālās depresijas. Patlaban es piestrādāju pie laulības krīzes - domājams, to es pilnībā būšu ieguvusi, vēlākais, ap novembri.”
“Varbūt paskaidrojiet mūsu skatītājiem - kamdēļ jums tas ir vajadzīgs?”
“Ak, vai zināt - es to uzskatu par tādu pašu kolekcionēšanu kā citas. Īstenībā man pat liekas daudz saprotamāka kaislība pret krīzēm nekā kaislība pret herbārijiem vai ko tamlīdzīgu. Lai jūs labāk izprastu situāciju...”
“Atļaujiet izlabot - lai mūsu skatītāji labāk izprastu situāciju. Pirmajā vietā ir mūsu skatītāji un viņu intereses.”
“Ak, protams. Tā kā arī es esmu jūsu neatkārtojamā raidījuma...”
“Atļaujiet izlabot - mūsu sarunu šovam laimīgā kārtā ir atkārtojumi. Svētdien vienpadsmitos jums vienmēr ir iespēja vēlreiz noskatīties tik mīļos dialogus ar interesantajiem ļaudīm, kas pie mums viesojas.”
“Patiesi, lielāka prieka man svētdienas rītos nav. Pirmīt gribēju piebilst - tā kā arī es esmu jūsu raidījuma aizrautīga cienītāja, tad varu pilnībā apstiprināt, ka tā veidotājiem rūp vienīgi skatītāju labsajūta un tas, lai laiks, ko viņi veltījuši šī šova vērošanai, nebūtu velti zemē nosviests. Es pat kaunos slavēt jūsu raidījumu, jo, darīdama to, es būtībā slavēju tā pielūdzējus, to skaitā arī pati sevi.”
“Mēs cenšamies strādāt tā, lai šovs būtu gluži kā piemineklis tā uzticīgajiem faniem. Dosim viņiem godu - lūdzu, turpiniet jūsu saistošā vēstījuma atklāšanu.”
“Ar lielāko prieku. Lai labāk būtu izprotama situācija, es pastāstīšu, kā sāku kolekcionēt krīzes. Gandrīz visu savu mūžu es dzīvoju ar pārliecību, ka cilvēkam ir jāpriecājas par to, kas viņam ir, un vienmēr centos pie tās pieturēties. Bet pirms dažiem gadiem smagā pārdomu laikā es secināju, ka gandrīz vienīgais, kas man palicis, ir krīze, un ne viena vien. Tas manā dzīvē bija lūzuma punkts. Jāatzīstas, nopietni apsvēru iespēju izdarīt pašnāvību. Tomēr attapos un padomāju - kādēļ gan nepriecāties par krīzēm! Drīz es apjēdzu, ka to pat ir pietiekami daudz, lai es varētu sākt veidot kolekciju. Kopš tā laika es tās krāju. Nesen parādījās problēmas ar jaunu krīžu iegūšanu - kādu laiku atkal kritu izmisumā, bet tad atklāju, ka rezultātā esmu tikusi pie radošās krīzes. Es ticu, ka ikviens var atrast...”
Ne no šā, ne no tā piepeši es pārstāju klausīties, jo atcerējos, kā peldēju Vidusjūrā netālu no Dženovas. Bērni lēkāja krastā un spiedza, kamēr viņiem pāri gāzās ļoti sāļa ūdens un mazu akmentiņu viļņi, un, kad pamanīja kaut kur starp bangām manu galvu, sauca: “tēti mēs tevi mīlam tu mums esi vajadzīgs” - vai vismaz tā likās, jo jūras šalkoņa gandrīz pilnīgi noslāpēja bērnu balsis. Nevarēju tikt vaļā no šīs ainas un pievērsties šovam. Raidījuma vadītājs un krīžu kolekcionāre turpināja sarunu, drīz jautājumus sāka uzdot skatītāji zālē, bet es turpat blakus peldējos Vidusjūrā.
Sēdēju kādā virtuvē un malkoju tēju, ko bija pagatavojusi menopauzes vecuma būtne, kuru, izrādās, sauca Helēna. Pēc raidījuma biju uzsācis ar viņu sarunu; secinājām, ka dzīvojam visai netālu, tādēļ tapa izlemts, ka varam to turpināt viņas mājās. Arī tur bija bērni. Viens no tiem bija gadus astoņus vecs zēns, kurš pārtrauca mūsu pļāpāšanu, sākot kaut ko īdēt Helēnai uz auss.
“Vai tu inkriminē man nekonsekvenci?” viņa zēnam jautāja. Viņš neatbildēja un, brīdi pamīdījies, aizgāja. Man iepatikās šāda attieksme pret bērniem un es nospriedu, ka būs jāizmēģina arī man tā izturēties.
Apvaicājos par viņas pieminēto laulības krīzi.
“Ak, pie tās man gandrīz nemaz nav jāpiestrādā,” ar zināmu nožēlu novilka Helēna. “Lieta tāda, ka arī mans laulātais draugs beidzot ir iedzīvojies visai nopietnā krīzē.”
“Kas tā ir par krīzi?” pajautāju. Domāju, ka viņai kā jau kolekcionārei krīze pati par sevi vēl neko nenozīmē, tāpat kā filatēlistam standarta pastmarkas.
“Es pati nekādi nesaprotu. Man tāda nav bijusi. Sākās viņa krīze arī pavisam ērmoti. Rudens sākumā Ješka - mans vīrs - bija aizgājis sēņot un - kaut kādā veidā apmaldījies. Nesaprotu, mežs tas pavisam mazs, abās pusēs pa šosejai, bet šis dienas trīs nevarēja laukā tikt. Kad atgriezās, kādu mēnesi viss kārtībā bija, bet nesen sāka murgot - katru nakti redz, ka atkal tajā mežā ir un netiek ārā. Galīgi dīvains palika, tagad jau vispār nojūdzies. Nekādu labo iespaidu uz mūsu attiecībām tas, protams, neatstāj. Pirms tam jau bija problēmas, bet lielu uzmanību es tām nepievērsu. Biju pārāk aizņemta ar krīzēm. Nu, kas ir?” Helēna nepacietīgi noprasīja zēnam, kas atkal mīdījās mums blakus.
“Tas nozīmē karu,” viņš paziņoja.
“Tu gultu saklāji? Nu tad ej, saklāj!”
“Labi,” zēns atbildēja un atkal aizgāja.
Gribēju pastāstīt par savām tā rīta izjūtām, kad ārpusē kaut kas nobūkšķēja.
“Kas tur...” Helēna iesāka un pieliecās pie loga. “Ko tas trakais Ješka dara!” viņa iesaucās un izskrēja ārā. Tur plikpaurains vīrietis, kas tātad bija Ješka, ar motorzāģi atbrīvojās no kociņiem pagalmā. Divi jau bija gar zemi, trešo viņš zāģēja.
“Es tev tūlīt parādīšu, tu tūlīt man redzēsi...” ieaurojās Helēna un sagrāba vienu no kritušajiem kokiem. Ar to rokās viņa nāca virsū Ješkam. Viņš atkāpās vairākus soļus, tad nometa motorzāģi.
“Bet es gribu tikt laukā!” Ješka sāka gaudot, joprojām kāpjoties atpakaļ, līdz paklupa un novēlās zālē. “Kāpēc es nevaru tikt laukā, kāpēc es joprojām.... joprojām...”
“Ak, jūs jau ejat prom?” Helēna piepeši pārstāja viņam tuvoties un pagriezās pret mani, vēl arvien turot nozāģēto koku.
“Jā, es atcerējos kaut ko ļoti svarīgu, kas man jāpadara. Vai es drīkstu piekāpt nākamnedēļ?”
“Protams. Ap šo pašu laiku? Norunāts, uzredzēšanos!”
Skrēju uz mājām, bet jau pusceļā nespēju vairs nociesties un apsēdos uz kāda soliņa. Biju sajutis, ka man nekavējoties vismaz vienreiz pa visu dzīvi ir jāuzraksta kaut vai neliels, murgains stāsts - no sākuma līdz beigām. Izbēru portfeļa saturu, atradu salvetes un kādas četras no tām aprakstīju, ar pildspalvu izcaurumojot kā mežģīnes. Tad pārtraucu.
Nesapratu, vai tiešām tas ir koku dēļ.
