Haralds Matulis: no vecām burtnīcām (33)

2006. gada 6. jūnijā, plkst. 12:21

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)

Latviešu lasītājs ar Haraldu Matuli nav jāiepazīstina. Mani visai maz interesē literatūra tās konvencionālajā izpratnē — dzeja, romāns, drāma: pārāk liels uzsvars uz stāstu atstāstīšanu, kur paliek maz vietas atradumiem un oriģinalitātei. Literatūrā mani interesē frāzes, fragmentārisms, dažādība. Par tālāk piedāvātajiem tekstiem varu teikt sekojošo. Depresijas pasaule ir ievērojama ar to, ka sarakstīju to 2004. gada vasarā. Divi mēģinājumi dzejā ir ievērojami ar to, ka tie ir mani līdz šim pēdējie dzejoļi, un, domājams, vispār pēdējie. Mani sen mocīja šaubas par dzejas nozīmību mūsdienās, bet tagad es varu teikt ar pilnu pārliecību, ka šim žanram nav nākotnes. Teksts Šanhaja. decembris ir ievērojams ar to, ka sarakstīts 2002. gadā - tātad pirms četriem gadiem.

H.M.

Depresijas pasaule

Kādā svētdienas pēcpusdienā, kad mēs ar draudzeni jau esam garīgi un emocionāli pārsātināti, un nekas vienkāršs mūs vairs nespēj iepriecināt, mēs spēlējam kādu dīvainu spēli. Spēle saucas „Par tiem, kas jūrā”, un tās galvenais mērķis ir kuram ātrāk paliks slikti. Mēs pārcilājam atmiņā sāpīgus notikumus mūsu kopīgajā un atšķirīgajā pagātnē, mēģinādami novest sevi līdz iespējami depresīvākam stāvoklim Kā jau visās sadomazohistu spēlēs, arī šeit viens ir vairāk vadītājs un kontrolē situāciju, lai tā nekļūtu nekontrolējama. Laika posmā starp pagājušām četrdesmit minūtēm un stundu mēs koleģiāli vienojamies, kurš ir mazāk depresīvs, tātad zaudējis. Kā jau visās spēlēs, arī šajā noteikumi ir plūstoši un mērķi grūti atšķirt no darbības, tomēr viens noteikums ir nemainīgs: mazāk depresīvais par sodu ir spiests stāstīt stāstu. Mazliet netīru, mazliet sāpīgu, mazliet interesantu. Esmu zaudējis. Mana draudzene izvēlas atslēgas vārdu un šoreiz tas ir „prezentācija”. Tajā brīdī mēs jau vairs neesam gluži skaidrā, depresija aizmiglojusi mūsu saprātu un visa pasaule rādās zilās brillēs.

Mēs dodamies uz ķīniešu restorānu Valdemāra ielā un pasūtām visstūķīgākos ēdienus no pieejamajiem, lai padarītu visu vēl skumjāku, nepērkam nekā dzerama, un mūsu īstenais ceļojums depresijas pasaulē var sākties.

„Es pieņemu, ka agrāk bija citādi jeb, precīzāk sakot, es nevaru galvot, ka agrāk nav bijis citādi, jo es pieņemu, ka ne vienmēr es esmu bijis tāds, kāds esmu tagad, lai arī, no otras puses, man nekad nav pārtūkusi identifikācijas ķēde ar to zēnu, kāds es biju sešu gadu vecumā, un to nu gan es gribētu apgalvot, ka tajā laikā es biju citādāks nekā tagad. Es nespēju pilnīgi precīzi atcerēties to brīdi, kad mani pārņēma skumjas, bet daudzmaz droši ir tas, ka tas notika desmitās klases rudenī, bet varbūt devītās. Tajā laikā es sāku lasīt visādas gudras grāmatas - indiešu filosofiju, Borhesu, Kafku, mani sāka interesēt kultūras dzīve. Es mēdzu ieskatīties vecāku pasūtīto dienas avīžu pielikumu lappusēs, līdzās kulturoloģiskām, aktuālām un mūžīgām tēmām mani piesaistīja aprindu fotogrāfijas. Līdzās svarīgiem cilvēkiem, politiķiem apgrozījās kultūras cilvēki, mākslinieki, rakstnieki. Tipiska viņu sastapšanās vieta bija prezentācija.

Jā, varbūt biju naivs vidusskolā, bet sapņus jau netiesā, un man radās sajūta, ka prezentācija ir īstā dzīve, jeb, precīzāk izsakoties, fotogrāfijas no prezentācijas ir īstās dzīves fiksētie mirkļi. Mirkļi, kuros, turoties pie vīna glāzes, vienoti kļūst premjers ar māleri un visam ir kāds sakars. Prezentāciju bildes kļuva manā dzīvē par neredzamo vadmērķi gluži kā krāsainas beisbolistu bildītes 13 gadīga pusaudža atvilktnē. Es nekrāju šīs avīzes (viņas pašas krājās kaudzēs), bet to, šo aprindu lapu, pastāvīgā klātbūtne bija citiem neredzama ķīla manas dzīves veiksmei.

Es nebiju īpaši mērķtiecīgs savā tieksmē pēc prezentācijām, bet uzskatu, ka pavadīju laiku lietderīgi, kļuvu prasmīgs savā ziņā, un kādā brīdī prezentācijām, tā es uzskatīju, pašām pie manis bija jānokļūst. Nebūsim pārāk bargi pret tik naivu augstprātību, Dalī ir teicis, ka māksliniekam vajag augstprātību, un nevis tas, kurš ir gatavs ēst zirņus, bet tas, kurš gatavs dzert šampanieti un ēst ikrus, iegūs atzinību. Savs laiks augstprātībai, savs laiks ikriem. Un tomēr, tomēr, tomēr - laiks iet, bet prezentācijas līdz manīm nav nokļuvušas. Zināms, - jebkurš mērķa sasniegšana prasa laiku, tomēr cik tad ilgi var virzīties uz mērķi, kaut kad taču beidzas darbība un sākas rezultāts, vai ne?”

Šajā brīdī mana draudzene pasūtīja oficiantei vēl stūķīgu ēdienu un kaut ko ķīniešu valodā, kā saturs bija nezināms, un oficiantes svārka zaļā maliņa sāka spēlēties ar ēnu, kas krita iekšā pa logu un, atsitusies pret galdu un apšūtajām sienām, atgūlās uz viņas pelēkzaļā priekšauta, bet es skatījos uz ūdeni melanholisko zivtiņu akvārijā un domāju par zaļo tēju. Kad tas viss bija beidzies, un es paskatījos uz savu draudzeni, kura, iespējams, bija visa melnā un ar melnu meikapu un bālu sejas ādu, nespēju izjust nekā cita, kā vienīgi neizmērojamu depresiju.

Pēc tik ilgas starpspēles (un ņemot vērā manu depresīvo stāvokli, kad koncentrēties ir gandrīz neiespējami, nemaz nerunājot par darbaspēju zudumu, zemu pašnovērtējumu un tamlīdzīgi), es vairs nespēju turpināt, taču kaut kā tas viss bija jāpabeidz, jo manai draudzenei nepatika, ja apstājos vidū, un viss beidzas bez īstas kulminācijas. Tāpēc es jautāju savai draudzenei, vai viņa zina stāstu par simts ievērojamām personām? Viņa gurdi pamāja ar galvu, ka ir to jau dzirdējusi, bet depresija mūs bija pārņēmusi tik pamatīgi, ka viņa vēlēja man izstāstīt šo seno leģendu vēlreiz. Kā teicis Borhess, ne jau sižets visu izšķir, bet forma, kādā to pastāsta.

Un es biju gatavs stāstīt depresīvi. Ļoti depresīvi.

„Reiz sensenos laikos imperatora galmā līksmība mijās ar garlaicību, jo nespēja viņi noorganizēt bezgalīgos svētkus. Pa dienu imperators priecājas, bet vakarā viss jau redzēts, visi klauni un artisti apnikuši, visi dzērieni un sievietes nobaudītas, viss derdzas, iestājas tāds dzīves apnikums, ka vai nobeigties var aiz skumjām un nostaļģijas. Vai arī otrādi - sāk svinēt vakarā, bet pret rītu atkal viss derdzas. Tika izlemts, ka tā turpināties nevar, ar šādu dzīves kvalitāti imperators var pāragri aiziet un vispār ir aprunāšanas un apsmīkņāšanas temats kaimiņvalstu galmos. Tika pieņemts konceptuāls lēmums meklēt risinājumu - sastādīja „Simts ievērojamu personu sarakstu”; viņi tad ieradās imperatora galmā un sāka viņu izklaidēt un garīgi bagātināt, un, kad imperators bija paguris no vieniem, to vietā nāca citi un bezgalīgie svētki nekad nebeidzās.

Tā tas turpinājās gadsimtiem ilgi, līdz Karojošo valstu laikmetā šis saraksts tika pazaudēts. Valstī valdīja jukas, nebija skaidrības par nākotni, cilvēki kļuva depresīvi un nomākti. Kopš saraksts bija nozaudēts, nebija, kas satur šīs simts ievērojamās personības kopā, un izklīda tās pa pasauli, kur kurā... Vēlāk kārtība valstī tika atjaunota, bet saraksts bija pazudis un seno dienu burvība līdz ar to.”

Nav zināms, cik tur daudz taisnības, cik izdomājumu. Taču runā, ka sarakstā bijuši arī cilvēki, kuru reinkarnācijas mūsdienās ir Viktors Ščerbatihs un Pauls Bankovskis.

2004

mēģinājums dzejā

when the easy girls of today, drinking and fucking drunk
in clothes of black with the jerks like they
their bosom filled with dirt and semen
will became mothers and women of our nation,
then, mind my words, happy and content they’ll be.

***
from Kosice to Presow along a two-lane highway we rushed down through the night
and down there, by the border of the town, I found two girls by the highway
hitchhiking with a sign (who, the fuck, remembers what’s written on it);
girls, are you going to Swidnik? I asked them, and it was not hard,
they were from some grammar school, I suppose; and after a while we were friends.

sheltering night, pondering sky,
why go to Swidnik? Let’s fuck right there, girls.
we get in the tent, down by the creek
it was not hard to unfold them (they were from a grammar school, I suppose, a little bit timid)
by the flame of a fire I unbuttoned (a hair of blonde, a smile of sleep)
pointed and said: „Latvian dick”, and - „Slovakian cunt”
so that’s to be.

Two white girls, and a white guy - what an idyll.


vēl viens mēģinājums dzejā

Kad šodienas vieglās meitenes, kas Vecrīgā dzer un pišās
Kļūs par mātēm, un būs mūsu tautas sievietes,
Tad, pieminiet manus vārdus, arī viņas būs laimīgas.

***
from Košice to Prešow four-lane highway, we rushed down through the night. And down there, by the border of the town, I found two girls by the highway hitchhiking with a sign; girls, are you going to Swidnik? I asked them, and it was not hard, they were from some grammar school, I suppose; and after a while we become friends.

Sheltering night, pondering sky
Why go to Swidnik?
Let’s fuck right there.
We get in the tent,
down by the creek
It was not hard to unfold them

they were from a grammar school, I suppose. By the flame of a fire I unbuttoned my purse (a hair of blonde, a smile of sleep) and said Slovakian cunt and added to it Latvian dick. So to be. There are no leftists when it’s about cunts - we all are radical right there; everybody wants to fuck their own and everybody’s else.
Two white girls, and a white guy — what an idyll.
2005

Šanhaja. decembris

Durvis uz virtuvi paliek vaļā, mājās neviena nav. Viņš apvelk jaku un karstām rokām dodas lejup pa kāpnēm. Uz ielas gaida pilsēta. Migla tālumā un pelēcīgs rīta mundrums: mašīnas brauc, cilvēki gaida pieturās, kādā logā sieviete žauj veļu. Viņš iesēžas autobusā un brauc uz centru. Aiz loga vīd ēkas, birojos rosās darbinieki, pieturās nomainās pasažieri, pēc astoņām pieturām viņš ir ceļojuma galā. Viņš ieiet japāņu restorānā un pasūta frī kartupeļus. Tā diena tuvojas beigām.

Tā pienāk vakars, viņš stāv ietves malā, soli no viņa latviešu studente, pie kuras ciemos viņš atbraucis. Šodien viņi satikās pilsētas centrā, tumsā, pēc viņas lekcijām. Saule ir pazudusi, iedegušās pilsētas ugunis. Mašīnu un autobusu bremžu uguņi ievelk ielas tumsā sarkanas švīkas. Kā fotogrāfijā. Mēs stāvam kaut kur ielas malā, kaut kur uz stūra, gaidām kaut ko. Var skatīties uz spožajiem logu kvadrātiņiem debesskrāpī ielas otrā pusē, augstu virs galvas. Tad mēs esam autobusā, kas pilns ar maziem melnīgsnējiem cilvēciņiem. Ādas krāsa viņiem dzeltenīgi brūna, bet mati melni, visiem apgrieztas zēngalviņas un viņi nerunā mūsu valodā. Viņiem sveši mūsu pienākumi, viņiem ir savs darbs un sava steiga vakarā atgriezties mājās. Viņu apģērbi ir brūni spoži, kā roņiem stingrās bruņās, iekapsulēti savos tērpos un smaidos viņi dzīvo mums blakus. Runas fragmenti, ko tie ar smaidu uz lūpām izspļauj viens otram, ir diskrētās porcijās, un nabaga svešiniekam pa vidu tur neiespraukties. Pēc mirkļa abi runātāji stāv nekustīgi iekārušies stieņos un veras ārā pa logu it kā tā būtu bijis vienmēr.

Autobusam ir divi stāvi. Otrajā stāvā deg spožas dienasgaismas lampas. No aizmugures līdz priekšai sēž cilvēki. Arī eja pa vidu ir piepildīta. Stāvot otrajā stāvā, galva jāpieliec pie griestiem. Bet viņi, latvieši, stāv un sarunājas. Par viņas mācībām, par viņa vīzu, par viņa mācībām, par viņas darbu. Sarunājās klusi un saprotoši. Ikdienas raizēm tiek ierādīta pienācīga vieta. Ārpusē redzamas ielas, mašīnas sastrēgumstundā, visi milzīgie krustojumi piebāzti ar baltiem, pelēkiem un dzelteniem takšiem, Volkswagen Passat. No tāda skata gribot negribot paliksi domīgs. Viņi apklust.

Bet ievērības cienīgajai latviešu studentei ir iekšējā dzīve. Autobuss brauc, platīnpelēkie mati krīt pār vaigiem, bet viņa domā. Viņa ir ļoti aizņemta. Pilsētā ir rudens, rudens visā valstī. Viņai jādomā, kur dabūt naudu. Ir visādi varianti, bet vēl nekā droša. Arī skolā daudz jāmācās, tuvojas sesija, eksāmeni ķīniešu valodā. Stress, viņa domā par ēdienu, viņa domā par eļļā ceptu pankūku ar zaļumiem, kas apziesti ar olu. Viņa domā par savu figūru, šausmīgi uztraucas par to. Viņai šķiet, ka kļuvusi resnāka. Viņa negrib tam ticēt, tomēr nosaka sev stingru diētu. Visu dienu viņa turas, bet vakarā izmisums ir pārāk stiprs, un tad viņa saēdas eļļainus plāceņus. Citreiz dienas paiet veiksmīgi. Viņa padara dienas darbus, sevī iegrimusi atgriežas mājās, sagriež dārzeņus, uz karstas uguns apcep un ēd. Tad viņa piezvana draudzenei no Latvijas, kura dzīvo citā Šanhajas galā, un mazliet papļāpā. Tad viņa zvana Vangam. Viņas balss ir kūstoša, viņa smaida, smejas un jautā par to darbu reklāmā. Vangs smejas, tad kļūst nopietns, saka, ka nedēļas nogalē kaut kas varētu būt. Meitene apstiprinoši turpina sarunu un skaidro, cikos precīzāk, un sarunā piektdien piezvanīt Vangam. Nospiedusi sarkano podziņu, viņa paliek sastingusi ar sakniebtām lūpām un rūpju izteiksmi sejā, rokā pildspalva, uz ceļiem blociņš. Sestdienā un svētdienā viņa iezīmē lielu sarkanu ovālu.

Ēdiens ir apēsts, viņa iemet traukus izlietnē un pēc vakara tualetes dodas gultā. Iedegusi sienas lampiņu, viņa izslēdz griestu lampu (un otrādi), palien zem baltās dūnu segas un izvelk no pleca somas lielo hieroglifu burtnīcu. Viņa izpilda pāris uzdevumus, bet nespēj koncentrēties, skats aizklīst domās. Viņa izslēdz gaismu, apguļas uz sāniem un uztraucas, bet aizmigt nevar. Tad atnāk nemierīgs sapnis un paņem viņu līdz.

Bet šobrīd viņa brauc autobusā un par to visu domā. Bet par ko viņa nav spējīga domāt, par to domā studentes draugs, kas stāv viņai blakus. Un tādā veidā līdz pat pieturai, kad viņiem jākāpj ārā.

Un kad viņi izkāpj no autobusa, vakara tumsā un burzmā viņa ierauga austrumu saldumu tirgotāju. Latviešu studente atdzīvojas - Ķīna taču ir tik liela, Ķīna ir tik dažāda, Ķīnā taču ir tik daudz, ko redzēt. Un viņa sajūtas vainīga, ka ikdienas sīkumos aizmirsusi lielo, neaptveramo skaistumu, kura dēļ viņa mērojusi garo ceļu uz Austrumāziju. Un kad viņa ieskatās draugam acīs, viņas sejā redzamas patiesas un dziļas ciešanas un vainas sajūta. Un tā ikreiz, kad viņa atceras, cik Ķīna ir liela, cik Ķīna ir dažāda, cik Ķīnā daudz, ko redzēt, viņa grābj draugu aiz rokas, un viņi steidzas uz tirgu. Viņa pašpārliecinātā balsī runā ar pārdevējiem, pieprasa iesvērt mazliet no šitā un dot pagaršot mazliet no tā. Tur viņi pērk neredzētus un nepazīstamus augļus, pazīstamus augļus un dārzeņus pa lēto, stilīgus džemperīšus ar augstām apkaklītēm, zaļo tēju, zīda lakatus sūtīšanai uz mājām - un to visu par smieklīgi zemām cenām. Un kad viņi atgriežas mājās ar trikotāžas izstrādājumiem, savdabīgiem greipfrūtiem un apceptiem riekstiem, viņi fantazē, ka varētu kaut kad aizbraukt uz dienvidiem, kur visu gadu ir vasara, vai uz rietumiem, kur dzīvo uiguri un neparasti musulmaņi, vai uz Pekinu, kur ir kultūra.

2002