Marianna Feitfula un Deivids Daltons: Uzticīgā (0)

2006. gada 21. maijā, plkst. 17:30

Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
AGB, 2006

Paģiras

Pēkšņi Anglijā bija milzum daudz jauniešu, kas lietoja narkotikas, un acīmredzot varasvīri bija sajutuši, ka situāciju aizvien grūtāk kontrolēt. Visticamāk, viņiem vajadzēja kādu, kam uzvelt vainu; kāds bija jāpadara par grēkāzi. Es toreiz prātoju šādi: viņi taču nevar nopietni uzskatīt, ka visu problēmu cēlonis ir saujiņa nīkulīgu popzvaigžņu!

Mēs ar Miku bijām kā divi mazi bērni, kas pamazām iepazīst viens otru, kad mūs aprija šī no nekurienes uzradusies viesuļvētra. Tas vilkās krietni ilgāk par gadu. Fakts, ka tās nelaimīgās tabletes toreiz vēl atradās Mika kabatā, apliecina, cik ātri viss sākās. Biju tās nopirkusi Itālijā, mūsu pirmajā kopīgajā ceļojumā, tātad pirms Redlendsas aresta mēs bijām aizvadījuši divus nevainības un prieka pilnus mēnešus.

Pēc aresta kādu brīdi valdīja klusums. «News of the World» publicēja vispārīgu rakstu - uzvārdi netika nosaukti - savā parastajā nekonkrētajā stilā. Izņemot publikāciju ar virsrakstu «Narkotiku apkarošanas vienība izdara kratīšanu popzvaigžņu ballītē», tikpat kā nekas nevēstīja par gaidāmajām nepatikšanām.

Apsūdzība tika uzrādīta Mikam, Kītam un Robertam Freizeram. Desmitajā maijā visiem trim tika paziņots lietas izskatīšanas datums - tiesai bija jānotiek jūnijā Vestsaseksā. Līdz tam viņi tika atbrīvoti pret simt mārciņu lielu drošības naudu.

Tobrīd es vēl visu uztvēru ar līksmu bezrūpību. Tikai pirmoreiz satiekoties ar mūsu advokātu Maiklu Heiversu, sāku aptvert notiekošo. Man bija skaidrs, ka ne Miks, ne Kīts to visu neņem galvā. Miks ļoti negribēja mani iesaistīt šajā jezgā. Viņš negribēja, ka es sniedzu liecību, un vispār nevēlējās, ka bilstu kaut vārdu, jo baidījās, ka varu pateikt par daudz.

Šķiet, vienīgais, kurš reāli izprata, kas man draud, bija Maikls Heiverss. Atceros, kā uzstāju: - Bet tās taču ir manas tabletes! Kādēļ es nevaru liecināt un pateikt, ka tās ir manas? Tā es arī darīšu, uzņemšos vainu.

Taču Miku un Heiversu pārņēma šausmas. Heiverss neko tādu negribēja ne dzirdēt. - Nē, nē, nē. Tas nav apspriežams! Es nekad to nepieļaušu. Tu to neizturēsi, tu to vienkārši nevarēsi. Viņi tevi iznīcinās.

Taču viņi mani iznīcināja tik un tā, un - pats sliktākais - es kļuvu par pasīvu upuri. Es biju nikna par to, ka nevarēju runāt tiesā, jo zināju, ka spētu tikt ar to galā. Ļoti vēlos, kaut būtu to darījusi, tā es vismaz būtu varējusi aizstāvēties. Nu mani neaizstāvēja neviens. Neatkarīgi no iznākuma es justos labāk, ja būtu visā piedalījusies. Un man bija daudz, ko teikt.

Protams, tieši tādēļ viņi negribēja mani tur iesaistīt. Es nedrīkstēju pat liecināt. Sievietei, vai zināt, ir jāstāv klusu. Jā, es būtu varējusi nonākt cietumā, taču vismaz nebūtu nomelnots mans vārds. Tā vietā, lai paveiktu savu mazo varoņdarbu Žannas D’Arkas stilā, es uz ilgiem gadiem iemantoju nožēlojamu rokzvaigžņu ielenes slavu. Vēl sliktāk - es biju lielo, ļauno rokzvaigžņu mazais, bezpalīdzīgais upuris!

Heiversam bija ne vien acīmredzami aizspriedumi pret manu liecinieces lomu, bet arī uzskats, ka šajā stadijā man neviens neticētu. Viņaprāt, tas izskatītos vienīgi pēc izlocīšanās. Mika publiskās dēmonizācijas process jau bija aizgājis par tālu. Stereotipiskajā blēņu stāstā, kas apvija mūsu attiecības, Miks bija neķītrs maniaks, bet es - nevainīga būtne Dikensa stilā, kas kritusi monstra nagos. Kaut ko absurdāku būtu grūti iedomāties, taču šie pieņēmumi izrādījās ārkārtīgi lipīgi.

Maikls Heiverss izlēma, ka Mika un Kīta lietām jātiek izskatītām atsevišķi no Robertam Freizeram izvirzītās apsūdzības. Viņam likās - ja Roberta lieta tiktu saistīta ar Miku un Kītu, tas viņiem varētu kaitēt. Roberts bija arestēts heroīna, spēcīgas narkotikas dēļ, bet Mika tabletes bija legāls medikaments (kaut tikai Itālijā). Tās bija brīvi nopērkamas tabletes pret augstuma un jūras slimību un narkotiku daudzums tajās bija minimāls.

Tiesas sēdes notika no 27. līdz 29.jūnijam. Robertu un Miku tiesāja pirmajā dienā - Roberts tika apsūdzēts par heroīna tablešu glabāšanu, Miks - par to, ka glabājis četras amfetamīnu saturošas tabletes. Pēc sēdes abi tika nosūtīti un Lūisa cietumu gaidīt spriedumu. Divās nākamajās dienās izskatīja Kīta lietu.

Pirmajā dienā es nebiju klāt - kopā ar Nikolasu un savu draudzeni Saidu biju apmetusies Stīva Meriota mājā. Patiesību sakot, es uz tiesas procesa laiku gribēju pazust, šī lieta mani biedēja. Un es jutos arī izstumta no tā visa. Kaut prese mani medīja vairāk nekā pārējos, neviens ar mani neapspriedās, neviens nepainteresējās, kā es jūtos. Viņi bija aizņemti, viņi bija cietumā. Es biju pamesta Londonā un gatava uz visu, lai tikai nevajadzētu sēdēt mājās pie telefona. Tādēļ piezvanīju Saidai un pažēlojos, cik briesmīgi jūtos. Viņa teica: - Pie velna! Nāc šurp, aizbrauksim uz Ričmondu pie Stīva Meriota. Paniekosimies ar LSD un pārlaidīsim šo nedēļas nogali. - Tā arī izdarījām. Pēc tam es grasījos atgriezties savā vientulības salā Hārlijhausā un vērot notikumu attīstību.

Uz Stīva Meriota mītni es devos kā uz slēptuvi. Man ar Stīvu nebija pilnīgi nekādu attiecību, un es par tām nebūtu varējusi pat sapņot. Turklāt es šeit biju ar savu daiļo indiešu draudzeni - neviens neuzdrīkstējās mums pat tuvoties. Saida bija nepieejama.

Mēs ieņēmām skābi un sākām tripot. Tur bija viņi visi: Stīvs Meriots, Ronijs Leins, Ians Maklegans*. Viņi vienmēr bija kopā, un nešķita, ka viņiem tolaik vispār būtu bijušas kādas meitenes. Tur notika milzum daudz neprātību - cilvēki vannasistabā pārvērtās vardēs un, iznākuši laukā par to stāstīja vissīkākajās detaļās. Apzinājos, ka Miks šobrīd ir tiesā, kur viņam neklājas viegli, taču es nespēju izturēt šo situāciju. Tādēļ centos pazust.

Taču acīmredzot brīvdienu laikā Miks bija attapies: «Kur ir Marianna? Kādēļ viņa nelej asaras pie cietuma mūriem?» «The Stones» šoferis Toms Kīloks tika nosūtīts man pakaļ. Todien Toms no manis dabūja krietni trūkties, jo reizēs, kad vēlos pazust, ar mani ir gandrīz neiespējami saprasties. Kaut kā viņam izdevās sadzīt man pēdas un izvilkt mani no Ričmondas - tāpat kā Redlendsā, man līdzi bija tikai tas, kas mugurā. Man nebija laika pat pārģērbties. Joprojām noreibusi, augstpapēžu sandalēs un bez krūštura, toties ar Mika kreklu mugurā un džinsa biksēm kājās es noskūpstīju Saidu un devos uz Vestviteringu.

Toms vārījās visu ceļu: - Kā, tavuprāt, tevi lai sameklē? Man vajadzēja visu ar varu izspiest no Saidas draudzenes. Viņa vaimanāja, ka būšot tevi nodevusi, bet es apgalvoju, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums, saistīts ar nacionālo drošību utt.

Toms sen bija pieradis pie neskaitāmajiem Braiena, Mika un Kīta izlēcieniem, tomēr es biju viņu satriekusi pa īstam.

Viņš mani izlaida Redlendsā, kur priekšā bija Kīts un Maikls Kūpers. Kīta attieksme bija - kas būs, tas būs. Viņam patika šīs lietas romantika, Billija Mazuļa* aspekts. Protams, viņš vēl nebija cietumā… Tobrīd tur atradās tikai Miks un Roberts. Man īsti nebija skaidrs, kādai šajā situācijā vajadzētu būt manai lomai. Toties Maikls Kūpers gan zināja, ko grib. Viņš gribēja satriecošu bildi - Miks un Roberts saslēgti vienos rokudzelžos. Bildi viņš dabūja.

Šā perioda atmiņas manā acu priekšā ir kā atsevišķi Žlmas kadri, nevis plūstošā stāstā saistītas epizodes. Es atceros, kā apciemoju Miku un Robertu. Un redzu Kītu klimstam pa māju. Viņš runāja maz, taču visu laiku par kaut ko irgojās.

Viena no manām dīvainībām bija neprātīgā darbošanās ar ziediem. Biju savilkusi mājās milzum daudz lapu, zāļu un savvaļas puķu, visas vāzes un krūzes piebāzusi ar ziediem, zariem un papardēm, kad atklājās, ka Kītam ir siena drudzis. Manu aizraušanos viņš nespēja izturēt, taču tieši tāpat nespēja man pateikt patiesību. Toms Kīloks un Alens Dans no «The Stones» biroja iztukšoja visas vāzes, taču, tikko viņi bija galā, es tās atkal piepildīju. Un tā visu dienu.

Pirmais vakars Redlendsā man beidzās gultā ar Maiklu. Tās bija vientulības un apjukuma sekas, mēģinājums šajā neizturamajā situācijā patverties pie kāda. Maikls izrādījās brīnišķīgs draugs, un mēs bijām ļoti tuvi. Tas bija neparasti, es visu laiku atrados tādā kā miglā. Man vajadzēja atbalstu.

Mēs visi Redlendsā mēģinājām uzturēt možu garu. Es to panācu galvenokārt ar neskaitāmām skābes devām. Notiekošo mēs centāmies uztvert, cik viegli iespējams. Tieši toreiz Maikls uzņēma fotoattēlu, kurā es ar platu smaidu demonstrēju «News of the World» pirmās lappuses virsrakstus. Varēja likties, ka man tas ir kā pīlei ūdens, taču mūs vēl nebija piemeklējusi īstā atskārsme. Viss šis juridiskais kāzuss mums likās vienīgi nepatīkams traucēklis, līdz pat spriedumam tas šķita viens liels nonsenss. Kaut kāds neprāts. Sods par to, ka mēs priecājāmies, bijām jauni un citādi.

Miks un Roberts atradās cietumā, taču šobrīd to visu pat grūti atcerēties, jo visbeidzot Mika apsūdzība tika atsaukta. Taču bija viens neizturams mirklis, kad šķita - mēs tiksim iznīcināti. Ne par ko. Par to, ka bijām lietojuši LSD un redzējuši Dievu.

Kīts mani aizveda uz cietumu, kur Miks un Roberts bija ievietoti vienā kamerā. Roberts bija mierīgs, gatavs samierināties ar savu likteni, bet Miks gan ne. Tik satriektu es viņu nebiju redzējusi, viņš bija tuvu izmisumam. Pat ļaunākajos sapņos viņš nebija iedomājies, ka ar viņu varētu notikt kaut kas tāds. Realitāte bija tik skarba, ka viņš nespēja samierināties.

Viņš sēdēja kamerā šņukstēdams, lauzīdams rokas un murminādams: - Ko lai tagad dara? Sasodīts, ko lai tagad iesāk?

Tad viņš sāka nevaldāmi raudāt. Šajā mirklī manī kaut kas salūza. Es nespēju izturēt šīs sakāpinātās emocijas, man kremta Mika bezpalīdzīgums, un ar kaunu jāatzīst, ka nebiju pārāk līdzjūtīga.

- Dieva dēļ, Mik, saņemies taču! - es viņu urdīju. - Ko gan šie kruķi nodomās, redzot tevi tā sabrūkam? Tu tikai apstiprini viņu ļaunākos priekšstatus par tevi. Viņi domās, ka esi nožēlojama, izlutināta popzvaigzne bez mugurkaula.

To dzirdot, viņš sarāvās, taču uzreiz pārtrauca raudāt. Nedomāju, ka viņš agrāk būtu pazinis šo mana rakstura iezīmi - stūrgalvīgu nepakļāvību. Taču šoreiz tā bija galīgi nevietā, šajā situācijā man būtu vajadzējis izrādīt maksimālu līdzcietību. Man vajadzēja justies aizkustinātai par to, ka viņš manā klātbūtnē atļaujas būt patiess. Īstenībā tas bija tik skaisti, dabisks vājuma mirklis. Jāteic, ka turpmāk viņš vairs nekad neatļāvās atklāt šo savas personības šķautni. Vienmēr esmu nožēlojusi savu toreizējo reakciju. Tas bija dabisks emocionālas atklātības brīdis, un es spēju tikai pateikt: «Saņem taču sevi rokās!»

Droši vien tas būtu labs padoms, ja to izteiktu vīrietis, bet no manas mutes tas nebija piemērots. Īsti nepārzinu visus šos smalkumus, taču skaidrs, ka šāda reakcija no sievietes puses ir nodevīga. Es uzvedos kā viņa māte - pilnīgi pretēji visiem likumiem.

Daļēji to izprovocēja manis pašas bezpalīdzība. Bija tik sāpīgi redzēt Miku cietumā un apzināties, ka viņa labā nevaru darīt pilnīgi neko. Es teicu viņam to, ko saku visiem, kas iekūlušies nepatikšanās. Es viņu uzrunāju, cik iespējams mīļi: - Kādēļ tev neizmantot šo pieredzi, dārgais?

- Izmantot šo pieredzi? Ko tu ar to domā?

- Uzraksti par to dziesmu, dārgais.

- Pie velna, Marianna! Es šobrīd nespēju par to domāt. Man galvā ir pilnīgs juceklis. Es nespēju domāt ne par ko citu, kā tikai par šo nolādēto bedri, kurā atrodos, es vēlos tikt no šejienes laukā un aizmirst šo murgu.

- Tikai pamēģini, mīļum. Kas zina, varbūt viss pārējais atkāpsies.

- Ko gan tu ceri sagaidīt - sasodītu «Balādi par Redingas cietumu»*?

- Padomā par tiem blūzmeņiem, ko tu tik ļoti mīli, dārgais. Viņu māksla no tā vien radās, vai ne? Tagad tu esi turpat. Un vari uzrakstīt savu blūzu.

Kamēr Kīts izbaudīja romantiku, ko sniedza atrašanās ārpus likuma, Miks bija pilnīgi sagrauts. Viņam nebija nekādu ilūziju par situācijas spožumu. Tomēr viņš uzrakstīja šīs dziesmas. Tumšus, gotiskus un spokainus blūzus. Albums «Satanic Majesties» ir pilns ar tiem.

Viena no nedaudzajām patīkamajām niansēm šajā epopejā bija tā, ka mēs dabūjām redzēt Miku un Kītu tik brīnišķīgos tērpos. Ja nebūtu tiesas, Kīts nekad mūžā neuzģērbtu uzvalku. Viņa ikdienas formastērps sastāvēja no džinsiem un ādas jakas. Bet uzvalkā viņš izskatījās sasodīti lieliski, bija tik skaists. Kītam bija viens melns un viens pelēks uzvalks, Mikam - krāsaini.

Prese kā apsēsta sekoja katrai Mika kustībai. Kādu maltīti Miks pasūtījis no tuvējā restorāna, kādas grāmatas un žurnālus esmu viņam atnesusi (grāmatas bija par Tibetu un moderno mākslu), kādas cigaretes viņš smēķē - it kā runa būtu par Vindzoras hercogu. Un, protams, neiztika bez neskaitāmiem absolūti pretrunīgiem viņa garderobes raksturojumiem. Piemēram, žaketes tonis aprakstos variēja no pīļu olu zila līdz dzeltenzaļam, ietverot visus iespējamos starptoņus. Katru procesa dienu prese pamanījās izvērst par veselu modes apskatu, ziņojot, kas atkal bijis mugurā abiem dendijiem uz apsūdzēto sola.

«Misters Ričardss šodien tiesā ieradās, tērpies melnā zīda uzvalkā ar baltu kaklasaiti. Misters Džegers bija zaļā samta uzvalkā un rozā mežģīņu kreklā.» Tā sākās visi preses ziņojumi.

Lai cik frivoli tas šķistu, manuprāt, tieši dendiju āriene palīdzēja sabiedriskās domas viedokli vērst viņiem par labu. Tik smalki ģērbušies, viņi vairāk izskatījās pēc trausliem aristokrātiem, kas nokļuvuši lempīgu kruķu ķetnās, nevis pēc nešķīsteņiem, par kādiem viņus mēģināja pataisīt apsūdzība. Un viņi pārtapa īsteni romantiskos tēlos. Pret tik asprātīgām drošsirdības izpausmēm ļaudis vienmēr izjūt savdabīgu vājību: atcerieties kaut vai seru Volteru Roliju uz ešafota vai Frānsisa Dreika ķegļu spēli pirms cīņas ar spāņu armādu.

Pasakainās drēbes Mikam un Kītam bija kā savdabīgas aizsargbruņas, un man noteikti vajadzēja sekot viņu piemēram. Raugoties pagātnē, nav šaubu, ka arī man būtu derējis mazliet saposties, pirms iznākt uz šīs skatuves. Ja būtu domājusi ar galvu - ja tā būtu skaidra -, es dotos atpakaļ uz Hārlijhausu, nomazgātos vannā, safrizētu matus, uzvilktu kādu smalku tērpu, kurpes ar augstiem papēžiem, zeķes - visu nepieciešamo - un ierastos Redlendsā šādā izskatā, nevis ikdienišķās hipiju drānās. Prese un tiesa manu necilo ārieni uztvēra kā necieņu. Un, ja tā izskatījos neapzināti, tas viņiem šķita vēl aizskarošāk.

Taču steigā man neienāca prātā, kā tikšu uztverta. Manās tālaika fotogrāfijās lieliski redzams, cik spontāni tas viss notika. Tās ir jaukas bildes, taču tajās nav cienības, redzama tikai maza būtne ar gariem, blondiem matiem, ļoti smalka un diezgan nelaimīga.

Pats nepatīkamākais bija tas, ka šis noklīdušā dzīvnieka izskats ļāva dzimt tēlam, kuru es ienīstu visvairāk: upura tēlam. No nekaunīgās bezgodes tēla man ar laiku izdevās atbrīvoties, taču pazemojošāks bija šis nemainīgais priekšstats, ka esmu maza, patētiska meitene, kas samaitātu rokzvaigžņu pavadā klīst neceļos. Pilnīgas muļķības!

Ja man vispār bija kāda loma, tad es biju šā pūļa provokatore. Mēs ar Braienu bijām vienīgie, kas atļāvās pārdrošus gājienus. Braiens tādēļ, ka, lietojot tabletes un alkoholu, nekad nebija pie skaidra saprāta, un es tādēļ, ka mani šausmināja liekulības un apspiestības atmosfēra, ko redzēju visapkārt. Es gribēju radikālas pārmaiņas. To es gribu joprojām.

Tiesa man likās garlaicīga un vienlaikus šausminoša. Bija tik drausmīgi redzēt šo mokoši apnicīgo un nepielūdzamo valsts varu kā milzu granīta bluķi lēni un neatturami veļamies pāri Mikam un Kītam.

Apsūdzības galvenie pierādījumi bija «spēcīga, salda vīraka smarža» un viesu izturēšanās. Kas attiecas uz viesu uzvedību, īpaši seksuālā aspektā, varu teikt - nekā nepiedienīga nebija.

Es stundām nīku tiesā, klausīdamās neskaitāmos mājienus par «Xjaunkundzi» (kuras personība, protams, ir vissliktāk glabātais noslēpums visā Britu tiesu sistēmas vēsturē). Tiesas laikā mana un Xjaunkundzes identitāte tika pieminēta tikai tenku līmenī, taču, kad viss jau bija galā, «Sunday Times» man uzdeva jautājumu: «Vai jūs esat tā meitene, kura avīzēs Žgurē kā «Xjaunkundze»?», un es atbildēju apstiprinoši (nākamajā mirklī Miks žurnālista deguna priekšā aizcirta durvis).

Tiesa turpinājās trīs dienas. Nemitīgi tika izspēlētas ainas no visu laiku nejēdzīgākās ziepju operas, par kādu viņi gribēja pataisīt mūsu dzīvi. Un viņi vēlējās, lai visu šo absurdu mēs uztvertu nopietni. Nopratinot lieciniekus, protams, neiztika bez epizodes ar sievieti zvērādā.

Policijas izmeklētāja Rozmarija Sleida: - Šī sieviete bija ļoti jautrā noskaņojumā un absolūti neuztraucās.

Malkolms Moriss (prokurors): - Viņa bija pilnīgi mierīga, un šī situācija viņai acīmredzami likās patīkama.

Man bija jāsēž, jāklausās šīs blēņas, un es neko nevarēju teikt. It kā viņi runātu par kādu citu. Viņu pasaciņa bija šāda: izvirtušu rokzvaigžņu kompānija aizstiepa nevainīgu meiteni uz nomaļu kotedžu un, piebarojusi viņu ar narkotikām, ņēmās dažnedažādi apmierināt savas zemiskās tieksmes, ieskaitot seksuālas darbības ar «Mars» šokolādi.

Pirmoreiz es par šokolādi dzirdēju no Mika īsi pēc prāvas: - Zini, ko viņi runā? Viņi apgalvo, ka kruķi mani pieķēruši ēdam «Mars» no tavas vagīnas.

Sākumā es jutos uzjautrināta, taču jautrība zuda, šim nolādētajam stāstiņam gadiem ilgi neizgaistot no ļaužu prātiem un pamazām pārvēršoties folklorā.

Epizode ar šokolādi bija efektīgs paņēmiens, lai nostiprinātu iespaidu, kas bija radīts, ļaunprātīgi jaucot faktus. Miks mielojas ar «Mars» šokolādes batoniņu no manas vagīnas! Tas nu pat mums bija par daudz! Tās bija vecu veču neķītras fantāzijas, kaut ko tādu spēj izdomāt tikai kāds vecs pirdiens, kurš ik ceturtdienas pēcpusdienu dodas pie savas stingrās kundzes, lai laizītu tās zābakus un saņemtu kāvienu ar pletni. Kruķu priekšstats par to, kā uzvedas cilvēki, kas lietojuši skābi.

Likās, ka es dzirdu, kā tiek atstāstīta pornofilma par manu dzīvi! Mana dzīve bija nozagta un iztirgota bulvāru presei. Biju šokēta un kļuvu ļoti noslēgta. Es pati to ļoti labi redzu savās vecajās fotogrāfijās. Manā sejā neizzūd apjukuma izteiksme, kas tā vien šķiet sakām: es nespēju noticēt tam, kas te notiek!

Atceros kādu spožu mirkli Kīta prāvā, vairākas lieliskas vārdu apmaiņas starp prokuroru, formālo Morisa kungu, un Kītu viņa baironiskajos augstumos.

Morisa kungs: - Vai piekrītat, ka parastā situācijā jums šķistu normāli, ka sievietei, vairāku vīriešu priekšā esot bez apģērba, būtu jāizjūt zināms samulsums?

Kīts: - Nemaz ne. Mēs neesam veci ļaudis un neuztraucamies par sīkumiem… Viņa bija vannā. Tā kā mēs bijām pārradušies no izbraukuma, viņa novilka netīrās drēbes, bet citu viņai nebija. Viņa nonāca lejā iedzert tasi tējas un mierīgi sēdēja, līdz ieradās policija.

Morisa kungs: - Vai jums nešķita pārsteidzoši, ka viņa bija gatava vēlreiz atgriezties lejasstāvā, joprojām tērpusies tikai zvērādā, kaut gan tur atradās desmit policijas virsnieki?

Kīts: - Manuprāt, āda bija gana liela, lai pietiktu trim sievietēm. Veidā, kā viņa to valkāja, nebija nekā nepiedienīga.

Morisa kungs: - Es nerunāju par nepiedienīgumu, bet par samulsumu.

Kīts: - Viņa tik viegli nemulst. Un es arī ne.

Zvērinātajiem vajadzēja piecas minūtes, lai konstatētu Kīta vainu (un minūti mazāk, lai notiesātu Miku). Divdesmit devītajā jūnijā Mikam tika piespriests triju mēnešu cietumsods. Kīts velnišķīgi netaisnā kārtā dabūja gadu par to, ka bija pieļāvis narkotiku lietošanu savā īpašumā. Robertam tika seši mēneši, kā arī dažas nevajadzīgi aizskarošas tiesneša piezīmes un nežēlīgi preses uzbrukumi.

Alenam Kleinam izdevās Miku un Kītu izpestīt pret drošības naudu. Cietumā viņi nepalika ilgi; Miks - trīs naktis, Kīts - nepilnas divpadsmit stundas. Parādoties Alenam, iestājās vispārējs atvieglojums: ««Tētuks» ir klāt, un viss būs labi.» Alenam bija liela autoritāte. Viņam ierodoties, es sapratu, ka mēs tiksim glābti, un, vienalga, ko tagad par Alenu teiktu Miks, toreiz viņš jutās tieši tāpat.

Taču mēs zinājām, ka Robertam piespriesto sodu vajadzēs izciest. Divdesmit četras devas heroīna - tas bija nopietni. Un, godīgi runājot, pēc cietuma viņš vairs nekad nebija tāds, kā agrāk. Roberts bija zaudējis jebkādas ilūzijas. Viņš iznāca, sirdī lolodams melnas atriebes alkas, un turpmāk viss vērsās pret viņu. Būdams cietumā, viņš zaudēja savu galeriju, un piecpadsmit gadus vēlāk kļuva par vienu no pirmajiem AIDS upuriem Lielbritānijā. Es nedomāju, ka galvenais ir izdzīvot par katru cenu. Taču ir būtiski neļaut citiem iesēt tevī rūgtumu - pretējā gadījumā tu atvēli viņiem uzvaru. Nabaga Roberts, man viņa ļoti pietrūkst.

Tikai tad, kad tika arestēts Braiens, man beidzot pielēca, ka tā ir sazvērestība. Ne velti Braienu viņi arestēja tajā pašā dienā, kad Miks un Kīts iznāca no cietuma, tas ir, nākamajā dienā pēc prāvas beigām. Viņi pat vairs necentās izlikties. Tas bija rūpīgi izstrādāts plāns. Nepārprotami. Acīmredzams mēģinājums kaut netieši apliecināt Mika un Kīta vainu. Vēl viens «Rolling Stones» dalībnieks pieķerts ar narkotikām! Ko gan citu jūs gaidījāt no šiem deģenerātiem? Braienu arestēja bēdīgi slavenais slepenpolicijas seržants Normens Pilčers («mannas sardīne» Džona Lenona dziesmā «I Am The Walrus»). Viņš bija sliktais, negodīgs kruķis, kurš cenšas apliecināties par katru cenu. Pēc tam viņš vairākkārt apcietināja arī Miku un mani, vēlāk arī Džonu Lenonu. Manuprāt, Pilčerā bija kaut kas no grūpijas. Jāatzīstas, es izjutu pamatīgu gandarījumu, kad septiņdesmito gadu sākumā viņam tika uzrādīta apsūdzība korupcijas lietā. Tādi bija ļautiņi, ko viņi izmantoja pret mums, - pērkami policisti, prasmīgi liecību falsiŽcētāji.

Braiens diemžēl bija noīrējis dzīvokli, kurā iepriekšējais īrnieks bija atstājis mazliet hašiša. Braiens pats to vairs nepīpēja, jo hašišs viņam izraisīja paranoju. Taču viņa zeķu atvilktnē Pilčers pamanījās uziet dzijas kamolā noslēptu hašiša kumšķi. Pirms Braiena dzīvokli īrēja aktrise, kura tobrīd bija Žlmējusies Londonā. Viņa bija slavena kā kaislīga adītāja. Protams, policijai viņa noliedza, ka jelko zinātu par šo atradumu, taču kas, pie joda, Braienu šajā stadijā būtu varējis pievērst adīšanai?! Viņš taču knapi spēja sasiet savas kurpju auklas!

Pēc Redlendsas notikumiem Kīts sāka izpelnīties vairāk ievērības. Līdz šim viņu aizēnoja Miks un Braiens, bet nepakļāvīgā izturēšanās tiesā viņu padarīja par īstu tautas varoni. Tas bija Kīta leģendas sākums. Nu viņš bija dēmoniskuma un izlaidības simbols, un, pārsteidzošākais, ar laiku viņš to visu arī iemiesoja. Paša nelabā uzticamības persona ar galvaskausu gredzeniem un dēmonisku atribūtiku. To visu viņam izdevās pārvērst par savu priekšrocību.

Saprotams, ka viņi labprāt būtu ķērušies arī pie Endrū Oldema, un viņš patiešām bija panikā. Kamēr šī lieta nenoklusa, Endrū gandrīz visu laiku atradās ārpus valsts, un tas bija viens no iemesliem, kas izraisīja nepārvaramu atsvešināšanos viņa un «The Stones» starpā. Miks un Kīts jutās pamesti.

Tieši Endrū un Tonija Koldera dēļ mēs gandrīz iepināmies citās nepatikšanās: bēdīgi slavenajā kukuļdošanas lietā. Vēlāk, Tonija Spāņa (un paša Kīta) vairākkārt atkārtots, šis stāsts ir kļuvis par «The Stones» leģendas daļu: Kīts izsniedza Tonijam Spānim piecus tūkstošus mārciņu, lai viņš šo summu nodotu policistam, kuram vajadzēja falsiŽcēt ekspertīzes slēdzienu. Taču nauda nokļuva pie neīstā cilvēka un afēra izgāzās. Tas ir labs stāsts, taču pilnīgs izdomājums. Šo apšaubāmo plānu izperināja Endrū un Tonija sameklēts advokāts, taču nepieciešamo naudu bija paredzēts dabūt no Alena Kleina. Advokāts apgalvoja, ka viņš visu var nokārtot, taču tas maksās piecus tūkstošus mārciņu. Darījums notika īstā veco komiķu Lorela un Hārdija garā. Taču nauda nevis nonāca nepareizajās rokās, bet gan nenonāca ne pie viena, jo, tikko par to izdzirdējis, Alens pateica: - Nekādā ziņā.

Vismokošākā šajās raganu medībās bija sajūta, it kā visvarens un mistisks ienaidnieks nepārtraukti vajā katru no mums. Mums likās, ka esam nonākuši ļauna lāsta - kā «Satanic Majesties» tumši drūmā aura - varā.

Pavērsiens notika pēc «The Times» publicētā Viljama Rīsa-Moga ievadraksta «Kurš velk tauriņu uz kāķa?» Izmantojot brīnišķīgi sakāpinātu alegoriju, Rīss-Mogs rakstīja:

«Ja Kenterberijas arhibīskaps, atgriežoties no audiences pie Pāvesta, Romas lidostā būtu nopircis zāles pret augstuma slimību un neizlietotās tabletes ievedis Lielbritānijā, viņš riskētu saņemt tieši tādu pašu apsūdzību.»

Rīss-Mogs apgalvoja, ka Miks un Kīts tiek vajāti un apsūdzība pret viņiem konstruēta tik nepārliecinoši, ka tas liek apšaubīt visu tiesu sistēmu:

«Britu tieslietu sistēmai būtu jāgarantē, ka Džegera kungs saņem tieši tādu pašu attieksmi kā jebkurš cits pilsonis, ne labāku, ne sliktāku. Taču šajā gadījumā rodas aizdomas, ka Džegera kungs ir saņēmis bargāku sodu, nekā būtu uzskatīts par pietiekamu jebkuram pilnīgi anonīmam jaunam cilvēkam.»

Šis «The Times» - valdošo aprindu svarīgākā preses izdevuma - protests bija īpaši drosmīgs solis, jo ievadrakstā aplūkotā tēma bija sub iudice* un varēja dot iemeslu prasībai pret pašu avīzi. Vienā mirklī «The Stones» bija kļuvuši par upurjēriem, taču līdz pat šim brīdim viņu liktenis varēja būt pavisam citāds.

Kad avīzēs parādījās attēli ar rokudzelžos kopā saķēdētajiem Miku un Robertu, šis skats ar abiem acīmredzami trauslajiem kopā savažotajiem cilvēkiem situācijas absurdumu padarīja acīmredzamu. Tie nebija sērijveida slepkavas, tie nebija izvarotāji vai varmākas, tie bija vainīgie noziegumā bez upuriem. Arī šīs fotogrāŽjas vairoja simpātijas.

FotogrāŽjas bija vizuāli tik iespaidīgas, ka Ričards Hamiltons pēc to motīviem radīja gleznu sēriju. Īpaši par tām priecājās Roberts. Vienu no gleznām gribēja iegādāties Teita galerija, taču Roberta māte Sintija, būdama tās atbalsta fonda priekšsēdētāja, ideju nobremzēja. Viņas argumentācija bija šāda: «Es nepieļaušu, ka Teita kolekcijā nonāk šāds mana dēla portrets.» To padzirdējis, Roberts sacēla milzu traci un centās panākt, lai viņa mātes griba netiktu ņemta vērā. Tomēr Teita galerija tā arī palika bez šā darba.

Jūnija beigās, nedēļas nogalē pēc Mika atbrīvošanas, es aizvedu Miku, Maiklu Kūperu un Maikla dēlu Ādamu uz Breizerpārku. Nespēju iedomāties nevienu citu vietu, kurp mēs varētu doties bez bailēm no izsekošanas. Mums bija nepieciešams nedaudz miera un vientulības kaut kur ārpus šā jandāliņa, presei nepieejamā vietā.

Mēs teicami pavadījām laiku. Apstākļi, protams, bija visai neparasti, un arī ēdiens tur bija briesmīgs (attiecībā uz ēdienu Miks ir ļoti izvēlīgs). Breizerpārka bija visīstākā ekscentriķu mājvieta, kur ap galdu pulcējās nelielas cilvēku grupiņas un ik pa brīdim kāds iejautājās: «Un kas šodien izpelnījies tavu ievērību, Naidžel?» Naidžels atbildēja apmēram tā: «Es redzēju traktoru!» Abi dvīņi - mani pusbrāļi no Glena otrās laulības - papildināja viens otra teikumus kā personāži Toma Stopārda lugā. Ļaudis te apmeklēja visneparastākos kursus un seminārus, kuros tādas tēmas kā «Noosfēras struktūra» un «Džordāno Bruno un okultā ķecerība» sadzīvoja ar «Dārzniecību mēnesnīcā» un māla podu izgatavošanu, esot tērptiem maisaudekla priekšautos utt.

Tolaik es jutos tuvāka tēvam, nevis mātei. Būdams tik ķerts, viņš vismaz intelektuāli spēja novērtēt mūsu situāciju un piemērot to savai kosmoloģijai, saredzot visādas paralēles ar viduslaiku klejojošajiem mācekļiem-satīriķiem un albiģiešu ķeceriem. Viņš mums juta līdzi, taču tik neemocionālā veidā, ka biju patiesi atvieglota. Tēvs ir ļoti savrups cilvēks, un, ja kādreiz bērnībā man tas traucēja, tad pašreizējā situācijā es to uztvēru kā priekšrocību.

Lielākoties mēs uzturējāmies ārā ar mazo Ādamu, kurš man ļoti patika, un Maiklu, kurš uzņēma neskaitāmus brīnišķīgus fotoattēlus. Tajos bija redzami divi cilvēki medusmēneša laikā, cilvēki, kas tikko pārradušies no kara un nu izbauda dzīvi - ar sauli, kokiem, puķēm un bērniem šūpolēs. Manuprāt, tieši tādēļ Miks gribēja, lai arī Maikls būtu te. Šīs fotogrāfijas it kā apliecināja, ka mēs atkal visu sākam no jauna.

Es izrādīju Mikam un Maiklam bēniņus un pažobeles, kuros man bērnībā patika spēlēties, un aizvedu viņus pie omītes Pitas. Viņa bija jauka kundzīte, akla un ļoti, ļoti veca - kā brīnumdaiļš grubuļainu rievu izvagots ozols. Sen biju gribējusi, lai Miks redz, no kurienes esmu cēlusies.

Breizerpārka ir lieliska vieta, vienkārši brīnišķīga. Un mēs to izbaudījām pilnīgi.

Miku gan mulsināja turienes jokainā atmosfēra, dīvainie cilvēki visapkārt. Mikam neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību; ļaudis vai nu vispār nenojauta, kas viņš tāds ir, vai arī viņiem bija vienalga. Tie bija cilvēki no citas pasaules, ieradušies te, lai atbrīvotos no visām šīm muļķībām. Šķiet, mans tēvs tobrīd vadīja vienu no saviem lieliskajiem kursiem par Pāvestu. Un nevienam nebija nekādas daļas gar Miku Džegeru!

Maikls bija no Londonas. Koknejas ebrejs, manuprāt. Viņam bija ļoti daiļa seja ar milzīgu, kā Nelsona kolonna, degunu un lielām, apaļām acīm, kurās kūsāja enerģija. Viņš bija viens no tiem sešdesmito gadu ļaudīm, kurus narkotikas padarīja plaši atvērtus pasaulei. Viens no laicīgi svētajiem, kas dara, ko vēlas, un ir lielisks. Viņa sejā, bet jo īpaši acīs, bija šis lādiņš, enerģija. Maikls bija ideju pilns, un, atšķirībā no daudziem citiem sešdesmito gadu projektiem, viņa idejas tika īstenotas! Dažas no tām bija patiesi iespaidīgas - kā «Sgt.Pepper» vai «Satanic Majesties» albuma vāks, minioperas ar fantastiskām dekorācijām un vienreizīgām mizanscēnām. Maikls bija viens no sešdesmito gadu Londonas principiālajiem gariem.

Viņam līdzi vienmēr bija kamera, un viņš to allaž lika lietā. Miku un Kītu viņš fotografēja ne vien tādēļ, ka viņi bija no «Rolling Stones», bet arī tāpēc, ka viņi iemiesoja enerģiju, - fotografēšana Maiklam bija kā dzena studijas. Vienīgā reize, kad viņš ar kādu no savām fotogrāfijām pa īstam nopelnīja, bija tūlīt pēc tiesas. Prese pieprasīja bildes, mums bija kaut kas tai jādod, un Maikls uzņēma mīlīgu attēlu ar mani un Miku. Tas tika ievietots visās avīzēs, un todien viņš noteikti nopelnīja veselu bagātību.

Pat ļoti saspringtās situācijās Maikls spēja fotografēt, neizkustinot ne atomu ap sevi. Piemēram, bilde ar Miku un Maiklu Heiversu bentlija aizmugures sēdeklī, ceļā uz tiesu. Patiesībā es vispār neatceros, ka būtu kādreiz manījusi, kā viņš fotografē. Šķiet, tas bija Kīts, kurš teica - Maikls un fotoaparāts ir kā mutants ar implantētu lēcu.

Maikls ļoti stilīgi ģērbās, daudzas no viņa drēbēm ļoti patika Braienam. Maikls nemitīgi kaut ko darīja un allaž bija notikumu centrā kā visu kopā saturošs spēks. Viņa nāve septiņdesmito gadu sākumā bija šokējoša, jau pati doma, ka nāve var paņemt šādu cilvēku, likās briesmīga. Es ļoti izjūtu viņa trūkumu.

Breizerpārkas plašumos mēs lieliski pavadījām laiku, bet, dodoties prom - bijām sasēdušies Mika bentlijā un jau izbraucām uz ceļa -, Miks atpakaļskata spogulī pamanīja kaut ko neparastu. - Tur skrien tavs tēvs un kaut ko signalizē. - Ak Dievs, kas noticis, - es uztraucos ne pa jokam. Jā, tas bija viņš, kas, izmisīgi mādams, skrēja pakaļ mūsu auto. Miks apstādināja mašīnu un gaidīja - piebraucamais ceļš bija diezgan garš. Mūs panācis, tēvs elsodams pasniedza Mikam rēķinu. Man, Mikam un Maiklam par nedēļas nogali bija jāmaksā pilna cena, Ādamam - puscena. Mēs bijām mēmi.

- Jūs te nodzīvojāt visu nedēļas nogali, summa ir deviņas mārciņas no katra. - Mikam nekas cits neatlika, kā vien maksāt. Tobrīd es biju pārāk samulsusi, taču mana cieņa pret tēvu neizmērojami pieauga.

Izbraukuši pa Breizerpārkas vārtiem, mēs atkal atjēdzāmies neprāta jūklī. Jūlijā Mikam apelācijas tiesā izdevās panākt atliktā ieslodzījuma atcelšanu. Viņš bija uzņēmies manu vainu, un tā bija cēla rīcība. Iespējams, tieši tādēļ viņš tika cauri sveikā. Varbūt tomēr kaut kāds taisnīgums pastāv. Kīta apsūdzība bija atcelta, un, tikpat pēkšņi kā sācies, murgs bija galā. Miks un Kīts tika cauri sveikā, un tas tikai paspilgtināja viņu mītu un leģendu. Kā salamandras viņi no uguns bija iznākuši ne tikai neskarti, bet ar jaunu, koši zaigojošu zvīņu apmetni.

Kaut tā bija uzvara, mūsu priekšstati par Angliju bija jūtami iedragāti. Vistipiskākā bija Kīta reakcija. Fakts, ka Skotlendjardā iespējams kaut ko «nokārtot», viņam, kurš uzaudzis ar tādām Žlmām kā «Plimsoll of the Yard», bija īsts šoks. Atklāsme, ka šī sistēma ir korumpēta, bija rūgta atmoda. Tas bija neizturami nomācoši. Man bija skaidrs, ka mana valsts nav manā pusē, - neko tādu iepriekš nebiju jutusi. Fundamentālā uzticība, ko cilvēki dabiski jūt pret savu valsti, Anglijā vairs nav spēkā. Sešdesmitajos mēs dumpojāmies, jo uzskatījām, ka šo valsti ir vērts mainīt. Tagad man tā vairs nešķiet.

Tā dēvētā valsts vara ir iešāvusi sev kājā, pati sašķobījusi savus pamatus. Tagad, mūsdienās, Karaliskā ģimene, valdība, ētika, policija vairs nav ne graša vērti. Valdošās aprindas visā vaino morāles standartu degradāciju, taču šī degradācija sākās viņu rindās. Mēs ķircinājām un izaicinājām pastāvošo kārtību, pārbaudījām likumus, bet nekad ne mirkli nešaubījāmies par sistēmas pamatnormām. Viss, ko briti gadu simteņiem bija daudzinājuši («godīga spēle», «kriketa laukums bez bedrēm»), izrādījās vistīrākā propaganda. Sadurdamies ar kaut ko, kas šķita draudīgs, valdošās aprindas bez sirdsapziņas pārmetumiem izvēlējās nežēlīgas metodes kā tādā banānu republikā.

«The Stones» nometnē bija divi nelaimes putni - Braiens un Endrū. Braiens bija ļoti sliktā formā. Viņa daudzo arestu dēļ, kas togad sekoja cits pēc cita, «The Stones» nevarēja dabūt vīzas, lai dotos uz Štatiem. Miks un Kīts bija nikni. Naidīgums pret Braienu sasniedza postošu līmeni. Vēlāk gan kļuva vēl ļaunāk, bet jau tobrīd situācija bija saspringta. Miks un Kīts pret viņu izturējās ar klaju izsmieklu, un, ja kāds no viņiem ļautu vaļu savām patiesajām jūtām, Braiens, visticamāk, būtu nogalināts. Tādam paranoiķim kā Braiens nekas nevarēja būt ļaunāks par šādu attieksmi.

Vēl viens Redlendsas upuris bija mana māte. Pēc skandāla viņas stāvoklis strauji pasliktinājās un viņa sāka pamatīgi dzert. Viņa pārtrauca iet uz darbu un reti rādījās ārpus mājas. Tenkas par «Mars» šokolādi un nostāstus par zvērādu viņa uzskatīja par apkaunojošiem. Pirms Redlendsas notikumiem Eva bija apmeklējusi skolotāju sagatavošanas koledžu. Viņa grasījās iegūt zinātnisko grādu un kļūt par īstu skolotāju ar rekomendācijām, diplomu un labāku algu. Taču pēc skandāla, nespēdama pārdzīvot šo kaunu, viņa mācības pārtrauca. Es par to nenojautu līdz pat viņas nāvei, kad uzgāju no koledžas sūtītas vēstules: «Dārgā Feitfulas kundze! Ir jau trešā nedēļa, kopš neesam jūs redzējuši, un sākam nopietni uztraukties. Lūdzu, ierodieties uz pārrunām ar direktoru, ja jums ir kādas problēmas.» Viņa nekad tur neatgriezās.

Visbeidzot uzbrukums grupai piedzīvoja izgāšanos, jo šī jezga tikai neizmērojami vairoja grupas varenību. «Rolling Stones» un Viņas Majestātes valdība kļuva par vienlīdz ietekmīgiem spēkiem. Lai mitoloģizētu «The Stones» slavu, neviens menedžeris (ieskaitot velnišķīgi attapīgo Endrū Oldemu) nebūtu varējis izdarīt vairāk. Šis incidents viņus no popzvaigznēm pārvērta kultūras leģendās.

Līdz Redlendsas notikumiem «The Stones» netika uztverti citādi kā pārējās grupas, piemēram, «The Who», «The Yardbirds», «The Kinks» - bet nu pēkšņi viņi bija pilnīgi citā līmenī. Bez viņiem tur vēl atradās tikai «The Beatles».

Redlendsas epizodes postošā ietekme mani sasniedza tikai krietni vēlāk, jo, būdama kopā ar Miku, es jutos pasargāta. Pērn, kad «News of the World» grasījās publicēt izvilkumus no Tonija Spāņa grāmatas «Augšup un lejup ar «Rolling Stones»», es iesniedzu protestu. Viņi piekāpās, un es aptvēru, ka tā ir pirmā reize, kad man ir pieticis uzņēmības cīnīties ar status quo un nerēķināties ar inerces spēkiem. Pēc Redlendsas notikumiem man šādas enerģijas nebija. Tagad, pēc daudziem gadiem, negatīvisma vilnis, ko savulaik pret mani trieca prese, beidzot bija norimis. Taču, kamēr biju kopā ar Miku, Kītu un Maiklu, es turējos virs ūdens, dienišķās šaustīšanas neskarta. Tikai vēlāk, atgriežoties mājās Londonā, es sāku saņemt ķengu vēstules, un vēl vēlāk, kad jau biju atbrīvojusies no narkotikām un reāli apdomāju visu notikušo, sapratu, ka tas mani ir pilnīgi iztukšojis. Taču es tiku tam pāri.

Katru dienu pastkastē bija indes piesātinātas vēstules: «Jo ātrāk jūs, savus blondos matus mērcot jūrā, atstāsiet šo salu, jo ātrāk tā būs tīrāka.» Šādas ķengas man bija jāpacieš ik dienu. Publikas acīs mana krišana jau bija notikusi, pirms es pametu Miku.

Es biju kļuvusi par kolektīva lāsta upuri. To man lika saprast prese, ķengu vēstules un cilvēku atklātais naidīgums. Kā Šalotas lēdija es iekāpu laivā, uzzīmēju uz tās savu vārdu un laidos lejup pa straumi. Vienmēr esmu bijusi viegli iespaidojama, tas ir viens no manas pašreizējās noslēgtības iemesliem. Es dzīvoju viena, jo vairs nevēlos, lai kāds mani pārāk ietekmētu. Bet tolaik biju tik jauna un viegli iespaidojama, ka laikam taču kaut kādā mērā noticēju šīm naidpilnajām vēstulēm. Es ņēmu tās nopietni, un viss, kas tajās par mani bija teikts, piepildījās.

Gadiem ilgi es jutos šīs šausmīgās pieredzes aptraipīta un iezīmēta. Kaut kādā veidā groteskā tautas tenka par «Mars» šokolādi bija mani apzīmogojusi, iespējams, uz visiem laikiem. Man būtu vajadzējis mācīties no Mika. Viņš to visu izvēma, atlaba un sakārtoja savu dzīvi. Kāda nozīme, ko par tevi domā kruķi. Ja gribas raudāt, tad raudi, mīļā, kauc, cik spēka! Es biju kļūdījusies.

Es jutos drausmīgi. Miks bija arestēts manu tablešu dēļ. Es taču zināju, ka viņš narkotikas pa īstam nelieto! Taču, tā kā turpmākajos gados mēs tikām arestēti atkal un atkal un vienmēr manu narkotiku dēļ, ar laiku pat Miks noticēja šim manam tēlam. Un es sāku domāt, ka varbūt patiešām esmu slikts cilvēks. Viņu pametot, es tam jau ticēju.

Miks un Kīts izrādījās veiksmīgāki. Daļēji tādēļ, ka ir vīrieši. Notikušais tikai nostiprināja priekšstatu par viņiem kā spožiem un bīstamiem kovbojiem ārpus likuma. Tās pašas lietas, kas viņus tik ļoti cēla, man izrādījās iznīcinošas.

Tiklīdz runa ir par sievieti un narkotikām, tiek piemērota pilnīgi cita vērtību mēraukla un argumenti. Būdama sieviete, tu neesi tikai narkomāne, bet automātiski kļūsti arī par palaistuvi, mauku. Sliktu māti un - vēl ļaunāk - sliktu sievu. Es ļoti uztraucos par savu labo vārdu un zaudēju to. Gadiem ilgi (īstenībā vēl gluži nesen) es sevi uztvēru kā vienu no zēniem. Tādēļ likties gultā ar Maiklu vai ar Kītu nebija nekas īpašs; tas nebija kvēls seksuāls akts, bet gan draudzīguma izpausme. Tomēr es nebiju zēns, nekad neesmu bijusi. Es biju sieviete, kas savulaik uztverta kā eņģeliska būtne, popa madonna. Iespējams, cenzdamās sagraut šo muļķīgo tēlu, es aizgāju pārāk tālu. Vai arī nepietiekami tālu.

Pēc Redlendsas notikumiem mēs tā vai citādi kaut kādā mērā pārvērtāmies par tiem, par ko tikām iztēloti. Es galu galā kļuvu par narkomāni un bezpajumtnieci, un - varat man ticēt - pievērsos tam ar pilnu atdevi. Nedomāju, ka būtu rīkojusies apzināti, taču beigās es piepildīju ļaunākos murgus, ko vien iespējams iztēloties. Biju nolādēta un izraidīta, un, ja reiz man lemts tikt arī pakārtai, tad labāk par miljonu, ne nēzdodziņu. Un jau drīz es biju ceļā uz to.

No angļu valodas tulkojis Klāss Vāvere

* Angļu rokmūziķi, grupas «The Small Faces» dalībnieki.

* Billijs Mazulis (1859-1881) - leģendārs ASV «mežonīgo rietumu» slepkava un lopu zaglis, kas prata izbēgt no mazo pilsētiņu cietumiem. Tika nošauts kādas bēgšanas laikā.

* «Balāde par Redingas cietumu» - Oskara Vailda balāde.

* Izlemšanas procesā esošs, tāpēc publiski neapspriežams (latīņu val.).