Proza

Sabīne Košeļeva: Sirdsapziņas plūsma

(No cikla "Tirgusbailes")

Pēdējo reizi baznīcā biju aptuveni desmit gadu vecumā. Viss, ko es atceros, ir tas, ka tur var ieraudzīt savu un citu cilvēku elpu un sajust kāju pirkstus, visus kā vienu un katru atsevišķi. Nekad arī nav šķitis, ka baznīca varētu būt vieta, kur sastapt Dievu. Un, pat ja var, tad tas noteikti nav īstais, bet kāds nolīgts otrās šķiras aktieris ar pielīmētu bārdu. Neviens taču nespēj atrasties neskaitāmās baznīcās visā pasaulē vienlaikus. Tāpat arī Jēzus un Marija. Viņiem visiem noteikti ir dublieri, citādāk šī izrāde nemaz nav iespējama.

Esmu apmetusi jau divus viķerus apkārt tā sauktajam dievnamam, cenšoties atsvabināties no bērnības atmiņām un uzaudzētajam aizspriedumu slānim, no kura tāpat nav nekādas jēgas, drīzāk otrādi. Nesaprotu tikai, no kurienes man doma, ka tagad viss varētu būt savādāk. Tirgusbailes laikam atkal spēlē savas hipnotizējošās spēles, un es ļaujos, nav spēka vairs strīdēties pretī. Skolnieciskais dumpinieciskums pagaisis kā nebijis, esmu rātna un klausīga – un nu arī eju uz baznīcu.

Veru vaļā smagās durvis, melnas jo melnas, zeltītu rokturi, un ceru, ka aiz tām nestāvēs kāds ticības kontrolieris, kas varētu redzēt man cauri un izraidīt atpakaļ grēcīgajā pasaulē. Kontroliera nav, vien jauns vīrietis džinsu biksēs un milzu zābakos pustumsā apslaka pieri ar svētīto ūdeni. Svētīto ūdeni es atminos. Svētīto ūdeni man citā baznīcā krustabās mācītājs aizlēja aiz kleitas, kas naudas trūkuma dēļ tika pašūdināta no mammas kāzu tērpa. Toreiz laikam sāka dalīties manas jūtas pret baznīcu.

Dodos dziļāk. Ave Maria! Gari, spīdīgi, spoži pulēti riekstu krāsas koka soli. Jēzus apsēdies griestu kupoliņā ejas viņā galā virs altāra. Altārim katrā pusē pa kārtīgai eglei ar jiftīgas krāsas lampiņām, nevar saprast, zilas vai baltas, laikam kaut kas pa vidu.

Piemetos uz sola kreisajā pusē gandrīz pašās beigās vislielākajā pustumsiņā, negribu, lai kāds mani ierauga. Tas nu ir darīts. Sēžu un blisinos apkārt. Patiesībā nav nemaz tik traki. Man patīk griestu zīmējumi un smalkie kokgrebumi. Varu iedomāties tādus savā ēdamistabā. Nē, ēdamistabā labāk nē, labāk bibliotēkā. Apetīti rosinoša krāsa ir zaļā, ne brūnā.

Mācītājs garā, baltā paltrakā, zābakiem čīkstot, staigā šurpu turpu pa eju, kas atdala labo pusi no kreisās. Vaigi sarkani, pa muti nāk garaiņi. Kāpēc baznīcās vienmēr it tik auksti? Vai tad Dievam un visai viņa svītai nemaz nesalst?

Pie kreisās sienas biktskrēsls tumši sarkaniem samta aizkariem. Skaisti jau bez gala, tikai ja tur tagad kāds sēdētu un sūdzētu grēkus, es visu dzirdētu un, ja es sūdzētu grēkus, negribētu, lai kāds visu dzirdētu. Grēki taču paliek grēki, līdzīgi kā lūgšanas paliek lūgšanas un grāmatas – grāmatas. Katrs no saviem plauktiem, bet tomēr no viena koka tēsti. Centieni padarīt dzīvi ciešamu.

Labajā pusē pašā pēdīgajā solā, pavisam salīkusi, sēž sieviņa ar dzeltenu lakatu ap galvu un ik pa laikam nopūšas. Lūdzas. Nē, drīzāk aizlūdz, ja jau ik pa laikam tā nopūšas. Sargi manus mīļos, un tad es jau es pate arī kaut kā. Tirgusbailes likušas man piemirst par saviem mīļajiem. Tirgusbailēm ar mīļajiem nav nekāda sakara. Tirgusbailēm nepieminēt mīļos, mīļajiem nepieminēt tirgusbailes. Viņi tāpat viens otru nesaprastu. No dažādiem plauktiem, no dažādiem kokiem.

Pie sieviņas dzeltenajā lakatā pienāk tantiņa, kas tirgo svecītes, ikonas un pastkartes ar dažādu Dieva svītas ierindnieku ģīmetnēm, un kaut ko čukst par Sveču dienas dievkalpojumu un aizsardzību pret kakla slimībām. Ja parasti es gribu neko nedzirdēt, tad tagad izslienos druscīt taisnāka, lai nekaunīgi noklausītos svētu ļaužu sarunās. Nevar zināt, kad aizsardzība pret kakla slimībām var izrādīties noderīga. Vispār nevar zināt, kad kaut kas var izrādīties noderīgs, tāpēc vācu visu, kas pagadās pa ceļam – pat nešķirojot.

Satrūkstos no balss pavisam blakus: "Vai tad mamma bērnībā tev neiemācīja, ka noklausīties svešu cilvēku sarunās nav pieklājīgi? Vēl jo vairāk baznīcā. Tas ir gandrīz grēks. Vai tad elles katlu nemaz nebīsties?"

Spoži pulētā sola galā stāv smalciņa sieviete tumšzaļā mētelī. Ap kaklu viņai karājas ūdele, rokas paslēptas melnā karakulādas mufē, galvā melna karakulādas cepure, no kuras ārā spraucas tikpat melnas sprogas. Viņa skatās uz mani un smaida. Zobi tikpat balti kā āda, lūpas sarkanas.

"Drīkstu piesēst?" viņa vaicā.

Pamāju, ka drīkst, un paslidinu dibenu tālāk, lai mazā būtne var apsēsties. Patiesībā es nemaz negribu kompāniju, man nepatīk svešinieki, vēl jo vairāk tagad, vēl jo vairāk baznīcā, kur pati esmu svešinieks, bet neuzdrīkstos iebilst. Kāpēc man vairs nesanāk iebilst? Iekšpusē sodos, it kā sirgtu ar Tureta sindromu, bet ārpusē smaidu kā pilnīga muļķe. Man riebjas smaidīt, bet tomēr smaidu. Smaids ir sievietes galvenā rota, smaidi, un pasaule tev smaidīs pretī, smaids to, un smaids šito.

"Neuztraucies, patiesībā es arī te jūtos diezgan neomulīgi," mazā sieviete turpina savu monologu manā virzienā.

Pamanu viņas profilu. Svešajai ir mazs, spics zods un neliels kumpums uz deguna. Ja tā padomā, viņa izskatās drusku pēc ebrejietes. Vēl tie sprogainie mati... Vispār skaista. Vispār ļoti, ļoti skaista. Slaikās kājas sakrustojusi vienu pāri otrai, viņa sēž man blakus un veras altārī.

"Kāpēc jūs man to sakāt?" vaicāju viņai.

"Nu, man šķita, ka tev varētu iet pie sirds apziņa, ka neesi tāda vienīgā," miniatūrā ebrejiete man piemiedz ar aci. "Ļoti muļķīgi no viņu puses izšķiest tik daudz laika un darba, cenšoties man pielabināties. Būtu nu labāk gājuši dabā un priecājušies."

Es esmu sagājusi šreijā, es esmu galīgi sagājusi šreijā. Tiesa, nejūtos ļoti pārsteigta, beidzot esmu sagaidījusi tam apstiprinājumu, ko tik ilgi gaidīju. Nu es drīkstu visu, nu man jūra ir līdz ceļiem. Es esmu pestīta. Savā ziņā.

"Vai tad tu man nepiekrīti?" viņa sarauc uzacis.

"Nu, vispār tas ir tas, ko es vienmēr esmu domājusi. Skaisti jau tas viss, jā, māksla, jā, bet man šķiet, ka Dievu vajadzētu godināt ar lietderīgākiem darbiem kā milzīgu apzeltītu tempļu celšanu," es beidzot atveru muti un saku.

"Gudra meitene, es vienmēr esmu zinājis, ka no tevis sanāks īstens lietaskoks," sievietes balsī tiešām ir nojaušama pašapmierinātība.

"Tad tāpēc tu mani atstāji vienu? Iemet kucēnu ūdenī, lai tas mācās peldēt?" es spēlēju līdzi.

Viņa sāk smieties. Smejas, atbrīvo rokas no mufes un pagriežas pret mani: "Es neesmu tevi pametis nevienu brīdi, nespļauj šķīvī, no kura pati ēd. Tu izvēlējies būt ar mani, ne to otro, tad tagad nežēlojies. Es nevaru vienmēr būt blakus, lai stāstītu, ka viss ir labi, ka viss būs kārtībā. Tev tas ir jāzina pašai, kaut vai truli jāiekaļ kā eksāmena atbildes."

Man riebjas, ka mani kaunina, man riebjas, ka mani rāj. Nevienam nav tiesību norādīt, kā man dzīvot, pat ja šis "neviens" uzskata sevi par Dievu.

"Es tevi radīju tādu – pusi uz pusi – jo gribēju būt drošs, ka gadījumā, ja izlemsi būt manā pusē, tad tas būs pa īstam. Tu vari būt jebkas, bet tu izvēlējies mani, jo zināji, ko gribi," ebrejiete runā ar mani, bet skatās uz puspliko Jēzu altāraugšā.

"Es nezināju, ko gribu, es nekad neesmu zinājusi un nezinu arī tagad, bet es zinu, ko negribu. Es negribu visu mūžu sisties aizslēgtās durvīs, es negribu dzīvot tukšgaitā, es negribu sajukt prātā galu galā!" vairs nečukstu, bet runāju pilnā balsī.

"Ak, tu par to. Tu nesajuksi, nebaidies. Tā nav sajukšana. Tu taču ar katru soli nāc arvien tuvāk man. Katras aizslēgtās durvis tevi tuvina atvērtajām, šodien to var izlasīt vai katrā otrajā žurnālā," ebrejiete mani šķietami mierina.

"Es esmu nogurusi, es esmu ellišķīgi nogurusi, tu neredzi? Nogurusi no šitā visa un nogurusi gaidīt," laižu vaļā kā psihoterapeita kabinetā.

"Ja gribi redzēt brīnumu, meitenīt, ir jāmāk gaidīt. Ja vispār kaut ko gribi, ir jāmāk gaidīt. Dievam nepatīk, ja nabagi trako," viņa smaidot nosaka un ceļas kājās. "Man tagad jāiet, turklāt briesmīgi nosalušas pēdas. Ja viņi grib, lai cilvēki nāktu pie Dieva, lai labāk padomā par apkuri," glītā ebrejiete paspiež man roku un aizknakšķina pa baznīcas akmens grīdu savos puszābaciņos ar podziņām.

Es esmu sagājusi šreijā, es esmu galīgi sagājusi šreijā. Tiesa, nejūtos ļoti pārsteigta, beidzot esmu sagaidījusi tam apstiprinājumu, ko tik ilgi gaidīju. Nu es drīkstu visu, nu man jūra ir līdz ceļiem. Es esmu pestīta. Savā ziņā.

Gaisma apžilbina acis. Kaut kas tai visā tomēr ir. Kaut vai tas, ka visā pilsētā šī ir vienīgā vieta, kur var sastapt klusumu. Un ne jau to kacinošo, kas no rītiem ir kā klusums pirms neizbēgamas vētras, bet īstu, pavisam īstu klusumu. Tādu, kas attīra, tādu, kas nosaldē prāta baciļus un kaitīgos kukaiņus.

Sv. Blāzija piemiņas diena 3. februārī. Mises plkst. 9.00, 11.00 un 18.00. Misēs ar svētītām svecēm tiks dota svētība pret kakla slimībām. Draudzes sludinājumus varat lasīt internetā, adrese tāda un tāda.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2013. gada 7. maijā, plkst. 7:05

    Laura Feldberga: Telpas atvēršana (8)

    Rotko abstraktā ekspresionisma perioda gleznas ir kā tuneļi, kas ved uz bezgalīgu telpu, un tur var iekļūt, ja ļauj sev kļūt lēnam un klusam un skatās, uzstājīgi nejautājot, kas tad tas vispār ir.

  • 2015. gada 4. martā, plkst. 6:03

    Kristīne Prauliņa: Es esmu tikai instruments

    Mēs tikāmies ar gospelu, soula un džeza mūzikas dziedātāju Kristīni Prauliņu Latvijas Radio 1. studijā, lai parunātu par to, kas īsti ir džezs un ko mūzika var iemācīt cilvēkam.

  • 2015. gada 9. jūnijā, plkst. 6:06

    Armands Znotiņš: Postfolklora un klasika Dzintaru koncertzālē

    Latvijas mūzikas dzīve 2015. gada maijā kļuvusi bagātāka ar kādu priecīgu notikumu – pēc rekonstrukcijas atklāta Dzintaru vēsturiskā koncertzāle.

  • 2013. gada 4. martā, plkst. 7:26

    Ivars Ījabs: Tautietis pēc pases (2)

    Galu galā – būtu jābeidz liekuļot un izlikties, ka "latvietis" ir politiska kategorija un ka šodienas Latvijā ir iespējami kaut kādi "daudzu tautību latvieši". Latvietis sev pašam un citiem būs un paliks vienīgi etnisks latvietis.

  • 2012. gada 7. septembrī, plkst. 8:09

    Dzejas dienu viesi: Samira Negruša un Nastja Deņisova

    Šogad Dzejas dienās viesojas vairāki ārzemju autori, to skaitā ir divas spilgtas, taču ļoti atšķirīgas dzejnieces - alžīriete Samira Negruša un krievu dzejniece Nastja Deņisova. Piedāvājam viņu dzejas fragmentus.

  • 2017. gada 2. janvārī, plkst. 22:36

    Pauls Bankovskis: Vecā uzruna Jaunajā gadā

    Ja nu arī man kādudien trāpītu garām braucoša transportlīdzekļa spogulis vai es ieskrietu ar pieri vannas istabas durvju stenderē un notikušā iespaidā sadomātu kļūt par politiķi, ātri ietiniet mani trakokreklā un padariet nekaitīgu.

  • 2015. gada 15. oktobrī, plkst. 13:26

    Sanita Grīna: Realitātes konstruēšana (1)

    Tā kā kameras klātbūtne neizbēgami realitāti ietekmē, tad to var, bet varbūt pat vajag lietot kā instrumentu, lai runātu par problēmjautājumiem un aicinātu skatītāju pārvērtēt savus priekšstatus par realitāti.

  • 2016. gada 20. jūlijā, plkst. 9:45

    Satori diskusija: Kultūrizglītība Latvijā (3)

    Sarunā par to, kādā stāvoklī Latvijā šobrīd ir kultūrizglītība, piedalījās kultūras ministre Dace Melbārde, diriģents Ints Teterovskis, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte un biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Zaiga Pūce.