Ians Makjuans: Amsterdama (8)
2006. gada 9. maijā, plkst. 17:25
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Ians Makjuans. Amsterdama. Atēna, 2006.
3
Mollija mēdza teikt, ka Klaiva mājā viņai visvairāk patīk tas, ka viņš tur tik ilgi nodzīvojis. 1970. gadā, kad vairums viņa vienaudžu joprojām mitinājās īrētās istabās un tikai pēc vairākiem gadiem varēja atļauties nopirkt savus pirmos, drēgnos pagrabstāva dzīvokļus, Klaivs no bagāta bezbērnu tēvoča mantoja milzīgu villu ar stuka apdari un speciāli izbūvētu mākslinieka studiju trešajā un ceturtajā stāvā; pa divstāvu studijas lielajiem arkveida logiem pavērās skats uz ziemeļiem, pār smailu jumtu biežņu. Atbilstoši laikmetam un savai jaunībai — viņam bija divdesmit viens gads — Klaivs nokrāsoja mājas ārpusi violetu, bet iekšā pulcēja draugus, lielākoties mūziķus. Parādījās arī pa kādai slavenībai. Vienu nedēļu tur pavadīja Džons Lenons un Joko Ono. Reiz pārnakšņoja Džimijs Hendrikss; visticamāk, tieši viņš izraisīja ugunsgrēku, kas iznīcināja kāpņu margas. Gadu desmitam ritot, māja pierima. Draugi vēl ciemojās, bet pārnakšņoja tikai nakti vai divas, un uz grīdas negulēja neviens. Stuka ārsienas atguva sākotnējo krēmkrāsu, Vernons mājā dzīvoja gadu, Mollija — vienu vasaru, studijā tika uznests flīģelis, iebūvēti grāmatplaukti, izdilušie tepiķi pārsegti ar Austrumu paklājiem, sagādātas Viktorijas laiku mēbeles. Ja neņem vērā dažus vecus matračus, izmests netika gandrīz nekas, un Mollijai droši vien patika tieši tas, jo mājā kā vēstures grāmatā bija ierakstīta pieauguša cilvēka dzīve, mainīga gaume, dziestošas kaislības, augoša bagātība. Pirmie, Vulvorta veikalā pirktie galda piederumi joprojām atradās savā vecajā virtuves atvilktnē blakus antīkam sudraba komplektam. Angļu un dāņu impresionistu eļļas gleznas karājās līdzās izbalējušām afišām, kas vēstīja par Klaiva agrīnajiem triumfa brīžiem vai slaveniem rokkoncertiem — The Beatles Šīas stadionā, Bobs Dilans Vaita salā, The Rolling Stones Altamontā. Dažas afišas tagad maksāja dārgāk par gleznām.
Astoņdesmito gadu sākumā tās bija mājas diezgan jaunam un bagātam komponistam — tolaik viņš jau bija sacerējis mūziku Deiva Spīlera slavenajai filmai Ziemassvētki uz Mēness —, un gaišākajos brīžos Klaivam šķita, ka šim namam piemīt zināms cienīgums, kurš no krēslainajiem, augstajiem griestiem strāvo pār platajiem, izsēdētajiem dīvāniem un visu pārējo, kas — ne gluži krāmi, ne gluži antīkas lietas — bija sapirkts Lotsroudā. Nopietnības iespaids pastiprinājās, kad par kārtību sāka gādāt enerģiska mājkalpotāja. “Ne gluži krāmi” tika notīrīti vai nopulēti un sāka izskatīties antīki. Izvācās pēdējie līdziemītnieki, un mājā iestājās darbīgs klusums. Dažu gadu laikā Klaivs bez lieliem ievainojumiem kā skriešus izskrēja cauri divām bezbērnu laulībām. Trīs sievietes, kuras viņš bija pazinis intīmi, dzīvoja ārzemēs. Sūzija Marsellana, ar kuru viņš bija kopā tagad, dzīvoja Ņujorkā un, ja atbrauca, tad ne uz pārāk ilgu laiku. Gadi un visi gūtie panākumi bija sašaurinājuši viņa dzīvi, fokusējot to uz augstāko mērķi; savu privāto sfēru viņš sargāja ja ne fanātiski, tad vismaz modri. Tagad mājā vairs netika ielaisti ne žurnālisti, ne fotogrāfi, un sen bija pagājuši tie laiki, kad Klaivs starp draugiem, mīļākajām un ballītēm atlicināja pa stundiņai, lai uzrakstītu kādu negaidītu, pārdrošu ieskaņu vai pat veselu dziesmu. Allaž atvērtās mājas durvis tagad bija ciet.
Bet Vernons vēl arvien ciemojās tur ar prieku, jo pats pa lielai daļai bija tur izaudzis un atcerējās tikai patīkamo par draudzenēm, jautriem vakariem ar dažādām narkotikām un strādāšanu augu nakti mazā guļamistabā mājas sētaspusē. Rakstāmmašīnu un koppapīra laikos. Pat tagad, izkāpis no taksometra un devies augšup pa lieveņa kāpnēm, viņš atkal — kaut arī pavisam vāji — juta to, ko pēdējā laikā vairs nejuta nekad: neviltotas gaidas, nojautu, ka var notikt jebkas.
Kad Klaivs atvēra durvis, Vernons neredzēja nekādas nelaimes vai krīzes pazīmes. Abi draugi priekšnamā apkampās.
“Ledusskapī ir šampanietis.”
Klaivs atnesa pudeli un divas glāzes, un Vernons sekoja viņam augšup pa kāpnēm. Mājā valdīja noslēgtības gaisotne, un viņš nojauta, ka Klaivs jau dienu vai divas nav gājis ārā. Pa pavērtām durvīm bija redzama guļamistaba, kurā valdīja juceklis. Dažkārt Klaivs saspringta darba posmos lūdza mājkalpotāju nenākt. Iespaidu vēl pastiprināja studijas izskats. Uz grīdas mētājās nošpapīra lapas; netīri šķīvji, tases un vīna glāzes rindojās ap klavierēm, sintezatoru un prāvo datoru, pie kura Klaivs lāgiem izstrādāja instrumentācijas. Gaiss bija sasmacis un mitrs, kā daudz reižu ieelpots un izelpots.
“Atvaino par nekārtību.”
Par abiem viņi novāca no atzveltnes krēsliem grāmatas un papīrus un tad apsēdās ar šampanieša glāzēm rokā, lai sāktu vieglu sarunu. Klaivs pastāstīja Vernonam, kā Mollijas bērēs sastapies ar Gārmoniju.
“Un ārlietu ministrs tiešām teica — ej ellē?” Vernons jautāja. “To mēs būtu varējuši izmantot dienasgrāmatā.”
“Bez šaubām. Es gan cenšos ne ar vienu netikties.”
Kad nu saruna bija pieskārusies Gārmonijam, Vernons pastāstīja par abām rīta sarunām ar Džordžu Leinu. Agrāk Klaivam bija patikuši tamlīdzīgi stāsti, taču tagad viņš neizrādīja nekādu ziņkāri par fotogrāfijām un tiesas aizliegumu un šķita klausāmies tikai pa ausu galam. Tiklīdz Vernons apklusa, viņš piecēlās kājās. Pielēja glāzes. Iestājās nomācošs klusums, kas vēstīja par temata maiņu. Klaivs nolika glāzi, aizgāja līdz studijas tālajam galam, tad nāca atpakaļ, viegli masēdams kreiso plaukstu.
“Pēdējā laikā es domāju par Molliju,” viņš beidzot ierunājās. “Par to, kā viņa nomira, par šo ātro nāvi, par viņas bezpalīdzību, par to, ka viņa nebūtu gribējusi, lai viss notiek šādi. Par to mēs esam runājuši jau agrāk.”
Viņš ieturēja pauzi. Vernons iedzēra un gaidīja.
“Redzi, lieta ir tā, ka pēdējā laikā es pats esmu drusku sabijies...” Viņš pacēla balsi, lai neļautu Vernonam paust bažas. “Var jau būt, ka nekā tāda nav. Zini, kaut kas tamlīdzīgs naktī uzdzen baiļu sviedrus, bet dienas gaismā liekas muļķīgs. Ne jau par to es gribu runāt. Tas gandrīz noteikti neko nenozīmē, bet nekas slikts nenotiks, ja tev ko palūgšu. Vienkārši pieņemsim — ja nu es smagi saslimtu, kā Mollija, un ar mani ietu uz leju, ja es pieļautu šausmīgas kļūdas, zini, spriešanas kļūdas, neatcerētos lietu nosaukumus vai aizmirstu, kas es esmu, tādā garā. Man gribētos būt drošam, ka ir kāds, kurš palīdzēs man pielikt punktu... proti, palīdzēs man nomirt. Sevišķi tad, ja es nonāktu līdz robežai, kur vairs nespētu pats pieņemt lēmumu vai to īstenot. Tāpēc es gribu sacīt, lūk, ko: es lūdzu tevi kā savu visvecāko draugu palīdzēt man, ja kādreiz nonākšu tik tālu un tu redzēsi, ka tas ir jādara. Tāpat kā mēs būtu palīdzējuši Mollijai, ja būtu spējuši...”
Klaivs apklusa, mazliet apjucis no tā, ka Vernons nekustīgi skatījās viņā, pacēlis glāzi, kā sastindzis dzerot. Klaivs skaļi nokremšļojās.
“Tas ir savāds lūgums, es saprotu. Un šajā valstī tas nav likumīgi, un es negribētu, lai tu pārkāp likumu, pieņemot, protams, ka tu teiksi jā. Bet ir paņēmieni, un ir vietas, un, ja būtu nepieciešams, es vēlētos, lai tu mani aizved turp ar lidmašīnu. Tā ir smaga atbildība, to es varu lūgt vienīgi tik tuvam draugam kā tu. Varu tikai pateikt, ka neesmu kritis panikā, nekā tamlīdzīga. Esmu daudz par to domājis.”
Tā kā Vernons joprojām sēdēja klusēdams un nenovērsdamies, Klaivs mazliet mulsi piebilda: “Nu, tā nu tas ir.”
Vernons nolika glāzi, pakasīja pakausi un tad piecēlās.
“Tu negribi parunāt par tām savām bailēm?”
“Nē, nemaz.”
Vernons ieskatījās rokaspulkstenī. Jau bija nokavēta tikšanās ar Džordžu. Viņš sacīja: “Nu, zini, tas ir pamatīgs lūgums. Tas ir jāapdomā.”
Klaivs pamāja ar galvu. Vernons piegāja pie durvīm un pirmais devās lejup ap kāpnēm. Priekšnamā abi atkal apkampās. Klaivs atvēra ārdurvis, un Vernons izgāja vakara tumsā.
“Tas man ir jāapdomā.”
“Protams. Paldies, ka atnāci.”
Abi vīrieši apzinājās, ka šī lūguma daba, intimitāte un biklā spoguļošanās abu draudzībā patlaban ir radījusi neveiklu emocionālu tuvību, ar kuru vislabāk var tikt galā, šķiroties bez turpmākiem vārdiem; Vernons steigšus aizsoļoja pa ielu meklēt taksometru, un Klaivs devās augšup pa kāpnēm, atpakaļ pie savām klavierēm.
4
Holandparka savrupmājas durvis atvēra Leins pats.
“Jūs esat nokavējies.”
Vernons, nospriedis, ka Džordžs tēlo preses magnātu, kurš izsaucis savu redaktoru, neatvainojās un pat neatbildēja, tikai sekoja namatēvam pa spoži apgaismotu priekšnamu uz dzīvojamo istabu. Tur, par laimi, nebija nekā tāda, kas atgādinātu Vernonam par Molliju. Istaba bija iekārtota tādā stilā, ko Mollija reiz bija nosaukusi par Bakingemas pils stilu: biezi, sinepju dzelteni paklāji, plati, pelēcīgi rožaini dīvāni un atzveltņi ar reljefu vīnstīgu un spirāļu rakstu, brūnas eļļas gleznas, kurās attēloti sacīkšu zirgi pļavā, milzīgos zeltītos rāmjos ielogotas Fragonāra reprodukcijas ar bukoliskām dāmām šūpolēs, un visu šo bagātīgo tukšumu apmirdzēja glazētas misiņa lampas. Džordžs aizgāja līdz masīvajam marmora drupu nožogojumam, kas ietvēra gāzes kamīnu ar ogļu efektu, un pagriezās.
“Vai dzersiet glāzi portvīna?”
Vernons aptvēra, ka nav neko ēdis kopš siera un salātu sendviča pusdienlaikā. Vai gan citādi Džordža pretenciozā konstrukcija būtu viņu tā aizkaitinājusi? Un kāpēc Džordžs virs dienas apģērba uzvilcis zīda rītasvārkus? Šis cilvēks bija gluži vienkārši absurds.
“Pateicos. Labprāt.”
Viņi sēdēja gandrīz divdesmit pēdu attālumā viens no otra, ar šņācošo kamīnu pa vidu. Ja viņš pusminūti paliktu vienatnē, Vernons nodomāja, tad varbūt aizrāpotu pie kamīna režģa un padauzītu pret to galvas labo pusi. Kaut gan viņš vairs nebija vienatnē, tomēr jutās ērmoti.
“Esmu redzējis metienu statistiku,” Džordžs svinīgā nopietnībā ierunājās. “Nav labi.”
“Lejupslīdes temps palēninās,” — tā bija Vernona automātiskā atbilde, viņa mantra.
“Tomēr tā ir lejupslīde.”
“Lai kaut ko krasi mainītu, vajag laiku.” Vernons pagaršoja portvīnu un aizsargājās ar domu par to, ka Džordžam pieder tikai nieka pusotrs The Judge procents un ka viņš neko nesaprot no avīžniecības. Lietderīgi bija arī atcerēties, ka viņa kapitāls, viņa izdevējdarbības “impērija” pārtiek no enerģiskas plānprātiņu ekspluatācijas: slepeni ciparu kodi Bībelē pareģo nākotni, inki dzird balsis no kosmosa, Svētais Grāls, Derības šķirsts, Otrā atnākšana, Trešā acs, Septītais zīmogs, Hitlers sveiks un vesels dzīvo Peru. Nebija viegli paciest, kad Džordžs mācīja, kā jādzīvo pasaulē.
“Manuprāt,” viņš patlaban sacīja, “jums tagad vajadzīgs kāds krietni skaļš materiāls, kaut kas tāds, kas izplatīsies kā ugunsgrēks, tāds, ka jūsu pretinieki būs spiesti mesties skriešus, lai turētu līdzi.”
Lai tirāža beigtu samazināties, vajag, lai tirāža sāktu palielināties. Tomēr Vernons saglabāja neitrālu sejas izteiksmi, jo zināja, ka Džordžs pamazām tuvojas fotogrāfijām.
Viņš mēģināja Džordžu pasteidzināt. “Mums piektdien būs labs materiāls par Siāmas dvīņiem vietējā administrācijā...”
“Ha!”
Tas iedarbojās. Džordžs spēji pietrūkās kājās.
“Tas nav nekāds materiāls, Vernon. Tā ir pļāpāšana. Es jums parādīšu materiālu. Es jums parādīšu, kāpēc Džūljens Gārmonijs skraida pa tiesām kā ar smilgu pakaļā! Nāciet man līdzi.”
Pa gaiteni pagājuši garām virtuvei, viņi nonāca šaurākā gaitenī, kas beidzās pie durvīm, kuras Džordžs atvēra ar patentatslēgu. Viens no viņa komplicētās laulības dzīves noteikumiem bija tas, ka gan Mollija pati, gan viņas viesi un mantība palika atsevišķā mājas spārnā. Viņai tika aiztaupīts skats uz to, kā viņas vecie draugi cenšas slēpt uzjautrinājumu par Džordža lielmanību, savukārt viņš sekmīgi izvairījās no Mollijas izmētāto mantu plūdiem, kas citādi iebrāztos arī viesu uzņemšanai paredzētajās telpās. Vernons daudzreiz bija apmeklējis Mollijas mitekli, vienmēr izmantojot atsevišķo ieeju. Tagad, kad Džordžs atgrūda vaļā durvis, Vernons saspringa. Viņš nejutās tam gatavs. Fotogrāfijas viņš labprātāk būtu aplūkojis tajā mājas daļā, kuru apdzīvoja Džordžs.
Pustumsā, tajās sekundēs, kamēr Džordžs sataustīja gaismas slēdzi, Vernons pirmo reizi visā pilnībā izjuta Mollijas nāves radīto triecienu — to vienkāršo faktu, ka viņas vairs nav. Šo atskārsmi sagādāja pazīstamie aromāti, kurus viņš jau bija sācis aizmirst: viņas parfīms, viņas cigaretes, kaltētie ziedi, ko viņa turēja guļamistabā, kafijas pupiņas, svaigas maizes siltums, kas plūst no izmazgātām drēbēm. Viņš bija daudz runājis par Molliju un arī domājis par viņu, taču tikai mirkļiem, spriegu darbadienu laikā vai laižoties miegā, un līdz šim ne reizi nebija ar visu sirdi izjutis viņas trūkumu vai aizvainojošo apziņu, ka vairs nekad viņu neredzēs un nedzirdēs. Mollija bija draugs, varbūt vislabākais, kāds viņam jebkad bijis, un viņa bija aizgājusi. Daudz netrūka, un viņš būtu izgāzies, Džordžam redzot, un Džordža aprises izplūda jau tagad. Šādu pamestību, šo sāpīgo spiedienu galvā virs aukslējām viņš nebija jutis kopš bērnības, kopš pamatskolas laikiem. Ilgas pēc Mollijas kā ilgas pēc mājām. Žēluma elsu viņš nomaskēja ar skaļu pieauguša cilvēka ieklepošanos.
Te viss bija tieši tāpat, kā viņa to pametusi tajā dienā, kad beidzot bija piekritusi pārvākties uz guļamistabu lielajā mājā, kur viņu ieslodzīja un aprūpēja Džeimss. Ejot garām vannas istabai, Vernons mirkli pamanīja uz dvieļu žāvētāja pakarinātus Mollijas svārkus, kurus atcerējās; uz grīdas mētājās dvielis un krūšturis. Vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta Mollija un Vernons gandrīz gadu bija dzīvojuši kopā, mazītiņā jumtistabiņā Rue de Seine. Tolaik tur pa grīdu vienmēr mētājās mikli dvieļi, viņas apakšveļas ūdenskritumi gāzās no atvilktnēm, kuras viņa nekad nevēra ciet, lielais gludināmais dēlis nekad netika salikts un aizvākts, un vienīgajā pārpildītajā skapī kā metro pasažieri plecu pie pleca sāniski burzījās kleitas. Žurnāli, kosmētika, bankas konta izraksti, pērlīšu krelles, puķes, biksītes, pelnutrauki, ielūgumi, tamponi, skaņuplates, lidmašīnu biļetes, augstpapēžu kurpes — nebija nevienas virsmas, kur nedrūzmētos Mollijas mantas, tāpēc tajās dienās, kad Vernonam bija jāstrādā mājās, viņš gāja rakstīt kafejnīcā ielas pretējā pusē. Un tomēr katru rītu viņa iznira no šīs meitenīgā jūkļa gliemežnīcas svaiga kā Botičelli Venera, lai — protams, nevis kaila, bet gan glīti saposusies — ierastos Parīzes Vogue redakcijā.
“Šeit,” sacīja Džordžs un viņam pa priekšu iegāja dzīvojamā istabā. Uz krēsla sēdekļa gulēja liela, brūna aploksne. Kamēr Džordžs pēc tās sniedzās, Vernonam atlika laiks paskatīties apkārt. Viņa varētu ienākt kuru katru brīdi. Uz grīdas, atvērta un apgriezta uz mutes, gulēja grāmata par itāļu dārziem, uz zema galdiņa stāvēja trīs vīna glāzes, oderētas ar pelēcīgi zaļu pelējumu. Varbūt no vienas bija dzēris viņš pats. Viņš centās atcerēties savu pēdējo ciemošanos šeit, taču visas reizes saplūda kopā. Risinājās garas sarunas par viņas pārcelšanos uz lielo māju, viņa baidījās un pretojās, zinādama, ka šis ceļojums vedīs tikai vienā virzienā. Otra iespēja bija aprūpes nams. Vernons un visi pārējie draugi ieteica viņai palikt Holandparkā, ticēdami, ka ierastajā vidē viņai klāsies labāk. Kā gan viņi maldījās! Pat visstingrākajā iestādes režīmā viņa būtu bijusi brīvāka nekā Džordža gādībā.
Viņš pamāja, lai Vernons apsēžas, un, izbaudīdams šo brīdi, izvilka no aploksnes fotogrāfijas. Vernons joprojām domāja par Molliju. Vai grimstot gadījās skaidrības mirkļi, kad viņa nosprieda, ka viņu ir pametuši draugi, kuri vairs nenāk ciemos, nezinādama, ka viņus iekšā nelaiž Džordžs? Ja viņa nolādēja draugus, tad noteikti nolādēja arī Vernonu.
Fotogrāfijas — trīs uzņēmumus desmit reiz astoņu collu formātā — Džordžs bija nolicis Vernonam uz ceļiem ar balto pusi uz augšu. Un tīksminājās par to, ko noturēja par mēmu Vernona nepacietību. Viņš vēl paildzināja šīs iedomātās mokas, tīšām runādams nesteidzīgi.
“Vispirms jāpasaka, lūk, kas. Man nav ne jausmas, kāpēc viņa to ir fotografējusi, bet viens ir skaidrs. Tas ir bijis iespējams tikai ar Gārmonija piekrišanu. Viņš skatās taisni objektīvā. Autortiesības bija viņai, bet tagad kā vienīgajam viņas mantiniekam pieder man. Pats par sevi saprotams, es sagaidu, ka The Judge paturēs savus avotus noslēpumā.”
Paņēmis vienu fotogrāfiju, viņš sniedza to Vernonam. Glancētie melnbaltie plankumi mirkli šķita pilnīgi bezjēdzīgi, bet tad izkārtojās tuvplāna attēlā. Neticami. Vernons pastiepa roku pēc nākamā attēla; pilnā augumā, lakonisks; tad trešais — trīsceturtdaļprofilā. Viņš atgriezās pie pirmā, visas citas domas pēkšņi bija pagaisušas. Vēlreiz rūpīgi nopētīja otro un trešo, tagad redzēdams tos pilnībā un skaidri juzdams reakciju viļņus: vispirms pārsteigumu, kam sekoja mežonīgs iekšējs uzjautrinājums. To apspiežot, viņš jutās tā, it kā paceltos gaisā virs krēsla. Pēc tam viņš sajuta smagu atbildību — vai varbūt varu? Cilvēka dzīve vai vismaz karjera bija viņa rokās. Un, kas zina, varbūt Vernonam tagad bija iespēja uzlabot valsts nākotni. Un savas avīzes metienu.
“Džordž,” viņš pēdīgi ierunājās, “Tas man ir ļoti rūpīgi jāapdomā.”
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
zitt 09.05.06 18:05
īstenībā man šķita bōrīng. pasāžas labas, dažas pat ekselentas, valoda arī raita un nevainojama. bet kopumā - nenožēlot, ja nebūtu lasījjusi.
zumm 10.05.06 10:55
Njaa, tikai ljoti zjeel, ka graamata, ja nemaldos, graamatniicaa maksaa 10 Ls. Un galiigi nav bieza graamata. Exkluziivi. :(
es 10.05.06 11:05
Lētāk gan maksā