Dace Šteinberga: Divi Jāņi (67)

2006. gada 8. maijā, plkst. 17:33

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)

Pamodos nosvīdis. Apēdu brokastīs mammas atstātās sviestmaizes. Saģērbos. Jāiet ārā satikt Jāni. Mēs vienmēr satikāmies pie veikala.

Kabatā atradu divdesmit santīmus, un pārdevēja teica, ka man sanāk čupačups, vai desmit ledenes. Es gribēju ledenes. Lai var pacienāt Jāni.

Jānis ilgi nenāca, un, kad viņš atnāca, es jau biju noēdis gandrīz visas ledenes. Bija palikusi tikai viena. Piparmētru. Tādēļ Jānim neko neteicu par ledenēm.

Jānis teica, ka pie viņa mājas guļot aizmidzis onkulis. Nolēmām iet apskatīties. Pavisam iet klāt bija bail, un mēs stāvējām un skatījāmies pa gabalu. Onkulis nekustējās. Jānis pieskrēja klāt un izrāva viņam maisiņu no rokām. Mēs aizskrējām aiz mājas stūra un ieskatījāmies maisiņā. Tur bija rupjmaizes ķieģelītis. Iet atpakaļ pie onkuļa bija bail. Tādēļ aizskrējām uz kanālmalu barot pīles. Jānis teica,

ka vajagot atrast kādu makšķerāķi, iemīcīt maizē un piesiet pie aukliņas. Makšķerāķa mums nebija. Es mēģināju ar kabatas nazi uztaisīt āķi no koka zara, bet nekas nesanāca. Mamma man neļauj nēsāt līdzi nazi, tāpēc, ejot mājās, es to parasti atstāju savā slēptuvē. Malkas šķūnī zem spaiņa.

Tad mēs iemīcījām maizē akmeņus. Bet tas nebija interesanti. Ja metām ūdenī, tad maize noslīka. Ja metām zālē - baloži noknābāja maizi nost.

Nolēmām apskatīties, vai guļošais onkulis vēl ir uz vietas. Onkulis bija, un es teicu Jānim, ka, man liekas, viņš ir miris. Jānis teica, ka tad viņš noteikti jāaprok, jo citādāk baigi smirdēs. Turpat bija smilšu kaste, un mēs atņēmām mazajiem lāpstiņu un spainīti. Es piebēru onkulim pilnu ausi ar smiltīm, bet tad atnāca viena bērna, kuram mēs atņēmām spainīti, tētis. Viņš ļoti skaļi bļāva un man sāpīgi iesita.

Es teicu Jānim, ka tagad gribu iet mājās, bet viņš mani pierunāja vēl aiziet uz parku. Viņš vakar tur redzējis pamestu skrituļslidu.

Skrituļslidas tur nebija. Toties bija veca, saplēsta bumba, un mēs ilgi spēlējām futbolu. Bet tad es bumbas vietā trāpīju pa Jāņa celi. Viņš apvainojās un aizgāja mājās. Es kādu laiku vēl paspārdīju bumbu pret koku, bet tad man apnika, un es arī gāju mājās.

Uz soliņa sēdēja divas meitenes. Viena bija ļoti smuka. Viņai bija melni, spīdīgi mati un sarkanas kurpes. Man viņa ļoti patika. Es pagāju garām soliņam trīs reizes. Tad apstājos pie koka un skrubināju nost mizu un klausījos kā viņas smejas. Tā otra meitene paskatījās uz mani un iečukstēja smukajai kaut ko ausī un sāka smieties. Smukā paskatījās uz mani un pasmaidīja. Viņa nesmējās.

Es izvilku no kabatas piparmētru ledeni un gāju klāt. Man bija ļoti bail un trīcēja kājas. Piegāju klāt un devu konfekti meitenei. Gribēju kaut ko pateikt, bet bija pazudusi balss. Laikam atkal noķēru angīnu, vai kā to slimību mamma sauca.

Meitene atkal pasmaidīja, paņēma konfekti un pateica paldies. Es pagriezos un aizskrēju prom.

Mamma jau bija mājās no darba, kad es pārnācu. Viņa atkal bija piedzērusies. Es noģērbu kurpes un gribēju iet uz virtuvi paēst, bet mamma mani noķēra aiz piedurknes un nelaida vaļā. Tikai skatījās uz mani un turēja piedurkni. Es teicu, ka gribu paēst un iet gulēt. Mamma mani nosauca par dauni un teica, ka nožēlo, ka nav tikusi no manis vaļā. Un ka citi manā vecumā sen jau strādā un apprecējušies. Ka man jau ir divdesmit astoņi gadi, bet es joprojām esmu tāds pats kā piecu gadu vecumā. Un pie tā ir vainīgs mans tēvs. Viņa apklusa un palaida mani vaļā.

Es pagriezos un gāju uz virtuvi ēst. Rīt es aiziešu uz parku un satikšu to meiteni, un mēs apprecēsimies. Un tad es atradīšu darbu. Strādāšu kapos un aprakšu beigtus cilvēkus. Arī mammu aprakšu, kad viņa nomirs. Un pat neraudāšu.

Pēdējie komentāri:

• ek 08.05.06 17:55

  jauks. pirmā pasaule - kad viss plūst brīvi un pats no sevis. nekādu baiļu, nožēlas, pārmetumu un ilgu. nekā no galvas, tikai notikumu upe. aplam jauks. Dace, paldies.

• lila 08.05.06 19:04

  Visnotaļ interesants. patīk stāsti pa šizisko līniju.

• bargucis 08.05.06 19:13

  mazliet liksomu atsita

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma