Komentārs

By H. Krisp (Own work) [CC-BY-3.0], via Wikimedia Commons

Ivars Ījabs: Pūpēdis

Žurnālistam Latvijā nav vieglas dienas. Jo īpaši tam brālim žurnālistam, kas raksta par iekšpolitiku. Ciktāl pie mums žurnālistika tiek uzlūkota kā skandālu medīšana, nepilnu divu miljonu zemītē iespējas katru nedēļu tikt pie kvalitatīva skandāla ir visai ierobežotas. Ar skandāliem ir kā ar sēnēm. Katrā mežā ik rudeni izaug tikai ierobežots daudzums sēņu, kuras turklāt nolasa agrākie sēņotāji. Mēdz būt īsti sēņu gadi, kad tās nav īsti kur likt un visiem pietiek atliektiem galiem. Bet ir arī gadi bez sēnēm, kad pat pēc veselu dienu ilgas sēņošanas grozā ripinās dažas alksnenes un kāda tārpaina bērzlape. Šādās reizēs ir patiešām ir ļoti žēl to, kuriem ik nedēļu obligātā kārtā ir jāpasniedz sēņu mērce. Tur patiešām ir vajadzīga ļoti virtuoza pavārmāksla: kā uztaisīt sēņu mērci bez sēnēm.

Taču nelaime ar žurnālistisko sēņu trūkumu jau nemaz nav tik liela. Jā, patiešām tādus kaut cik īstus skandālus (kā Jūrmalgeitu vai "Latvenergo" trīs miljonus) pie mums šobrīd atrast ir pagrūti. Taču pie mums ļaudis labprāt tic dažādām sazvērestības teorijām un tādēļ ir gatavi kā īstu sēni pieņemt piepi vai pat pūpēdi. Labs piemērs šeit ir gadsimta sazvērestība pret Valdi Dombrovski, kuru jau pagājušonedēļ atklāja žurnāls "Ir". Jūda, Bruts un Āboltiņa – vēsturisko alūziju vēriens vien liek aizrauties elpai. Lai nu ar ko, bet ar gaumi šeit ir viss kārtībā.

Tā kā arī mūsu rīcībā nav nekā labāka, būtu vērts nedaudz pievērsties jautājumam, ar kādu sēņveidīgo sugu mums šeit ir darīšana. Vispirms – politiskais fons šim "skandālam" ir labi saprotams. Daudziem no mūsu publiskās telpas darboņiem nepatīk jaunizveidotā koalīcija, jo tajā ir pieņemta "sliktā" ZZS un krietni samazināta "labās" Zatlera Reformu partijas ietekme. Tas aicina mūs atgriezties trīs gadu senā pagātnē, pie vecā labā stāsta par oligarhiem valsts izzadzējiem, kuri kopā ar Putina Krieviju ir vainojami visās mūsu dievzemītes nelaimēs. Tad lūk – saskaņā ar šo leģendu "Vienotības" vadība ir pārdevusies oligarhiem un kopā ar saviem ideāliem pārdevusi tīro un taisnprātīgo Valdi Dombrovski. ZZS iekļaušana koalīcijā ir tikai tāds stratēģisks gājiens ar nolūku panākt, lai, Pumpura Kangara vārdiem, "tomēr ļaunam būs joprojām darīt atkal ļaunumu". Netiek pat nopietni diskutēts par tēzēm, ka koalīcija būtu jāpaplašina, jo Nacionālās apvienības pilnīgi atraisījies "Visu Latvijai!" gals kļuva bīstams tā paša progresīvā Dombrovska valdībai ar tās 52 balsīm, vai ka pats Dombrovskis izmantoja ērtu iespēju, lai bez nopietniem riskiem nolēktu no vilciena. Galu galā – neviens no šiem scenārijiem neierakstās ierastajā "krievu un oligarhu sazvērestības" rāmī un tādēļ ir atmetams kā nederīgs.

Ja reiz runājam par sazvērestībām, kāds noteikti varētu pavaicāt par manu motivāciju šeit aizstāvēt "Vienotības" vadību, kura esot aizmuguriski apspriedusi Dombrovska demisiju un uzmetusi savu premjeru. Šās partijas valdē ir vesela virkne man nepatīkamu un manā skatījumā pilnīgi bezatbildīgu cilvēku, kurus es labprāt redzētu ļoti tālu no politikas. Taču interesantais arguments, ka Dombrovska atkāpšanās pamatā ir partijas elitē apspriestais demisijas scenārijs, ir patiešām apbrīnojams sēnes surogāts. Jebkurā sevi cienošā partijā tiek nepārtraukti apsvērti visdažādākie scenāriji, un jebkura partija, kura to nedara, ir lemta bojāejai. Tādēļ tas, ka kāds kaut ko tādu apspriež un pārrunā, noteikti nevarētu kalpot par iemeslu valdības krišanai; jebkurš saprātīgs premjers, ja tas patiešām izmanto šādas konsultācijas kā ieganstu demisijai, patiesībā grib atkāpties citu iemeslu dēļ.

Pārmest žurnālistiem melnbaltu pasaules redzējumu un turēšanos pie savām ideoloģiskajām premisām, protams, ir nevietā. Katrai profesijai ir sava specifika, un katra no tām uzliek savu ietvaru cilvēku pasaules redzējumam – esmu arī pats gatavs parunāt par baļķiem un skabargām. Taču ir reizes, kad gribas tomēr aicināt līdzās savai ideoloģiskajai pārliecībai neatteikties arī no veselā saprāta. Vispirms – Dombrovskis neapšaubāmi būtu bijis "Vienotības" lielākais resurss vēlēšanu cīņā, tādēļ ideja, ka partijas spice tā gribēja viņu atšūt, patiesībā ir pilnīgi pašnāvnieciska – pat tad, ja viņa došanās uz Briseli jau tobrīd bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijā. Otrkārt, mulsina arī attiecīgā žurnāla attieksmes maiņa pret šo Ministru prezidentu. Vēl nesen Dombrovskis bija īstens "valstsvīrs", teju latviešu de Golls vai Čērčils, kurš ar drošu roku ir vadījis Latviju cauri visām pēdējo gadu krīzēm un beigās vēl "uzņēmies atbildību" par Zolitūdi. Taču tagad šis titāns pēkšņi izrādās faktiski gļēvulis, kurš pamet valdību kaut kādu paša partijas aizkulišu intrigu dēļ. Tad kas īsti viņš jums ir?

Un tagad stāsta morāle. Liekas, ka Latvijas žurnālistikai tomēr būtu jāpārtrauc tēlot politisko neitralitāti un jāuzņemas politiska atbildība par savām atklāsmēm – tai skaitā par to, kā konkrētā žurnālistikas sēne vai pūpēdis ietekmēs vēlēšanu iznākumu. Un te nu ir grūti pateikt, kura no Latvijā sastopamajām pieejām ir godīgāka: vai tā, kad mēs lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas par kādu konkrētu oponentu, vai tā, kad lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas patvaļīgi, uz savu privātu vīziju pamata. Otrais variants, protams, inteliģentam cilvēkam varētu likties pieņemamāks – tas, ka netiek visu laiku lamāts kāds konkrēts politiskais spēks, rada šo maģisko neitralitātes ilūziju. Tomēr tas vienlaikus ir arī bezatbildīgāks. Partiju "kabatas avīzes" ir vismaz pa daļai atbildīgas par attiecīgās partijas rezultātiem vēlēšanās – tās riskē vismaz ar finansējumu, ja ne ar ko citu. Otrajām turpretī nav nekādas atbildības par savu reālo politisko iespaidu, tādēļ tām ir pilnīgi brīvas rokas savai sēņošanas jaunradei.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens > autoram  

    2014. gada 3. februārī, plkst. 13:22

    Godātajs! Ja runāt par sēņošanu tieši, tad sēņotāji mežā seņotnēm nogriež dzimumorganus. Tā ir Latvijas žurnālistikas bilde.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2015. gada 20. aprīlī, plkst. 6:04

    Māris Zanders: Eiropa ieskatās spogulī (3)

    Atļaušos apgalvot, ka politika as usual Eiropā tuvojas savam noslēgumam un arī visaugstākajā politiskajā līmenī mēs redzēsim, pieklājīgi izsakoties, ļoti interesantus tipāžus.

  • 2014. gada 6. maijā, plkst. 7:05

    Diāna Barčevska: Māksla ir arī domāšana

    Vai citu valstu galerijas, uzņēmēji, kolekcionāri un muzeji ir ieinteresēti iegādāties latviešu laikmetīgo mākslinieku darbus? Uz sarunu studijā Eva Ikstena aicinājusi Mūkusalas Mākslas salona vadītāju.

  • 2017. gada 21. februārī, plkst. 5:58

    Armands Znotiņš: Saksofons starp džezu un klasiku

    Līdzās visiem citiem kultūras pasākumiem februāris neapšaubāmi ir arī festivāla "Saxophonia" mēnesis.

  • 2013. gada 23. oktobrī, plkst. 7:10

    Ieva Viese-Vigula: Tumšas aprises svešā logā (2)

    Tumšie tēli, filmas gaitā arvien spēcīgāk aktivizējot iztēli, ļauj ekrānā ieraudzīt pašam savas zemapziņas projekcijas.

  • 2012. gada 23. novembrī, plkst. 8:11

    Arvis Viguls: Galvas (54)

    Uzvarētāji guļ slikti. Tinte ir rūgta. Mēness uzaust virs pilsētas. Tā gaisma ir pietiekami stipra, lai tajā varētu lasīt. Bet mēs nepieskaramies grāmatai un, nespēdami panest tajā rakstīto, pielaižam tai uguni.

  • 2014. gada 14. novembrī, plkst. 1:08

    Anna Kalna: Lielceļš (5)

    – Labrīt, es esmu Alise, mēs runājām pa telefonu, – meitene sacīja, pienākusi man klāt. Rokās viņai bija maza, dzeltena rokassomiņa. Kā tām modelēm, kuras Anastasija mēdza apbrīnot glancētajos žurnālos.

  • 2012. gada 25. oktobrī, plkst. 0:10

    Anete Kozlovska: Kā godīgi nodziedāt (10)

    Pirms lielkoncerta Rīgas Domā 30. oktobrī mēs runājām par dziesmu tapšanu, emocijām un dzīvi ar dziesminieci Aneti Kozlovsku, kurai nupat iznācis pirmais soloalbums "Tik daudz".

  • 2015. gada 11. decembrī, plkst. 9:41

    Jolanta Pētersone: Grāmata Gundegai un ne tikai

    "Grāmata Gundegai" ir Pētera Brūvera pēdējais paša sakārtotais lirikas krājums. Tas ir fakts, kas bērnus neinteresē nemaz, bet man liek atcerēties Baltvilka balvas lasījumus 2010. gada jūlijā, kur dzejnieks lasīja savus dzejoļus un atdzejojumus. No tās dienas viņš man palicis atmiņā kā brašais kapteinis Džeks ar bravūrīgi šķībi uzliktu cepuri un dārdošu balsi.



Kultūras Ministrija
vkkf