Komentārs

By H. Krisp (Own work) [CC-BY-3.0], via Wikimedia Commons

Ivars Ījabs: Pūpēdis

Žurnālistam Latvijā nav vieglas dienas. Jo īpaši tam brālim žurnālistam, kas raksta par iekšpolitiku. Ciktāl pie mums žurnālistika tiek uzlūkota kā skandālu medīšana, nepilnu divu miljonu zemītē iespējas katru nedēļu tikt pie kvalitatīva skandāla ir visai ierobežotas. Ar skandāliem ir kā ar sēnēm. Katrā mežā ik rudeni izaug tikai ierobežots daudzums sēņu, kuras turklāt nolasa agrākie sēņotāji. Mēdz būt īsti sēņu gadi, kad tās nav īsti kur likt un visiem pietiek atliektiem galiem. Bet ir arī gadi bez sēnēm, kad pat pēc veselu dienu ilgas sēņošanas grozā ripinās dažas alksnenes un kāda tārpaina bērzlape. Šādās reizēs ir patiešām ir ļoti žēl to, kuriem ik nedēļu obligātā kārtā ir jāpasniedz sēņu mērce. Tur patiešām ir vajadzīga ļoti virtuoza pavārmāksla: kā uztaisīt sēņu mērci bez sēnēm.

Taču nelaime ar žurnālistisko sēņu trūkumu jau nemaz nav tik liela. Jā, patiešām tādus kaut cik īstus skandālus (kā Jūrmalgeitu vai "Latvenergo" trīs miljonus) pie mums šobrīd atrast ir pagrūti. Taču pie mums ļaudis labprāt tic dažādām sazvērestības teorijām un tādēļ ir gatavi kā īstu sēni pieņemt piepi vai pat pūpēdi. Labs piemērs šeit ir gadsimta sazvērestība pret Valdi Dombrovski, kuru jau pagājušonedēļ atklāja žurnāls "Ir". Jūda, Bruts un Āboltiņa – vēsturisko alūziju vēriens vien liek aizrauties elpai. Lai nu ar ko, bet ar gaumi šeit ir viss kārtībā.

Tā kā arī mūsu rīcībā nav nekā labāka, būtu vērts nedaudz pievērsties jautājumam, ar kādu sēņveidīgo sugu mums šeit ir darīšana. Vispirms – politiskais fons šim "skandālam" ir labi saprotams. Daudziem no mūsu publiskās telpas darboņiem nepatīk jaunizveidotā koalīcija, jo tajā ir pieņemta "sliktā" ZZS un krietni samazināta "labās" Zatlera Reformu partijas ietekme. Tas aicina mūs atgriezties trīs gadu senā pagātnē, pie vecā labā stāsta par oligarhiem valsts izzadzējiem, kuri kopā ar Putina Krieviju ir vainojami visās mūsu dievzemītes nelaimēs. Tad lūk – saskaņā ar šo leģendu "Vienotības" vadība ir pārdevusies oligarhiem un kopā ar saviem ideāliem pārdevusi tīro un taisnprātīgo Valdi Dombrovski. ZZS iekļaušana koalīcijā ir tikai tāds stratēģisks gājiens ar nolūku panākt, lai, Pumpura Kangara vārdiem, "tomēr ļaunam būs joprojām darīt atkal ļaunumu". Netiek pat nopietni diskutēts par tēzēm, ka koalīcija būtu jāpaplašina, jo Nacionālās apvienības pilnīgi atraisījies "Visu Latvijai!" gals kļuva bīstams tā paša progresīvā Dombrovska valdībai ar tās 52 balsīm, vai ka pats Dombrovskis izmantoja ērtu iespēju, lai bez nopietniem riskiem nolēktu no vilciena. Galu galā – neviens no šiem scenārijiem neierakstās ierastajā "krievu un oligarhu sazvērestības" rāmī un tādēļ ir atmetams kā nederīgs.

Ja reiz runājam par sazvērestībām, kāds noteikti varētu pavaicāt par manu motivāciju šeit aizstāvēt "Vienotības" vadību, kura esot aizmuguriski apspriedusi Dombrovska demisiju un uzmetusi savu premjeru. Šās partijas valdē ir vesela virkne man nepatīkamu un manā skatījumā pilnīgi bezatbildīgu cilvēku, kurus es labprāt redzētu ļoti tālu no politikas. Taču interesantais arguments, ka Dombrovska atkāpšanās pamatā ir partijas elitē apspriestais demisijas scenārijs, ir patiešām apbrīnojams sēnes surogāts. Jebkurā sevi cienošā partijā tiek nepārtraukti apsvērti visdažādākie scenāriji, un jebkura partija, kura to nedara, ir lemta bojāejai. Tādēļ tas, ka kāds kaut ko tādu apspriež un pārrunā, noteikti nevarētu kalpot par iemeslu valdības krišanai; jebkurš saprātīgs premjers, ja tas patiešām izmanto šādas konsultācijas kā ieganstu demisijai, patiesībā grib atkāpties citu iemeslu dēļ.

Pārmest žurnālistiem melnbaltu pasaules redzējumu un turēšanos pie savām ideoloģiskajām premisām, protams, ir nevietā. Katrai profesijai ir sava specifika, un katra no tām uzliek savu ietvaru cilvēku pasaules redzējumam – esmu arī pats gatavs parunāt par baļķiem un skabargām. Taču ir reizes, kad gribas tomēr aicināt līdzās savai ideoloģiskajai pārliecībai neatteikties arī no veselā saprāta. Vispirms – Dombrovskis neapšaubāmi būtu bijis "Vienotības" lielākais resurss vēlēšanu cīņā, tādēļ ideja, ka partijas spice tā gribēja viņu atšūt, patiesībā ir pilnīgi pašnāvnieciska – pat tad, ja viņa došanās uz Briseli jau tobrīd bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijā. Otrkārt, mulsina arī attiecīgā žurnāla attieksmes maiņa pret šo Ministru prezidentu. Vēl nesen Dombrovskis bija īstens "valstsvīrs", teju latviešu de Golls vai Čērčils, kurš ar drošu roku ir vadījis Latviju cauri visām pēdējo gadu krīzēm un beigās vēl "uzņēmies atbildību" par Zolitūdi. Taču tagad šis titāns pēkšņi izrādās faktiski gļēvulis, kurš pamet valdību kaut kādu paša partijas aizkulišu intrigu dēļ. Tad kas īsti viņš jums ir?

Un tagad stāsta morāle. Liekas, ka Latvijas žurnālistikai tomēr būtu jāpārtrauc tēlot politisko neitralitāti un jāuzņemas politiska atbildība par savām atklāsmēm – tai skaitā par to, kā konkrētā žurnālistikas sēne vai pūpēdis ietekmēs vēlēšanu iznākumu. Un te nu ir grūti pateikt, kura no Latvijā sastopamajām pieejām ir godīgāka: vai tā, kad mēs lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas par kādu konkrētu oponentu, vai tā, kad lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas patvaļīgi, uz savu privātu vīziju pamata. Otrais variants, protams, inteliģentam cilvēkam varētu likties pieņemamāks – tas, ka netiek visu laiku lamāts kāds konkrēts politiskais spēks, rada šo maģisko neitralitātes ilūziju. Tomēr tas vienlaikus ir arī bezatbildīgāks. Partiju "kabatas avīzes" ir vismaz pa daļai atbildīgas par attiecīgās partijas rezultātiem vēlēšanās – tās riskē vismaz ar finansējumu, ja ne ar ko citu. Otrajām turpretī nav nekādas atbildības par savu reālo politisko iespaidu, tādēļ tām ir pilnīgi brīvas rokas savai sēņošanas jaunradei.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens > autoram  

    2014. gada 3. februārī, plkst. 13:22

    Godātajs! Ja runāt par sēņošanu tieši, tad sēņotāji mežā seņotnēm nogriež dzimumorganus. Tā ir Latvijas žurnālistikas bilde.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ja gribat zināt manu viedokli, būt par jebkura dzimuma pārstāvi ir vienlīdz draņķīgi.

    Patija Smita

Iesakām

  • 2015. gada 26. janvārī, plkst. 6:01

    Ivars Ījabs: Piecas kapeikas par prezidentu (2)

    Tautas vēlēts prezidents ir populāra ideja, un, lai publiski noliegtu šo ideju kā tādu, ir nepieciešamas stipras iekšas un spēcīga autoritāte – un tādas pie mums ir tikai retajam.

  • 2014. gada 11. aprīlī, plkst. 18:03

    Jeļena Glazova: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā", dzejniece Jeļena Glazova sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2016. gada 18. maijā, plkst. 5:21

    Pauls Bankovskis: Jaunais tērps (2)

    Es tur daudz vairāk uzzinu par gleznās redzamo laikmeta varoņu aizkustinoši naivo izpratni par dzīvi, tās mākslu, gaumi, visu to, ar ko bagāžā viņi sevi redz iestūrējam mūžībā.

  • 2015. gada 17. augustā, plkst. 6:08

    Māris Zanders: Magoņa "seriāls" – haoss filmēšanas laukumā (1)

    Valdības vadītāja publiski pauda, ka lūgusi Ārlietu ministrijai informēt kaimiņvalsti par to, ka Magoņa nedienas neesot "politisks pasūtījums". Vai mums turpmāk būs tāda prakse?

  • 2012. gada 23. novembrī, plkst. 8:11

    Arvis Viguls: Galvas (54)

    Uzvarētāji guļ slikti. Tinte ir rūgta. Mēness uzaust virs pilsētas. Tā gaisma ir pietiekami stipra, lai tajā varētu lasīt. Bet mēs nepieskaramies grāmatai un, nespēdami panest tajā rakstīto, pielaižam tai uguni.

  • 2015. gada 15. maijā, plkst. 6:05

    Gundega Šmite: Sotto voce*

    Anna gulēja plaši atvērtām acīm lielā gultā, zilos palagos, kas krita pār viņu nedaudz ieburzītiem lokiem un svaigi smaržoja... sssš sssš ssšŠ sssš ... pēc pļavas zāles, gaisa un ūdens... ezera ūdens

  • 2012. gada 23. novembrī, plkst. 8:11

    Marina Tarkovska: Šī muļķīgā principialitāte (17)

    Es taču arī esmu Tarkovska, saprotat? Andrejs bija principiāls mākslā, bet es biju principiāla dzīvē. Un šī muļķīgā principialitāte ļoti traucē dzīvot, it īpaši personiskās attiecībās.

  • 2013. gada 27. jūnijā, plkst. 7:06

    Pēteris Brīniņš: Domāt ar sirdi (5)

    Pirms neilga laika sociālajos tīklos pamanījām aicinājumu nākt palīgā īstenot jaunu projektu – izveidot jauniešu neformālās izglītības un kultūras centru vecās dzirnavās 200 km attālumā no Rīgas.



Kultūras Ministrija
vkkf