Komentārs

By H. Krisp (Own work) [CC-BY-3.0], via Wikimedia Commons

Ivars Ījabs: Pūpēdis

Žurnālistam Latvijā nav vieglas dienas. Jo īpaši tam brālim žurnālistam, kas raksta par iekšpolitiku. Ciktāl pie mums žurnālistika tiek uzlūkota kā skandālu medīšana, nepilnu divu miljonu zemītē iespējas katru nedēļu tikt pie kvalitatīva skandāla ir visai ierobežotas. Ar skandāliem ir kā ar sēnēm. Katrā mežā ik rudeni izaug tikai ierobežots daudzums sēņu, kuras turklāt nolasa agrākie sēņotāji. Mēdz būt īsti sēņu gadi, kad tās nav īsti kur likt un visiem pietiek atliektiem galiem. Bet ir arī gadi bez sēnēm, kad pat pēc veselu dienu ilgas sēņošanas grozā ripinās dažas alksnenes un kāda tārpaina bērzlape. Šādās reizēs ir patiešām ir ļoti žēl to, kuriem ik nedēļu obligātā kārtā ir jāpasniedz sēņu mērce. Tur patiešām ir vajadzīga ļoti virtuoza pavārmāksla: kā uztaisīt sēņu mērci bez sēnēm.

Taču nelaime ar žurnālistisko sēņu trūkumu jau nemaz nav tik liela. Jā, patiešām tādus kaut cik īstus skandālus (kā Jūrmalgeitu vai "Latvenergo" trīs miljonus) pie mums šobrīd atrast ir pagrūti. Taču pie mums ļaudis labprāt tic dažādām sazvērestības teorijām un tādēļ ir gatavi kā īstu sēni pieņemt piepi vai pat pūpēdi. Labs piemērs šeit ir gadsimta sazvērestība pret Valdi Dombrovski, kuru jau pagājušonedēļ atklāja žurnāls "Ir". Jūda, Bruts un Āboltiņa – vēsturisko alūziju vēriens vien liek aizrauties elpai. Lai nu ar ko, bet ar gaumi šeit ir viss kārtībā.

Tā kā arī mūsu rīcībā nav nekā labāka, būtu vērts nedaudz pievērsties jautājumam, ar kādu sēņveidīgo sugu mums šeit ir darīšana. Vispirms – politiskais fons šim "skandālam" ir labi saprotams. Daudziem no mūsu publiskās telpas darboņiem nepatīk jaunizveidotā koalīcija, jo tajā ir pieņemta "sliktā" ZZS un krietni samazināta "labās" Zatlera Reformu partijas ietekme. Tas aicina mūs atgriezties trīs gadu senā pagātnē, pie vecā labā stāsta par oligarhiem valsts izzadzējiem, kuri kopā ar Putina Krieviju ir vainojami visās mūsu dievzemītes nelaimēs. Tad lūk – saskaņā ar šo leģendu "Vienotības" vadība ir pārdevusies oligarhiem un kopā ar saviem ideāliem pārdevusi tīro un taisnprātīgo Valdi Dombrovski. ZZS iekļaušana koalīcijā ir tikai tāds stratēģisks gājiens ar nolūku panākt, lai, Pumpura Kangara vārdiem, "tomēr ļaunam būs joprojām darīt atkal ļaunumu". Netiek pat nopietni diskutēts par tēzēm, ka koalīcija būtu jāpaplašina, jo Nacionālās apvienības pilnīgi atraisījies "Visu Latvijai!" gals kļuva bīstams tā paša progresīvā Dombrovska valdībai ar tās 52 balsīm, vai ka pats Dombrovskis izmantoja ērtu iespēju, lai bez nopietniem riskiem nolēktu no vilciena. Galu galā – neviens no šiem scenārijiem neierakstās ierastajā "krievu un oligarhu sazvērestības" rāmī un tādēļ ir atmetams kā nederīgs.

Ja reiz runājam par sazvērestībām, kāds noteikti varētu pavaicāt par manu motivāciju šeit aizstāvēt "Vienotības" vadību, kura esot aizmuguriski apspriedusi Dombrovska demisiju un uzmetusi savu premjeru. Šās partijas valdē ir vesela virkne man nepatīkamu un manā skatījumā pilnīgi bezatbildīgu cilvēku, kurus es labprāt redzētu ļoti tālu no politikas. Taču interesantais arguments, ka Dombrovska atkāpšanās pamatā ir partijas elitē apspriestais demisijas scenārijs, ir patiešām apbrīnojams sēnes surogāts. Jebkurā sevi cienošā partijā tiek nepārtraukti apsvērti visdažādākie scenāriji, un jebkura partija, kura to nedara, ir lemta bojāejai. Tādēļ tas, ka kāds kaut ko tādu apspriež un pārrunā, noteikti nevarētu kalpot par iemeslu valdības krišanai; jebkurš saprātīgs premjers, ja tas patiešām izmanto šādas konsultācijas kā ieganstu demisijai, patiesībā grib atkāpties citu iemeslu dēļ.

Pārmest žurnālistiem melnbaltu pasaules redzējumu un turēšanos pie savām ideoloģiskajām premisām, protams, ir nevietā. Katrai profesijai ir sava specifika, un katra no tām uzliek savu ietvaru cilvēku pasaules redzējumam – esmu arī pats gatavs parunāt par baļķiem un skabargām. Taču ir reizes, kad gribas tomēr aicināt līdzās savai ideoloģiskajai pārliecībai neatteikties arī no veselā saprāta. Vispirms – Dombrovskis neapšaubāmi būtu bijis "Vienotības" lielākais resurss vēlēšanu cīņā, tādēļ ideja, ka partijas spice tā gribēja viņu atšūt, patiesībā ir pilnīgi pašnāvnieciska – pat tad, ja viņa došanās uz Briseli jau tobrīd bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijā. Otrkārt, mulsina arī attiecīgā žurnāla attieksmes maiņa pret šo Ministru prezidentu. Vēl nesen Dombrovskis bija īstens "valstsvīrs", teju latviešu de Golls vai Čērčils, kurš ar drošu roku ir vadījis Latviju cauri visām pēdējo gadu krīzēm un beigās vēl "uzņēmies atbildību" par Zolitūdi. Taču tagad šis titāns pēkšņi izrādās faktiski gļēvulis, kurš pamet valdību kaut kādu paša partijas aizkulišu intrigu dēļ. Tad kas īsti viņš jums ir?

Un tagad stāsta morāle. Liekas, ka Latvijas žurnālistikai tomēr būtu jāpārtrauc tēlot politisko neitralitāti un jāuzņemas politiska atbildība par savām atklāsmēm – tai skaitā par to, kā konkrētā žurnālistikas sēne vai pūpēdis ietekmēs vēlēšanu iznākumu. Un te nu ir grūti pateikt, kura no Latvijā sastopamajām pieejām ir godīgāka: vai tā, kad mēs lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas par kādu konkrētu oponentu, vai tā, kad lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas patvaļīgi, uz savu privātu vīziju pamata. Otrais variants, protams, inteliģentam cilvēkam varētu likties pieņemamāks – tas, ka netiek visu laiku lamāts kāds konkrēts politiskais spēks, rada šo maģisko neitralitātes ilūziju. Tomēr tas vienlaikus ir arī bezatbildīgāks. Partiju "kabatas avīzes" ir vismaz pa daļai atbildīgas par attiecīgās partijas rezultātiem vēlēšanās – tās riskē vismaz ar finansējumu, ja ne ar ko citu. Otrajām turpretī nav nekādas atbildības par savu reālo politisko iespaidu, tādēļ tām ir pilnīgi brīvas rokas savai sēņošanas jaunradei.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens > autoram  

    2014. gada 3. februārī, plkst. 13:22

    Godātajs! Ja runāt par sēņošanu tieši, tad sēņotāji mežā seņotnēm nogriež dzimumorganus. Tā ir Latvijas žurnālistikas bilde.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2014. gada 10. novembrī, plkst. 3:56

    Pauls Bankovskis: Brīnumpuika (7)

    Fakts, ka seksualitāte un viss iespējamais no tās izrietošais ir tikpat būtiska identitātes daļa kā acu vai matu krāsa, Latvijā pagaidām ir grūti sagremojams.

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 8:09

    Jēkabs Čodars : Viss sāksies no jauna

    Kad Jēkabs izaugs liels, viņš ļoti gribētu strādāt dzīvnieku patversmē, lai varētu rūpēties par suņiem un kaķiem, kurus cilvēki atstājuši uz ielas. Viņš īsti nezina, kāpēc cilvēki tā dara.

  • 2017. gada 18. aprīlī, plkst. 5:45

    Silvija Radzobe: Noras teātris

    Recenzija par Māras Ķimeles izrādi "Nora" pēc Henrika Ibsena lugas "Leļļu nams" Jaunajā Rīgas teātrī

  • 2016. gada 9. novembrī, plkst. 2:49

    Una Feminiskaite: Sievietes vai lelles – prostitūcija sievietes skatījumā (12)

    Kādu cilvēku interesēs prostitūcija pastāv? Vai to veido piedāvājums vai pieprasījums? Es esmu pārliecināta – prostitūcijas eksistenci nodrošina pieprasījums. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma.

  • 2013. gada 10. septembrī, plkst. 7:04

    Milans Dobričičs: Robotu planēta un citi dzejoļi (1)

    Aklais - radīts lai strādātu tumsā bojājumu dēļ izmests gaismā stipriem papēžiem roka trīsreiz pagarināta ar lielu pirkstu galā lai taustītos.

  • 2012. gada 18. novembrī, plkst. 23:11

    Laura Kampenusa: Personīgi (4)

    Redziet, mums ir citas bagātības, tieši tās, kas man patīk daudz vairāk. Mēs neesam izaijāti, mums viss netiek iedots, mēs pat neuzdrošināmies visu pieprasīt. Paštaisītās dāvanas sajūsmina krietni spēcīgāk, un tā es redzu arī savu Latviju.

  • 2016. gada 30. decembrī, plkst. 5:52

    Satori aptauja: Spilgtākie kultūras notikumi 2016. gadā

    Kas, jūsuprāt, bija spilgtākie kultūras notikumi 2016. gadā?

  • 2013. gada 18. septembrī, plkst. 8:09

    Luīze Pastore: Nepareizas uzvedības skola (2)

    Sabiedrība, kas sastāvētu no nepieradināmām Pepijām, būtu milzīga katastrofa – tieši tāpēc šis Astrīdas Lindgrēnes darbs ir aizliegts vai tiek cenzēts vairākās valstīs, kur valda totalitārie režīmi.