Komentārs

By H. Krisp (Own work) [CC-BY-3.0], via Wikimedia Commons

Ivars Ījabs: Pūpēdis

Žurnālistam Latvijā nav vieglas dienas. Jo īpaši tam brālim žurnālistam, kas raksta par iekšpolitiku. Ciktāl pie mums žurnālistika tiek uzlūkota kā skandālu medīšana, nepilnu divu miljonu zemītē iespējas katru nedēļu tikt pie kvalitatīva skandāla ir visai ierobežotas. Ar skandāliem ir kā ar sēnēm. Katrā mežā ik rudeni izaug tikai ierobežots daudzums sēņu, kuras turklāt nolasa agrākie sēņotāji. Mēdz būt īsti sēņu gadi, kad tās nav īsti kur likt un visiem pietiek atliektiem galiem. Bet ir arī gadi bez sēnēm, kad pat pēc veselu dienu ilgas sēņošanas grozā ripinās dažas alksnenes un kāda tārpaina bērzlape. Šādās reizēs ir patiešām ir ļoti žēl to, kuriem ik nedēļu obligātā kārtā ir jāpasniedz sēņu mērce. Tur patiešām ir vajadzīga ļoti virtuoza pavārmāksla: kā uztaisīt sēņu mērci bez sēnēm.

Taču nelaime ar žurnālistisko sēņu trūkumu jau nemaz nav tik liela. Jā, patiešām tādus kaut cik īstus skandālus (kā Jūrmalgeitu vai "Latvenergo" trīs miljonus) pie mums šobrīd atrast ir pagrūti. Taču pie mums ļaudis labprāt tic dažādām sazvērestības teorijām un tādēļ ir gatavi kā īstu sēni pieņemt piepi vai pat pūpēdi. Labs piemērs šeit ir gadsimta sazvērestība pret Valdi Dombrovski, kuru jau pagājušonedēļ atklāja žurnāls "Ir". Jūda, Bruts un Āboltiņa – vēsturisko alūziju vēriens vien liek aizrauties elpai. Lai nu ar ko, bet ar gaumi šeit ir viss kārtībā.

Tā kā arī mūsu rīcībā nav nekā labāka, būtu vērts nedaudz pievērsties jautājumam, ar kādu sēņveidīgo sugu mums šeit ir darīšana. Vispirms – politiskais fons šim "skandālam" ir labi saprotams. Daudziem no mūsu publiskās telpas darboņiem nepatīk jaunizveidotā koalīcija, jo tajā ir pieņemta "sliktā" ZZS un krietni samazināta "labās" Zatlera Reformu partijas ietekme. Tas aicina mūs atgriezties trīs gadu senā pagātnē, pie vecā labā stāsta par oligarhiem valsts izzadzējiem, kuri kopā ar Putina Krieviju ir vainojami visās mūsu dievzemītes nelaimēs. Tad lūk – saskaņā ar šo leģendu "Vienotības" vadība ir pārdevusies oligarhiem un kopā ar saviem ideāliem pārdevusi tīro un taisnprātīgo Valdi Dombrovski. ZZS iekļaušana koalīcijā ir tikai tāds stratēģisks gājiens ar nolūku panākt, lai, Pumpura Kangara vārdiem, "tomēr ļaunam būs joprojām darīt atkal ļaunumu". Netiek pat nopietni diskutēts par tēzēm, ka koalīcija būtu jāpaplašina, jo Nacionālās apvienības pilnīgi atraisījies "Visu Latvijai!" gals kļuva bīstams tā paša progresīvā Dombrovska valdībai ar tās 52 balsīm, vai ka pats Dombrovskis izmantoja ērtu iespēju, lai bez nopietniem riskiem nolēktu no vilciena. Galu galā – neviens no šiem scenārijiem neierakstās ierastajā "krievu un oligarhu sazvērestības" rāmī un tādēļ ir atmetams kā nederīgs.

Ja reiz runājam par sazvērestībām, kāds noteikti varētu pavaicāt par manu motivāciju šeit aizstāvēt "Vienotības" vadību, kura esot aizmuguriski apspriedusi Dombrovska demisiju un uzmetusi savu premjeru. Šās partijas valdē ir vesela virkne man nepatīkamu un manā skatījumā pilnīgi bezatbildīgu cilvēku, kurus es labprāt redzētu ļoti tālu no politikas. Taču interesantais arguments, ka Dombrovska atkāpšanās pamatā ir partijas elitē apspriestais demisijas scenārijs, ir patiešām apbrīnojams sēnes surogāts. Jebkurā sevi cienošā partijā tiek nepārtraukti apsvērti visdažādākie scenāriji, un jebkura partija, kura to nedara, ir lemta bojāejai. Tādēļ tas, ka kāds kaut ko tādu apspriež un pārrunā, noteikti nevarētu kalpot par iemeslu valdības krišanai; jebkurš saprātīgs premjers, ja tas patiešām izmanto šādas konsultācijas kā ieganstu demisijai, patiesībā grib atkāpties citu iemeslu dēļ.

Pārmest žurnālistiem melnbaltu pasaules redzējumu un turēšanos pie savām ideoloģiskajām premisām, protams, ir nevietā. Katrai profesijai ir sava specifika, un katra no tām uzliek savu ietvaru cilvēku pasaules redzējumam – esmu arī pats gatavs parunāt par baļķiem un skabargām. Taču ir reizes, kad gribas tomēr aicināt līdzās savai ideoloģiskajai pārliecībai neatteikties arī no veselā saprāta. Vispirms – Dombrovskis neapšaubāmi būtu bijis "Vienotības" lielākais resurss vēlēšanu cīņā, tādēļ ideja, ka partijas spice tā gribēja viņu atšūt, patiesībā ir pilnīgi pašnāvnieciska – pat tad, ja viņa došanās uz Briseli jau tobrīd bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijā. Otrkārt, mulsina arī attiecīgā žurnāla attieksmes maiņa pret šo Ministru prezidentu. Vēl nesen Dombrovskis bija īstens "valstsvīrs", teju latviešu de Golls vai Čērčils, kurš ar drošu roku ir vadījis Latviju cauri visām pēdējo gadu krīzēm un beigās vēl "uzņēmies atbildību" par Zolitūdi. Taču tagad šis titāns pēkšņi izrādās faktiski gļēvulis, kurš pamet valdību kaut kādu paša partijas aizkulišu intrigu dēļ. Tad kas īsti viņš jums ir?

Un tagad stāsta morāle. Liekas, ka Latvijas žurnālistikai tomēr būtu jāpārtrauc tēlot politisko neitralitāti un jāuzņemas politiska atbildība par savām atklāsmēm – tai skaitā par to, kā konkrētā žurnālistikas sēne vai pūpēdis ietekmēs vēlēšanu iznākumu. Un te nu ir grūti pateikt, kura no Latvijā sastopamajām pieejām ir godīgāka: vai tā, kad mēs lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas par kādu konkrētu oponentu, vai tā, kad lamājamies un vērpjam sazvērestības teorijas patvaļīgi, uz savu privātu vīziju pamata. Otrais variants, protams, inteliģentam cilvēkam varētu likties pieņemamāks – tas, ka netiek visu laiku lamāts kāds konkrēts politiskais spēks, rada šo maģisko neitralitātes ilūziju. Tomēr tas vienlaikus ir arī bezatbildīgāks. Partiju "kabatas avīzes" ir vismaz pa daļai atbildīgas par attiecīgās partijas rezultātiem vēlēšanās – tās riskē vismaz ar finansējumu, ja ne ar ko citu. Otrajām turpretī nav nekādas atbildības par savu reālo politisko iespaidu, tādēļ tām ir pilnīgi brīvas rokas savai sēņošanas jaunradei.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens > autoram  

    2014. gada 3. februārī, plkst. 13:22

    Godātajs! Ja runāt par sēņošanu tieši, tad sēņotāji mežā seņotnēm nogriež dzimumorganus. Tā ir Latvijas žurnālistikas bilde.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2016. gada 8. novembrī, plkst. 4:24

    Pauls Bankovskis: Plakanās pasaules biedrība

    Arto Tunčbojadžans neilgi pirms uzstāšanas sacīja, ka nemēdzot dziedāt kādā noteiktā valodā un ikreiz savus priekšnesumus pieskaņojot konkrētajai valstij un pilsētai. Rīgā Arto īpaši iepatikās latviešu valodas frāze "kā ir, tā ir".

  • 2013. gada 28. augustā, plkst. 7:08

    Ingri Fiksdāla: Medijs nav tik būtisks

    Būtisks šīs performances aspekts ir sociālā situācija, kurā nonāk skatītāji. Tā ir citādāka, nekā ejot uz teātri. Tevi savāc grupā, kas kopā iet gājienā pa mežu, visi sēž aplī... Un pēc performances mums ir ballīte ar šņabi un uzkodām.

  • 2015. gada 8. aprīlī, plkst. 6:04

    Armands Znotiņš: Maratons ar Šopēnu un Bahu

    Neilgi pirms Lieldienu koncertiem ar neiztrūkstošajām mesām, oratorijām un pasijām Latvijas mūziķi nolēmuši ar vērienu atgādināt par divu ievērojamu komponistu pastāvīgo vietu atskaņotājmākslinieku repertuārā.

  • 2015. gada 9. februārī, plkst. 6:02

    Pauls Bankovskis: Nogalināt arābu (3)

    Nu jau kādu laiku par vēlamāko sabiedrības iekārtojumu tiek uzskatīta demokrātija (ar to saprotot ne vien valstu politisko iekārtu, bet pat elementāru lēmumu pieņemšanu uzņēmumu sapulcēs un visur kur citur.

  • 2013. gada 16. aprīlī, plkst. 7:14

    Linora Goraļika: Found life (3)

    Šonedēļ Rīgā lasījumu cikla "Dzejas sūtņi" ietvaros viesojas krievu dzejniece Linora Goraļika. Viņa ir māksliniece, prozaiķe, esejiste, komiksu autore, dzejnieku biogrāfe, dramaturģe, pasaku autore, taču pāri visam tomēr dzejniece.

  • 2015. gada 6. novembrī, plkst. 5:49

    Vilis Lācītis: Rozīte (3)

    Īstam darbarūķim brīvdienām ir divi varianti. Pirmais ir tad, kad darba nav. Otrs variants gadās tad, kad sēdi objektā, uz sitiena padarāmais viss izdarīts un tu tupa gaidi, kad atvedīs materiālus.

  • 2012. gada 4. decembrī, plkst. 8:12

    Rihards Bargais: Es biju dusmīgs un nelaimīgs (25)

    Es jutos izrauts ārā – no Rīgas, no draugiem un vispār, no aprites. Es biju dusmīgs un nelaimīgs. Man gribējās būt ar viņiem visiem kopā un es apsēdos un sāku blociņā rakstīt tādus stāstiņus. Par tuvākajiem draugiem.

  • 2014. gada 16. decembrī, plkst. 8:00

    Inga Žolude: Mēs par tētiem!

    Atkal un atkal dzirdu stāstus par to, cik drausmīgi ir, kad sieviete stumj ratiņus un smēķē, bet, ja vīrietis stumj ratiņus un smēķē, tad tas tik ļoti neuztrauc.



Kultūras Ministrija
vkkf