Pēteris Draguns: Dzejoļi no krājuma "Inde" (6)
2003. gada 2. novembrī, plkst. 0:00
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
2003
***
Man neiziet no kāpņu telpas laukā,
ne roku pacelt, kāju solī spert.
Kad jēzuliņš ar vara ratiem braukā,
vairs baltais runcis neiet peles ķert.
Vairs baltās peles neietrīso rokas
tam klaidonim, kas pažobelē nīkst.
Tur aiziet atmiņa un dzīves saldās mokas,
tur roze salu gaidīdama tvīkst.
Tad piestāj mākonis pie kailā zara
un, zelta krāsu atvizmojis, tumst.
Tu, mākoni, kam visu redzēt vara.
Bez zilā debesjuma sirds man skumst.
Jel skaties mana dzīve iet uz leju!
es ceļu cepuri un smaidot pakniksēju.
***
Kreisajā krastā kapeņu sliekšņi
un meitene burve ar plakstiem kā izkaptīm jukušu burtliču rokās.
Es varu piedzimt visur. viņa saka,
Vai zini kā zied vīgriezes
kreisajā krastā,
kad rītos saules vietā uzplaiksnī zibens?
(meitene burve krīt kaulu palagos zīmētā akā)
***
Metāla putni, juzdami maitu, priecīgi sastājas baros.
Skatienu ieurbju sienā kas notiek, nav mana daļa.
Pa grīdas spraugu tirgoju ieročus, mazgājos rentgena staros,
mīlu šo pasauli kluss kā bez piedevām atstāta gaļa.
Naktī, kad pieveras modrās acis, zemi sedz zvaigžņu jums zeltīts,
kā mēness apgaitā izeju, izsitu kaimiņiem logus.
Diena kad velk plata griezuma svārkus, kliedzu: Karš nav bijis veltīgs!
Pie lampas virtuvē karājos, acu vietā man pogas
***
Mirkļa saspēlē liek spieķi gaišredzīgais.
Ielu pārejot, viņš zvaigžņu ceļus staigā,
pieturoties prāta apskaidrotās stīgās.
Iela mutuļo kā gaisi kara gados.
Baltais spieķis debesis plēš nepaguris:
Lūdzu atbildiet, kurp eju, kāpēc rados?
Pretī atsmaida tam rīta zvaigzne maigā,
baltā kravas mašīna un svētais Juris.
Op. 76
I
Dziesma nesākas ne ar spiedzienu,
ne klusu krekšķi pārpildītā zālē.
Tā sākas diriģenta augšup paceltā zizlī.
O, priekšspēle! sārtvaidzes
vēdekļus plandina
(dzeltenās sienās ar steidzīgu roku
kāds rakstījis gaidīšu tevi pussešos),
jo drīz pietrūks gaisa
(sienas ir dzeltenas),
diriģents velk savādus krustus
(steidzīgu roku),
vīri snaiksta melno tauriņu kaklus
tas ir Haidns vai Šnitke?
vai nav vienalga?
II
Bāli zilganā spietā vārds meklē miesu
bez vārda.
Mēle tirpst noģiedot savu tiesu.
(vai dzīve nav briestoša augļa sapnis?)
Iepūt manī savu dvašu, spēlē!
Pirksti slīd sviedru
palagos melnos.
Plūstošās smiltīs.
Vadi mani aklais, vadi mani!
Izplūst no pagultes mirdzoša lava.
Šaujamais pielādēts.
(vai sievietes, bērni un sirmgalvji jau izvesti pastaigā?)
Kliedziena pārcirsta
telpa kļūst sekla un liesa.
tagad ir jāsteidzas.
mani sauc Slava
(nekļūst miesa)
III
Pusnaktī paceļas tilti,
kropls pusaudzis ūdenī kapeiku met,
cerot atgriezties
alojas.
Gulbis ir vecs
vai varbūt jau nosists,
šeit dūņās un gļotās viņš tumšajās notecēs
skalojas.
IV
Haloperidols 20 mg
Balti zied ābeļu kociņi,
bez skaņas slīd vijoļu lociņi
pret nolikto laiku.
Sviedri nomazgā sienas.
Laimīgā zeme ir šeit,
te ir dievs kas ik
nāk pārbaudīt pulsu un aprunāties.
Zinu vienu kādudien tieši pussešos
lejup nāks debess dzidra un valga.
Prasu eņģelim mirdzoši baltam:
cik pulkstens?
vai nav vienalga?
Rīta dziesma Kali
I
Kaut kur starp rikšām, govīm un hašiša smēķētājiem,
starp sandalkoka vīraka smaržu un rievotiem pirkstiem,
kaut kur starp sirdi un galvu klejojošs nervs
ass un salkans kā gaiss lopkautuvē.
Kaut kur starp ubagiem, atlūzām, kremēšanas vietām,
starp mēsliem, zeltu, tirgoņiem, mūkiem,
mošeju kupoliem, tējnīcām, graustiem
mana Māte.
Ceļu pārskrien izbiedēts teļš.
Pasaules krūtī iezīžas maigums.
Mana Māte izsmēķus lasa...
Kali, zem sirds man caurspīdīgs aklums!
Kali, šo dziesmu tev dziedu!
II
Kaut kur starp nomodu, miegu un saslauku drupačām
ir tāda dīvaina jutoņa pakrūtē, tāda vieta «bez mājām»,
tāds nolemts un paredzams gausums
noliekties zemu un gaidīt.
Tāda bezgrēcīga svelme, tādas bezizmisuma ilgas.
Bet tā nav apskaidrība, kas lejup līst pār sažuvušo skaustu
tā pirmā asins, lauzusies no gultnes
un nerec dziļi, dziļi sievišķajās sienās.
III
Karstums. Slāpes. Dzert.
Pilsēta. Putekļi. Mīzali. Sviedri.
Vecs ubags atceras
māte, viegli smaidot, noglāsta plecu
pirms nocirst roku.
IV
Augšup atvāzts klēpis, mati saknes klintī
tāda tu esi, mana melnā, auglīgā!
Miljoniem smejošu, raudošu seju
tāda tu esi, mana melnā, auglīgā!
Tu visu radi, aprij un radi no jauna
tāda tu esi, mana melnā, auglīgā!
Mazs, mirdzošs putns aiz loga dzied dziesmu,
tāda tu esi, mana melnā, auglīgā!
V
Deg mati, čūlas veido vissmalkākos tīklus.
Vai dzirdi balsis Kam neej? Kam paliec šaipus?
Atraitnes karstie krūtsgali smeldz, izlaužot vīnu.
(Došu tev līdzi nogrieztos nagus,
sāli, ko salkumu remdēt!)
Lai spožās odzes kāju sprādzes spēlē! Blīvi plauksta plaukstā
pēdējā deja. Pēda pret pēdu. Mute mutē verdošā auglī.
(Došu tev līdzi kumeļa mēli,
ceļu ko atpakaļ taujāt!)
Tos pelnus neapskaut un kaulus neņemt gultā,
vien dūmu smaržā noturēties. Nenoturēties. Dejo, Kali!
(Došu tev līdzi dzeloņu krelles,
pirkstus ko lūgšanās sadurt!)
Dejo, Kali, briesmīgā!
Tas Kungs ir miris!
Deg mati. Nenoturēties. Krūtsgali smeldz.
(ar āža galvu aiziet sēru karognesējs)
VI
Liesmojošs krūms, šī stunda plaisā.
Māt, cik ļoti tavs dēls ir trīcoša ubaga plauksta.
Vai manos dārzos žurkas vien ligzdo,
vai māla tērces noskalo zeltu?
Auksti sviedri šī zeme, miroņa pēdējais gārdziens.
Sāļi rūgtena garša. Auksti dubļi šī zeme.
Kā piesaukt nepiesaucot,
pielūgt nelokoties?
Kā kalna sniegu sniega svaigumu,
auksto lietu skābumu,
dievietes kodollādiņu dzemdi pieklusēt pilnu?
Bet izverd dzīvība, izverd krāsas
Mūžīgi sievišķais trīs līnijas dubļos.
Mūžīgi sievišķais kur matus man mazgāt?
kliedzu sarkaniem zobiem.
Tas baltais un svešais, silti melnais un tuvais,
tas sodrējiem klātais.
Kā pletnes cirtienā smadzenes iesmeldz,
sniegoto virsotņu saules atspulgu paisums
Aizskalo atbildību, naivumu, maldus un prātu.
Atgriezies, Māt! Tavs dēls klīst krūmos ar sāli, smiltīm un slotu.
Atgriezies, Māt! Tavu dēlu trīs jaunavas nosit.
VII
O, māte, māte!
O, kritalu dieve!
O, caurstrāvojošais stingums!
O, sajēgu pārdzērusī!
O, asiņu pierietējušie redzokļi!
O, vājprāta niknums!
O, zīdainā uzticība!
O, čūlām klātā!
O, sniegs ap trausliem kauliem!
O, nenoteiksme!
O, mēnessejainā!
O, redze divkārši asā!
O, sirds strutas!
O, auksti drebuļi, krampji!
O, tumsa ar izsistiem zobiem!
O, nē, nē dzēriens, dzēriens!
O, matērijas orgasms!
O, sarkani karogi!
O, kristāla pogas!
O, zalkši pamalē zaļi!
O, zobu sāpes!
O, nervi čupā!
O, miers, miers!
Om šrīng hrīng krīng klīng eing!
VIII
Uzkāpis kokā,
vicinot rokas,
Pēteris Draguns
dzied rīta dziesmu.
1996 2002
Hērakana Rādžgara Rīga
