Komentārs

Ivars Ījabs: Vienā caurā maisā

Acīmredzot nolūkā uzturēt auditorijas ticību paliekošām vērtībām vēl pirms Jaunā gada mūsu publiskajā dienaskārtībā no jauna atgriezās jautājums par t.s. "čekas maisiem" – proti, par to LPSR VDK Rīgā pamesto aģentu kartotēku, kura joprojām nav pieejama publikai. Izskatās, ka pēc nacionālās drošības padomes aicinājuma tos noslepenos vēl uz trīsdesmit vai pat piecdesmit gadiem. Ir grūti iedomāties kādu citu tēmu, kas atstātu tik psihotisku iespaidu uz to daļu Latvijas sabiedrības, kas šodien prasa atvērt šos maisus, lai tur vai kas. Šeit ir izveidojušās dīvainas alianses, kurām šos maisus gribas šodien atvērt – teiksim, Jānis Dombrava šeit ir vienisprātis ar Nilu Saksu. Citiem, kā Edvīnam Šņorem un Ritvaram Jansonam, turpretī šķiet pienācis laiks izpētīt visu par kolaborāciju Padomju Latvijā un salikt visu pa plauktiņiem – kurš ko darīja, kurš represēja disidentus, un tamlīdzīgi[1]. Galu galā, Latvijā nav notikusi lustrācija un nekas tamlīdzīgs, un 4. maija republika vispār neesot īsti pareiza, jo daļa veco komunistu, komjauniešu un čekistu ir palikuši pie amatiem vai vismaz turības. Īsi sakot, vajadzētu atrast un iztīrīt. Galu galā, partijas cekas arhīvs, atšķirībā no VDK arhīva, ir pieejams pilnībā, un to drīkst lietot ne tikai Nikolajs Kabanovs, bet arī visi citi.

Atzīšos, man nav stingra viedokļa par pašiem "čekas maisiem" un to atvēršanu. Taču drīzāk sliecos uz negatīvu atbildi – nenoliedzot pozitīvos aspektus. Pirmkārt, tā ir tikai daļēja kartotēka, kuras publicēšanas gadījumā lielākā daļa čekas ziņotāju patiesībā tiks sveikā cauri, jo kartotēkas lauvas tiesa ir aizvesta prom. Vai tiešām gribat atbrīvot šos cilvēkus no atbildības? Otrkārt, arī esošo datu ticamība ir visai apšaubāma. To nesaku es, to ir teikusi Latvijas tiesa tajā pašā "čekas piecīšu" lietā un citkārt.

No otras puses, tautai tomēr vajadzētu zināt savus varoņus, kuri vēl atmodas laikā rakstīja kļauzas un mācīja citus būt piesardzīgiem – lai pēc tam ātri kļūtu par kaislīgiem jaunās varas atbalstītājiem. Runa par kādu atriebību vai tīrīšanām, bet par cilvēku atbildību par saviem darbiem. Citādi pārlieku viegli daudziem nācās nomainīt sarkano zvaigzni ar auseklīti. Ja ne vairāk, tas varētu dažam labam likt aizdomāties par padomju režīma patieso dabu. Kā tad tas īsti nācās, ka virkne šodienas patriotu, kas visu padomju okupācijas laiku esot lolojuši sirdī sapni par brīvu Latviju un tā vien sapņojuši par dziesmoto revolūciju, nez kādēļ masveidā sastājās PSKP un komjaunatnē, ziņoja stūra mājai un producēja idejiski pareizus tekstus? Tur Šņorem tiešām taisnība: daudzviet Centrāleiropā par šodienas elites attiecībām ar komunistisko režīmu ir ticis domāts daudz rūpīgāk.

Taču cita lieta ir čekas maisu atvēršanas šodienas politiskā nozīme. Tas, ka kādam (īpaši cilvēkiem zem 40, kuriem ir mazas iespējas būt šajos maisos) tā gribas tos publicēt pirms vēlēšanām, ir pašsaprotami. Šeit mums ir darīšana ar tipiskām vienrindas smadzenēm, kuras nespēj izdomāt divus gājienus uz priekšu un diemžēl ir bieži sastopamas arī mūsu politiskajās aprindās. Skaidrs, ka jebkuras citas publiskas figūras kaut vai hipotētiska saistība ar čeku ir medusmaize jebkuram oponentam, kurš grib nosodīt "4. maija režīmu" kā nepietiekoši nacionālu un kripto-komunistisku. Taču, ja šī tēma tiešām tiks publiski izvērsta un sāksies reālas raganu medības, cietēji būs tieši tie nacionālie spēki, kuri tik ļoti vēlas būt pie varas nacionālā valstiskuma vārdā. Ja jau runājām par "pārejas taisnīgumu" Centrāleiropā, varbūt ir vērts atcerēties, pie kādām sekām tur noveda komunistu medību padarīšana par galveno politikas jautājumu, teiksim, Polijā. Kad Lehs Kačiņskis vēl pirms sava bēdīgi slavenā lustrācijas likuma apsūdzēja Valensu (!), ka pēdējais, lūk, esot bijis komunistu pakalpiņš, tas bija tikai pats absurdākais un bezjēdzīgākais kašķis no daudziem, daudziem citiem. Tautai patīk sazvērestības teorijas, un tēzei, ka arī šodienas Latvijas problēmas rodas no "neiztīrītiem" čekistiem un komunistiem, noteikti būtu sava piekrišana. Taču šīs teorijas beigās sāpīgi sitīs pa pilnīgi visiem – arī tiem, kuri vēlas šādā veidā mobilizēt vēlētājus. Vieta, kur šobrīd atrodas Kačiņsku partija "Tiesības un taisnīgums", arī var šo to pastāstīt par komunistu ķērāju karjerām. Ja gribat pamatīgu šķelšanos un emocionālu eksaltāciju, tad noteikti uz priekšu ar šādām idejām. Ja gribat konsolidāciju un kaut cik konstruktīvu darbu, labāk paraudiet spilvenā un aizmirstiet par tām.

Nenoliegsim gan šādu akciju audzinošo efektu. Cilvēkiem ir tiesības un pat pienākums dzīves laikā mainīt savus uzskatus – tas, kurš to nedara, ir fanātiķis vai stulbenis. Tādēļ tas nav nekas neiedomājams, ka cilvēks ar nevainojamu agrāko karjeru PSKP pēc labākās sirdsapziņas nobalso par 4. maija deklarāciju vai 21. augusta konstitucionālo likumu. Īsti disidenti jebkurā totalitārā režīmā ir visai marginālas parādības, kuri kļūst par plašas publikas mīluļiem tikai pēc režīma krišanas – to cita starpā atzina arī Vāclavs Havels. Taču konjunktūras vārdā liekuļot un noliegt savu uzskatu maiņu gan ir negodīgi. Tas dod pamatu aizdomām, ka virkne ļaužu mūsdienu Latvijā ir pieņēmusi latviešu demokrātisko nacionālismu tieši tāpat, kā tolaik pieņēma marksismu-ļeņinismu, proti, ar čurikiem kabatā, līdz nākamajam pavērsienam. Tajā ziņā mūsu "4. maija noliedzēju" aktīvistiem diemžēl ir taisnība, jo šādi ļaudis patiesi var šķist aizdomīgi – nevis ar to, ka maina uzskatus, bet gan ar to, ka noliedz uzskatu maiņu.

Skaidrs, ka, ņemot vērā pašreizējo politisko konjunktūru, visus šos plānus noraks – gan čekas maisu atvēršanu, gan Jansona un Šņores lustrāciju. Abi šie soļi iezīmētu jaunu frontes līniju Latvijas politikā, kurā abās pusēs būtu tikai t.s. latviskie spēki. "Saskaņas" elektorātam šādi jautājumi ir bijuši nebijuši, un to pierunāt uz čekistu un komunistu medībām ir faktiski neiespējami. Tātad: uz svaru kausiem šeit vienā pusē ir likta patriotiska pazīmēšanās un eksaltēts patoss, otrā – tālāka politikas fragmentācija, nespēja strādāt un vēl zemāka varas leģitimitāte. Kas kuram tuvāks, to lai izlemj katrs pats. 

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Ari  

    2014. gada 26. oktobrī, plkst. 11:11

    Ar patiesību un uzskatu maiņu vienmēr ir bijis ķimerīgi. Atcerēsimies kaut vai stāstus par ģeocentrisko un heliocentrksko sistēmām un to atbalstošo zinātnieku uzskatu maiņu un likteņiem. Atmal un atkal gribas piekrist slavenajam jautàjumam: "Kas ir patiesība?" Ko drīkst darīt "patiesības" vārdā?

  • gunita > to kardo  

    2014. gada 21. janvārī, plkst. 15:47

    70-to gadu sākumā no LU izslēdza 2 manus klases biedrus, bez tiesībām iestāties citās PSRS augstskolās, un tādu gadījumu bija pietiekoši daudz, cik ielika Aleksandra augstumos un sašpricēja, cik bija spiesti strādāt par kurinātājiem etc; bija arī tādi kā M.Z., kas aiz muguras ņirgājās par šo iekārtu, bet izmantoja, tāpat Panteļejevs, toreizējais komjaunatnes vadītājs. no tiem meliem ir jāattīras, tādi cilvēki nevienam netic, tāpēc katrās vēlēšanās nāk ar savu komandu, ignorējot citu iesāktos darbus; to mēs redzam šodien

  • kardo  

    2014. gada 20. janvārī, plkst. 19:47

    Oi,es tikai tagad,izlasot šo rakstu,atcerējos ka biju komjaunietis...nu ne jau tāds aktīvā tipa ar ūsiņām,bet parastais.Tagad atceroties,man šie 80tie nemaz neliekas kaut kas šausmīgs,drīzak kaut kas naivs un muļķīgs.

  • kuģis  

    2014. gada 20. janvārī, plkst. 17:10

    + vai tad tiesiskums gadījumā nebija viens no pilsoniskās sabiedrības stūrakmeņiem?

  • dukurs  

    2014. gada 20. janvārī, plkst. 15:05

    varētu padomāt-ka runājot par kolabracionismu obligāti jārunā par čekas maisiem...

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2015. gada 20. aprīlī, plkst. 6:04

    Ivars Ījabs: Nelaime un tās dubultnieki (11)

    Saeimas deputātus, kas ālējas dzērumā, vilto ienākumu deklarācijas vai nodarbojas ar parlamenta sēžu sabotāžu, nav amatā iecēlis neviens oligarhs, ļaunprātīgs shēmotājs vai Kremlis.

  • 2015. gada 8. aprīlī, plkst. 6:04

    LaLiGaBa: Labākais prozas darbs 2014 (2)

    Piedāvājam jums sarunas ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Kategorijā "Labākais prozas darbs" nominēti Pauls Bankovskis, Osvalds Zebris, Inga Ābele un Arno Jundze.

  • 2015. gada 2. jūlijā, plkst. 6:07

    Inta Balode: Ķermeņa kautrīgi koķetā seja

    Ķermeņa sejas izteiksme ir visai kautrīga, šaubu pilna, introverta, ar mazliet piemiegtām acīm, kā gūstot klusu baudu, un brīžiem arī koķeti rotaļīga.

  • 2014. gada 30. oktobrī, plkst. 6:10

    Ilze Fedosejeva: Herberts Cukurs. Rūgtais Cukurs (13)

    Runājot par to, kas mākslā atļauts, der atcerēties, ka mākslinieks ir tiesīgs brīvi izvēlēties ne tikai mākslas darba saturu, bet arī formu. Un tas nozīmē, ka mākslā vēsturiskie personāži var pieņemt visdažādāko veidolu.

  • 2015. gada 13. februārī, plkst. 6:02

    Latviešu dzejnieki: Par mīlestību (4)

    Kā sapnī viss tas toreiz bija: tavs zelta matu maigais vilns pār mani liegās trīsās lija nakts reibuma un kvēles pilns. Bet tavu acu dzidrā dzīlē kā apburts raudzīdamies tad es nojaudu – tu mani mīlē tik brīnišķi, kā vēl nekad.

  • 2014. gada 13. maijā, plkst. 23:05

    AK&SM: Mēles melš III (4)

    Raups divatā ar garu vairs ne mirkli nevarēja mājās nosēdēt, tāpēc gāja ārā un sāka visus mācīt. "Beidz izskatīties tik skumjš," Edvīns pamācošā tonī teica Artim Ostupam. "Bet tu – tik priecīgs!" viņš pagriezās pret Kārli Vērdiņu.

  • 2017. gada 1. februārī, plkst. 7:03

    Toms Ķencis: Sieviete un reklāma starp pasaules kariem

    Lekcija, kas nolasīta izstādē "Reklāmas slepenā dzīve" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

  • 2015. gada 11. novembrī, plkst. 0:08

    Luīze Pastore: Svešinieka atnākšana

    Sekojot putekļu smaržai un Pelēkā Vīra saucienam "Čau!", Teo kopā ar savu pārinieci Pogu un viņas resno takšeli Komatu dodas Rīgas ielās, lai noskaidrotu, vai māksla tiešām spēj izkāpt no apputējušu gleznu rāmjiem un pastaigāties mūsdienu Rīgas ielās.



Kultūras Ministrija
vkkf