Komentārs

Ivars Ījabs: Vienā caurā maisā

Acīmredzot nolūkā uzturēt auditorijas ticību paliekošām vērtībām vēl pirms Jaunā gada mūsu publiskajā dienaskārtībā no jauna atgriezās jautājums par t.s. "čekas maisiem" – proti, par to LPSR VDK Rīgā pamesto aģentu kartotēku, kura joprojām nav pieejama publikai. Izskatās, ka pēc nacionālās drošības padomes aicinājuma tos noslepenos vēl uz trīsdesmit vai pat piecdesmit gadiem. Ir grūti iedomāties kādu citu tēmu, kas atstātu tik psihotisku iespaidu uz to daļu Latvijas sabiedrības, kas šodien prasa atvērt šos maisus, lai tur vai kas. Šeit ir izveidojušās dīvainas alianses, kurām šos maisus gribas šodien atvērt – teiksim, Jānis Dombrava šeit ir vienisprātis ar Nilu Saksu. Citiem, kā Edvīnam Šņorem un Ritvaram Jansonam, turpretī šķiet pienācis laiks izpētīt visu par kolaborāciju Padomju Latvijā un salikt visu pa plauktiņiem – kurš ko darīja, kurš represēja disidentus, un tamlīdzīgi[1]. Galu galā, Latvijā nav notikusi lustrācija un nekas tamlīdzīgs, un 4. maija republika vispār neesot īsti pareiza, jo daļa veco komunistu, komjauniešu un čekistu ir palikuši pie amatiem vai vismaz turības. Īsi sakot, vajadzētu atrast un iztīrīt. Galu galā, partijas cekas arhīvs, atšķirībā no VDK arhīva, ir pieejams pilnībā, un to drīkst lietot ne tikai Nikolajs Kabanovs, bet arī visi citi.

Atzīšos, man nav stingra viedokļa par pašiem "čekas maisiem" un to atvēršanu. Taču drīzāk sliecos uz negatīvu atbildi – nenoliedzot pozitīvos aspektus. Pirmkārt, tā ir tikai daļēja kartotēka, kuras publicēšanas gadījumā lielākā daļa čekas ziņotāju patiesībā tiks sveikā cauri, jo kartotēkas lauvas tiesa ir aizvesta prom. Vai tiešām gribat atbrīvot šos cilvēkus no atbildības? Otrkārt, arī esošo datu ticamība ir visai apšaubāma. To nesaku es, to ir teikusi Latvijas tiesa tajā pašā "čekas piecīšu" lietā un citkārt.

No otras puses, tautai tomēr vajadzētu zināt savus varoņus, kuri vēl atmodas laikā rakstīja kļauzas un mācīja citus būt piesardzīgiem – lai pēc tam ātri kļūtu par kaislīgiem jaunās varas atbalstītājiem. Runa par kādu atriebību vai tīrīšanām, bet par cilvēku atbildību par saviem darbiem. Citādi pārlieku viegli daudziem nācās nomainīt sarkano zvaigzni ar auseklīti. Ja ne vairāk, tas varētu dažam labam likt aizdomāties par padomju režīma patieso dabu. Kā tad tas īsti nācās, ka virkne šodienas patriotu, kas visu padomju okupācijas laiku esot lolojuši sirdī sapni par brīvu Latviju un tā vien sapņojuši par dziesmoto revolūciju, nez kādēļ masveidā sastājās PSKP un komjaunatnē, ziņoja stūra mājai un producēja idejiski pareizus tekstus? Tur Šņorem tiešām taisnība: daudzviet Centrāleiropā par šodienas elites attiecībām ar komunistisko režīmu ir ticis domāts daudz rūpīgāk.

Taču cita lieta ir čekas maisu atvēršanas šodienas politiskā nozīme. Tas, ka kādam (īpaši cilvēkiem zem 40, kuriem ir mazas iespējas būt šajos maisos) tā gribas tos publicēt pirms vēlēšanām, ir pašsaprotami. Šeit mums ir darīšana ar tipiskām vienrindas smadzenēm, kuras nespēj izdomāt divus gājienus uz priekšu un diemžēl ir bieži sastopamas arī mūsu politiskajās aprindās. Skaidrs, ka jebkuras citas publiskas figūras kaut vai hipotētiska saistība ar čeku ir medusmaize jebkuram oponentam, kurš grib nosodīt "4. maija režīmu" kā nepietiekoši nacionālu un kripto-komunistisku. Taču, ja šī tēma tiešām tiks publiski izvērsta un sāksies reālas raganu medības, cietēji būs tieši tie nacionālie spēki, kuri tik ļoti vēlas būt pie varas nacionālā valstiskuma vārdā. Ja jau runājām par "pārejas taisnīgumu" Centrāleiropā, varbūt ir vērts atcerēties, pie kādām sekām tur noveda komunistu medību padarīšana par galveno politikas jautājumu, teiksim, Polijā. Kad Lehs Kačiņskis vēl pirms sava bēdīgi slavenā lustrācijas likuma apsūdzēja Valensu (!), ka pēdējais, lūk, esot bijis komunistu pakalpiņš, tas bija tikai pats absurdākais un bezjēdzīgākais kašķis no daudziem, daudziem citiem. Tautai patīk sazvērestības teorijas, un tēzei, ka arī šodienas Latvijas problēmas rodas no "neiztīrītiem" čekistiem un komunistiem, noteikti būtu sava piekrišana. Taču šīs teorijas beigās sāpīgi sitīs pa pilnīgi visiem – arī tiem, kuri vēlas šādā veidā mobilizēt vēlētājus. Vieta, kur šobrīd atrodas Kačiņsku partija "Tiesības un taisnīgums", arī var šo to pastāstīt par komunistu ķērāju karjerām. Ja gribat pamatīgu šķelšanos un emocionālu eksaltāciju, tad noteikti uz priekšu ar šādām idejām. Ja gribat konsolidāciju un kaut cik konstruktīvu darbu, labāk paraudiet spilvenā un aizmirstiet par tām.

Nenoliegsim gan šādu akciju audzinošo efektu. Cilvēkiem ir tiesības un pat pienākums dzīves laikā mainīt savus uzskatus – tas, kurš to nedara, ir fanātiķis vai stulbenis. Tādēļ tas nav nekas neiedomājams, ka cilvēks ar nevainojamu agrāko karjeru PSKP pēc labākās sirdsapziņas nobalso par 4. maija deklarāciju vai 21. augusta konstitucionālo likumu. Īsti disidenti jebkurā totalitārā režīmā ir visai marginālas parādības, kuri kļūst par plašas publikas mīluļiem tikai pēc režīma krišanas – to cita starpā atzina arī Vāclavs Havels. Taču konjunktūras vārdā liekuļot un noliegt savu uzskatu maiņu gan ir negodīgi. Tas dod pamatu aizdomām, ka virkne ļaužu mūsdienu Latvijā ir pieņēmusi latviešu demokrātisko nacionālismu tieši tāpat, kā tolaik pieņēma marksismu-ļeņinismu, proti, ar čurikiem kabatā, līdz nākamajam pavērsienam. Tajā ziņā mūsu "4. maija noliedzēju" aktīvistiem diemžēl ir taisnība, jo šādi ļaudis patiesi var šķist aizdomīgi – nevis ar to, ka maina uzskatus, bet gan ar to, ka noliedz uzskatu maiņu.

Skaidrs, ka, ņemot vērā pašreizējo politisko konjunktūru, visus šos plānus noraks – gan čekas maisu atvēršanu, gan Jansona un Šņores lustrāciju. Abi šie soļi iezīmētu jaunu frontes līniju Latvijas politikā, kurā abās pusēs būtu tikai t.s. latviskie spēki. "Saskaņas" elektorātam šādi jautājumi ir bijuši nebijuši, un to pierunāt uz čekistu un komunistu medībām ir faktiski neiespējami. Tātad: uz svaru kausiem šeit vienā pusē ir likta patriotiska pazīmēšanās un eksaltēts patoss, otrā – tālāka politikas fragmentācija, nespēja strādāt un vēl zemāka varas leģitimitāte. Kas kuram tuvāks, to lai izlemj katrs pats. 

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Ari  

    2014. gada 26. oktobrī, plkst. 11:11

    Ar patiesību un uzskatu maiņu vienmēr ir bijis ķimerīgi. Atcerēsimies kaut vai stāstus par ģeocentrisko un heliocentrksko sistēmām un to atbalstošo zinātnieku uzskatu maiņu un likteņiem. Atmal un atkal gribas piekrist slavenajam jautàjumam: "Kas ir patiesība?" Ko drīkst darīt "patiesības" vārdā?

  • gunita > to kardo  

    2014. gada 21. janvārī, plkst. 15:47

    70-to gadu sākumā no LU izslēdza 2 manus klases biedrus, bez tiesībām iestāties citās PSRS augstskolās, un tādu gadījumu bija pietiekoši daudz, cik ielika Aleksandra augstumos un sašpricēja, cik bija spiesti strādāt par kurinātājiem etc; bija arī tādi kā M.Z., kas aiz muguras ņirgājās par šo iekārtu, bet izmantoja, tāpat Panteļejevs, toreizējais komjaunatnes vadītājs. no tiem meliem ir jāattīras, tādi cilvēki nevienam netic, tāpēc katrās vēlēšanās nāk ar savu komandu, ignorējot citu iesāktos darbus; to mēs redzam šodien

  • kardo  

    2014. gada 20. janvārī, plkst. 19:47

    Oi,es tikai tagad,izlasot šo rakstu,atcerējos ka biju komjaunietis...nu ne jau tāds aktīvā tipa ar ūsiņām,bet parastais.Tagad atceroties,man šie 80tie nemaz neliekas kaut kas šausmīgs,drīzak kaut kas naivs un muļķīgs.

  • kuģis  

    2014. gada 20. janvārī, plkst. 17:10

    + vai tad tiesiskums gadījumā nebija viens no pilsoniskās sabiedrības stūrakmeņiem?

  • dukurs  

    2014. gada 20. janvārī, plkst. 15:05

    varētu padomāt-ka runājot par kolabracionismu obligāti jārunā par čekas maisiem...

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2013. gada 1. martā, plkst. 3:03

    Ilmārs Šlāpins: Starp rindiņām lasi, starp rindiņām (6)

    Pašas dziedātājas izskats un uzvedība radīja baumas par neārstējamu slimību vai atkarību no amfetamīniem. Taču viņas popularitāte un ietekme uz krievu populāro mūziku sasniedza vēl nebijušus augstumus.

  • 2016. gada 6. aprīlī, plkst. 22:54

    Latvijas Literatūras gada balva 2016: Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem

    Kategorijā "Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem" nominētas četras grāmatas – Leona Brieža dzejoļu krājums "Saputrotā putra", Luīzes Pastores "Svešinieka atnākšana", Jura Zvirgzdiņa "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts" un Arno Jundzes "Kristofers un Ēnu ordenis".

  • 2015. gada 22. septembrī, plkst. 6:00

    Silvija Radzobe: Uzplaiksnījumi (1)

    Raiņa lugas "Uguns un nakts" iestudējumu Nacionālajā teātrī Viesturs Kairišs organizējis kā atsevišķas ainas jeb kadrus, kuri uzplaiksnī tumsā un, kad beigušies, atkal pazūd tajā.

  • 2012. gada 6. februārī, plkst. 9:00

    Pauls Bankovskis: Tā kā tādi bērni (33)

    Rūpēs par bērnu tiesībām un drošību, izglītības sistēmas nemitīgu uzlabošanu un savām ērtībām, bērni arvien vairāk un vairāk tiek atbrīvoti no pienākumiem un riska.

  • 2012. gada 17. jūlijā, plkst. 8:20

    Kārlis Vērdiņš: Esamība nosaka apziņu (47)

    Biedri manu apziņu piesūcināja līdz ūkai, diskrēti mācīdami: tev nebūs laist sevī mīlas opiju vai jūsmot par kaut ko tādu, ko nevar apskatīt, satvert un nolobīt.

  • 2012. gada 21. augustā, plkst. 8:08

    Leonīds Ļipavskis: Sapņi (2)

    Pirmais erotiskais sapnis: mežonis ceļ mani uz rokām augstu gaisā. Bija bailīgi, es jutos mazs un bezpalīdzīgs. Diezgan bieži manos sapņos figurē kāds valsts vadītājs, un nez kāpēc es pret viņu izjūtu maigumu.

  • 2016. gada 3. novembrī, plkst. 6:33

    Jānis Volberts: Informācijas atklātības ilūzija Latvijā salīdzinājumā ar Ziemeļvalstu praksi

    Pieci informācijas pieprasīšanas gadījumi liecina par milzīgo atšķirību starp atklātības lozungiem, kas pastāv mūsu valstī, un faktiskajām represīvajām darbībām pret informācijas pieprasītājiem un izmantotājiem.

  • 2016. gada 2. jūnijā, plkst. 3:23

    Ilva Skulte: Māte realitāte (1)

    Sajaukums starp tradicionālo un racionālo, mītisko un loģisko antropoloģiskajā materiālā droši vien nav retums. Tomēr šī grāmata liek no citas perspektīvas paraudzīties uz mūsu sabiedrībā šobrīd tik skandalozi aktuālo ģimenes tēmu.



Kultūras Ministrija
vkkf