Māris Plūme: Stāsti no dienasgrāmatas (47)

2006. gada 2. maijā, plkst. 23:10

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)

Par sevi: Izmisis optimists, kurš visus savus pūliņus pieliek, lai pierādītu sev un citiem, ka nav sviests. Protams, mīl baudīt silto depresijas vannu. Un muzicē piedevām.

Bet tagad, mani draugi,

es jums pastāstīšu pasaciņu.

Reiz kādā kūtī dzīvoja vista. Viņai bija arī savs civilvīrs - gailis. Protams, šo dzīves patīkamo momentu viņa bija spiesta dalīt ar citām līdzdzīvotājām, jo tā jau tas izsenis ir bijis, un iebilst pret šo kārtību būtu gluži tikpat nelietīgi kā apšaubīt Bībeles patiesumu. Taču kādu dienu vista saprata, ka gan gaiļiem, gan vistām ir vienādas tiesības atrasties uz zemes, līdz ar to arī vienādas tiesības visās aktivitātēs, kas notiek pasaulē.

Vista nolēma izrunāties ar gaili un vienoties par abas puses apmierinošu mutisku līgumu. Vista vēlējās izspiest no gaiļa monogāmiju, pretī solot regulāru, labu seksu un uzticīgu sirdi, taču gailis par to negribēja ne dzirdēt. Viņš bija konservatīvi domājošs putns. Saruna beidzās ar sakāvi burtiskā nozīmē, jo gailis bija atļāvies vistai ieknābt par tādu bezkaunību. Vista aizgāja aiz kūts stūra un gauži skuma.

Bet pēkšņi vēja plūsma atsūtīja labo vēsti, ka tur - pļavas otrā malā, kādā kūtī, dzīvojot vientuļš gailis. Vecs kraķis gan, bet klīstot nostāsti, ka jaunībā bijis varens mīlnieks. Šobrīd viņš esot iegrimis eksistenciālās pārdomās, kuru rezultātā sapratis - kamēr ir vēl daudzmaz spējīgs, labprāt nodosies romantiskām attiecībām ar kādu jaunu vai pusmūža vistiņu, un varbūt arī šādu tādu mantojumiņu atstās. Nezinu, vai aizvainojums, vai cēlas jūtas bija tas, kas vistu ievilināja šajā dēkā, taču viņa, daudz nedomājusi, steigšus metās pļavā iekšā un stūrēja Laimes virzienā.

Bet, kur gadījies kur ne, vanags lidinājās virs pļavas. Viņš tikai tāpat vien ikdienišķi vēlējās uzkost kādu saldu pelīti, lai vēders nekad nebeigtu patīkami un silti burbuļot, bet pēkšņi viņa vērīgais acu skats uzdūrās kaut kam neikdienišķam. Pacēlis uz augšu savas tumšās saulesbrilles, lai skaidrāk varētu saredzēt, vanags ieraudzīja neredzēti skaistu, seksīgu un sulīgu vistiņu. Vienā mirklī viņa vīrišķais instinkts guva virsroku pār veselo saprātu, un mežonīgā ātrumā, zibenīgi kā lielgabala lode, vanags krita pie viņas kājām un teica: "Hi, Baby!". Vista tiešām samulsa, no tik pēkšņi sākušās flirta. Viņa neatbildēja, tikai soli atkāpusies un novērtējusi kavalieri, ieķiķinājās jaunām, ne pārāk gudrām vistām tik ļoti raksturīgajā manierē. Vanags nevilcinoties jautāja: "Vai tu gadījumā nevēlies ar mani kopā pasēdēt kādā bāriņā, nu, iedzert kādu dzērienu, papļāpāt, padejot? Es zinu, tepat mežmalā vienam meža kuilim pieder viens sakarīgs iestādījums. Vietiņa diezgan laba, katrā ziņā labākā šajā rajonā. Laižam!" Vista uzreiz saprata, ka šim tipiņam interesē tikai un vienīgi sekss, taču nolēma paspēlēt spēlītes ar viņu. Lai tik nopērk dzērienus, nedaudz papļāpās, varbūt padejos un tad teiks, ka neesot vairs laika un mierīgi tīsies prom, jo pārāk agresīvs viņš neizskatās. Vistai jau sen ir apriebies, ka vīrieši putni viņu izmanto tikai un vienīgi savu seksuālo vajadzību apmierināšanai. Kur paliek mīlestība, cieņa, romantiska dzīve? Tam vienreiz jādara gals! Un tiek jau darīts. Vispirms pasūtīja savu civilvīru, tagad pievils vēl vienu jākli. Bet tālāk? Kāds būs tas vecais kraķis? Tad jau redzēs...

Tikai man zināmu iemeslu dēļ pasaciņa nu ir galā. Draugi, ņemiet par labu šo līdz galam neizteikto mīlas stāstu un droši realizējiet tā varbūtējo turpinājumu visās iespējamībās savā dzīvē. Dzīve kā pasaka! Skaisti!

Mirdzošā

Starp saules apmirdzēto jumtu un viņu bija palicis vairs tikai logs. Bet, cik zināms, stipras gribas cilvēkiem logs nav nekāds šķērslis. Viņa atvēra savu sidraboto koferīti un izņēma no tā sidrabotos spārniņus, un pielika tos pie savas sidrabotās miesas. Tad, ne brīdi nevilcinādamās, metās cauri sidrabotajam logam, sidraba mirdzumā vizuļodama. Un nokļuva uz jumta. Nedaudz apstulbusi no pēkšņās jumta atklāsmes, viņa tomēr piecēlās kājās un devās pastaigā pa šo jumtišķo pilsētu. Saule mirguļoja kā milzu atombumba: sildīja, apstaroja ar savu radioaktīvo mīlestību. Un viņa bija laimīga. Šī ir tā pilsēta, kur dievi dzīvo, kur indigo sajaukušies ar benzīna smārdu skandina eiforiskās patiesības melodijas. Mazi bērniņi no polietilēna maisiņiem ieelpo debesu nektāra saldeno, reibinošo smārdu, un, skat, spārniņi jau dīgst. Un jumtišķā laimība līst! Un viņa skatās bezgalīgajās ūdeņraža bumbas pārvērtībās un žilbst no siltuma un viļņiem. Un viss ir pa īstam! Nekas nav māns. Viņa piesēd uz vientuļa skursteņa ar skatu rietošajā saulē, ļauj, lai mirdz! Lai mirdz vientuļā asariņa viņas vaigā! Un laimīga viņa šajā jumtišķajā, vientulīgajā pasaulē. Un viss ir pa īstam!

Mirdz?

Nesmēķētājs

Kad otro dienu jau netiek smēķēts notiek interesantas pārmaiņas: Pirmkārt, nenāk miegs; otrkārt, milzīga enerģijas pārpilnība bez 15 min. sešos no rīta; treškārt, liekas: "Es varu visu!"; ceturtkārt, galvā nepārtraukti un enerģiski pulsē tipiska 90. gadu deju mūzika.

Žēl tikai, ka šāda iedarbība, cik zināms, nav ilgāka par dažām diennaktīm. Pēc tam šie enerģijas pārplūdi mazinās. Laikam drīz būs jāatsāk smēķēšanu, lai pēc tam atkal varētu baudīt šo vienreizējo sajūtu!

P.S. Man riebjas, ka sabiedriskajā transportā konduktores man izdod veselu sauju ar sīknaudu! Tas mani aizvaino līdz sirds dziļumiem. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc esmu apņēmies nopelnīt daudz naudas un nopirkt sev automašīnu.

Šodien biju

Ķīpsalas baseinā! Protams, tas nav nekas īpašs, daudzi taču apmeklē baseinus. Bet tomēr tas bija īpašs notikums, jo baseinu apmeklēju es. Kas šajā faktā īpašs? Paskaidrošu.

Pirmkārt, nebiju bijis baseinā kopš pagājušās ziemas. Mājās domāju, ko ņemt līdzi? Nu, protams, dvieli, šampūnu, dušas želeju un čības. Pa ceļam pat iegāju drogās un nopirku švammi, ar ko norīvēt netīrumu slāņus. Laimīgi nokļuvis pie baseina reģistrācijas galdiņa un, izkaulējis gana lētu ieejas maksu, devos uz garderobi novilkt āra apavus un nodot virsdrēbes, taču, jau uzvilcis čības, pēkšņi sapratu, ka esmu aizmirsis pašu galveno - peldbikses. Nolādēju sevi un sapratu, ka nebraukšu uz mājām pakaļ tām, bet iešu un nopirkšu jaunas. Turpat baseina telpās var iegādāties jaunas peldbikses par 20 Ls. Es ienīdu pārdevēju par to, un aiz naida pret viņu nosolījos sev nepirkt biksītes tik dārgi. Pavaicāju, pa cik ir lētākās? Pa 5 latiem esot. Es pat nepalūdzu, lai man tās parāda, bet pagriezos un izgāju no šīs spekulantu bodītes. Devos uz lielveikalu "Olimpija". 1. stāvā ir milzu Rimi. Iegāju tajā un sāku meklēt peldbikses. Apmēram 10 minūšu laikā atradu tās, pie kam par ļoti labu cenu - 3 latiem ar kapeikām. Diemžēl visas bija man par lielu. Viena pārdevēja ieteica man palūkoties lielveikala 2. stāvā, tur esot sporta preču veikals. Tur lētākās biksītes bija par 6 latiem, bet tās pašas bērnu. Toties pārdevēja bija simpātiska. Viņa man ieteica pielaikot tās pa 8.99Ls. Jā, šitās bija tieši laikā. Nospļāvos un nopirku. Sak, vismaz laba firma (Speedo), gan jau ilgi kalpos un arī apkārtējos cilvēkos brends (atvainojos - zīmols) izraisīs respektu. Neko nenožēloju un stūrēju atpakaļ uz baseinu. Viss gāja kā pa diedziņu: noģērbos, uzvilku jaunās biksītes, ieliku maisiņā mazgāšanās piederumus un devos cauri dušas telpai uz baseinu. Pie baseina sēdēja uzraugs-slīcēju glābējs. Viņš, pamanījis, ka es vēl esmu sauss, teica, ka pirms baseina vajagot noskaloties dušā. Devos atpakaļ uz dušas telpu. Iegāju tajā, jau grasījos atgriezt ūdeni, kad pēkšņi pamanīju telpas otrā galā kailu sievieti ar ļoti skaistu augumu. Nepaguvu līdz galam apjūsmot viņas ķermeniskumu, kad jau nepamanīts bēgu ārā no telpas. Izmucis gaitenī, sāku lūkoties pēc vīriešu dušas telpas durvīm, taču nevienu citu durvju tur nebija. Devos uz baseinu un, nonācis atpakaļ, sapratu, ka biju iegājis nepareizajā gaitenī, nepiegriežot nekādu vērību uzrakstam "Sieviešu dušas". Iegāju vīriešu dušā, apslapinājos un, pienākumu izpildījis, nācu atpakaļ uz baseinu. Man pietika ar 20 minūtēm peldes (lai gan drīkst 45). Baidījos. Zināju, ja pārāk ilgi peldēšu, nākamajā dienā sāpēs pilnīgi visi muskuļi, bet man taču ir bailes no fiziskām sāpēm. Tātad nepeldēju ilgāk par 20 minūtēm tikai un vienīgi dēļ nesavtīgas mīlestības pret sevi. Izrāpies no baseina, nodomāju, eh, kā forši tūlīt iešu saunā, bet, nonācis pie saunas, konstatēju, ka tā ir pilnīgi auksta. Pamanīju lapiņu, uz kuras bija rakstīts, ka darbadienās sauna darbojoties tikai no plkst. 16:00. Cik stulbi! Bet nekas, es nesūkstījos. Iegāju dušā, pēc tam apģērbos, un piepildīts un gandarīts devos mājās, jau iepriekš sajūsminādamies, kā es to visu pierakstīšu un kādus jaukus komentārus, cerams, izpelnīšos. Cik es esmu jauks un interesants!

Egoists

Sen neesmu juties tā, kā jūtos beidzamās dienas - viss ir tik vienkārši un viegli. Jauna diena sākas, es izpildu savus pienākumus, sagaidu vakaru un gultā iekšā. Pirms iemigšanas paprātoju, kā es braukšu uz Grieķiju, kad tikšu pie kādas naudiņas, tad iemiegu, un rīts jau klāt. No rīta iedzeru kafiju, varbūt uzēdu kaut ko, iztīru zobus, ieeju dušā, dažreiz noskujos mazliet un sāku veikt jaunās dienas pienākumus. Nejūtos nedz laimīgs, nedz nelaimīgs. Sevi mīlu arī tikai tā par 3/5 daļām, lai gan visu laiku sev klārēju, ka mīlu ļoti. Citus mīlu vēl mazāk. Izeju uz ielas. Ja spīd saule - jūtos laimīgs, ja nespīd - vainoju valdību. Dievs mani mīl, es viņu arī! Laiks mani ēd, es viņu nē. Sievietes man patīk, es viņām arī. Draugi man ir, es viņiem arī.

Un neko sev nepārmetu. Kā kaķis pieglaužos, ja vēlos. Un par nāvi nedomāju. Šķiet, tās nemaz nav. Kāds tikai izdomājis, lai pabaidītu.