Proza

Sabīne Košeļeva: Pelmeņi

Ziemassvētku vakarā Stefānija pieklauvēja pie manām durvīm, atbildi nesagaidījusi, ar švunku tās atvēra un varen varīgā balsī paziņoja: "Nāc, ejam, latviete!", un es, pilnīgi neko nejautādama, smagi, kā jau latviete, atmezdama savu ierasto nevienam un nekad neuzticēšanos, greizo aci un hiperbolizēto aizdomīgumu, nopūtos un gāju arī.

Parasti man vajag zināt visus kas, kur un kāpēc, kas man jāvelk mugurā un kas vēl tur būs, vai jāņem līdz pase, zobu birste un epilators, bet ne tovakar. Tovakar es vairs negribēju zināt neko. Izvēlos no savām cisām kā tāds bluķis no ratpakaļas uz kāda grambaina lauku ceļa un vilnas zeķēs klumzāju viņai nopakaļ. Kā pēcāk izrādījās – uz virtuvi.

Tur viņa bija uzklājusi mums svētku galdu, Jēzus bērniņa dzimšanas dienas svinību mielastu. Divi šķīvji apdauzītām maliņām, viens ar saulespuķēm, bet otrs – sarkanām sirdīm, divas viegli deformējušās alumīnija dakšas, kuru strīķēšanās gar zobiem iet caur kauliem, divas krūzes – viena ar violetiem rombiem, bet otra ar klaunu uz vienriteņa – un divas sarkanas sveces, kas netīro un pustumšo virtuvi piepildīja ar mākslīgu kanēļa aromātu.

Galda vidū bļodā kūpēja tikko uzvārīti pelmeņi, uz plīts katliņā teju burbuļoja vislētākais un saldākais karstvīns, vienīgais, kādu piemājas krievu supermārketā varēja dabūt, bet no viņas aifona ar iesprāgušo ekrānu plūda Ziemassvētku dziesmas, ko savā zemajā un pavedinošajā balsī tieši mums tovakar izpildīja vecais nelaiķis Elviss Preslijs.

"Sēdieties, mis!" Stefānija ar teatrālu žestu norādīja uz trīskājaino ķebli un vaicāja, vai es neatteikšos no krūzītes augstākā labuma sirdi un ķermeni sasildošas burvju dziras.

"Nē, protams, ka neatteikšos. Izklausās lieliski!" es viņai vārgi uzsmaidīju un ļāvos, lai mani appuišo. Nav nemaz tik vienkārši tā ļauties, lai par tevi kāds rūpējas, bet, kā dzied tajā tautasdziesmā: savu laiku dubļus bridu, savu laiku rotājos. Ne gluži tas pats, bet, nu, domu sapratāt.

"Es te tā padomāju," Stefānija iesāka, servējot karstvīnu ar apdegušā virtuves cimdā tērptu roku, "nav īsti riktīgi, ka mēs Ziemassvētku vakaru pavadām pavisam vienas, kamēr puse pasaules ģimenes lokā izsaiņo dāvanu kaudzes un stumj māgā visādus labumus. Es zinu, ka pelmeņi nav gluži pīles cepetis apelsīnu mērcē, bet brīžiem mēs Amerikā būtu ar mieru atdot piecus vislielākos un treknākos pīles cepešus, lai tikai tiktu pie dažiem īstiem pelmeņiem."

"Paldies, Stefānij," es viņai sacīju. "Pelmeņi tieši ir mans otrais mīļākais ēdiens. Turklāt es kaut kur lasīju, ka pīles gaļa patiesībā ir šausmīgi sīksta un sprūst zobos, un kombinācijā ar apelsīnu mērci izraisa suicidālas tieksmes," es viņai atbildēju un iestrēbu malciņu no krūzes ar klauna attēlu.

Klauni gan ir vienas derdzīgas būtnes, nezinu nevienu, kam patiktu klauni. Klaunu attēli būtu jāliek virsū uz cigarešu paciņām, varbūt tad kāds nenobriedis prāts patiešām arī nesāktu.

"Dievs pasarg, cik labi, ka es beigās tomēr izvēlējos pelmeņus. Būtu kaut kā muļķīgi aiziet pie tēviem pašā Ziemassvētku vakarā. Turklāt man šķiet, ka Pestītājam tas nepatiktu, šī tomēr ir viņa diena," Stefānija, cenšoties uztaisīt pēc iespējas nopietnāku ģīmi, noteica, apsēdās man pretī un sāka krāmēt bālos un slidenos mīklas kunkuļus sev uz šķīvja.

"Un kas ir tavs pirmais mīļākais ēdiens?" viņa turpināja.

"Ar visu mizu vārīti auksti kartupeļi ar krējumu un sāli. Un tavs?" pilnu muti nomurmināju pretī.

 "Pelmeņi. Pilnīgi noteikti pelmeņi. Bērnībā vasaras nometnē mums nebija lielāka prieka, kā pašiem tos gatavot. Izrullējām mīklu, tik milzīgu kā palags, un vairākas stundas, smejoties un mētājoties ar mīklas atgriezumiem, nepaguruši lipinājām kopā pārējiem pusdienas."

Puse Stefānijas ir lietuviete, bet otra puse – īriete. Dzimusi un augusi Bostonā, lietuviski ar savu amerikāņu akcentu prot pateikt tik vien kā "labas rytas" un "labai ačiū", bērnībā lietuviešu vasaras nometnēs, dziedot "du gaideliai" un mielojoties ar šaltibarščiai, centusies saprast, kas viņa tāda īsti ir, nu atbraukusi šeit, lai varbūt beidzot saņemtu ilgi gaidīto atbildi.

Tāpēc mēs arī esam vienas Ziemassvētku vakarā. Lai varbūt beidzot saņemtu kādu atbildi. Un arī tāpēc, ka pusei no mums mājas ir pārāk tālu, bet otrai pusei to ir pārāk daudz, ka visām reizēm vienkārši nepietiek spēka.

"Es biju iedomājusies, ka tad, kad uzkāpšu uz Lietuvas zemes, es pirmo reizi patiešām uzkāpšu uz zemes, nevis staigāšu divas collas virs. Lai kur es arī brauktu, vienmēr es atrodos divas collas virs zemes. Es gribēju savas pēdas iegremdēt dzimtenes dubļos, bet man nekas atkal neizdevās. Zeme ir sasalusi un cilvēki tāpat. Zeme mani atgrūž, zeme mani negrib, un cilvēki man spļauj sejā. Pat spuldzes manā istabā izdeg ik pēc divām nedēļām!" tā viņa man citreiz stāstīja, kad lēnā garā bijām uz abām iztukšojušas teju puslitra pudeli liepziedu degvīna. Nākamajā dienā gan zeme mūs negribēja vēl jo vairāk.

Neko jēdzīgu jau es viņai toreiz atbildēt nespēju, vien to, ka tā divu collu sajūta ir pazīstama daudziem, arī man. Silvija Plāta to sauca par stikla kupolu, Sigits Paruļskis par trim sekundēm, Virdžīnija Vulfa par vati. Un visi kā viens izmisuši meklē tos esības mirkļus, kas atsver visas collas, sekundes, kupolus un vates. Piesauktie personāži gan nav pārāk pozitīvi piemēri, ja runājam par pilnvērtīgu un kvalitatīvu nolaišanos uz zemes.

Kārtīgi ieturējušās, nomazgājušas mūsu glauno svētku servīzi un izpīpējušas pa cigaretei, mēs uzvelkam katra divus zeķubikšu pārus, divus džemperus un dodamies uz katedrāli, lai noklausītos svētku dievkalpojumu. Ja jau, tad jau, turklāt nevar taču pēc šitādas sātīgas maltītes tagad tā vienkārši ņemt un iet gulēt, citādi mēs pašas viens un divi pārvērtīsimies par pelmeņiem. Ziemassvētki galu galā taču ir brīnumu laiks.

Katedrāle ir skaista. Ne gluži Notre Dame vai Vasīlijs Svētlaimīgais, bet tā kā vakariņās mums bija pelmeņi un lēts karstvīns, tad ar Svēto Staņislavu un Svēto Vladislavu mums šovakar pilnīgi pietiek.

Lai arī esam ieradušās pusstundu par ātru, brīvu sēdvietu vairs nav daudz. Ieņemam vietas piektajā rindā no beigām un staipām kaklus uz visām pusēm kā tādi muļķīgi tūristi, aplūkojot milzīgās gleznas un apzeltītos kokgrebumus.

Drīz vien sākas. Mēs nesaprotam pat trešdaļu no tā, kas notiek, bet ļoti cenšamies tikt līdzi. Kā vienmēr. Metam krustu, kad to dara pārējie, krītam ceļos, kad to dara pārējie, noliecam galvas, kad to dara pārējie. Pēkšņi blakus stāvošais vecais vīrs, kas pirms tam pats to nemaz nenojauzdams, sēdēja uz maniem svārkiem, ņem manu roku, metas mani skaut un saka man: "Mieru!"

Pilnīgi apstulbusi, es, protams, ļaujos, bet pie sevis domāju: "Kādu vēl mieru, vecais? Miers taču būs vienīgi zārkā un ij tad mēs nevaram par to būt droši."

Pēc tam manu roku ņem Stefānija un saka to pašu, un es atkal ļaujos. Ja jau, tad jau. Brīžiem pretoties nav pilnīgi nekādas jēgas, brīžiem pretošanās ir stulbākais, ko tu vari iesākt. Nevar taču mūžīgi kā tāds ēzelis skriet ar pieri sienā, sāp taču, turklāt tā itin viegli var iedzīvoties smadzeņu trīcē, ka pēc tam nedēļu jāguļ gultā un jāvemj tā, it kā iepriekšējā vakarā būtu salējis sevī vismaz četrus dažādus alkoholiskos dzērienus.

Mieru iemantot patiesībā nebūtu slikti, no viņu mutes Dieva ausī vai kur tur, tikai lieta tāda, ka es tam īsti vairs neticu, tāpat kā Ziemassvētku vecītim. Es taču bērnībā vienmēr pamanīju, ka tās ūsas ir atlīmējušās, ka no mēteļapakšas ārā rēgojas džinsu bikses un ka Ziemassvētku vecītis ož pēc cilvēka. Starp citu, arī tam priesterim, kas pēcāk dalīja dievmaizītes un vīnu, zem talāra bija džinsu bikses. Nu, pasaki man, viens cilvēks, kā lai te tic mieram un Ziemassvētku vecītim, ja zeme tevi negrib, ja zeme tevi atgrūž, turklāt visur ārā spraucas džinsu bikses?

Atpakaļceļā, galvā vēl joprojām atbalsojoties korāļiem, mēs nez kāpēc runājām par Silviju Plātu. To pašu, kura cilvēkus mīlēja vai nu pārāk daudz, vai nu nemaz, to pašu, kura miršanu uzskatīja par mākslu un savu vienīgo talantu, to pašu, kura iebāza galvu cepeškrāsnī, atstājot savus bērnus blakus istabā guļam, pirms tam gan drošības pēc nolikdama uz naktsgaldiņa katram glāzi piena un cepumus. Tad arī Stefānija man pastāstīja, ka tieši viņa bija tā, kas astoņu gadu vecumā atrada savu papu gultā, pavisam remdenu un zilganu, mirušu naktī no pēkšņas sirdslēkmes. Tajā vasarā mamma Stefāniju pirmoreiz aizsūtīja uz lietuviešu vasaras nometni, kur pirmoreiz viņa nogaršoja pelmeņus un pirmoreiz sāka domāt par to, kas tad viņa īsti ir.

"To caurumu dvēselē no tās vasaras es vienmēr cenšos aizpildīt ar pelmeņiem," viņa sērīgi smejoties sacīja, cenšoties ar nosalušajiem pirkstiem aizdegt cigareti. "Uz kādu brīdi tas palīdz, turklāt es ticu, ka tādā veidā es kādu dienu būšu spējīga nolaisties uz zemes. Pelmeņi pret mūžīgajām divām collām – kurš kuru?" viņa izpūta dūmus aukstajā gaisā, bet tie nekur tālu netika – sasala balti turpat viņas viegli rudajos matos. Kārtējais apliecinājums tam, ka ne šeit un ne tagad.

Pirms gulētiešanas Stefānija man pasniedza mazu sainīti: "Tas tev. Es jau zinu, ka jūs, Baltijas cilvēki, neapskaujaties un neskūpstāties, nesaprotu, kāda velna pēc jūs vispār vēl neesat izmiruši, tāpēc vienkārši novēlēšu tev priecīgus Ziemassvētkus un ļaušu tev iet gulēt. Tiksimies rīt, ja?"

Tai brīdī es laikam piedzīvoju vienu no tiem izdaudzinātajiem esības mirkļiem, kad šķiet, ka tu patiešām ar pilnu pēdu pieskaries pie zemes un jūti visas savas tulznas, izspiedušos kauliņus un varžacis, bet nemaz nesāp. Kad šķiet, ka iestājies miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, kad šķiet, ka tu beidzot esi viens vesels. Tai brīdī sākās mans atkusnis, lai gan ziemas spelgonis vēl bija visā godībā un bija jāvelk divas zeķubikses. Tiksimies rīt, jā.

Paciņā iekšā bija piezīmju grāmatiņa ādas vākos, ar noapaļotiem stūriem un gumijas aizdari, gluži tāda pati, kāda kādreiz piederēja Van Gogam, Pikaso un Hemingvejam. Piezīmju grāmatiņa, kas bija pirmsākums daudziem viņu radītajiem mākslas darbiem, par kuriem pasaule runā vēl šobaltdien. Klāt bija zīmīte ar tekstu: "Nemaz nedomā padoties. Un, ja liekas, ka zeme tevi pavisam atgrūž, tad atceries, ka vienmēr vēl ir pelmeņi un lēts karstvīns. Tas dažreiz palīdz noturēties pie zemes. Priecīgus Ziemassvētkus, Tava Stefānija."

Nākamajā rītā uz savu durvju roktura es atradu uzkabinātu oranžu plastmasas maisiņu ar šokolādes figūriņām – smaidošus zaķus, kaķus un lāčus ar dobu viduci. Apliecinājumu tam, ka Santa Klauss naktī tiešām mani ir apciemojis.

Tad nu es stāvēju tur durvju ailē tāda muļķīgi smaidoša savās nošļukušajās flaneļa pidžambiksēs un savēlušos matu ērkuli uz galvas, un domāju: "Diez arī šoreiz viņam kājās bija tās sasodītās džinsenes?"



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Sabīne Košeļeva > Kaija Lielā  

    2013. gada 27. decembrī, plkst. 18:27

    paldies, tas priecē!

  • Kaija Lielā  

    2013. gada 26. decembrī, plkst. 20:37

    Labs stāsts. Man patika un arī izsauca asociācijas, kas lika aizdomāties par mirkļiem savā dzīvē, tātad tiešām labs stāsts, jo kāda gan būtu jēga lasīt citu cilvēku stāstus, ja tie neliktu aizdomaties par paša dzīvi.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Tas ir reāls murgs – kādu rītu pamosties un saprast, ka tavi klasesbiedri ir tie, kas šobrīd vada valsti.

    Kurts Vonnegūts

Iesakām

  • 2015. gada 19. novembrī, plkst. 5:45

    Māris Zanders: Tā arī dzīvosim (2)

    Nekas cits neatliek kā samierināties ar savstarpēji pretrunīgiem amatpersonu paziņojumiem - tikšot darīts viss, "lai nekas tāds vairs neatkārtotos", un vienlaikus konstatācija, ka terorakti, visticamāk, būs arī turpmāk.

  • 2014. gada 15. novembrī, plkst. 10:11

    Krišs Salmanis: Entuziasms ir labākais iespējamais katalizators

    Man tomēr liekas, ka Latvijā māksla ir patiesāka. Vai tā ir labāka vai sliktāka? Neņemos spriest.

  • 2016. gada 27. septembrī, plkst. 6:29

    Laura Bokiša: Duets, kurā pāris nesatikās

    Izrāde ir par jaunu, pašpietiekamu, tomēr nedrošu vīrieti, kurš iemīlas un ir gatavs darīt visu, lai šo mīlas objektu iegūtu. Taču arī sieviete iemīlas un ir gatava darīt visu, lai ļautos vīrieša iekarošanai.

  • 2013. gada 18. decembrī, plkst. 8:12

    Pauls Bankovskis: Kā slimot (1)

    Kā jau tas mūslaiku korporatīvajā vidē pieņemts, ar visiem puņķiem degunā un dobumā, sāpošu kaklu, aizsmakumu un visu pārējo tu esi gatavs turpināt savu skrējienu pretī dedlainam.

  • 2013. gada 22. februārī, plkst. 8:02

    Jana Egle: Bet miers ar tevi mīļā (8)

    Naktīs kad tevis nav blakus viņa kā zaķis nedroši iemieg atvērtiem plakstiem acis kalst un smaragda zibšņi no nevienādajām zīlītēm tukšas istabas pelēkzaļos nospiedumus uz tīklenes atstāj

  • 2017. gada 23. februārī, plkst. 5:30

    Sanita Reinsone: Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju (fragments)

  • 2013. gada 14. augustā, plkst. 9:08

    Zanda Jankovska: Videodzeja + kustīgie attēli = "Ūdensgabali" 2013

    Šogad aprit jau trīspadsmit gadi kopš brīža, kad sāka augļoties Jura Boiko, Līgas Miezītes un Dzintara Zilgalvja ideja par Starptautisko video un laikmetīgās mākslas festivālu "Ūdensgabali".

  • 2015. gada 15. aprīlī, plkst. 15:04

    Ieva Melgalve: Nelaidiet bērniņus pie manis (33)

    Galējā versijā skola kļūtu par vietu, kas neiemāca sevi izprast un attīstīt. Tā kļūtu par vietu, kas iemāca vienīgi melot un izlikties, lai netiktu atstumts un nosodīts, – pieeja, kas ir ne vien necilvēciska un psiholoģiski sagraujoša, bet arī pašos pamatos nekristīga.