Ar bērniem

Ieva Melgalve: Lielais teksta piedzīvojums

ImagePar Valtera Mērsa grāmatu "Kapteiņa Zilā lāča 13½ dzīves", Izdevniecība "Jumava", 2013

"Kapteiņa Zilā lāča 13½ dzīves" ir viena no tām grāmatām, ar ko aunu var nosist – un ko atkarībā no lasītāja attieksmes var lasīt mēnešiem vai pat gadiem ilgi vai arī pieveikt vienā pēcpusdienā. Vai arī lasīt pa mazam gabaliņam ik pa laikam, kad uznākusi lielā slimošana un gribas palasīt kaut ko tādu, nu tāāādu – vienlaikus sapņainu un fantastisku, vienkāršu un sarežģītu un katrā ziņā garšīgāku par zāļu tēju un ķiplokmaizēm. Kad es biju bērns, tad man šādiem gadījumiem bija Džeralds Darels, Vinnijs Pūks un vāciski izdota detektīvstāstu grāmata, kuru man tulkoja omamma (bet, šķiet, es vairāk skatījos fantasmagoriskās, šausminošās bildes un fantazēju, nekā sekoju līdzi sižetam). Ja man tolaik būtu piederējis "Zilais lācis", tad es noteikti lasītu to, starp rindkopām aizmigdama nemierīgā miegā un sapņojot par milzu kuģiem, savādiem briesmoņiem, smieklīgiem radījumiem un tālām, fantastiskām zemēm – vai tas būtu Saldais tuksnesis (kas sastāv no cukura) vai Atlantīda (kuras svarīgākais notikums ir pastāvīgi notiekošais Melu gladiatoru turnīrs).

Ja mēģinātu skatīt šo grāmatu no sižeta viedokļa, nekas ļoti pārsteidzošs tajā nav, vismaz ne sākumā – galvenais varonis Zilais lācis nonāk dažādās savādās vietās, kurās lielākoties tiek kārdināts ar gardumiem, mīlestību, rūpēm, interesi vai bagātībām, kādu laiku viņš šim kārdinājumam padodas un tad attopas un dodas prom – vai arī neattopas un iekuļas ķibelē, no kuras jāizglābjas. Katru no savām trīspadsmit (ar pusi) dzīvēm viņš izdzīvo līdz mielēm, ar viņu notiek viss, kas vien iespējams, un – aidā, uz nākamo dzīvi! Šāda vienkārša grāmatas uzbūve sākotnēji mani samulsināja. Likās, ka es to labprāt dotu lasīt sešgadīgajai Liai, bet viņa netika galā ar sarežģītajiem vārdiem un garajiem teikumiem (nemaz nerunājot par milzīgo apjomu). Savukārt par vienpadsmitgadīgo Džonatanu baidījos, ka viņam šī grāmata būs "par mazu" – it kā taču garām tas vecums, kad gribas lasīt par ziliem lāčiem un citiem mantu kastes iemītniekiem.

Tomēr pašās grāmatas beigu daļā (apmēram 12. dzīvē) izrādās, ka autors visas šīs Zilā lāča dzīves ir nevis vienkārši savērpis vienotā elegantā sižetā, bet pat noslēpis sižeta atrisinājumu grāmatas vidū, un nobeiguma atslēga ir pašā sākumā. Gan šis pārliecinošais sižeta atrisinājums, gan viscaur tekstā ievītās atkārtojošās epizodes (piemēram, galertbūtņu princis Kverts Cuiopu, kurš parādās visnegaidītākajās vietās un situācijās) padara šo tekstu aizraujošu arī lielākiem bērniem – un arī pieaugušajiem. Arī Džonatans augstu novērtēja sižeta "savāktību", kas ir neraksturīga tik fantastiskai grāmatai: "Šī grāmata ir ļoti izdomāta. Tomēr tajā nav tā, kā mēdz būt citās grāmatās – kad lasot saproti, ka tas, kas notiek grāmatas vidū, nevar tā būt, jo sākumā ir rakstīts citādi. Šeit tā nav. Arī nobeigums ir ļoti pārliecinošs."

Katrā ziņā šī ir pilnīgi ideāla grāmata tiem, kas vēl joprojām nostalģiski pārlasa savas bērnu dienas grāmatas – tajā ir pilnīgi viss, ko mēs gribējām sagaidīt no Alises Aizspogulijā, "Bezgalīgā stāsta" un citām grāmatām, kuras solīja parādīt milzīgu, fantastisku pasauli, bet patiesībā sniedza tikai nelielu tās daļiņu. "Kapteiņa Zilā lāča 13½ dzīves" ne tikai ieved savādā, izdomātā pasaulē – tā arī izvadā pa teju visiem šīs pasaules nostūriem, sniedzot pārpārēm materiāla paša lasītāja iztēlei, kā arī sniedz plašus citātus no "Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", ko apkopojis un izdevis prof. Dr. Adbuls Naktigalgals (kurš arī ir viens no aizraujošākajiem grāmatas varoņiem). Apbruņojies ar šo grāmatu, tās ilustrācijām un leksikonu, jebkurš lasītājs var droši izdomāt pats savus piedzīvojumus – iespējams, vēl interesantākus nekā tos, kurus atstāsta Zilais lācis.

Nu, un, tā kā Valters Mērss ir pazīstams arī kā pieaugušajiem domātu komiksu un grāmatu autors, "Kapteiņa Zilā lāča 13½ dzīves" satur arī pietiekami daudz pieaugušajiem interesanta materiāla – pirmām kārtām jau tāpēc, ka nevēlas zīmēt kādu pasauli, kurā nepastāvētu pieaugušo dzīves reālijas (piemēram, alkohols un tabaka), un otrām kārtām – tāpēc, ka daudzos tēlos ir atrodamas atsauces uz tipiskām pieaugušo tēmām. Piemēram, pa Cukura tuksnesi klejojošie jampampi, kas pārtiek no pampampiem jeb Dziļcamonijas zilo sēņu kaktusiem, uzvedas kā diezgan klasiski zāli appīpējušies hipiji – un peijotes kaktusi stāv turpat blakus.

Bet, ja nu tāda atsauce uz narkotiskām vielām liekas pārāk neintelektuāla, šeit ir apraksts par to, kā izmērīt dimensijas cauruma telpu: "Vienkārši iedomājieties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilciena kustībai pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece [ja jūs spējat iztēloties melno caurumu ar sveci uz galvas; šim nolūkam jums vajadzīgas vismaz četras smadzenes]." Cilvēkam, kas ir mēģinājis iedziļināties Einšteina relativitātes teorijā, šis fragments atgādinās klasiskos domu eksperimentus, ar kuru palīdzību tiek demonstrēta laika un telpas relatīvā daba, tuvojoties gaismas ātrumam. Tikai, protams, Mērsa versijā tas viss ir daudz aizraujošāk un vēl drusciņ nesaprotamāk.

Tomēr, šķiet, galvenā "Zilā lāča" vērtība ir tajā, cik bagātīgi un krāšņi tā ir uzrakstīta. Tā varētu būt pirmā grāmata, kurā bērns sastopas ar lasītbaudu tās tīrākajā formā – t.i., kad vairs nav svarīgs uzrakstītā saturs un jēga, bet bauda tiek gūta no teksta ritma, vārdu dažādajām garšām un faktūrām, to asociāciju ķēdītēm un nedrošas balansēšanas uz jēgas un nonsensa robežas. Garie vārdu virknējumi, kuros, līdzīgi kā Marta Pujāta dzejā, mijas reāli un izdomāti augi, dzīvnieki, mitoloģiski radījumi, ģeogrāfiski nosaukumi, darbības un koncepcijas; vārdi, kuru jēga slēpjas to bezjēdzībā – gluži kā Lūisa Kerola "Dzejolī par Rifkarīli", un acīmredzamais tulkotāja prieks, meklējot divdesmit sinonīmus vienam un tam pašam vārdam un ar atzīstamu veiklību pārceļot nereālistiskos vārdus latviešu valodā tā, ka tie skan vienlaikus pareizi un svešādi. Šeit jāuzteic tulkotājas Māras Poļakovas darbu – viņa ir piegājusi šai grāmatai nopietni un atbildīgi, padarot sarežģīto tekstu viegli lasāmu un pieejamu. Tulkojums ir tieši tik vienkāršs un sarežģīts, cik vienkāršam/ sarežģītam tam jābūt, bez samākslotas vēlmes to padarīt vēl neparastāku vai, tieši otrādi, "pielāgot bērna uztverei". Piezīmēsim, ka lasīt skaļi šo grāmatu ir gandrīz neiespējami (ja nu vienīgi esi aktieris, kam nepieciešami jauni mēles lauži pierastā "šaursliežu dzelzceļa" vietā), un, iespējams, tas ļoti veicina grāmatas lasīšanu "abstrakti", vārdus nevis domās izrunājot, bet uztverot tieši, bez dzirdes pastarpinājuma.

Šķiet, vienīgais šīs grāmatas trūkums ir tas, ka tai ir ļoti grūti saprast īsto auditoriju. Tiem bērniem, kam liktos pievilcīgs stāsts par ziliem lāčiem, jampampiem un pundurpirātiem, šī grāmata ir daudz par biezu un sarežģītu. Savukārt tiem bērniem, kas to spētu lasīt sarežģītības ziņā, nenobīstoties no apjoma, sekojot līdzi sarežģītajiem ceļojumiem dažādajās dimensijās (un arī laikā) un izprotot citus gandrīz zinātniskus konceptus, grāmatas sākums varētu likties par bērnišķīgu. Bet, ja izdodas tikt pāri šiem aizspriedumiem, tad "Kapteiņa Zilā lāča 13½ dzīves" ir ideāla grāmata, ko palikt zem eglītes jaunam, aizrautīgam lasītājam ar dzīvu un nesamocītu fantāziju.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2014. gada 31. jūlijā, plkst. 7:07

    Ivars Neiders: Par brīvību nomirt (8)

    Liela daļa cilvēku uzskata, ka būtu jāparedz ne tikai cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas, bet arī tiesības palīdzēt nomirt tiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve vairs nav dzīvošanas vērta.

  • 2017. gada 26. martā, plkst. 8:37

    "Subject Creativity" sarunas: Helina Haga

    Saruna pēc uzstāšanās radošo industriju konferencē "Subject: Creativity" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 2017. gada 17. februārī.

  • 2017. gada 17. februārī, plkst. 7:49

    Svens Kuzmins: Ļevkina mapes

    Šī nekādā gadījumā nav recenzija par Andreja Ļevkina grāmatu "Dūmi miglā".

  • 2013. gada 5. jūnijā, plkst. 7:06

    Baiba Petrenko: Par sarunas nozīmi (1)

    Līdzīgi kā smēķēšanu vai kāri uz kokakolu, sekošanu līdzi slavenību kultūrai vienmēr esmu uzskatījusi par savu slikto ieradumu. Kā jau visi sliktie ieradumi, tas būtu jāiznīdē, bet vienmēr pietrūcis motivācijas.

  • 2014. gada 5. septembrī, plkst. 6:09

    Inga Gaile: Ceļš (4)

    kāds cīnās ar vārdiem, lai pateiktu, saproti, varbūt, ja tā, tad varbūt sanāktu ceļš, varbūt, ja visu pārtrauktu, pārkliegtu, uz mirkli tikai apstādinātu, un savādāk, ne jau sāktu no sākuma, nē, vienkārši tā

  • 2016. gada 14. oktobrī, plkst. 5:32

    Vilis Lācītis: Švabraka aizbiedēšana (1)

    Vienreiz Resnajam piesējās sievas māsīca, lai paņem viņas sešpadsmitgadīgo švabraku pa vasaru brigādē. Antra ir sievišķis ar stipru dvēseli, uzņēmības ziņā var droši teikt – sieviete buldozers.

  • 2012. gada 18. oktobrī, plkst. 8:10

    Oļģerts Kroders: 1921-2012 (4)

    Nāve ir dzīves daļa, bet, kā viņš pats teica: "Ja saproti, kas ir dzīve, atliek tikai divi varianti – vai nu smieties, vai raudāt. Un kāpēc raudāt? Tad jau labāk smieties! Katrā ziņā tas ir patīkamāk."

  • 2014. gada 27. augustā, plkst. 9:08

    Anna Auziņa: Bērni, laumas un pieaugušie

    Ja mēģina definēt, pie kura pasaku romāna veida pieder "Bulta, Zvaigzne un Laī", tad tā noteikti nelīdzinās ne "Gredzenu pavēlniekam", ne "Harijam Poteram", bet drīzāk Astridas Lindgrēnes darbiem.