Sarunas

Foto - Andrejs Strokins

Diskusija: Muzejs mūsu apziņā

Diskusija ar nosaukumu "Kur Latvijā ir vieta laikmetīgajai mākslai?" notika 16. oktobrī Rīgas Mākslas telpā, izstādes "…lai gadījums kļūtu par notikumu…" ietvaros. Tajā par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību uz sarunu tika aicināti filozofs Uldis Tīrons, mākslas kuratores Inga Šteimane un Solvita Krese, tēlnieks Aigars Bikše un interneta žurnāla "Artteritory.com" radošā direktore Daiga Rudzāte. Sarunu vadīja interneta žurnāla "Satori.lv" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Foto Andrejs Strokins.

Ilmārs Šlāpins: Saruna ir apzināti izveidota riskanta – es gāju uz apzinātu risku, aicinot tik daudz kuratoru, bet es gribu parunāt par trim lietām. Divas no tēmām ir saistītas ar valodu un to, kā ir iespējams runāt ar mākslu. Kāpēc es teicu, ka saruna ir riskanta? Esmu novērojis, ka runāt ar mākslas kuratoriem ir ļoti grūti. Laikmetīgās mākslas vide – droši vien ne tikai Latvijā, bet visā Rietumu pasaulē – ir izveidojusi savu, īpašu valodu, kurā sarunāties. Sarunāties ar skatītāju bieži vien neizdodas. Viens no tiem iemesliem, vismaz Latvijā, kā mums šķiet, ir tas, ka laikmetīgajai mākslai nav sava muzeja – vietas, kurā saruna starp skatītāju un mākslinieku varētu notikt. Pirmais jautājums, ko vēlējos uzdot, ir tāds – vai, lai runātu, saprastu un vērtētu laikmetīgo mākslu, ir nepieciešamas īpašas zināšanas, īpašas valodas prasmes un īpaša valodas vide?

Daiga Rudzāte: Ir vairāki līmeņi, kā es varētu atbildēt. "Artteritory.com" zināmā mērā apzinās šo problēmu, tādā veidā, ka mēs esam sapratuši, ka tā nav tikai mākslas valoda, ko skatītāji neuztver. Cilvēkiem vispār šodien īpaši nepatīk lasīt. Cilvēkiem pašiem patīk rakstīt, uzņemt video materiālus, fotografēt un kļūt pašiem par māksliniekiem. "Artteritory.com" cenšas runāt par lietām cilvēkam interesantā, intriģējošā formātā. Zināmā mērā tas mums izdodas. Man šodien bija saruna ar ļoti slavenu krievu kuratoru Viktoru Mizjanovu, kurš teica tādus vārdus: "Mēs vienmēr runājam, ka cilvēki nesaprot un ka patiesībā viņiem nedrīkst piedāvāt intelektuālas lietas, intelektuālas izstādes. Varbūt mēs viņus par zemu novērtējam? Varbūt patiesība tā nemaz nav?" Kad cilvēkiem piedāvā, viņos mostas interese, viņi iet un skatās, un mēģina iedziļināties. Vēl jau neapšaubāmi ir tas, ko es formulētu kā pieradināšanas posmu. Šai gadījumā Cēsu festivāls... pirmais gads mums likās briesmīgs. Vietējie cēsnieki, viņiem nepatika, viņi ignorēja. Bet šajos nu jau septiņos gados mēs soli pa solim esam nonākuši līdz tam, ka cilvēkus tomēr interesē. Varbūt viņi visu to neakceptē un ne viss viņiem ir līdz garam saprotams, tomēr šajā izstādē viņus var atrast. Tas apmeklējums Latvijai nav nemaz tik mazs. Dažkārt mēs mēdzam būt arī pārlieku augstprātīgi pret skatītāju. Protams, būtisks ir solis pretim, kas ir censties runāt saprotamā valodā, izvairoties no profesionālajiem žargoniem. Protams, izglītības programmas, kas Latvijā ir vēl ļoti neattīstītas, ir būtisks aspekts, lai cilvēki sāktu saprast un vēlētos runāt par mākslu. Ja mēs vēlamies izaudzināt cilvēkus, kuri patiešām to visu izprot, kam tas ir aizraušanās un hobijs, tad jāsāk ir ar bērniem. Tas ir tā kā visā pasaulē: muzeji ir pilni ar bērniem, operas ir pilnas ar bērniem. Tā garantija, ka pēc desmit gadiem viņi nāks uz kaut ko nopietnāku, ir daudz lielāka nekā tad, ja mēs izturamies ignoranti pret visu.

Ilmārs Šlāpins: Kā no mākslinieka viedokļa? Vai šī pietuvināšanās skatītājam nepazemina mākslas vērtību? Tā nav nolaišanās tuvāk pie tautas?

Aigars Bikše: Es nezinu... nolaišanās… [domā]. Ja mēs runājam no tās cilvēka cenšanās nobalstīt savu pašvērtību, konstruēt un nobalstīt. Protams, jebkuram cilvēkam, arī māksliniekam – patiesībā māksliniekam pat kādreiz izteiktāk – ir vēlme būt ļoti vērtīgam. Bieži vien pašvērtības konstrukcija rezultējas tajā, ka tos, kuri kaut ko nesaprot, drošības pēc nodala kategorijā – tie, kas ir muļķi, nevis tu esi muļķis, kas nespēj uzrunāt cilvēkus. Ja es skatos no savas pozīcijas – kā cilvēks, kurš ir gājis cauri izglītības sistēmai, kaut kādiem muzejiem, kaut kādai informācijas apritei. Atceros, ka 9. klasē aizbraucu uz Ermitāžu un ar lielu sajūsmu skatījos uz Rembrantu, bet man nepatika impresionisti. Tad es mācījos Mākslas vidusskolā un man ārkārtīgi patika impresionisti, viņi man likās pats labākais, kas pasaulē var būt. Es gribēju tikai teikt, ka nevienā punktā es nebiju muļķīgāks kā iepriekšējā punktā. Vērtība mainās gan sabiedrībā kopumā, gan atsevišķā cilvēkā.

Ilmārs Šlāpins: Bet tas bija saistīts ar izglītību vai vecumu?

Aigars Bikše: Tas bija saistīts ar vecumu. Es piedzimu strādnieku un kolhoznieku ģimenē. Nebiju pieslēgts kaut kādai estētikas plūsmai, drīzāk nē. Tas, ka es kļuvu par mākslinieku, vairāk ir nejaušība, nejauša likumsakarība. Gribu teikt, ka es atklāju mākslas valodu – tāpat kā jebkurš normāls cilvēks, par kuriem tu runāji, kuri neko nesaprot. Es tagad esmu tajā grupā, kuri tā kā kaut ko saprot, bet tad un tagad es esmu tas pats cilvēks. Es nevaru noliegt jebkuru cilvēku, kurš kaut ko nesaprot, tikai tāpēc, ka tagad es esmu… vai es atbildēju?

Solvita Krese: Man liekas, ka mākslas vidē vispār dominē divi viedokļi – viens ir tas, ka par mākslu nav jārunā, māksla runā pati par sevi. Tas, ko tu redzi, ir tas, ko tu redzi, un tad skatītājs pats var izdomāt atbildes uz galvā radušiem jautājumiem. Es piederu pie tās otras grupas, man liekas, ka par mākslu ir jārunā. Te es gribētu piekrist Ilmāram, ka eksistē Ēzopa jeb slēgtā valoda, kurā runā mākslas profesionāļi. Es gribētu teikt, ka eksistē arī otra valoda. Ir valoda, kurā var sarunāties ar cilvēkiem – viņiem saprotamā veidā. Ne par velti pēdējā dekādē tieši pasaules mākslas muzejos ļoti ir nācis modē vārds mediation (starpniecība), kur mākslu tulko skatītājam un cenšas to izstāstīt saprotamā un aizraujošā veidā…

Uldis Tīrons: Kā var būt saprotams un aizraujošs? To es nesaprotu. Tiklīdz ir saprotams, tā vairs nav aizraujošs. Tas ir pilnīgi nepārprotami.

Solvita Krese: Tur es tev nepiekristu, man liekas, ir simtiem saprotamu un aizraujošu stāstu.

Uldis Tīrons: Tas jau ir bērnudārzs. Tu dzirdi, kā tev stāsta kaut kādas blēņas.

Solvita Krese: Pasakas taču ir brīnišķīgas!

Uldis Tīrons: Pasakas, tagad tev liekas, ka tu saproti... kādreiz neko nesaprati.

Solvita Krese: Man liekas, ka ir saprotami un aizraujoši.

Uldis Tīrons: Labi, piedod, ka pārtraucu.

Solvita Krese: Gribēju pastāstīt tieši par šo izstādi, kuras kuratorei arī man nācās būt. Tādu uzdevumu mēs arī sev uzdevām – kā, izvairoties no garlaicīgajiem teorētiķu, mākslas kuratoru tekstiem, pastāstīt par mākslu? Tieši bilde, kas mums ir aiz muguras, Uldi, kas ir viena no vērtīgākajām kolekcijas bildēm, radīja man ideju, kā par šo izstādi runāt. Te redzams Sartrs, Sutkus bilde. Tajā laikā viņš bija pavisam jauniņš fotogrāfs, viņš nejauši satikās ar Sartru Nidas kāpās un uztaisīja šo bildi, kas kļuva par vienu no ikoniskākajām bildēm.

Uldis Tīrons: Ne jau nu nejauši. Es to stāstu ļoti labi zinu. Nepavisam ne nejauši. Viņš strādāja tajā "Literatūrā un Mākslā", kas nu viņam tur bija, un viņam atļāva tur fotografēt. Viņam nejauši...

Solvita Krese: Nejauši bilde radās, nospieda slēdzi tajā brīdī, un radās ģeniāla bilde.

Uldis Tīrons: Ā, tajā ziņā nejauši...

Ilmārs Šlāpins: Lai gan tur arī varētu strīdēties, vai tiešām tajā bildē tiek atainota Sartra eksistenciālisma kvintesence?

Uldis Tīrons: Protams, viņam ir esamības zvērs uzmeties plecos un viņš ir piespiests. Man arī tā bilde ir pie sienas, tikai es nezinu – kāpēc.

Solvita Krese: Pat tev ir tā bilde.

Uldis Tīrons: Tāpēc, ka Sutkus man uzdāvināja.

Ilmārs Šlāpins: Solvita, runājot par valodu un to sarunu, kā tas notiek, es ar to nebiju domājis tikai tekstuālu runāšanu, es biju domājis arī to, ka mākslinieks var runāt ar skatītāju caur kontekstu, vidi, vietu, kurā šis mākslas darbs parādās. No tā lielā mērā ir atkarīga uztvere: kur skatītājs ierauga mākslas darbu – kurā brīdī, kādā vietā, kādā kontekstā. Bieži vien nekas nav jāstāsta, lai saprastu vai nesaprastu mākslas darbu.

Solvita Krese: Nepārprotami, konteksts un vide tev daudz ko pasaka priekšā. To pašu mākslas darbu noliekot dažādās vietās, konteksts mainās, arī skatītāja skatupunkts mainās. Protams, daudz vieglāk to darīt muzejā, tad, kad tu esi muzejā, kur skaidri rakstīts uz durvīm "Laikmetīgās mākslas muzejs", tu ieej iekšā. Savā ziņā tā ir pasargāta telpa. Māksla tur jūtas droši, komfortabli, un arī skatītājam ar to daudz vieglāk darboties. Ja tu ej ārpus izstāžu ierastajām telpām un meklē mākslu supermārketos un pamestās telpās, protams, tas ir daudz sarežģītāks konteksts. Es domāju, arī Daiga zina, kā pieradināt Alus brūzi, lai skatītājs to uztvertu kā izstāžu zāli, kur nākt skatīties mākslu. Pati teici, ka pirmais gads nav bijis viegls, cilvēki bija jāpieradina.

Daiga Rudzāte: Tur ir psiholoģiskā barjera. Turklāt mākslai ļoti būtiska ir profesionālā vide. Tikai tad ir interesanti iziet ārpus tā muzeja, ko šobrīd saucu par profesionālo telpu, protams, darīt projektus un veidot tos visdažādākajās vietās. Nevar rasties absurda situācija, ka māksla pārsvarā dislocējas vecās, pamestās noliktavās, brūžos, dažādās miskastēs. Tas kaut kādā veidā psiholoģiski padara to mazvērtīgu. Mākslai ir mākslas telpa. Tas būtu absolūti normāli. Atsevišķos projektos tu var iet ārā un apgūt jaunu teritoriju, bet tu nevari apgūt jaunu teritoriju piespiedu kārtā.

Ilmārs Šlāpins: Nav tā, ka latviešu skatītājs ir pa 20 gadiem pieradināts redzēt mākslu pamestās rūpnīcās un viņam šķiet, ka tāda ir tā laikmetīgā māksla? Vienmēr saistīta ar atkritumiem un gružiem.

Solvita Krese: Tas ir situācijas diktāts, jo nav šo izstāžu zāļu, nav šī muzeja. Man liekas, ka tas, ko pieļauj šie off space un telpas, kas nav atbilstošas izstāžu darbībai, bet tiek adaptētas uz kādu īsu brīdi, ir piemērots eksperimentiem. Mums pietrūkst vietas, kur nokļūst māksla, kas ir pārliecinājusi par savu kvalitāti, kas iztur laika noilgumu. Teiksim, šīs muzejiskās vērtības, kuru ir ļoti daudz laikmetīgajā mākslas telpā. Man liekas, ka nav vietas, kur viņas skatīties un izstādīt.

Ilmārs Šlāpins: Inga, kā ir ar šo telpu, kur mēs šobrīd sēžam? Vai Rīgas Mākslas telpa nevar pildīt šo funkciju?

Inga Šteimane: Šī ir specifiska telpa, viena no retajām, ļoti labajām, kas pilda. Tādā ziņā šī telpa ir pilnīgi neitrāla un piemērojama tam. Es mazlietiņ vēlos iebilst. Es domāju, ka principā jebkurai mākslai ir vajadzīga šī mākslas telpa. Man šķiet, ka nav tā, ka tikai muzejiskās vērtības ir jānes uz to neitrālo un uz to mākslas telpu. Man šķiet, ka, Ilmār, tavs jautājums bija – kā pasniegt mākslu visiem?

Ilmārs Šlāpins: Kā šodien to darīt?

Inga Šteimane: Jā, kā šodien to darīt? Es par to daudz esmu domājusi.

Ilmārs Šlāpins: Vai visiem vajag?

Inga Šteimane: Par to, vai vajag, – tas droši vien ir katra paša ziņā. Es esmu daudz domājusi par to, ko īsti nozīmē – visiem? Kāpēc mākslā notiek šī krīze, kad notiek šis sastatījums ar VISIEM? Piemēram, dizaina apavu ražotājiem nav nekādas krīzes, kad viņi ražo ko ļoti specifisku, vispār neizskaidrojot, ko viņi tur dara. Viņi ražo visiem. Piemēram, arī ekonomikas speciālistus neviens nedzen stūrī, lai viņi kaut kādā veidā degradē savu nozari, bet viņi taču ražo produktu visiem. Tad, es domāju, varbūt tā vajadzētu distancēties no tā populisma un arī skatīties uz mākslu. Tas sausais atlikums ir – māksla ir, tā pastāv. Līdz ar to par to ir iespējams runāt tā, kā tas ir jādara. Varbūt nemaz nesaukt to par Ēzopa valodu. Protams, stilistiski tur var iezagties mīlīgāks un saprotamāks veids pārējiem, varbūt attālinātāks, varbūt ir kāda jaukāka valoda, varbūt ir nepilnīgāka valoda. Principā – māksla ir, līdz ar to tai ir sava valoda.

Ilmārs Šlāpins: Kuratoru valoda, ko es pieminēju…

Inga Šteimane: Kurators ir daļa no procesa, un atkal man šķiet, ka neizbēgami atkal gribu pieminēt ekonomistus – viņus neviens nešantažē par to, ka viņi runā nesaprotami. Viņi runā un piedāvā savu ieguldījumu kopējā cilvēces attīstībā.

Ilmārs Šlāpins: Tas, ko es esmu pamanījis tekstos par laikmetīgo mākslu, arī aprakstos, – ļoti bieži šajos tekstos ir termini, kas ir aizgūti no filozofijas, antropoloģijas, jauno tehnoloģiju lietām un zinātnēm. Kaut kādā ziņā bagātinot to ierasto estētikas retoriku. Es tagad domāju Uldim speciālu jautājumu…

Uldis Tīrons: Nevajag man neko speciālu, es jau pats esmu visus jautājumus sev dzīvē uzdevis. Man parasti Helēna Demakova saka vienu un to pašu frāzi – ka es neko nesaprotu no mūsdienu mākslas. Es domāju, interesanti, ko man nozīmē personiski – saprast mūsdienu mākslu? Ko es īsti zinu? Šeit izskanēja doma – ja es nezinu kontekstu, tad es kaut ko nesaprotu. Ja es neesmu dzīvojis tai laikmetā, es nevaru saprast, kā cilvēki viens pret otru… kaut kā tā… es īsti nezinu. Bet vienu gan es zinu, tieši to, ko es jau teicu, – tiklīdz es kaut ko saprotu, tajā brīdī man tas kļūst dziļi garlaicīgs un neinteresants. Tad es saku, jūs ziniet to stulbo – kāds kaut ko uzzīmē, tad saka – tā jau mans bērns var! Tā es arī varu uzzīmēt! Es to pašu varu pateikt – par saprastu mākslas darbu, es teiktu – tā jau es arī varu! Tai nozīmē – izdomāt to! Meistarības ziņā, iedvesmas ziņā, kaut kāda noslēpuma ziņā, es nevaru neko, ko var tas mākslinieks. Un tagad skatāmies, kas notiek! Atnāk kaut kādi mākslas kuratori, kas, manuprāt, kā mākslas skaidrotāji vispār nav vajadzīgi, kā menedžments – jā, bet ne kā skaidrotāji. Viņi atnāk un stāsta man to mākslas darbu, kontekstu, bez kura es neko nevaru saprast. Es tagad to izlasu, pirmkārt, šausmīgi garlaicīgi, otrkārt, tas ir uzrakstīts katastrofāli sliktā valodā, tas ir ārkārtīgi slikti rediģēts. Kuratori ir gudri, viņiem redaktorus nevajag.

Inga Šteimane: Tu tagad par kādu konkrēti?

Uldis Tīrons: Nē, es vispār, vispār, vispār…

Daiga Rudzāte: Viņam ir liela daļa taisnības tai visā.

Uldis Tīrons: Līdz ar to es nevaru dabūt nevienu rakstītāju par mākslu. Viņi raksta tik katastrofāli slikti, ka es vienkārši nevaru.

Daiga Rudzāte: Nejauc visu vienā mērcē.

Uldis Tīrons: Kādā vienā mērcē? Kas tad ir tas, ko man varētu piedāvāt rakstītājs? Un es atbildu: rakstītājs ir tas, kas rada savu, man nesaprotamu, lielisku tekstu, kas ir vienlīdz lielisks kā tas mākslas darbs. Proti, ja teksts blakus labam mākslas darbam ir primitīvs un stulbs, tad tas nav vajadzīgs!

Ilmārs Šlāpins: Tev vajag žurnālā tekstus par mākslu?

Uldis Tīrons: Man vajag tekstus par mākslu, kurus raksta ļoti labs rakstītājs, kas ir tikpat labs kā mākslinieks. Šis teksts neko nepaskaidro par mākslu, taču tas dod – ja tā varētu teikt, šīs mākslas dēļ tas ir tapis un kļuvis par pastāvīgu mākslas vērtību, literāru vērtību. Teksts nav nekas tāds, kas apkalpo kādu. Un man iedomāties muzeju, kur skrien mazi bērni?! Kādi bērni? Skrien, kliedz, staigā...

Daiga Rudzāte: Viņi skraida atsevišķā telpā, Uldi, viņi neskrien kopā ar Tevi!

Uldis Tīrons: Modernās mākslas darbi manā izpratnē dalās divās daļās: dizainā un mākslas darbos. Dizaina darbus var likt mājās, tikai rēķinoties ar to, ka paies desmit gadi un nevienam viņi vairs nebūs vajadzīgi, jo sen jau būs cits dizains. Tad būs mākslas darbi, kas tiks ielikti muzejā. Kāpēc mākslas darbi jāliek muzejā? Tāpēc, lai tie būtu sausi un saglabātos? Tas ir viens. Bet otrs ir tāds – uz muzeju neiet kā uz mājām, kur kāds bumbulis, es nezinu, kas mūsdienu mākslai tāds ir mājās. Kaut kas tāds. Uz muzeju mēs aizejam, lai skatītos to, ko mums rāda. Tagad jautājums – vai tas, ko mums rāda, ir tā vērts, lai to skatītos? Es tūdaļ beigšu runāt. Man ir definīcija, uz ko ir vērts un uz ko nav vērts skatīties. Piemēram, šajā izstādē es redzu vecus darbus. Teiksim, 70. gadu, nu kaut vai tas pats Sartrs no 1965. gada, un es saprotu, ka šajā darbā viņa nemirstības āķis ir tāds, ka viņš mainās. Viņš, protams, ir uzņemts savā laikā un savā vietā. Neatkarīgi no manas gribas, neatkarīgi no tā, ka es to esmu izskaidrojis pirms desmit gadiem, tas mainās, tur kaut kas notiek. Piemēram, Brašmanes bildēs pilnīgi... bet tas pēkšņi šajā laikā ir ieguvis pilnīgi citu… tur ir ārprātīgi interesanti uz to skatīties. Es gandrīz esmu pārliecināts, ka tajā laikā, kad tās uzņēma, nekā tāda nebija. Proti, šie darbi, tāpat kā mūsu atmiņas, neatkarīgi no mūsu gribas. Ja nekas tajos darbos nemainās un tie paliek tikpat stulbi, kā tie bija tajā laikā, tad tos nevajag saglabāt. Nevajag un viss. Lai viņi ir rūpnīcās vai muzejos, vienalga, kurā vietā – uz viņiem neskatās un par viņiem neinteresējas. Tur nav nekāda sakara ar audzināšanu, neko tamlīdzīgu, jo tad mums būtu jāaudzina viss visums. Man patīk šīs izstādes nosaukums, neparedzētais gadījums, kas raksturo labus mākslas darbus, ir tūkstošreiz labāks par jebkura kuratora skaidrojumu – tas, ka tu nezini, kas ir tajā mākslas darbā. Tāpēc es iesaku kuratoriem godīgi atzīt, ka viņi nesaprot, nevis garlaicīgi uzrakstīt kaut ko, kas neko nepaskaidro. Es eju uz muzejiem, es skatos, tur kaut kas uzrakstīts, visi stāv un lasa. Neiet iekšā skatīties tās gleznas, stāv un lasa tos plakātus.

Ilmārs Šlāpins: Bija vienam krievu rakstniekam, man liekas, Aleksejam Slapovskim, brīnišķīgs stāsts vai grāmatiņa, kas saucās "Ruskaja vistavka". Tur bija gleznu apraksti. Viņš bija aprakstījis izdomātas gleznas. Šajā gleznā ir tas un tas… tādi mazi stāstiņi par katru gleznu, kas nav bijušas nekad uzgleznotas. Man liekas, ka tas tomēr ir viens interesants veids, kā māksla var pastāvēt. Tā ir īpaša vieta, kur māksla pastāv. Tajā, ko tu izlasi vai ko tu nelasi, kad ej garām.

Uldis Tīrons: Bet labāk lai nav tā mākslas darba, lai ir tikai apraksts. Tā kā es jau minēju, Ahmatovai viens onkulis teica: "Anna Andrejevna, nu ziniet, tā kā jūs rakstāt, es arī varētu izstāstīt, un pat labāk būs..." Tas, ko es izstāstīšu, būs labāk nekā tas, ko jūs uzzīmēsiet vai uzrakstīsiet. Bieži vien tā tas ir.

Aigars Bikše: Man ļoti patīk, tas ir krāšņi, ko tu stāsti. Tu esi aizraujošs stāstītājs, un man ļoti patīk. Es domāju – ja esi tik tālu aizgājis, tu varētu paziņot, ka mākslu var skatīties tikai surdotulkojumā. Pat rakstīto izņemt no apgrozības.

Uldis Tīrons: Nesapratu domu... tas ir labi, ka es nesapratu.

Aigars Bikše: Es gribēju pateikt kaut ko, ko tu nesaproti.

Daiga Rudzāte: Arī kas to raksta, Uldi, tad, kad Ivars Runkovskis raksta, tev tas patīk. Viņš ir kurators, kritiķis, viņš ir tas viss.

Uldis Tīrons: Es neteiktu, ka man riktīgi, Daiga, patīk. Es nesaprotu, tad es kādas divas stundas pielaboju to viņa mazo gabaliņu, lai varētu saprast gramatiku, ielieku komatus. Labi, es neaiztikšu Ivaru, viņš diezgan precīzi strādā.

Daiga Rudzāte: Bet viņš atbildētu uz jautājumu, kādēļ Brašmanes bildēs kaut kas mainās?

Uldis Tīrons: O, jā, viņš atbildētu!

Daiga Rudzāte: Un, zini, viņš tev pateiktu, mēs vakar par to runājām – ka mainies tu, nevis Brašmanes bilde!

Uldis Tīrons: Tam es pilnīgi nepiekristu!

Daiga Rudzāte: Redzi, tam tu nepiekristu!

Uldis Tīrons: Nekādas mainības. Runāt, ka es bērnu dienās skatījos tā uz to bildi, ir blēņas. Mēs nezinām, mums liekas, ka mēs tā skatījāmies. Mēs varam atcerēties iespaidu no kādas gleznas. Kaut kādas briesmīgas bailes mēs varam atcerēties. Mēs nevaram atcerēties, kā mēs skatījāmies, nekāda cilvēka, kas attīstās no vidusskolas līdz šai... mums ir jārunā par to, ko mēs saprotam tagad, nevis to, ko kaut kad.

Inga Šteimane: Es klausos: gleznas, gleznas, bildes, bildes. Tad es vienkārši gribēju iestarpināt, ka mūsdienu māksla neattīstās tikai pie sienas. Ir vesels lauks, kas ir ļoti nelietišķs, kur mākslas formu veido attiecības, kas nav materiālas attiecības starp vielām. Tur ir dažādas cita līmeņa attiecības, kas veido formu. Ja mēs skatāmies laikmetīgo mākslu kopumā, tur ir attīstījusies forma nemateriālā virzienā. Kaut vai konceptuālā māksla vai neokonceptuālisms. Tur ir daudz nemateriālu attiecību, kas balstās uz tekstu. Teksta attiecībām ar kaut ko lietišķu un tā tālāk. Domāt par mākslu – tā ir tā galvenā jēga, ko dara tajā telpā. Varbūt ne tik daudz skatīties, kā Uldis pieminēja.

Solvita Krese: Gribēju piebilst tam, ko Uldis teica. Māksliniekam jābūt šim enigmātiskajam autoram, un arī no rakstnieka tu sagaidi to pašu. Runājot par kuratoru, tu minēji, ka tas ir menedžments. Taču, paskatoties kaut vai uz Haraldu Scēmanu, kas ir kurators numur viens, vai uz to pašu Runkovski, vai uz daudziem citiem interesantiem kuratoriem, – kāpēc tu negribi pieņemt, ka arī šīs kuratoru izstādes ir viņu mākslas darbi?

Uldis Tīrons: To es varu pieņemt, nu, tas jautājums bija par tekstiem. To es varu pieņemt. To es esmu gatavs pieņemt, kā tas ir parādīts. Esmu ievērojis, ka ir izstādes, kas man patīk. Taisni pēc izveidojuma. Galu galā visvairāk man nepatīk tur, kur man mēģina kaut ko iestāstīt. Nu, tagad ej pa šo vēstures veidu, attīstījās šitā, notika tā.. vai nu arī tagad pārsteigsim. Tu ej, un tagad tevi ļoti pārsteigs. Tu to saproti. Tā tu arī vari, tas nav interesanti. Tīri formāla pieeja ir vislabākā. Ļaujiet cilvēkiem pašiem, viņi tiks galā, nevajag kaut ko īpašu.

Aigars Bikše: Ne jau visi strādā tev. Tas, ka ir teksti, kuri tev nepatīk, nenozīmē, ka tie nav vajadzīgi kādam.

Uldis Tīrons: Tas varētu to arī nozīmēt. No kurienes tev tāds apgalvojums, ka tie ir vajadzīgi? Kā tu to zini? Tev kāds teica, ka baigi foršie teksti? Izstāde sūds, bet teksti, kādi teksti bija!

Daiga Rudzāte: Tā nesaka, bet vaicā, kur ir paskaidrojums? Ko tas nozīmē?

Uldis Tīrons: Es esmu par to, lai būtu uzrakstīts gan gads, gan autors.

Ilmārs Šlāpins: Banksijs bija izlicis savus darbus pārdošanai uz ielas, oriģinālus uz audekla, printētus, pārdeva pa 60 dolāriem gabalā. Nopirka nedaudzus. Vakar viņš ielika savā mājaslapā paziņojumu, ka šāda akcija ir notikusi. Šī Banksija māksla un vieta, kur tā eksistē, šī vieta ir ļoti virtuāla. Šī akcija eksistē virtuālajā vide, kur viņš ir paziņojis. Visi, kas to izlasījuši, saprot, ka notikusi svarīga laikmetīgās mākslas performance. Šobrīd māksla var eksistēt jebkur, mākslai vajag arvien mazāk fiziskas telpas. Kas ir tās jaunās funkcijas, ko pilda mūsdienu māksla?

Aigars Bikše: Banksija gājiens bija perfekta mārketinga stratēģija. Cilvēks nedomāja, kas uz tās bildes ir, bet iedomājās, ja viņš tai bildei Ņujorkā būtu uzskrējis virsū un nopircis, viņš varētu nopelnīt pāris desmitus tūkstošu dolāru. Un tas ir pilnīgi vienalga, ko viņš kā mākslinieks ir darījis uz tā audekla. Cilvēks tiek kairināts tajā savā labklājības gādāšanas idejā. Viņš vienmēr jauki spēlējies ar to, ka ir izmantojis šo materiālisma bla, bla, bla, bet pats pratis iegūt materiālisma garoziņu – naudu. Cilvēks, kurš taisa tādus sociālisma projektus, pats ir miljonārs. Pateicoties savai prasmei gādāt labu mārketingu. Man nav nekādas vēlēšanas nosodīt Banksiju, man tas ir interesants fenomens, kā, izmantojot retoriku, kapitālisma kritiku, tu vari kļūt par labu kapitālistu.

Solvita Krese: Māksla ir izgājusi no divdimensionālās plaknes. Banksija gadījumā mākslas darbs nav tie audekli, bet tas, kas ir pēc tam.

Ilmārs Šlāpins: Banksijs vienā brīdī tomēr atklāja, ka arī viņam ir nepieciešams muzejs, kurā ieiet un piekarināt kaut ko, piezīmēt kaut ko. Bet par tām funkcijām, ko māksla pilda tagad, mūsu dienās?

Aigars Bikše: Sākot ar individuālu pilnveidošanos, beidzot ar sociāliem uzdevumiem. Mūsdienu māksla izstrādā kodus sabiedrības grupām, lai varētu atrast piederību savām grupām.

Daiga Rudzāte: Situācija mūsdienās ir kardināli izmainījusies: vairs nav iespējams Sartrs, nav iespējams Pikaso, kas bija rupori, kuriem apkārt bija uztvērēji, masa. Šodien visi vēlas būt par ruporiem, bet uztvērēju vairs nav. Katrs var nofotografēt, eksponēt savu bildi. Tas ir ļoti plašs jautājums – kas ir mūsdienu māksla?

Uldis Tīrons: Internets ir tās vieta!

Solvita Krese: Mākslas loma ir ļoti mainījusies, jau no tā paša 19.gs. No mākslas tika sagaidīta katarse, skaistais, tagad, tiešām, mākslai ir tik daudz funkciju. Kaut kāda sociālo funkciju aktualizēšana.

Aigars Bikše: Bet, ja runājam par to muzeju... Tu iebrauc pilsētā, mazā pilsētā. Tur ir pasts, telegrāfs, baznīca. Tu zini, ka tu esi iebraucis pilsētā. Ja tā ir liela pilsēta, tur ir teātris. Tas ir statuss, sistēma, kas darbojas Rietumeiropas valstīs.

Daiga Rudzāte: Tas, ko dara muzejs, ko darām mēs, kas taisa visas tās lietas. Mēs veicinām procesu, pasūtām darbus, iespēja realizēt. Katrā ziņā, ja ir muzejs, tas darbojas kā viens no lielākajiem procesiem, kas katalizē mākslu.

Uldis Tīrons: Ja mums ir muzejs, lai tas ir ļoti liels, ja ienāk bērni iekšā, lai viņus nedzird! Ja tur būtu tāds klusums kā baznīcā, ja tur priekšā ir kaut kas tāds, kas liek domāt.

Inga Šteimane: Es visu savu apzinīgo jaunību esmu pavadījusi, gaidot šo te vienīgo laikmetīgās mākslas muzeju. Es vienkārši ceru, ka tas process beigsies laimīgi, jo tas ir kaut kā nomācoši. Man liekas, ka tas mūs ir psiholoģiski iedragājis, tā muzeja gaidīšana. Bezcerīgi.

Ilmārs Šlāpins: Vai šī laikmetīgā mākslas muzeja gaidīšana ir kaut ko izdarījusi, vai ir atstātas kādas rētas?

Inga Šteimane: Ir, tāpēc mēs te runājam.

Daiga Rudzāte: Liela daļa darbu ir aizgājuši zudībā. Piemēram, Sarmītes Māliņas "Mīlestība nekad nebeidzas" tika eksponēta divas reizes: vienreiz Cēsu Mākslas festivālā, otrreiz Purvīša balvas izstādē. Šobrīd tā ir izjaukta pa detaļām, katra mētājas kaut kur, jo šo formātu nav, kur glabāt. Tas pats ar izstādi "Pacieties". Bet mēs te varam runāt līdz 1956. gadam, kad Džemma Skulme teica, ka mums vajag uzbūvēt muzeju. Kristapa Ģelža Venēcijas biennāles darbs guļ vienkārši satīts ruļļos – kā nevienam nevajadzīgs.

Aigars Bikše: Mūsu Latvijas nespēja izbūvēt kaut ko sabiedrisku ir smieklīga. Mēs būvējam bibliotēku 20 gadus. Tādu laikmetīgās mākslas muzeju Latvija var uzbūvēt viens un divi. Pirms diviem gadiem taču ir uzbūvēta policijas ēka.

Uldis Tīrons: Vajag māksliniekiem akciju – atņemt viņiem to ēku!

Ilmārs Šlāpins: Varbūt šī izstāde ir apliecinājums, ka muzejs eksistē mūsu apziņā?

Daiga Rudzāte: Bet tā nav normāla situācija. Ir jābūt kādam pārskatam. Mēs beidzamies ar Otro pasaules karu, un ir milzīgs tukšums, un nekā mums nav. Ja atbrauc vienalga kāds cilvēks, kurš vēlētos kaut ko uzzināt par mums, mēs varam tikai verbalizēt, tad ir labi, ka kuratori ir kaut ko rakstījuši. Tad tas ir vienīgais atspēriena punkts, ko mēs dodam. Ja pretī sēž cilvēks un uzdod jautājumu – kas pēdējos 20 gados ir noticis? Man jāmēģina verbalizēt, grābstīt pa visurieni drukātos materiālos, mēģināt atrast "Studijas" arhīvā, aizvest pie intelektuāļiem uz "Rīgas Laiku" parunāties. Tādā veidā mēs radām priekšstatu par divdesmit gadus ilgu kultūras laiku, par vienu ļoti nopietnu jomu. Piedevām – vēsturiski ļoti spēcīgu jomu, kas te ir bijusi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2015. gada 26. janvārī, plkst. 6:01

    Pauls Bankovskis: Valodniecība masām (3)

    Kāda vārda kolektīva nosaukšana un iebalsošana par gada "nevārdu" man atgādina publisku valodas kaunināšanu, taču šaubos, vai tāpēc vien vārdu pārstās lietot (kaut vai tikai ironiskā nozīmē) un tas iznīks.

  • 2015. gada 25. martā, plkst. 6:03

    Diskusija: Par balvu piešķiršanas procesu Latvijas vizuālajā mākslā (1)

    Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā diskusiju cikla "Pārvarot plaisu. Meklējot ceļus pie laikmetīgās mākslas" ietvaros notika saruna par balvu piešķiršanas procesu Latvijas vizuālajā mākslā.

  • 2015. gada 5. novembrī, plkst. 6:20

    Armands Znotiņš: Postminimālisti un citas ekstravagances

    Oktobra beigās nu reiz atkal bija pienācis tas laiks, kad apmeklēšanas vērti koncerti notiek pa trim katru dienu.

  • 2015. gada 24. novembrī, plkst. 5:34

    Didzis Melbiksis: Gaidot Zviedrijas bojāeju (13)

    Pavirši lasot Latvijas ziņu portālus, var rasties iespaids, ka ar Zviedriju patiešām drīz būs cauri. Šo valsti bez sāls apēdīs migranti, uzspridzinās teroristi un izvaros musulmaņi.

  • 2013. gada 20. septembrī, plkst. 7:09

    Inga Kope-Grosa: 1905. gada ielas dzejoļi (1)

    Mans pelēkais betona Dievs sēc ļergas sieviņa zilā mans pelēkais kurlo un aklo Dievs kā asinszvaigzne kaut kur zem asfalta zinu – tu esi

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 6:12

    Inga Pizāne: Krūze (2)

    Par tiem, kas guļ, viņai pārdomas neraisījās, jo viņa zināja, cik pati ir laimīga un bezrūpīga, kad guļ. Pašai gan miegs nenāca ne tuvu. Turklāt viņa zināja, ka gulētiešana tāpat nozīmēs vārtīšanos viens pret vienu ar savām domām vismaz stundu, ja ne ilgāk.

  • 2012. gada 20. aprīlī, plkst. 8:04

    Rudrešs Mahantapa: Esmu indiešu-amerikāņu mūziķis

    Es to saucu par džezu. Tas, ko es daru, atbilst džeza dziļākajai būtībai un garam, kurā atspoguļojas Amerikas multikulturālā ainava un tajā esošo atšķirību skaistums.

  • 2015. gada 25. novembrī, plkst. 10:13

    Anete Piņķe: Uzzīmētā bērnība

    Kamēr nomainījušies mākslas stili, mode un izpratne par bērnību tik ļoti, ka nav iespējams renesanses zēnu atšķirt no šodienas meitenes, bērni joprojām zīmē to pašu un tāpat kā senāk



Kultūras Ministrija
vkkf