Ahille Bonito Oliva: Labirints kā mākslas darbs (0)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(eseja)
Dzīve tiecas slīpi pretī laika stāvajam ceļam. Mežonīgi trakojošā apsēstībā tā pārvietojas telpas virspusē; nemitīgi pīdamās pretējos impulsos, tā vērpj savus pavedienus ironiskā nejaušībā, gatavojot eksistencei tūkstoš iepriekš neparedzamu izeju. Laiks liek lietām mest neparedzētus līkločus, ejot ceļus, kurus nevar uzsākt ar iepriekšpieņēmumiem, ne arī drošiem plāniem. Distancēšanās nosaka katru saprašanos un rada visaptverošu un ilgstošu vientulības izjūtu.
Daidals konstruē labirintu, attēlodams un dubultodams tajā dzīves jēgu un bezjēdzību. Akmeni uz akmeņa likdams, viņš veido savu neizmaināmo un nobeigto arhitektūru. Labirinta definīcijas negrozāmību nosaka dzīvi veidojošo, uz bezgalību orientēto koordināšu neizkustināmība: laiks, tā kustības izraisīto katastrofu neskarts, turpina savu saldi mežonīgo parabolu, nepārtraukti riņķodams ap savu asi.
Kā dzīvei šķietami trūkst virziena, ja tā nespēj dot atbildi uz cilvēku mokošajiem meklējumiem, tā arī Daidala arhitektūru nosaka tīrā iešana — iešana pa takām, kas ved neziņā, kurā nav iespējams atrast nekādus orientierus — varbūt tikai tādus, ko nospraudusi akla nejaušība; apžilbstot, kad necerēti uziets centrs, kurš tiek vienīgi nojausts, un nojausts tūlīt atkal pazūd. Labirints eksistē laika svārstībās bez laika, bez atkalizziņas un atcerēšanās iespējas, daudzskaitlīgos ceļu sazarojumos un samaināmos krustojumos.
Šādi ieraudzīts, labirints īsteni nemaz nav dzīves dubultojums, un Daidals nebija vienkārši atdarinājis nesakārtoto eksistenci, kas vienmēr tiek upurēta kādam pēdējam momentam, proti, nāvei, kura katrai spēlei uzspiež beigu zīmogu. Daidals uzbūvēja filozofisku teātri, kurā patiesībai un izziņai nav cita objekta kā vien abstrakta norise, kas nezina mērķa un tā sasniegšanas ekonomijas. Dzīvi ierobežo dzimšana un nāve, un eksistence sevi sadala telpā starp šīm abām laika noteiktajām robežām.
Labirints nenorāda nekādu noteiktu virzienu, tajā nav ceļa no perifērijas uz centru, jo tie abi nemitīgi pārklājas un pievelk ceļotāju. Nebeidzamais ceļš, kas ved gājēju neziņā un, nedodams iespēju atcerēties, liek sev sekot, lauž spoguļattiecības starp Daidala konstrukciju un dzīvi. Šai arhitektūrai piemīt pastāvība, kas balstās neiespējamībā sasniegt noteiktu mērķi.
Labirints sākotnēji simulē mūžsenā jautājuma mīklu, taču nedod nekādu atbildi. Tas atturas no šādas izejas un izšķiras palikt pie mūžīgas maldīšanās. Taču, lai tas notiktu, laika stāvais ceļš jāatceļ un jāpārvieto bezgalīga līdzenuma plaknē, kurā noteiktam virzienam vai iespējamu maldu korekcijai nav pieturas punktu. Protams, labirintā, tāpat kā dzīvē, tiekam iemesti. Vispirms Mīnotaurs — ar savu citādību un šausmīgumu, tad Tēsejs — lai nogalinātu nezvēru, kas prasa asiņu nodevu, un, visbeidzot, Daidals, kuru Mīnojs nolādēja dzīvot paša izgudrojumā, jo viņš bija kļuvis par nodevēju, ar Ariadnes pavedienu norādīdams izeju no labirinta. Līdz ar to abi — gan dzīve, gan Daidala arhitektūra — kļūst par neapejamiem, pat nenovēršamiem un pastāvīgiem priekšnoteikumiem. No dzīves var iziet pa nāves vārtiem, no labirinta nav iespējams izkļūt, ne cīnoties ar valdnieka zobenu, ne arī izmantojot atmiņu pavedienu.
Dzīve ir makrokosms, kas sazaroļas tūkstoš takās, un labirints ir mikrokosms, kas ietver struktūru bez centra. Taču irtā, ka dzīve veido atsevišķu eksistenci, iekļaujot to bioloģiskā ritmā, un ka labirints pārņem tā gājēja ritmu, kurš nemierpilns pārvietojas mākslīgajā būvē, izgudrojumā, par kuru jāpateicas «spārnotajam amatniekam» Daidalam. Labirintu rada valoda, zīmju sistēma ar savu īpašu simbola vērtību.
Labirints virza dzīvi uz jēgas un orientācijas zuduma dēļ nesasniedzamu robežu. Jo nav nekādas jēgas bezmērķīgi doties uz to. Labirints tomēr spiež gājēju skriet pa tukšo, griežoties riņķī uz papēža. Te nav nevienas acs, kas redzētu, un nevienas sirds, kas cerētu. Vai arī — acs, pieradusi pie liela attāluma, nespēj vienā skatienā ietvert centru un briesmoni, kas pēkšņi parādās tajā. Ja labirints nav dzīves dubultojums, tas noteikti ir metafora un tādēļ? valodas produkts, īstenībā labirints ir valoda, un ir vajadzīgs īpašs bruņojums, ja grib doties neziņas un mūžīgas apkārtmaldīšanās briesmās. Runāt labirinta valodā nozīmē rēķināties ar maldīšanās un zaudējuma iespēju.
Tēsējs tomēr iztur pārbaudi, viņam izdodas iekļūt labirintā un smagākās pārbaudes situācijā ar Ariadnes pavediena palīdzību atkal atrast ceļu. Tēsējam ir ne tikai drosme, bet arī pavediens, kas labirinta meandros tiek uzmanīgi notīts. Daidals iedveš Ariadnei ideju apbruņot Tēsēju ne tikai ar šķēpu, bet arī ar kamoliņu, kas turpceļā jānotin, bet atceļā jāuztin. Daidals, būves radītājs, padara iespējamu varoņa atgriešanos. Kaut arī labirints nepieļauj atmiņu un piemiņu, Ariadnes pavediens palīdz Tēsējam atrast ceļu.
Meklējot vārda «labirints» skaidrojumu, pamatojums rodams pirmshelļēnisma laikmeta vārdā «labur», kas apzīmē alu, un grieķu piedēklī «inda», kas norāda uz spēli. Labirints tādējādi nozīmē «alas spēli». Bet spēlēšana prasa tehniku, kā arī viltību, spēju atrast piemērotus instrumentus, kas ļautu spēlēt atbilstoši spēles noteikumiem. Ne tikai drosmi prasa labirints, bet arī pieredzi, ne tikai sirds drebēšanu katrā ceļa krustojumā, bet arī veiklību.
Ja labirints ir viltības un tātad valodas produkts, tad cilvēks, kuram ir tiesības ieiet labirintā, dzīvot tajā un izaicināt to, šķērsot un uzdrošināties pārbaudīt to, ir mākslinieks. Viņš ar pilnām tiesībām «apdzīvo» valodas realitāti. Tikai viņam ir pietiekams
rūdījums un gudrība, lai apgūtu spēli visās niansēs. Mākslinieks pilnībā izzūd valodā un iztur tajā cīņu — alas spēli —, kurā nav pārliecības par uzvaru, bet ir tikai nepieciešamība pakļaut sevi pārbaudei, vadoties no impulsa, kas necieš pretdarbību vai maldinošus manevrus, par kuriem draud nolādējums un mākslas darba vienreizīguma zaudējums. Mīts par Tēsēju attēlo iniciaciju, kas ietver sevī nepieciešamību iziet cauri nāvei, lai sasniegtu tādu izteiksmes vienreizīgumu, kas ir visaptverošs un neatkārtojams.
Tēsējs līkumo pa visām ejām, pakļauj sevi briesmām nekad nesasniegt centru, kura mīt briesmonis, maldās alā, nezinādams, vai viņš maldās un vai maldi palielinās vai samazinās. Taču šajā reizē ir mērķis, kustība mēģina rast beigas un izeju, mēģina izturēt Mīnotaura baismas uzdzenošo elpu. Veicamais uzdevums steidzina gājēju. Taču kustība ir virzīta uz nāvi, tā ir uzsākta, lai nogalinātu labirintā dzīvojošo Vērsi — Cilvēku. Abas rokas ir apbruņotas — ar zobenu un kamoliņu, vīrišķo un sievišķo, kara un mājas darbarīku, cieto un padevīgo.
Tēsējs — mākslinieks — šķērso valodas meandrus, lai sastaptu labirinta dzīvo nervu — htonisku būtni ar cilvēka un dzīvnieka vaibstiem. Mīnotauram ir cilvēka ķermenis un vērša galva, viņš ir Pasifajas un Poseidona sūtītā vērša neceļu mīlas bērns. Tāpat kā valodai, viņam ir divas dabas. Viņš ir labirinta substance, klātbūtne, kas noteikusi labirinta un tā neaptveramo eju projektu.
Mīnotaurs ir valodas monstrozitāte, tās daudzveidība attiecībā pret ikdienas valodu, kas runā viennozīmīgi — atbilstoši tās singulārajai, nevis duālajai dabai. Ikdienas valoda salīdzinājumā ar komplekso mākslas valodu tomēr ir ierobežota. Mīnotaurs apvieno sevī dzīvnieku pasaules instinktivitāti un cilvēku pasaules racionalitāti. Tikai šajā gadījumā viss ir apgriezts otrādi: instinkts iemājo ķermeņa augšdaļā — galvā — inteliģences tradicionālajā mājoklī, turpretī antropomorfais aspekts piemīt ķermeņa apakšdaļai, kas paredzēta tīrai bioloģijai.
Mākslas darbs — Tēsēja ieceres īstenošana — pieprasa nezvēra nogalināšanu, valodas būtības nāvi. Tādēļ varoņa darbs sākas ar nāves apstiprinājumu un tiek turpināts ar Ariadnes pavediena ritināšanu. Sēras ir mēģinājums radīt zaudēto objektu no jauna, atjaunot valodas dabisko dualitāti, briesmoņa mājvietu. Vispirms mīļotais briesmonis — pārliecinošā monstrozitātes zīme — ir jānogalina, lai varētu ilgoties pēc tā.
Bet, lai to darītu, labirints atkal jāievirza laika stāvajā ceļā, laika progresējošajā dimensijā. Sākotnēji labirintam gan piemīt absolūta bezlaicība. Tikai Ariadnes pavediens atgriež laika jēgu: caur pavediena ritināšanu — tīri sievišķīgu nodarbi — smalkā un padevīgā pavediena attīšanu un uztīšanu. Tas nozīmē, ka mākslas darbs, Tēsēja pasākums, pārdzīvo aktīvu procesualitāti, aušanu, kurā krustojas attinošais un uztinošais moments.
Tēsējs, šķiet, seko Pēnelopes stratēģijai, kura auž audumu un atkal to ārda, kura attin un atkal uztin pavedienu. Tā rodas iespēja noteikt attālumu un virzienu, telpas un laika dimensiju. Kamoliņš, rokdarbu piederums, pārveido bezgalīgo distanci ceļa gabalā, kuram ir sākums un beigas. Precīza ekonomija, kas raksturīga visiem rokdarbu žestiem, nosaka Tēsēja rokas kustības un ved viņu pie mērķa.
Tēsējs spēj uzveikt briesmoņa dualitāti, jo arī viņam ir divējāda daba — sievišķā un vīrišķā, zobena un kamoliņa noteiktā. Tēsēja varoņdarbs tomēr nesākas ar konstrukciju, bet gan ar destrukciju un nāvi, ar cīnu. Tas nesākas arī ar atmiņām, bet nonāk pie tām. Sākuma moments ir aizmiršana. Nogalinot Mīnotauru, Tēsējs veic negāciju, anulē dzīvniecisko realitāti, kas ir pret viņu. Kā stāsta Pausanijs, Tēsējs ticis nogādāts Trofonija alā aiz Lebadejas pie abiem avotiem — Letes un Mnēmosines, kur viņš iztaujājis orākulu un kur viņam bijis jādzer vispirms no viena, pēc tam no otra avota. Tā viena otrai sekoja aizmiršana un atcerēšanās.
Mīnotaurs ir aletheia — «neatvairāmā patiesība», kuru pareģoja Teiresijs (Theiresias) un kuras pārliecinoši skaidrais pierādījums ir atrodams ūdensšķirtnē starp spēku un nejaušību kā ambivalence, kas konstituē dabas esamību. Mākslinieks nes sevī šo divējību, kas nepieciešama, lai saprastu dabu. Ar savu instinktu viņš trāpa tās dubulto būtību — valodas neatvairāmo patiesību — tieši sirdī.
No vācu valodas tulkojis Modris Treilis.
