Recenzija

Marta Martinsone: Pasaule ir neērta, neērta vieta

Par franču eksperimentālā teātra studijas "Vivarium Studio" izrādi "Serža efekts".

Zināt to sajūtu, kad, atnākot uz ballīti, atklājas, ka pazīstams ir tikai viens cilvēks, kurš tāpat jau ir aizņemts sarunā ar kādu citu, un tad ir jāturas pie savas vīna glāzes un jācer, ka piepeši tapetes tevi iesūks sevī?

Vai arī to sajūtu, kad tuvs draugs iedod jums izlasīt savu mīļāko grāmatu, kura izrādās garlaicīga un nelasāma, un nākas melot un teikt, ka bija interesanti un gan jau kādreiz būs no šī autora arī kaut kas cits jāizlasa. Ne tagad, protams, jo tagad ir tik daudz darāmā un lasīšanai taču vispār laika neatliek. Un nākas mulsi skatīties iesāņus vai uz kurpju purngaliem, un kaut kā pavisam nekārojas otram cilvēkam skatīties acīs.

Vai arī to sajūtu, kad tikko esat sākuši draudzēties ar kādu cilvēku un nākas pirmo reizi iziet sabiedrībā kopā, un apkārt ir draugi, kuri turpina čivināt kā parasti, un nevar saprast, kā tieši tagad uzvesties? Vai fiziskais kontakts ir pieļaujams? Cik lielā mērā un kāds? Vai simpātijas drīkst kaut kā izrādīt, ko darīt ar mulsumu? Un atkal ir jāturas pie savas vīna glāzes un jāsmok latentā mīļumā un mulsumā.

Pirmā doma, kas man iešāvās prātā pēc izrādes "Serža efekts" noskatīšanās, bija: pilnīgs mīļums. Tiešām – sēdēju un visu izrādi smaidīju tā, it kā būtu tikko iemīlējusies. Bija smiekli, bet ne tie skaļie un nebeidzamie, kad nevar elpu ievilkt, bet tie klusie, smaidīgie smiekli, kas rodas no tādas jaukuma un mīļuma sajūtas, kāda piektdienas vakarā staroja no Dzelzceļa muzejā iekārtotās Serža viesistabas.

Franču eksperimentālā teātra studija "Vivarium Studio" Filipa Kena vadībā ir radījusi izrādi par to, kā radošas izpausmes var ieviest ikdienā un kā savā fantāzijā var dalīties ar līdzcilvēkiem. Stāsts ir par klusu un kautrīgu vīrieti vārdā Seržs, kurš savās mājās draugiem rīko īsas izrādes, izmantojot gan ar pulti vadāmu mašīnīti un brīnumsvecīti, gan auto gaismas, visu saskaņojot ar muzikālu pavadījumu. Katra "Serža efekta" izrāde ir pieskaņota vietai, kurā tā tiek spēlēta, tāpēc, piemēram, Dzelzceļa muzejā Seržs ar skatītājiem sarunājās gan ļoti franciskā angļu valodā, gan tikpat franciskā latviešu valodā. Arī daļu Serža draugu spēlē pieaicināti latvieši, automātiski padarot izrādi tuvāku skatītājiem. No vienas puses, to varētu iztulkot kā izpatikšanu publikai (līdzīgi kā koncertos, kad mūziķi mikrofonā sauc "Riga, we love you!"), bet "Serža efekts" šādā veidā ilustrē to, ka viena cilvēka iztēle un naivi atklātās radošās izpausmes spēj uzrunāt jebkuras nacionalitātes pārstāvjus. Iztēlei nav nacionalitātes, un Seržam kā tēlam tādējādi arī tiek atņemta ierobežojošā piederība kādai valstij vai tautībai. Serža efekts ir viņa spēja uzrunāt un iesaistīt cilvēkus visā pasaulē, parādot to, kā patiesas un naivas radošās izpausmes neatstāj vienaldzīgu.

Ja tāda izrāde kā, piemēram, Romeo Kasteluči "Par Dieva dēla sejas koncepciju" izraisa atsvešinājuma sajūtu, atstājot skatītāju novērotāja, vērtētāja un šokētā (vai tieši pretēji – garlaikotā) pozīcijā, "Serža efekts" (un tieši to es arī definētu kā izrādes lielāko efektu) paredz automātisku skatītāju iesaisti un līdzpārdzīvojuma rašanos. Skatītāji var identificēties gan ar pašu Seržu (jo kurš gan nav kaut reizi mūžā mēģinājis sevi radoši izpaust jelkādā veidā?), gan ar viņa draugiem, kuri vēro viņa izrādes uz skatuves. Šī spēle ar izrādi izrādē tiek izvērsta vēl tālāk, jo izrādes sākumā un beigās tiek attēlotas epizodes no citām "Vivarium Studio", tādējādi ļaujot skatītājiem ne tikai ieskatīties Serža, bet arī pašas teātra studijas pasaulē.  

Kad pēc izrādes traucos pāri Akmens tiltam un vējš nedaudz izpurināja pilnīgā mīļuma sajūtu, sapratu, ka tomēr "Serža efekta" šarmantākais aspekts bija tieši burvīgi apspēlētā neērtuma sajūta. Seržs ir vientuļnieks, kurš spēlē ar sevi galda tenisu, pie televizora ēd "Ādažu čipsus" un pasūta picu lauzītā latviešu valodā. Viņa pasaulē laiks paiet, iekšējai balsij skaitot – time goes by, time goes by, viņa pasaulē no ikdienišķām lietām var uzburt brīnumainas mini izrādes draugiem, viņa pasaulē ir tikai viņš pats savā fantāzijā, un draugi tajā lēnām ieslīd aiz stikla durvīm, pēc tam tikpat lēni aizslīdot prom.

"Serža efekts" apspēlē īsos saskares punktus, kad viens cilvēks vēlas sev tuvajiem parādīt gabaliņu no savas iedomu pasaules. Viņa draugi ar apjukuma pilnu apbrīnu vēro viņa radītās mazās izrādes, pēc tam nespējot loģiski un artikulēti izpaust savas emocijas. Kad izrāde beidzas, Seržs mulsi gaida skatītāja (vai skatītāju) reakciju, kuri tikpat mulsi cenšas to izpaust. Sākumā šķiet, ka varbūt šie cilvēki gluži vienkārši jūtas neērti un vēlas ātrāk doties mājās. Bet izrādes gaitā kļūst skaidrs, ka burvīgajam, kautrīgajam un ar milzīgo fantāziju apveltītajam īpatnim Seržam arī draugi ir tādi paši īpatņi. Viņu neērtums ir nespēja verbalizēt savas emocijas, un viņi dodas mājās un domā par šiem mazajiem brīnumiem, ko viņiem ir parādījis Seržs, un viņi guļ gultās un skatās griestos, un atceras katru sīkumu, un arī nākamajā svētdienā viņi atkal ies ciemos pie sava tikpat mulstošā drauga, lai spētu uz brīdi ieskatīties tajā fantāziju pasaulē, kura ikdienā ir paslēpta.

Kā izteicās grupa "Bērnības milicija", pasaule ir neērta vieta. Bet neērta tā ir tādēļ, ka tajā ir tik grūti izpaust visu to, ko spēj radīt fantāzija. Ir neērti publiski un argumentēti izpaust savas emocijas un sajūsmu, un ir neērti būt intravertam pasaulē, kura kultivē the go-getters filozofiju. Seržam pilnīgā radošā un iekšējā brīvība izpaužas šajās svētdienās, kad uz minūti viņš atklāj savu iekšējo pasauli un savu patieso būtību, ar kuru uz mirkli viņam nav neērti dalīties ar saviem draugiem. Un draugi ar sajūsmu un apbrīnu ieskatās šajos uzplaiksnījumos. Bet mirklī, kad kārtējā performance ir beigusies un šos divus cilvēkus vairs nav ieskāvusi fantāzijas sargājošā čaula, un viņi atkal ir attapušies reālajā vidē, un viņiem ir jāturpina savstarpēji komunicēt kā divām sociālām būtnēm, pasaule atkal kļūst par neērtu vietu. 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Tas ir reāls murgs – kādu rītu pamosties un saprast, ka tavi klasesbiedri ir tie, kas šobrīd vada valsti.

    Kurts Vonnegūts

Iesakām

  • 2015. gada 3. augustā, plkst. 6:08

    Pauls Bankovskis: Lakstīgala, nedziedi? (1)

    Lai kādi arī būtu izdevēju, redaktoru, juridisko pārstāvju un visu pārējo pakaļpalicēju patiesie nolūki, šis notikums ir labs pamudinājums aizdomāties par mirušu vai pašiem par savu darbu likteni vairs īsti lemt nespējīgu autoru atstāto.

  • 2015. gada 23. decembrī, plkst. 6:47

    Ieva Struka: Tas man trāpīja (1)

    Par padomju laika teātra cenzūru un to, kāpēc mums joprojām ir interesantas agrāko laiku lugas, mēs runājām ar Nacionālā teātra direktora palīdzi repertuāra jautājumos un Gunāra Priedes mantojuma vētītāju Ievu Struku.

  • 2016. gada 27. jūlijā, plkst. 6:21

    Armands Znotiņš: Divi vakari Saulkrastu džeza festivālā

    Saulkrastu džeza festivāls šogad uzņēma arī viesus no ASV un Spānijas, tomēr lielākā daļa mākslinieku nāca no Latvijas un tai tuvākajām valstīm.

  • 2012. gada 21. maijā, plkst. 9:05

    Andra Manfelde: Katedrāles zīmols (11)

    Vai tikai Kvazimodo nav redzēts Vecrīgā tirgojam avīzes? Vai varbūt kur citur – sēžam ratiņkrēslā un ar drebošu roku pastiepjam plastmasas vāciņu? Skatoties izrādi, es apjēdzu, ka kroplumam nolemti esam mēs visi.

  • 2016. gada 10. jūnijā, plkst. 7:13

    Andris Ogriņš: Pavasaris (9)

    viņam nekad nav patikusi zvejošana
    bet dzīves apstākļi spiež
    uzmeklēt dāsnākās bedres izgāztuvē

  • 2014. gada 15. oktobrī, plkst. 6:10

    Baiba Dēķena: Radīti skatuvei

    Es esmu stipra sieviete. Ar šķērēm rokās speru pirmos soļus uz skatuves. Solists, sažmiedzis rokās mikrofonu, asi raustās, te ar savu galvu sasniedzot grīdas pamatu, te atlecot kā norāvies ar strāvu.

  • 2016. gada 29. februārī, plkst. 5:08

    Ārzemju preses apskats: Filma "Es esmu šeit"

    Renāra Vimbas filma "Es esmu šeit" Berlīnes Starptautiskajā filmu festivālā piesaistījusi arī ārvalstu žurnālistu un kritiķu uzmanību.

  • 2014. gada 23. janvārī, plkst. 8:01

    Santa Remere: Bikibuka brīvais pants (1)

    Bikibuks ir lasāmviela, kuras forma pēc sirds patikas ļauj ieturēt gan loģiskās, gan neloģiskās pauzes un atvēl daudz telpas interpretācijai un sapņošanai.