Recenzija

Marta Martinsone: Pasaule ir neērta, neērta vieta

Par franču eksperimentālā teātra studijas "Vivarium Studio" izrādi "Serža efekts".

Zināt to sajūtu, kad, atnākot uz ballīti, atklājas, ka pazīstams ir tikai viens cilvēks, kurš tāpat jau ir aizņemts sarunā ar kādu citu, un tad ir jāturas pie savas vīna glāzes un jācer, ka piepeši tapetes tevi iesūks sevī?

Vai arī to sajūtu, kad tuvs draugs iedod jums izlasīt savu mīļāko grāmatu, kura izrādās garlaicīga un nelasāma, un nākas melot un teikt, ka bija interesanti un gan jau kādreiz būs no šī autora arī kaut kas cits jāizlasa. Ne tagad, protams, jo tagad ir tik daudz darāmā un lasīšanai taču vispār laika neatliek. Un nākas mulsi skatīties iesāņus vai uz kurpju purngaliem, un kaut kā pavisam nekārojas otram cilvēkam skatīties acīs.

Vai arī to sajūtu, kad tikko esat sākuši draudzēties ar kādu cilvēku un nākas pirmo reizi iziet sabiedrībā kopā, un apkārt ir draugi, kuri turpina čivināt kā parasti, un nevar saprast, kā tieši tagad uzvesties? Vai fiziskais kontakts ir pieļaujams? Cik lielā mērā un kāds? Vai simpātijas drīkst kaut kā izrādīt, ko darīt ar mulsumu? Un atkal ir jāturas pie savas vīna glāzes un jāsmok latentā mīļumā un mulsumā.

Pirmā doma, kas man iešāvās prātā pēc izrādes "Serža efekts" noskatīšanās, bija: pilnīgs mīļums. Tiešām – sēdēju un visu izrādi smaidīju tā, it kā būtu tikko iemīlējusies. Bija smiekli, bet ne tie skaļie un nebeidzamie, kad nevar elpu ievilkt, bet tie klusie, smaidīgie smiekli, kas rodas no tādas jaukuma un mīļuma sajūtas, kāda piektdienas vakarā staroja no Dzelzceļa muzejā iekārtotās Serža viesistabas.

Franču eksperimentālā teātra studija "Vivarium Studio" Filipa Kena vadībā ir radījusi izrādi par to, kā radošas izpausmes var ieviest ikdienā un kā savā fantāzijā var dalīties ar līdzcilvēkiem. Stāsts ir par klusu un kautrīgu vīrieti vārdā Seržs, kurš savās mājās draugiem rīko īsas izrādes, izmantojot gan ar pulti vadāmu mašīnīti un brīnumsvecīti, gan auto gaismas, visu saskaņojot ar muzikālu pavadījumu. Katra "Serža efekta" izrāde ir pieskaņota vietai, kurā tā tiek spēlēta, tāpēc, piemēram, Dzelzceļa muzejā Seržs ar skatītājiem sarunājās gan ļoti franciskā angļu valodā, gan tikpat franciskā latviešu valodā. Arī daļu Serža draugu spēlē pieaicināti latvieši, automātiski padarot izrādi tuvāku skatītājiem. No vienas puses, to varētu iztulkot kā izpatikšanu publikai (līdzīgi kā koncertos, kad mūziķi mikrofonā sauc "Riga, we love you!"), bet "Serža efekts" šādā veidā ilustrē to, ka viena cilvēka iztēle un naivi atklātās radošās izpausmes spēj uzrunāt jebkuras nacionalitātes pārstāvjus. Iztēlei nav nacionalitātes, un Seržam kā tēlam tādējādi arī tiek atņemta ierobežojošā piederība kādai valstij vai tautībai. Serža efekts ir viņa spēja uzrunāt un iesaistīt cilvēkus visā pasaulē, parādot to, kā patiesas un naivas radošās izpausmes neatstāj vienaldzīgu.

Ja tāda izrāde kā, piemēram, Romeo Kasteluči "Par Dieva dēla sejas koncepciju" izraisa atsvešinājuma sajūtu, atstājot skatītāju novērotāja, vērtētāja un šokētā (vai tieši pretēji – garlaikotā) pozīcijā, "Serža efekts" (un tieši to es arī definētu kā izrādes lielāko efektu) paredz automātisku skatītāju iesaisti un līdzpārdzīvojuma rašanos. Skatītāji var identificēties gan ar pašu Seržu (jo kurš gan nav kaut reizi mūžā mēģinājis sevi radoši izpaust jelkādā veidā?), gan ar viņa draugiem, kuri vēro viņa izrādes uz skatuves. Šī spēle ar izrādi izrādē tiek izvērsta vēl tālāk, jo izrādes sākumā un beigās tiek attēlotas epizodes no citām "Vivarium Studio", tādējādi ļaujot skatītājiem ne tikai ieskatīties Serža, bet arī pašas teātra studijas pasaulē.  

Kad pēc izrādes traucos pāri Akmens tiltam un vējš nedaudz izpurināja pilnīgā mīļuma sajūtu, sapratu, ka tomēr "Serža efekta" šarmantākais aspekts bija tieši burvīgi apspēlētā neērtuma sajūta. Seržs ir vientuļnieks, kurš spēlē ar sevi galda tenisu, pie televizora ēd "Ādažu čipsus" un pasūta picu lauzītā latviešu valodā. Viņa pasaulē laiks paiet, iekšējai balsij skaitot – time goes by, time goes by, viņa pasaulē no ikdienišķām lietām var uzburt brīnumainas mini izrādes draugiem, viņa pasaulē ir tikai viņš pats savā fantāzijā, un draugi tajā lēnām ieslīd aiz stikla durvīm, pēc tam tikpat lēni aizslīdot prom.

"Serža efekts" apspēlē īsos saskares punktus, kad viens cilvēks vēlas sev tuvajiem parādīt gabaliņu no savas iedomu pasaules. Viņa draugi ar apjukuma pilnu apbrīnu vēro viņa radītās mazās izrādes, pēc tam nespējot loģiski un artikulēti izpaust savas emocijas. Kad izrāde beidzas, Seržs mulsi gaida skatītāja (vai skatītāju) reakciju, kuri tikpat mulsi cenšas to izpaust. Sākumā šķiet, ka varbūt šie cilvēki gluži vienkārši jūtas neērti un vēlas ātrāk doties mājās. Bet izrādes gaitā kļūst skaidrs, ka burvīgajam, kautrīgajam un ar milzīgo fantāziju apveltītajam īpatnim Seržam arī draugi ir tādi paši īpatņi. Viņu neērtums ir nespēja verbalizēt savas emocijas, un viņi dodas mājās un domā par šiem mazajiem brīnumiem, ko viņiem ir parādījis Seržs, un viņi guļ gultās un skatās griestos, un atceras katru sīkumu, un arī nākamajā svētdienā viņi atkal ies ciemos pie sava tikpat mulstošā drauga, lai spētu uz brīdi ieskatīties tajā fantāziju pasaulē, kura ikdienā ir paslēpta.

Kā izteicās grupa "Bērnības milicija", pasaule ir neērta vieta. Bet neērta tā ir tādēļ, ka tajā ir tik grūti izpaust visu to, ko spēj radīt fantāzija. Ir neērti publiski un argumentēti izpaust savas emocijas un sajūsmu, un ir neērti būt intravertam pasaulē, kura kultivē the go-getters filozofiju. Seržam pilnīgā radošā un iekšējā brīvība izpaužas šajās svētdienās, kad uz minūti viņš atklāj savu iekšējo pasauli un savu patieso būtību, ar kuru uz mirkli viņam nav neērti dalīties ar saviem draugiem. Un draugi ar sajūsmu un apbrīnu ieskatās šajos uzplaiksnījumos. Bet mirklī, kad kārtējā performance ir beigusies un šos divus cilvēkus vairs nav ieskāvusi fantāzijas sargājošā čaula, un viņi atkal ir attapušies reālajā vidē, un viņiem ir jāturpina savstarpēji komunicēt kā divām sociālām būtnēm, pasaule atkal kļūst par neērtu vietu. 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2014. gada 20. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Vienā caurā maisā (12)

    Kā tad tas īsti nācās, ka virkne šodienas patriotu, kas visu padomju okupācijas laiku esot lolojuši sirdī sapni par brīvu Latviju un tā vien sapņojuši par dziesmoto revolūciju, nez kādēļ masveidā sastājās PSKP un komjaunatnē?

  • 2013. gada 10. septembrī, plkst. 7:09

    Dragana Tripkoviča: Dzejai piemīt valguma smarža (1)

    Šodienas kontekstā labs cilvēks nenozīmē to pašu, ko pirms dažiem gadsimtiem, vai otrādi. Ir pilnīgi vienalga, vai rakstnieks ir vai nav labs kā cilvēks, sevišķi jau, ja viņš ir labs rakstnieks.

  • 2016. gada 10. maijā, plkst. 5:50

    Anete Konste: Dejai nebija vietas

    Projekts "Pastaiga ar mākslinieku", kas noslēpumaini piedāvā astoņu veidu privātas tikšanās ar anonīmu mākslinieku, "Dejas dienā" notiek pirmoreiz. Izrādes centrālā tēma ir mākslinieka personīgās pieredzes nodošana publiskai apskatei.

  • 2013. gada 26. aprīlī, plkst. 0:52

    Ivars Ījabs: Septiņi nāves grēki un politika

    Piedāvājam noklausīties Ivara Ījaba lekciju "Septiņi nāves grēki un politika", kas tika nolasīta 2013. gada 9. aprīlī interneta žurnāla Satori un kustības "Mans Doms" uzsāktā publisko lekciju cikla ietvaros.

  • 2016. gada 16. septembrī, plkst. 12:01

    Lakstīgalas vārdnīca: Leons Briedis (1)

    Turpinām publicēt video no vasarā notikušajiem Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem "Lakstīgalas vārdnīca: kas ligzdo bērnu literatūrā?" un šonedēļ piedāvājam uzzināt, kādi putni patīk dzejniekam Leonam Briedim.

  • 2013. gada 15. martā, plkst. 7:33

    Jānis Joņevs: Jelgava 94 (fragments) (6)

    Tā bija mūzika, kurai līdzīgu es nekad agrāk nebiju dzirdējis. Es vispār nekad nebiju spējis iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv. Šī patiešām bija cita pasaule. Bija labi sēdēt te uz asfalta, kopā ar Nāvi un Zombi, ceļa vidū uz citu pasauli.

  • 2012. gada 14. februārī, plkst. 9:02

    Ieva Sniedze: Tas, ko zinām un nezinām par Tilu Pūcesspieģeli (4)

    Šarls de Kostērs bija brīvmūrnieks. Zinot kaut pavisam nedaudz par brīvmūrniecības simboliem, pasaules uzskatiem un organizācijas struktūru, jūs spējat lasīt pavisam citu grāmatu.

  • 2015. gada 2. decembrī, plkst. 6:01

    Krista Teivāne: Kāpēc mums atkal nesanāks? (3)

    Šoruden vairāku zīmīgu atgadījumu dēļ Latvijas izglītības sistēma nokļuva zem Dāmokla zobena kā paša Cicerona stāstā – tā teikt, neesot nemaz tik šķīsta, kā gribētos domāt.



Kultūras Ministrija
vkkf