Dzeja

Dragana Tripkoviča: No Vidusjūras cikla un citi dzejoļi

Dzejas dienās publicējam viesu dzeju latviešu dzejnieku atdzejojumos.  Dragana Tripkoviča ir dzejniece un dramaturģe, dzimusi 1984.gadā Melnkalnē. Viņa studējusi dramaturģiju Melnkalnes Universitātes Teātra mākslas fakultātē. Publicētas trīs viņas dzejas grāmatas un divas lugas. Tripkovičas dzeja iekļauta daudzās bijušās Dienvidslāvijas valstu un Eiropas mūsdienu dzejas antoloģijās. Viņas dzejoļi tulkoti angļu, krievu, itāļu, poļu un albāņu valodā. Latviski Draganas Tripkovičas dzeju atdzejojis Arvis Viguls.

Laiks

Nav par vēlu rakstīt par laiku.
Nav par vēlu rakstīt par laiku tieši tagad.

Man jāpamet ceļrādis, jo decembra vidū
vējš sāk pūst uz dienvidiem.
Tādos apstākļos
var viegli iemīlēt nepareizo lietu
vai nepareizo cilvēku.

Lielais stacijas pulkstenis nestrādā jau divdesmit piecus gadus.
Tā melnie romiešu cipari
draud ar nekustīgu
precizitāti,
tieši kā nāve,
kura šobrīd izskatās izvēlīga, kaut neliekas ne zinis
par stacijas drūzmu,
kurā neviens
nesarunājas.

Neskaties uz pulksteni.

Starp maniem racionālajiem nodomiem un tavu iracionālo
laiku,
nav nekā cita, vien vilcienu saraksts.
Kupraina večiņa tev to nolasīs
ar poļu dzejnieku smeldzi.

Ainava ir skaista.
Atgādina bērnības draugu lielos plānus.
Zelta pilis, ko izsapņojām,
neona peldbaseini, raibas ģimenes,
dārgakmeņu bērni...
Īsāk sākot,
viss, ko var ieraudzīt kustīgos logos.

Par laiku viss jau ir pateikts.
Diez vai atradīsies kas nebijis, izņemot pāris aizkustinošas rindiņas,
kas galvenokārt stāstīs par vienu un to pašu.

Ekrānā
nav svarīgākās Pagātnes vai vēl svarīgākas Tagadnes,
kamēr var iztikt ar vecajiem vārdiem.
Bet vissmagākā nasta šajā mēslainē ir atmiņas.

Kamēr mūžība liek mums pildīt uzdevumu kā skolniekiem.
Tieši tagad. 

***

Tavā priekšā čigānu lācene dejo
tās īpašnieka ritmisko rībienu pavadījumā.
Šausminošās bērnības ainas maksās tev sauju sīknaudas,
bet citreiz šausmas dejos tev par velti.

Es nezinu, kad tu ieradīsies.

Nevaru tev apsolīt daudz, vien pelēcīgu ielu
un marta īdu baiso tumsu.
Pavasaris vienmēr atnes sauju pārpalikušu trūdu,
neizsapņoto ziemas mīlestību,
kas alkst izkust vasarā ar tās baltvīnu
un gliemenēm.

Tāpēc nesteidzies.

Mūsu pilsētās nav laukumu, kas nosaukti lielos vārdos.
Nekāda revolucionāra, asiņaina bruģa,
mūsu laukumi ir betona padauzas, kuru vārdi mainās
līdz ar valdītāja miesaskāri.
Vislabākais, ko ar tiem iesākt, ir pārlidot pāri.

Daži trūkumi un noliegums,
lai tu izturētu
neredzamos dieva brīnumus, kurus viņš
tev tūlīt pat parādīs.

Vien nekādā gadījumā nenogriezies ne pa labi, ne kreisi —
tur,
kā runā,
valda neaptveramais.

***

Nāve ir nepraša.
Ja būsi pacietīgs,
varbūt pārspēsi viņu šaha partijā,
Antoniuss.

Bērns parāva māti aiz rokas
un klusi teica: „Tur ir kāds cilvēks.”
„Nebaidies, dēls” nočukstēja māte
un viņas siltā elpa viņu iedrošināja.

Cilvēks — tas izklausās tik baisi.

Gadsimtiem vien saldējums ar vaniļu.
Redzi, kā pasaule iztērējas.
Bet tu ej un iegūsti viņu
(nāve ne vienmēr ir sieviešu dzimtē),
jo vienīgā vēsture, kas pastāv,
ir vēsture starp vīrieti un sievieti.

***

Vispirms viņa sajuta neizskaidrojamu vēlmi
tuvoties viņam.
Viņš smaržoja tik savādi, nepavisam pēc visuma,
un skatījās lielām, sarkanām
acīm.
Viņas rokas pārslīdēja pār viņa lielo galvu,
ko klāja spīdoši sari.
Viņas rokas viņu raudzīja, un viņai aizrāvās elpa.

Viņa baltā miesa piedāvājās viņai,
pat nepakustēdamies. Vien ik pa mirklim
viņš iesprauslājās caur nāsīm,
kā aicinādams atdoties.

Viss it kā pludoja — viņai pār gūžām un starp
kājām, visi pasaules ūdenskritumi bija saplūduši viņā.

Viņa uzkāpa baltajam smaržīgajam vērsim mugurā
un abi metās tieši ūdenī.

Eiropa —
tik vien kā kārtējā palaistuve.

***

Gadu gaitā redzi daudz nāves.
Nāve ir kā aizraujošs stāsts,
pat ja no tās nebaidies,
vismaz sajūti prieku, ka esi dzīvs.
Pārākumu pār mirušajiem.
Tajā arī slēpjas dzīves skaistums —
šajos divos briesmīgajos mīlētājos.

Kaislē visi mīlētāji kļūst par briesmoņiem,
Tanatosa marionetēm...

Tu tikai turies līdzi vējam,
vējš ir vienīgais, kas prot piedzimt no jauna.

 

Umberto D.

Pat sestajā stāvā
reizēm dzird zvaniņu,
kas iekārts
kādam ganību lopam kaklā.
Netālu no jaunceltnēm,
kas būvētas telpas aizpildīšanai
un ļaudīm no ziemeļiem,
kuri ierodas pilsētā
kā pēc gara, smaga kara,
uzslieta čigānu telts.
Tā ir jaunā polisa.
Tā ir pilsēta ar Amarkorda krāsām
un Vitoriode Sikas smeldzi.
Bet, ja nebūtu karu,
nebūtu arī vēstures,
tikai daudz smeldzes.
Nevajadzīgassmeldzes.

Un viens suns.

Mēs nekad nenogursim no ceļošanas

Mūsdienās, skatīdamies debesīs,
varam redzēt vienīgi airbusu.

Bet tam, kas notiek zemāk,
vajag stipras iekšas.

Pirms jebkura iesākuma
mums nopietni jāapzinās,
ka prombūtnē
mīt esamība.

Parasti piektdienas vakaros sagāztās dekorācijas
vulgāri pieprasa atkārtojumu.
Lai ilgi stāvētu kājās, nepieciešams
stingrs
atbalsta punkts, ko sagrīļo dziesma,
kas, tikko iesākta,jau ir neatgriezeniski skumja.
Bālā jaunība ir onāniski
stipra.

Šeit pat lietus nav pārāk ilgi,
izņemot reti apdzīvotās zemes
nepieejamākajās vietās.
Tukšie gadi neiezīmē
pat savu niecību.

Tas ir tik acīmredzami.

Nav iespējams runāt daudzskaitlī
par mums — ļaunuma vienības ražotājiem.
Mēs nekad nenogursim no ceļošanas,
nekad neatvadīsimies,
bet vienmēr tikai atpūtināsim kājas.

Tas, manuprāt, ir kompromiss.

Maukas un mākslinieki

Amerikāņu filmās
maukas ir skaistas.

Mums nav filmu
un varbūt tādēļ vai
tikai tādēļ
mūsu mukas ir uzpampušas
no narkotikām,
neglītas un atbaidošas
un ož pēc dzimumakta
kā pēc pienākuma.

Gandrīz viņas visas
mīl kādu vīriešu kārtas cūku,
kuru nekad neiegūs,
bet tas jau viņas neatšķir
no citām sievietēm.

Mākslinieki amerikāņu filmās
vienmēr ir netīri un nožēlojami.

Mums nav naudas
un pat savas valodas nav,
varbūt tādēļ vai
pavisam droši tādēļ
mūsu mākslinieki mīt lielās
mājās tīriem krekliem un
kārtīgām frizūrām, ar sievām
un bērniem.

Lielākoties viņi visi
dzer tikai svētkos
un balso par valdību.

Universālais priekšstats par sievieti

Manam tēvam vairs nepatīk mūzika
un viņš nekad nav dzirdējis
Čaikovski.

Viņu laiku dziesmās
roku rokā traucās bailes
un politkorektums.
Bet tad nāca hipiji un visu sačakarēja.

Debesu brīvie putni
nav tikai ierasta aina.
Melnu slepkavu pulks
ir iemīļota klišeja.

Manam tēvam vienalga par
Hičkoku, kamēr celuloīds atceras
Džonu Veinu.

Kā viņš jāj pāri prērijai un visa vīrišķība
cepurē un revolverī.
Tas liek viņiem atcerēties
četrdesmit piekto.

Biedri kompartieši
un biedrenes,cirka dejotājas
uz trapeces ir īstā izklaide
pamestiem bērniem.

Biļetes vietā viņi saņēma
universālo priekšstatu par sievieti —
visu pamesto Māti.

Arī mans tēvs ir pametis savus bērnus.


Atdzejojis Arvis Viguls



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • zhora  

    2013. gada 10. septembrī, plkst. 1:25

    man šausmīgi nepatīk šāda veida dzeja. vienas vienīgas klišejas, bet pēdējā dzejolī ir pat pats klišejas vārds. pūšot vējam no dienvidiem, iemīlas nepareizajos cilvēkos, vienkārši wtf.

  • LL  

    2013. gada 9. septembrī, plkst. 23:29

    Eiropa likās banāla, bet viss pārējais labi iegriež, paldies

  • arnolds  

    2013. gada 9. septembrī, plkst. 19:02

    nezinu, kas par vainu (pirmdiena varbūt), bet varbūt atdzejošanas kvalitāte, bet man pat neradās iespaids, ka lasu dzeju. proza, mākslīgi sadalīta pa rindiņām.

  • Katrīna K.  

    2013. gada 9. septembrī, plkst. 14:47

    Ļoti savāda sajūta - nevaru saprast, man šī publikācija patīk vai nepatīk, laikam ir tā, ka - gan patīk, gan nepatīk.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2012. gada 23. oktobrī, plkst. 0:10

    Ivars Ījabs: Slēptās puses otrā puse (28)

    Ļaudis pie mums vēlēšanās nebalso par ekonomiskiem jautājumiem. Pilnīgi visu partiju piekritēji vairumā ir kreisi, ciktāl tie vēlas vairāk valsts visās dzīves jomās, un labēji, ciktāl tie ir sociāli konservatīvi.

  • 2014. gada 15. novembrī, plkst. 10:11

    Krišs Salmanis: Entuziasms ir labākais iespējamais katalizators

    Man tomēr liekas, ka Latvijā māksla ir patiesāka. Vai tā ir labāka vai sliktāka? Neņemos spriest.

  • 2016. gada 30. jūnijā, plkst. 8:22

    Maija Rudovska: Zem viena jumta

    Ko nozīmē zem viena jumta atrasties trim valstīm, kuras ir tik dažādas savos mērķos, redzējumā un attieksmē, taču vienotas telpiski? Ko var vēstīt par Baltiju, nelūkojoties uz tās valstu nacionālajām robežām, bet gan kopīgo infrastruktūru un ģeopolitiku?

  • 2014. gada 4. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Jirgensone: Latvietis un karš (11)

    Mūsu tautas vissmagākais okupācijas vēstures mantojums ir mūžīgā pastarīša pozīcija, kurā atbildība – bet līdz ar to arī rīcībspēja un pienākums rīkoties – ir deleģēta kādam citam.

  • 2012. gada 11. septembrī, plkst. 8:09

    Inta Miške-Ezergaile: Kad rakstu kaut ko līdzīgu dzejai (9)

    Atklāju jaunu fizikas likumu: lapa vienmēr nolaižas tur, kur krīt tās ēna – vienalga, no kurienes pūš vējš. Gaisā virpuļo lapas, mēs staigājam pa to ēnu plankumiem. Suns grambā saož pagātni un nākotni. Es atzīstu, ka tas ir laiks.

  • 2014. gada 5. februārī, plkst. 7:02

    Vilis Lācītis: Nesmuku sieviešu nav (7)

    Kāda maza krūma ērkšķaino lapotni rotā vēja uzmests plastmasas maisiņš ar uzrakstu "Iceland". Pie krūmā gandrīz ieauguša gaismas staba ar uzlīmi "Neighbourhood watch" piestāj melns BMW, no kura izkāpj noputējis celtnieks.

  • 2013. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Armands Znotiņš: Skaņu nospiedumi vaskā (1)

    Līdz mūsu dienām nonācis astoņas minūtes garš, uz trim fonogrāfa ruļļiem fiksēts 1888. gada ieraksts no Hendeļa oratorijas "Izraēlieši Ēģiptē" neparasti vērienīga atskaņojuma. Tajā piedalījās 4000 cilvēku liels koris un 500 mūziķu orķestris.

  • 2015. gada 17. jūlijā, plkst. 9:07

    Baltvilka balva 2015: Elīna Brasliņa, Luīze Pastore, Guntars Sietiņš

    Jāņa Baltvilka balvas 2015. gada nominanti stāsta par bērnu grāmatām un savu pieredzi.