Jānis Piķis: Dzejoļi (22)

2006. gada 14. martā, plkst. 11:02

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

Viens no daudzajiem jautājumiem, uz kuriem nezinu atbildi, ir jautājums par to, kad es īsti sāku rakstīt dzejoļus. Tas vienkārši sākās, tāpat kā balss lūzums vai interese par "Baywatch" pludmales patruļu. Jūsmoju par to, ko raksta Kārlis Vērdiņš. Tas arī viss.

Autors

O

Vakarnakt dzejnieks sapņoja
par to, kā deg papīrs
pēc papīra
un uzskatīja to par labu zīmi.
Šodien viņš visu dienu
gaidīja, kad vārdi beidzot
iesviedīs monitoru
ugunīgu ķērpju apskāvienos,
bet kā jau katra
gaidīšana,
tā liekas garāka par dzīvi,
un dzīve īsāka
par mirkli,
ar kādu muša vienreiz
savicina spārnus,
saodusi brokastu paliekas;
vēl straujāka
par īsziņu,
kas sasniedz telefonu,
lai paziņotu,
ka viss, ko vien spēj cilvēks
saplānot 24 stundās,
viss tiek atcelts
uz nenoteiktu
datumu,
nenoteiktu gadu un pilsētu.
Vakarnakt mēs
sapņojām,
ka mūsu sapņi piepildās,
nepiepildās.
It kā „Osram” spuldzīte
katra guļošā pieres
centrā:
iedegas koši, koši zaļa,
dziest, iedegas,
dziest...


O

Kā mums māca teiciens
par vilku aitas kuņģī,
tad uzmanīgi jānoņem miza
no katras lietas,
no katra pretī raidītā vārda,
no katras ainavas,
lai nāk kas nākdams pretī,
izlien no tumšās
un drēgnās zemes,
kāds nelāgs un posmains tārps
zem paceltām tulpju,
narcišu, mārtiņrožu
treknajām dobēm,
kāds blīkšķis
un sāļās putas acīs,
kad noņemam
mirdzošu apvalku
no katra garāmslīdošā
burbuļa,
bet to lietu
un radību tik daudz,
pārāk daudz,
pilna zeme ņudz
un debesis piedzied,
turklāt,
kas novilks gaisu
no gaisa,
lai atklātu ko?
Kādus plānus A un B
pret mani,
pret tevi?
Un kas šobrīd
briest pamalē
mani, tevi nomizot?
Kas mizo?


PLAUŠAS

Pavisam vienkārša
tā māka:
aizsēsties garām tomātam,
tajā pašā laikā
neskarot sadusmotu odzi.
Pavisam elementāri.
Bet kad pienāk brīdis,
briesmas stiepjas līdz pašam
horizontam;
pilns tīrums ar čūskām,
pilni krūmi ar ērcēm,
bet aiz tiem krūmiem -
latvāņi kā priedes;
bet aiz tiem krūmiem -
kāju sēnīte, paparaci,
skan death metal,
un visi jaukie zvirbulīši
ceriņos čivina:
Putnu gripa, putnu gripa
putnu gripa...
Pavisam vienkārši,
tu saki,
un piestūķē
pilnas plaušas
ar gaisu.


MANS REVERSS

Par savu reversa pusi
es zinu pagalam maz.
Jā, es nojaušu, kam pieder
mana kreisā roka,
kam uznāk žāvas,
lasot grāmatu par astrofiziku,
kam patīk kaisīt
zupā sāli,
kam nospļauties ar pilnu muti
par metaforu
vai dzejoļa dzelzs likumu:
nekad nerunāt par to,
pirms tas nav uzrakstīts,
brīžiem es vēlos,
lai viņš aprij mani pilnībā,
kā meža skudras,
kokaīna pulveris
vai Džārmuša
filmas,
lai viņš iekārtojas
manās apenēs,
svilpo jautru meldiņu,
aizgaiņā domas
kā knišļu mākoni
no manas galvas laukā,
tajā pašā laikā
es vēlos,
lai viņš šad tad
aizdod atpakaļ
manus abus
acābolus,
kad meklēju zvaigznītes
izplatījumā
virs naksnīgiem kokiem,
lai tupētu
pavisam mierīgs,
kad nopētu jebkuru
rāmu ūdeni.


O

Kāds bija nokodis gabaliņu
mīlestības pilnmēness,

un šai nelietībai pa apakšu
es gāju bez savas ēnas.

Gāju bez gaļas, kauliem un ādas,
plūdu kā benzīna tvaiki
un miglas,

sašķīdu pret katru no dienām,
kad mans vilnis grauzās krastā

kā cepumiņā, nost un nost.
Vēl es protu iestigt akmeņos.

Ielaist saknes ledū un dimantā.
Un vēl man padodas
būt tāpatās, -

vēl viens Homo Sapiens,
bet gribu, gribu
radīt viesuli no piena.