Iespējams, ka Rimands Ceplis, melis: (Ne)nopietna cilvēka cienīga replika (13)

2006. gada 6. martā, plkst. 15:00

Rubrika: Redzējumi

Atceros 2005. gada septembri. Tas notika pie Raiņa pieminekļa Esplanādē. Tika izziņoti Dzejas dienu balvu ieguvēji. Bija jau satumsis un cilvēki spiedās viens pie otra. Es klejoju apkārt un centos līdzsekot notiekošajam uz paaugstinājuma, kur sēdēja un dažbrīd stāvēja dzejnieki. Daudzi viņu brāļi un māsas nolūkojās no apakšas uz viņiem. Tika saukti uzvarētāju vārdi un uzvārdi. Galveno balvu ieguva Pēters Brūveris. Un ar mani notika traka lieta. Es sāku raudāt tā, it kā man būtu no ledusskapja izzagts dikti garšīgs un milzīgs gaļas gabals. Nudien nespēju sevi apvaldīt un man kļuva sevis tik bezcerīgi žēl. Ar asarainu purnu nevajadzīgi slāju pie Kolmanes kundzes stāstīt, cik tas ir nepareizi, cik žūrija ir subjektīvi izrīkojusies, cik ļoti sadarītais neatbilst manam nojēgumam par labumiem aktuālajā dzejniecībā utt. Protams, nākamajā dienā biju dikti noraizējies par nodarījumu savai ieinteresētībai un Kolmanes kundzei. Vēlāk pat saņēmos un sūtīju savienības galvai īsziņu ar atvainošanos, jo viņas spriedumus vienmēr esmu atzinis par labiem esam.

Tagad Reinis Tukišs man vaicā pēc replikas par “Literatūras gada balvu 2005”. Par izziņotajiem rezultātiem, kurus kāri apspriež mīļie interneta ziņu komentētāji. Šoreiz atturēšos raudāt, jo nav man vēlmes apstrīdēt žūrijas izvēlni un kompetenci. Tāpēc, ka nosauktie vārdi, uzvārdi un apvienības solīdi. Tāpat zināms, ka ikvienam izvērtējumam ir subjektīva piegarša. Tādēļ man dikti patīk tā dēvētais rotējošais princips iekš žūriju konsīlijiem. Bet ko teikt jau vienmēr var samangot. Tāpēc neliels uzšļāpiens uz balvas turētāju spēcīgā stāva par pasākuma vietas izvēli un no tās izdarāmajiem secinājumiem.

Cik noprotu, tad izvēlne rīkot balvas pasniegšanu 1. aprīlī Majoru kultūras namā saistīta ar naudas trūkumu. Nu, ka KKF nav piešķīris pilnīgam spīdumam vajadzīgo summu. Un prātīgi vien ir, ka nepiešķīra. Labāk taču iedot naudiņu kādam rakstniekam vai izdevniecībai, nevis uzrīkot kārtējo sanācienu. Nafig jārīko ceremonija par KKF naudu, ja teju 90% zināms, ka tai nebūs dzīvelīgas pēcjēgas. Kā nekā šādam pasācienam taču apsviedīgs organizators spētu piesaistīt naudu no citiem, daudz dziļākiem un mantīgākiem avotiem. Sponsoriem. Atliek vien balvas turētājam būt apķērīgam un meklēt. Noorganizēt tā, lai izrīkojumu rādītu pa TV, un tad jau atrastos arī līdzētāji. Jo neticu, ka Latvijā nav izpalīdzīgas un sevi izradīt kāras personības. Tādēļ metu akmeni Latvijas Rakstnieku savienības dārzā - varbūt trāpa kādam pa pieri. Bet tik pat labi, metu arī sev pa pieri, jo neba nu viņi tik neapķērīgi un paši neapprot. Gan jau, tikai dukas trūkums izmisīgs. Bet Majoru kultūras namam nav ne vainas. Es tur vasarā noskatījos to foršo multeni par dzīvniekiem, kuri, pingvīnu samusināti, izbēg no zoodārza. Vēl zinu, ka Ancē arī ir labs kultūras nams.

Neatceros, ka kāda Gada balva uzreiz būtu tapusi izcila. Tās aug no gada gados un apaug. Top savā pretenciozitātē lielas un varenas. Vai arī mirst. Varbūt šai tiešām labāk nomirt? Un pēc tam visi varētu nodarboties ar seksu. Jo pēc bērēm taču tā darot? Redzēju vienā filmā.

(Šo repliku es pierakstīju šorīt, bet noklausījos vienās mājas viesībās sestdienas vakarā. Lai arī tagad mēģinu to piedāvāt kā savā prātā dzimušu, gan jau sapratīsi, ka caur mani runā tauta.)