Džefs Lindsijs: Melno sapņu Deksters (0)
2006. gada 6. martā, plkst. 11:55
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Džefs Lindsijs. Melno sapņu Deksters. - Rīga: Dienas Grāmata, 2005
5. NODAĻA
Nākamajā rītā lija un uz ceļiem valdīja ārprāts, kas Maiami bija tipiski vienmēr, kad lija lietus. Daži vadītāji uz slidenās brauktuves samazināja ātrumu. Citi tāpēc pārskaitušies signalizēja, cik jaudas, klaigāja, uzdeva pa gāzi un, mašīnai mežonīgi mētājoties uz slapjā asfalta, dūres vicinot, apdzina tūļīgos.
Pie Ležēnas uzbrauktuves milzīgs pienvedējs bija aizķēris apmali un uzbraucis autobusiņam ar bērniem no katoļu skolas. Pienvedējs bija apgāzies. Un tagad piecas meitenes rūtainos vilnas svārkos sēdēja milzīgā piena peļķē un ar apdullinātu skatienu raudzījās apkārt. Satiksme apstājās gandrīz uz stundu. Vienu no bērniem ar lidmašīnu nogādāja Džeksona slimnīcā. Pārējie ar visām uniformām sēdēja pienā un vēroja, kā pieaugušie kliedz cits uz citu.
Es, klausīdamies radio, gliemeža gaitā virzījos uz priekšu. Policija acīmredzot bija nonākusi uz pēdām "Tamiami miesniekam". Sīkāka informācija nebija pieejama, bet kapteinim Metjū bija pareizais sakodiens uz skaņām. Teiktais izklausījās tā, it kā viņš personīgi arestēs noziedznieku, tiklīdz būs ticis galā ar kafiju.
Visbeidzot es nokļuvu uz taisnā ceļa, bet tiku uz priekšu tikai nedaudz ātrāk. Netālu no lidostas apstājos pie virtuļu pārdotavas. Nopirku ābolu pankūku un virtuli, bet ābolu pankūka bija gandrīz pazudusi, pirms es paspēju iesēsties mašīnā. Man ir ļoti strauja vielmaiņa. Tas tāpēc, ka es dzīvoju labu dzīvi.
Kad nokļuvu darbā, lietus bija mitējies. Spīdēja saule, un no ietves pacēlās garaiņi, kad es iegāju vestibilā, uzrādīju caurlaidi un devos augšā pa kāpnēm.
Debija mani jau gaidīja.
Šorīt viņa neizskatījās priecīga. Protams, viņa īpaši bieži vairs neizskatās priecīga. Galu galā Debija ir policiste, un lielākajai daļai policistu neizdodas saglabāt smaidošu seju. Pārāk daudz laika pavadīts darbā, pūloties neizskatīties cilvēcīgiem. Viņu sejas ar laiku kļūst stingas.
"Debij," es noteicu. Noliku uz rakstāmgalda sniegbaltu maisiņu ar virtuļiem.
"Kur tu biji vakar vakarā?" viņa noprasīja. Ļoti skābi, kā jau biju gaidījis. Drīz šīs dusmu krunciņas vairs neizzudīs un tās sabojās brīnišķīgu seju: tumši zilas acis, ko atdzīvināja intelekts, un nedaudz vasarraibumains uzraukts deguntiņš, ko ieskāva melni mati. Skaisti vaibsti, ko šobrīd klāja kādas septiņas mārciņas lētas kosmētikas.
Es sirsnīgi viņu uzlūkoju. Debija nepārprotami nāca no darba, ģērbusies mežģīņotā krūšturī, koši rozā elastīgos šortos un zeltītās augstpapēžu sandalēs. "Par mani nav vērts runāt," es sacīju. "Kur biji tu?"
Viņa pietvīka. Debija mīlēja tikai tīru, izgludinātu apģērbu zilos toņos, bet citu nevarēja ciest. "Es mēģināju tevi sazvanīt," viņa sacīja.
"Piedod," es atteicu.
"Jā. Protams, protams."
Es apsēdos uz krēsla un klusēju. Debijai patīk izkratīt man sirdi. Tāpēc jau ģimene domāta. "Kāpēc tu tik ļoti gribēji ar mani runāt?"
"Viņi man neko neuztic," sacīja Debija. Viņa pavēra manu virtuļu maisiņu un ieskatījās iekšā.
"Ko tad tu gaidīji?" es noteicu. "Tu zini, kāda ir Laguertas attieksme."
Izvilkusi no maisiņa virtuli, Debija to notiesāja.
"Es gaidu," sacīja Debija ar pilnu muti, "ka piedalīšos izmeklēšanā. Kā teica kapteinis."
"Tu neizskaties nopietna," es atteicu. "Vai politiski apķērīga."
Saņurcījusi maisiņu, Debija mēģināja trāpīt man pa galvu. Viņa netrāpīja. "Pie velna, Dekster," viņa sacīja. "Tu sasodīti labi zini, ka esmu pelnījusi būt kriminālmeklēšanā nevis," — viņa paraustīja krūštura lencīti un norādīja uz savu trūcīgo kostīmu, — "šīs muļķības."
Es pamāju. "Lai gan tev tas piestāv," es sacīju.
Debija briesmīgā sašutumā savaikstīja seju. "Es to nevaru ciest," viņa sacīja. "Es to vairs ilgāk nespēju izturēt, vai arī, zvēru, es sajukšu prātā."
"Debij, vēl ir mazliet par ātru, lai es visu varētu izdomāt."
"Sūdīgi," viņa sacīja. Lai ko teiktu par darbu policijā, bet tas samaitāja Deboras vārdu krājumu. Viņa pievērsa man aukstu, daudz pieredzējuša policista skatienu. Tā viņa skatījās uz mani pirmoreiz. Tas bija Harija skatiens, tās pašas acis, tā pati sajūta, ka tev skatās cauri un saredz patiesību. "Nestāsti man blēņas, Deks," viņa sacīja. "Lielākoties tev atliek tikai paskatīties uz līķi, un tu jau zini, kas to ir izdarījis. Es nekad tev neesmu vaicājusi, kā tev tas izdodas, bet, ja tev ir kādas nojautas par šo gadījumu, es gribu tās zināt." Viņa trakā niknumā iespēra pa manu metāla rakstāmgaldu, atstājot tajā nelielu iespiedumu. "Pie velna, es gribu tikt laukā no šīm muļķīgajām lupatām."
"Un mēs visi labprāt to redzētu, Morgana," no durvīm viņai aiz muguras atskanēja zema un neīsta balss. Es pacēlu skatienu. Mums pretī smaidīja Venss Masuoka.
"Tu nezinātu, ko darīt, Venss," atcirta Debija.
Viņa smaids — žilbinošais, neīstais, iemācītais smaids — kļuva platāks. "Kāpēc mēs nevarētu to noskaidrot?"
"Sapņo vien, Vens," atteica Debija, uzmezdama lūpu, kā biju to redzējis kopš laika, kad viņai bija divpadsmit gadi.
Venss ar galvas mājienu norādīja uz saņurcīto balto maisiņu man uz galda. "Tā bija tava kārta, vecais. Ko tu man atnesi? Kur tas ir?"
"Piedod, Vens," es atteicu. "Debija apēda tavu virtuli."
"Lieliski," viņš sacīja, spēji, it kā šķelmīgi pasmaidot. "Tad es varētu apēst viņas želejas ruleti. Tu esi man parādā lielu virtuli, Deks," viņš noteica.
"Vienīgo lielo, ko tu jebkad dabūsi," atteica Debora.
"Svarīgs nav virtuļa lielums, svarīga ir cepēja prasme," viņai sacīja Venss.
"Lūdzu," es noteicu. "Jūs abi izmežģīsiet priekšējās smadzeņu daivas. Ir pārāk agrs, lai spīdētu ar tādām gudrībām."
"Ah-ha," Venss iesmējās savus briesmīgos, mākslotos smieklus. "Ah-ha ha-ha. Uz redzi." Viņš piemiedza ar aci. "Neaizmirstiet par manu virtuli." To teicis, viņš devās pie sava mikroskopa gaiteņa galā.
"Tātad, ko tu esi izdomājis?" apvaicājās Debija.
Debija ticēja, ka mani laiku pa laikam vada intuīcija. Viņai bija iemesls ticēt. Parasti mani iedvesmas pilnie minējumi attiecās uz zvērīgiem deģenerātiem, kam ik pēc dažām nedēļām patika nolaist no kājas kādu nabaga lempi tikai tāpat vien. Debora vairākas reizes bija redzējusi, kā es ātri un precīzi uzroku kaut ko tādu, ko neviens nebija pamanījis. Viņa nekad neko nebija teikusi, taču mana māsa ir sasodīti laba policiste, un tā viņai jau labu laiku bija radušās pret mani aizdomas. Viņa nezina, kas tas ir, bet saprot, ka kaut kas nav labi, un tas laiku pa laikam viņu bezgala satrauc, jo galu galā viņa tiešām mani mīl. Pēdējā dzīvā būtne uz zemes, kas mani tiešām mīl. Tā nav sevis žēlošana, bet gan auksta, kristālskaidra sevis apzināšanās. Es esmu nemīlams. Atbilstoši Harija plānam esmu centies iesaistīties attiecībās ar citiem cilvēkiem un pat — muļķīgākajos brīžos — iemīlēties. Bet nekas nesanāk. Kaut kas manī ir salauzts vai trūkst, un agrāk vai vēlāk otrs cilvēks pieķer, ka es Tēloju, vai arī pienāk viena no Tām Naktīm.
Es pat nespēju turēt dzīvniekus. Dzīvnieki mani ienīst. Reiz es iegādājos suni. Suns rēja un gaudoja — uz mani — bez apstājas un nepārtrauktā niknumā divas dienas, līdz es biju spiests no tā atbrīvoties. Es mēģināju turēt bruņurupuci. Es tam vienreiz pieskāros, un bruņurupucis vairs neizlīda laukā no čaulas, bet pēc dažām dienām nobeidzās. Tas drīzāk nobeidzās, nekā vēlreiz ieraudzīja mani vai ļāva sev pieskarties.
Neviens cits mani nemīl un nemīlēs. Pat ne es pats — un it īpaši es pats. Es zinu, kas esmu, un tas nav nekas tāds, ko varētu mīlēt. Es esmu viens šajā pasaulē un būtu pilnīgi viens, ja nebūtu Deboras. Izņemot, protams, Kaut Ko manī, kas nenāk laukā rotaļāties īpaši bieži. Un patiesībā nerotaļājas ar mani, bet pieprasa kādu citu, ar ko rotaļāties.
Tāpēc es, cik manos spēkos, rūpējos par viņu, dārgo Deboru. Iespējams, tā nav mīlestība, bet es labprāt gribētu, lai viņa būtu laimīga.
Un te nu viņa sēdēja, dārgā Debora, un izskatījās nelaimīga. Mana ģimene. Viņa vērās manī, nezinot, ko sacīt, bet pienākdama tuvāk teikšanai, kā jebkad agrāk.
"Labi," es sacīju, "patiesībā…"
"Es zināju! Tev IR kaut kas padomā!"
"Nepārtrauc manu transu, Debora. Es sarunājos ar garu pasauli."
"Pastāsti," viņa sacīja.
"Svarīgs ir nepabeigtais griezums, Debij. Kreisā kāja."
"Kas ar to?"
"Laguerta domā, ka slepkavu kāds iztraucējis. Viņš iztrūcies, nav pabeidzis darbu."
Debora pamāja. "Viņa lika man vakar vakarā iztaujāt prostitūtas, vai tās kaut ko nav redzējušas. Kādam vajadzēja redzēt."
"Ak, tikai nesāc tu arī," es sacīju. "Domā, Debora! Ja viņu iztraucēja — viņš bija pārāk nobijies, lai pabeigtu…"
"Iesaiņojums," viņa izmeta. "Viņš daudz laika iztērēja, lai iesaiņotu līķi, lai satīrītu." Debija izskatījās pārsteigta. "Johaidī! Pēc tam, kad viņu iztraucēja?"
Es sasitu plaukstas un starojoši viņai uzsmaidīju. "Bravo, mis Mārpla!"
"Tad tas ir absurds."
"Au contraire.* Ja ir diezgan laika, bet rituāls nav pienācīgi pabeigts — un iegaumē, Debij, rituāls ir gandrīz viss — uz ko tas norāda?"
"Dieva dēļ, kāpēc tu nevari man vienkārši pateikt?" viņa atcirta.
"Un kuram tad būtu interesanti?"
Viņa spēji izelpoja. "Sasodīts. Labi, Deks. Ja viņu nepārtrauca, bet viņš nepabeidza… Hm. Iesaiņošana bija svarīgāka par sadalīšanu?"
Man viņas kļuva žēl. "Nē, Debij. Padomā. Šis ir piektais gadījums, tieši tāds pats kā pārējie. Četras kājas nogrieztas ideāli. Un tagad piektais…" Paraustījis plecus, es jautājoši paskatījos uz Debiju.
"Au, velns viņu zina, Dekster. Kā lai es to zinu? Varbūt viņam bija vajadzīgas tikai četras kreisās kājas. Varbūt... Es nezinu, varu apzvērēt. Kas?"
Es pasmaidīju un pakratīju galvu. Man viss bija tik skaidrs. "Satraukuma trīsas ir rimušās, Debij. Kaut kas vienkārši nav tā, kā vajag. Tas vairs nav tas. Pietrūkst kaut kāda būtiska maģijas elementa, kas visu padara ideālu."
"Un man to bija jāizdomā?"
"Kādam bija, vai tev tā nešķiet? Un tā nu viņš it kā atkārto bijušo, meklējot iedvesmu, kuras nav un nav."
Viņa sarauca pieri. "Tātad viņš ir savu paveicis. Viņš to vairāk nedarīs?"
Es iesmējos. "Ak Dievs, Debij, nē. Tieši otrādi. Ja tu būtu mācītāja un patiesi ticētu Dievam, bet nespētu atrast pareizo veidu, lai viņu pielūgtu, ko tu darītu?"
"Turpinātu mēģinājumus," viņa sacīja, "kamēr man izdotos." Viņa nenolaida skatienu. "Šausmas. Tad tādas ir tavas domas? Viņš drīzumā to atkārtos?"
"Man tikai tā šķiet," es pieticīgi atteicu. "Es varu kļūdīties." Taču es biju pārliecināts, ka nekļūdos.
"Mums jābūt gataviem viņu noķert, kad viņš to darīs," noteica Debora. "Nevis jāmeklē neesošu liecinieku." Viņa piecēlās un devās uz durvīm. "Es vēlāk piezvanīšu. Atā!" Un prom viņa bija.
Es ieskatījos baltajā papīra turziņā. Iekšā nekā vairs nebija. Tieši tāpat kā man: tīra, spodra āriene un pilnīgi nekā iekšā.
Es salocīju turziņu un iemetu to papīrgrozā blakus savam rakstāmgaldam. Mani gaidīja darbs, īsts, oficiāls darbs policijas laboratorijā. Man bija jāuzdrukā garš ziņojums, jāizšķiro attēli, kas to pavadīja, jāsakārto liecības. Tas bija ikdienišķs gadījums, dubultslepkavība, kas, iespējams, nekad nenokļūs līdz tiesai, bet man patīk pārliecība, ka viss, kam pieskaros, ir lieliskā kārtībā.
Turklāt šī slepkavība bija interesanta. Asins paraugu bija ļoti grūti nolasīt: ņemot vērā arteriālo asiņu šļākšanos, vairākus upurus — kas acīmredzot kustējās — un to, ka lietā bija likts, šķiet, motorzāģis, bija gandrīz neiespējami atrast trieciena vietu. Lai aptvertu visu istabu, es biju spiests izlietot divas pudeles luminola, kas uzrāda pat vājākos asins traipus un ir šokējoši dārgs, jo maksā divpadsmit dolārus par pudeli.
Man pat nācās izvilkt auklas, lai noteiktu sākotnējo asins šļākšanās leņķi, — šis paņēmiens bija pietiekami sens, lai atgādinātu alķīmiju. Asins šļakstu zīmējums bija pārsteidzošs, dzīvs; spilgti, mežonīgi, neapvaldīti šļaksti klāja sienas, mēbeles, televizoru, dvieļus, gultas pārklājus, aizkarus — apbrīnojamas lidojošu asiņu trakās šausmas. Pat Maiami, domājams, kāds būs kaut ko dzirdējis. Divi cilvēki dzīvi sagraizīti ar motorzāģi elegantā un dārgā viesnīcas numurā, bet kaimiņi vienkārši bija uzgriezuši skaļāk televizoru.
Jūs droši vien teiksiet, ka dārgo centīgo Deksteru aizgrābj viņa darbs, bet man patīk būt rūpīgam, un man patīk zināt, kur slēpjas visas asinis. Visi profesionālie iemesli ir acīm redzami, bet man ne gluži tik svarīgi kā personīgie. Varbūt kādreiz valsts sodu sistēmas nolīgts psihiatrs palīdzēs man atklāt, kāpēc tas tā.
Jebkurā gadījumā līķu gabali, kad mēs nokļuvām nozieguma vietā, bija ļoti auksti, un, iespējams, mēs nekad neatradīsim tipu 7 ½ izmēra individuāla darinājuma itāļu kurpēs. Resno labroci ar drausmīgo rokrakstu.
Taču es biju pacenties un paveicis ļoti akurātu darbiņu. Es nestrādāju, lai notvertu sliktos zēnus. Kāpēc lai es to darītu? Nē, es strādāju, lai ieviestu kārtību haosā. Lai piespiestu nejaukos asiņu traipus piedienīgi uzvesties un pēc tam izzust. Citi var izmantot manu darbu, lai notvertu noziedzniekus; man nav iebildumu, bet tas nav svarīgi.
Ja es kādreiz būšu izrādījies tik bezrūpīgs, ka mani pieķers, viņi sacīs, ka es esmu sociopātisks briesmonis, slims un prātā jucis dēmons, kas pat nav cilvēcīgs, un, iespējams, nosūtīs mani nomirt uz bēdīgi slavenā elektriskā krēsla, kur manu galvu apņems paštaisnu dzirksteļu spiets. Ja viņi kādreiz notvers 7 ½ izmēru, tad sacīs, ka viņš ir slikts cilvēks, ko samaitājuši sociālie spēki, kuriem viņš diemžēl nav spējis pretoties, un viņu ieliks cietumā uz desmit gadiem, pirms atlaidīs brīvībā ar pietiekamu daudzumu naudas viesnīcas numuram un jaunam motorzāģim.
Katru dienu darbā es mazliet labāk izprotu Hariju.
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane.
* Gluži pretēji. (Franču val.)
