Ar bērniem

Trīs jautājumi Valdim Rūmniekam

VALDIS RŪMNIEKS, raksta prozu un dzejoļus dažādu vecumu bērniem, pievēršoties arī vēsturiskiem piedzīvojumu romāniem un fantāzijas stāstiem, kuru darbība norisinās tepat Latvijā.

 

Valdis Rūmnieks. Atnācēju noslēpums. Māksliniece Agija Staka.

Zvaigzne ABC, 2012

– Kad jūs… izdzirdējāt par atnācējiem no kosmosa? Vai senos laikos?

– Bērnu dienās, – Spuņņu Pēteris noskaldīja. – Ne nu pats redzēju, nekā… Šķiet, mans tēvs arī nebija redzējis, bet vectēvs gan. Viņš vispār bija viltnieks. Viņa stāstus klausījos vakaros. Kādu vakaru stāsta pasaku – labi. Otru vakaru – arī. Te uzreiz trešā vakarā izstāsta kaut ko citu – it kā pasaku, tomēr… Klārē un vērīgi skatās uz mani. Es prasu: vai tā bija pasaka? Šis atkal: un kā tu domā? Arī par tiem atnācējiem… Ar tiem viņš satikās.

– Satikās? – es salecos. – Cik viņu bija?

– Kas to var atcerēties! – Spuņņu Pēteris novilka. – Ja piedomāju – par skaitu vectēvs vispār nerunāja. Tikai – viņi. Daudzskaitlī!

– Un pašu lidaparātu arī jūsu vectēvs redzēja? – Anna ieprasījās.

– Nezinu. – Spuņņu Pēteris izmeta. – Laikam ne. Droši vien ātri noslēpa Mežezerā. Ā, bet to, ar ko viņi projām brauca, to gan vectēvs esot redzējis. Reiz pie Mežezera krasta viņš teica: skaties, Pēterīt, – no viena krasta līdz otram – tik milzīgs bija viņu braucamais! [..]

– Un par atnācēju, kurš gravā aprakts… Vai par to jūsu vectēvs stāstīja? – Anna klusi ievaicājās.

Spuņņu Pēteris atkal klusēja, varbūt ilgāk, nekā pirmīt, un skatījās uz Annu.

– Es nezinu, ko citi ir sastāstījuši, bet…. [..]

– Neko nav sastāstījuši! Tāpēc es un Kaspars pūlamies uzzināt. Atnācējs… viņš bija kārtīgi apglabāts. Tā izskatījās!

– Jā, – atkal lēni novilka Spuņņu Pēteris. – Viņu… mans vectēvs apglabāja.

 

Kā rakstīt bērniem?

Atbild latviešu bērnu rakstnieki – šāgada Jāņa Baltvilka balvas nominanti

Baltvilka balvas iedibinātāji un uzturētāji – Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome vēlas „fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – uz bērnu, kas lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā”. Kā tu komentētu, skaidrotu šos trīs labumus – interesants, skaists, latviešu valodā?

Valdis Rūmnieks:

Nepieciešams savienot tradicionāli latvisko ar moderno. Tā, lai bērni varētu, piemēram, pētīt senās latviešu zīmes, salīdzināt tās ar Meksikas indiāņu zīmēm, saskatīt abās līdzīgo un tādā veidā apzināties, ka mēs visi esam vienoti.

Fantāzijas stāstos šodien jābūt lielam ģēnijam, lai radītu ko jaunu. Mūsdienās bērni lieto modernās tehnoloģijas, viņi izjūt nepieciešamību ātri apmainīties ar informāciju, un šai tendencei ir jātur līdzi arī literatūrā.

Vai pastāv liela atšķirība starp grāmatu, ko bērnam būtu vērts lasīt, un grāmatu, ko bērns grib lasīt? Kāds brīnums ļauj abām šīm lietām sakrist?

Valdis Rūmnieks:

Parasti pastāv liela robežšķirtne starp to, ko vecāki uzskata par vērtīgu bērniem un to, ko paši bērni grib lasīt.

Piemēram, vairums vecāku uzskata, ka bērniem ir jālasa literatūras klasika, bet bērniem Annas Brigaderes vai Jāņa Jaunsudrabiņa darbus ir grūti uztvert, jo valoda ir mainījusies un attīstījusies – sanāk, ka pirms literatūras klasikas apguves bērniem vajadzētu izlasīt kādu aizraujošu grāmatu par valodas pārmaiņām laikā.

Manuprāt, šobrīd ir maz tādu grāmatu, kurās sakristu vecāku un bērnu intereses - ir jārada jaunas grāmatas, kuras vecākiem šķistu vērtīgas un bērni gribētu lasīt.

Rakstnieki allaž tiek turēti drošā attālumā no Baltvilka balvas žūrijas, tur lemj literatūras pētnieki, mākslas eksperti, bibliotekāri, sabiedrības cienīti vecāki. Savukārt Delfos par savu simpātiju balso lasītāji. Šoreiz mēs dodam tev iespēju izteikt savu atzinību kolēģiem – kas ir tavs personiskais šāgada laureāts bērnu literatūrā, grāmatu mākslā, tulkojumos?

Valdis Rūmnieks:

Es negribētu runāt par saviem šīgada konkurentiem, bet par bērnu grāmatām kopumā.

Viens no maniem mīļākajiem latviešu bērnu grāmatu autoriem ir Māris Rungulis. kura grāmatā “Nekrietnais Alfrēds” ir ļoti labi sabalansēts pozitīvais un negatīvais. Viņš nerāda tēlus kā absolūti labus vai sliktus, vienlaicīgi noturot intrigu par to, vai kāds tēls tiešām izrādīsies tik ļauns, cik tiek rādīts sākumā. Tāpat arī Rungulis māk neuzbāzīgi pārmācīt slikto, atrisinot visu ar pozitīvu notikumu.

No ārzemju bērnu literatūras mans pēdējā laika favorīts ir Ulfa Starka grāmata “Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es”. Arī šajā grāmatā ir labs līdzsvars starp labo un ļauno, kā arī vispār svaigs skats uz pasauli



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • 2015. gada 5. novembrī, plkst. 5:57

    Māris Zanders: Sapinušies ierastajā praksē (2)

    Politiķi Latvijā nereti sūdzas, ka prese un sabiedrība viegli izvēlas paviršus secinājumus par politisko lēmumu pieņemšanu. Tomēr veids, kādā šonedēļ notika satiksmes ministra demisija, liecina, ka paši politiķi šo izpratnes trūkumu veicina.

  • 2013. gada 5. martā, plkst. 7:03

    Dmitrijs Petrenko: Izlemt nav iespējams

    Pirmais, kas nāk prātā, ir Kirkegors ar savu "vai nu, vai nu". Ezītis visu laiku dzīvo starp to "vai nu, vai nu" – ko Kirkegors formulē kā estētisko un ētisko izvēli. Mani vairāk interesē ētiskā izvēle. Un Ezīti arī.

  • 2016. gada 7. decembrī, plkst. 6:41

    Anna Žabicka: Mana miesa, mana pieredze

    Grāmatas ievadā Kukaine kodolīgi iepazīstina ar atsevišķām teorijām un autorēm, līdz ar to lasītājs noteikti nav pamests savā vaļā, bet gan mātišķi izvadīts cauri visas grāmatas saturam.

  • 2013. gada 23. aprīlī, plkst. 8:04

    Māris Prombergs: Kā es braucu uz mežu gēnus mainīt (4)

    Manos radurakstos nav izcilu slēpotāju, un arī man ar slēpēm iepriekš bijusi tikai neliela saskare bērnībā. Taču pirms pāris nedēļām nokļuvu uz distanču slēpēm, lai divu stundu laikā iegūtu pirmās iemaņas to izmantošanā.

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:09

    Nikola Madžirovs: Tas, kam gribam pieskarties

    Ielas bija noasfaltētas pirms mūsu dzimšanas un visi zvaigznāji jau izveidojušies. Lapas trūdēja trotuāru malās. Sudrabs melnēja uz strādnieku ādas. Kāda kauli auga cauri sapņa garumam.

  • 2016. gada 17. jūnijā, plkst. 5:19

    Vilis Lācītis: Sebastjēna Erāra flīģelis

    Kad ministrs ir attapies no greizsirdības lēkmes un izdomājis, ka jāmeklē rokā sievas pavedinātājs, Jurčiks pavelk Resno malā un pēc garas atvainošanās sarunā, ka šie atbrauks sestdien un to nesmuko caurumu aiztaisīs ciet.

  • 2012. gada 4. jūnijā, plkst. 8:06

    Māris Prombergs: Nacionālās netīrības īpatnības (40)

    Franču beķereju īpašnieki krēslus un galdiņus ārā izliek uz ielas. Turpretim latviešu restorāni būvē terases uz paaugstinātām platformām ar apkārt metra augstumā uzslietiem norobežojumiem.

  • 2016. gada 27. oktobrī, plkst. 0:45

    Ieva Viese-Vigula: Zīmējot smiltīs

    Mazais princis tuksnesī ir vientuļš, jo visi apkārt ir slikti – planēta Zeme pilna ar baņķieriem, dzērājiem un karaļiem. Dzīvi, draudzību un mīlestību apliecinošie teikumi neizskan īpaši pārliecinoši



Kultūras Ministrija
vkkf