Ar bērniem

Trīs jautājumi Valdim Rūmniekam

VALDIS RŪMNIEKS, raksta prozu un dzejoļus dažādu vecumu bērniem, pievēršoties arī vēsturiskiem piedzīvojumu romāniem un fantāzijas stāstiem, kuru darbība norisinās tepat Latvijā.

 

Valdis Rūmnieks. Atnācēju noslēpums. Māksliniece Agija Staka.

Zvaigzne ABC, 2012

– Kad jūs… izdzirdējāt par atnācējiem no kosmosa? Vai senos laikos?

– Bērnu dienās, – Spuņņu Pēteris noskaldīja. – Ne nu pats redzēju, nekā… Šķiet, mans tēvs arī nebija redzējis, bet vectēvs gan. Viņš vispār bija viltnieks. Viņa stāstus klausījos vakaros. Kādu vakaru stāsta pasaku – labi. Otru vakaru – arī. Te uzreiz trešā vakarā izstāsta kaut ko citu – it kā pasaku, tomēr… Klārē un vērīgi skatās uz mani. Es prasu: vai tā bija pasaka? Šis atkal: un kā tu domā? Arī par tiem atnācējiem… Ar tiem viņš satikās.

– Satikās? – es salecos. – Cik viņu bija?

– Kas to var atcerēties! – Spuņņu Pēteris novilka. – Ja piedomāju – par skaitu vectēvs vispār nerunāja. Tikai – viņi. Daudzskaitlī!

– Un pašu lidaparātu arī jūsu vectēvs redzēja? – Anna ieprasījās.

– Nezinu. – Spuņņu Pēteris izmeta. – Laikam ne. Droši vien ātri noslēpa Mežezerā. Ā, bet to, ar ko viņi projām brauca, to gan vectēvs esot redzējis. Reiz pie Mežezera krasta viņš teica: skaties, Pēterīt, – no viena krasta līdz otram – tik milzīgs bija viņu braucamais! [..]

– Un par atnācēju, kurš gravā aprakts… Vai par to jūsu vectēvs stāstīja? – Anna klusi ievaicājās.

Spuņņu Pēteris atkal klusēja, varbūt ilgāk, nekā pirmīt, un skatījās uz Annu.

– Es nezinu, ko citi ir sastāstījuši, bet…. [..]

– Neko nav sastāstījuši! Tāpēc es un Kaspars pūlamies uzzināt. Atnācējs… viņš bija kārtīgi apglabāts. Tā izskatījās!

– Jā, – atkal lēni novilka Spuņņu Pēteris. – Viņu… mans vectēvs apglabāja.

 

Kā rakstīt bērniem?

Atbild latviešu bērnu rakstnieki – šāgada Jāņa Baltvilka balvas nominanti

Baltvilka balvas iedibinātāji un uzturētāji – Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome vēlas „fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – uz bērnu, kas lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā”. Kā tu komentētu, skaidrotu šos trīs labumus – interesants, skaists, latviešu valodā?

Valdis Rūmnieks:

Nepieciešams savienot tradicionāli latvisko ar moderno. Tā, lai bērni varētu, piemēram, pētīt senās latviešu zīmes, salīdzināt tās ar Meksikas indiāņu zīmēm, saskatīt abās līdzīgo un tādā veidā apzināties, ka mēs visi esam vienoti.

Fantāzijas stāstos šodien jābūt lielam ģēnijam, lai radītu ko jaunu. Mūsdienās bērni lieto modernās tehnoloģijas, viņi izjūt nepieciešamību ātri apmainīties ar informāciju, un šai tendencei ir jātur līdzi arī literatūrā.

Vai pastāv liela atšķirība starp grāmatu, ko bērnam būtu vērts lasīt, un grāmatu, ko bērns grib lasīt? Kāds brīnums ļauj abām šīm lietām sakrist?

Valdis Rūmnieks:

Parasti pastāv liela robežšķirtne starp to, ko vecāki uzskata par vērtīgu bērniem un to, ko paši bērni grib lasīt.

Piemēram, vairums vecāku uzskata, ka bērniem ir jālasa literatūras klasika, bet bērniem Annas Brigaderes vai Jāņa Jaunsudrabiņa darbus ir grūti uztvert, jo valoda ir mainījusies un attīstījusies – sanāk, ka pirms literatūras klasikas apguves bērniem vajadzētu izlasīt kādu aizraujošu grāmatu par valodas pārmaiņām laikā.

Manuprāt, šobrīd ir maz tādu grāmatu, kurās sakristu vecāku un bērnu intereses - ir jārada jaunas grāmatas, kuras vecākiem šķistu vērtīgas un bērni gribētu lasīt.

Rakstnieki allaž tiek turēti drošā attālumā no Baltvilka balvas žūrijas, tur lemj literatūras pētnieki, mākslas eksperti, bibliotekāri, sabiedrības cienīti vecāki. Savukārt Delfos par savu simpātiju balso lasītāji. Šoreiz mēs dodam tev iespēju izteikt savu atzinību kolēģiem – kas ir tavs personiskais šāgada laureāts bērnu literatūrā, grāmatu mākslā, tulkojumos?

Valdis Rūmnieks:

Es negribētu runāt par saviem šīgada konkurentiem, bet par bērnu grāmatām kopumā.

Viens no maniem mīļākajiem latviešu bērnu grāmatu autoriem ir Māris Rungulis. kura grāmatā “Nekrietnais Alfrēds” ir ļoti labi sabalansēts pozitīvais un negatīvais. Viņš nerāda tēlus kā absolūti labus vai sliktus, vienlaicīgi noturot intrigu par to, vai kāds tēls tiešām izrādīsies tik ļauns, cik tiek rādīts sākumā. Tāpat arī Rungulis māk neuzbāzīgi pārmācīt slikto, atrisinot visu ar pozitīvu notikumu.

No ārzemju bērnu literatūras mans pēdējā laika favorīts ir Ulfa Starka grāmata “Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es”. Arī šajā grāmatā ir labs līdzsvars starp labo un ļauno, kā arī vispār svaigs skats uz pasauli



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2015. gada 20. aprīlī, plkst. 6:04

    Māris Zanders: Eiropa ieskatās spogulī (3)

    Atļaušos apgalvot, ka politika as usual Eiropā tuvojas savam noslēgumam un arī visaugstākajā politiskajā līmenī mēs redzēsim, pieklājīgi izsakoties, ļoti interesantus tipāžus.

  • 2013. gada 1. decembrī, plkst. 7:12

    Vita Matīsa: Man tas nav vienaldzīgi (12)

    Solžeņicins savos rakstos bieži atkārtoja, ka "labais" un "ļaunais" pirmām kārtām šķērso katra indivīda sirdi un prātu individuāli. Godaprāts un sirdsapziņa var sākties tikai individuālā līmenī.

  • 2012. gada 15. februārī, plkst. 12:02

    Pauls Bankovskis: Vēl plašāka telpa (3)

    Līdz 18. martam izstāžu zālē Arsenāls skatāma mākslinieku Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbu izstāde „Pacieties”.

  • 2012. gada 29. augustā, plkst. 8:08

    Dāvids Zalāns: Vai viegli būt laimīgam? (56)

    Ja mēs salīdzinām šo brīdi ar kādu citu mūsu dzīvē, kad jutāmies slikti, mēs secināsim, ka tagad ar mums viss ir kārtībā. Ja uzskaitīsim visas pozitīvās lietas, ko daudzu gadu gaitā esam piedzīvojuši, secināsim, ka ir patiešām labi.

  • 2016. gada 15. janvārī, plkst. 6:45

    Volha Hapejeva: Kā piemirsts gramatikas likums

    es noslīdēšu
    kā temperatūra aiz logiem
    zemāk par Celsija kungu

  • 2016. gada 19. februārī, plkst. 6:06

    Penelope: Stopkadrs

    Mani sauc Rasma. Ar uzsvaru uz pēdējo zilbi. Nu, gandrīz kā Rasmā. Līdzīgi kā Leilā un citi austrumu sieviešu vārdi. Vispār jau mani nesauc Rasma. Tas ir mans nom de guerre.

  • 2012. gada 23. februārī, plkst. 9:39

    Ilmārs Šlāpins: Revolūcijas nacionālās īpatnības (9)

    Par rupjību krievu publiskajā telpā gribu parunāt atsevišķi kā par unikālu vēsturisku fenomenu, kas iezīmē varas un opozīcijas dialogu Putina trešās prezidentūras priekšvakarā.

  • 2014. gada 2. aprīlī, plkst. 8:04

    Rīga 2014: Saruna ar Irēnu Lūsi

    Irēna Lūse ir pārliecināta par to, ka māksliniekam jāzīmē tā, lai bērnam uzzīmētais būtu saprotams. "Protams, viņš var ilustrācijā ielikt kaut kādu apslēptu domu, ko mazulis ierauga pēc tam, kad ir izlasījis tekstu."



Kultūras Ministrija
vkkf