Ar bērniem

Trīs jautājumi Valdim Rūmniekam

VALDIS RŪMNIEKS, raksta prozu un dzejoļus dažādu vecumu bērniem, pievēršoties arī vēsturiskiem piedzīvojumu romāniem un fantāzijas stāstiem, kuru darbība norisinās tepat Latvijā.

 

Valdis Rūmnieks. Atnācēju noslēpums. Māksliniece Agija Staka.

Zvaigzne ABC, 2012

– Kad jūs… izdzirdējāt par atnācējiem no kosmosa? Vai senos laikos?

– Bērnu dienās, – Spuņņu Pēteris noskaldīja. – Ne nu pats redzēju, nekā… Šķiet, mans tēvs arī nebija redzējis, bet vectēvs gan. Viņš vispār bija viltnieks. Viņa stāstus klausījos vakaros. Kādu vakaru stāsta pasaku – labi. Otru vakaru – arī. Te uzreiz trešā vakarā izstāsta kaut ko citu – it kā pasaku, tomēr… Klārē un vērīgi skatās uz mani. Es prasu: vai tā bija pasaka? Šis atkal: un kā tu domā? Arī par tiem atnācējiem… Ar tiem viņš satikās.

– Satikās? – es salecos. – Cik viņu bija?

– Kas to var atcerēties! – Spuņņu Pēteris novilka. – Ja piedomāju – par skaitu vectēvs vispār nerunāja. Tikai – viņi. Daudzskaitlī!

– Un pašu lidaparātu arī jūsu vectēvs redzēja? – Anna ieprasījās.

– Nezinu. – Spuņņu Pēteris izmeta. – Laikam ne. Droši vien ātri noslēpa Mežezerā. Ā, bet to, ar ko viņi projām brauca, to gan vectēvs esot redzējis. Reiz pie Mežezera krasta viņš teica: skaties, Pēterīt, – no viena krasta līdz otram – tik milzīgs bija viņu braucamais! [..]

– Un par atnācēju, kurš gravā aprakts… Vai par to jūsu vectēvs stāstīja? – Anna klusi ievaicājās.

Spuņņu Pēteris atkal klusēja, varbūt ilgāk, nekā pirmīt, un skatījās uz Annu.

– Es nezinu, ko citi ir sastāstījuši, bet…. [..]

– Neko nav sastāstījuši! Tāpēc es un Kaspars pūlamies uzzināt. Atnācējs… viņš bija kārtīgi apglabāts. Tā izskatījās!

– Jā, – atkal lēni novilka Spuņņu Pēteris. – Viņu… mans vectēvs apglabāja.

 

Kā rakstīt bērniem?

Atbild latviešu bērnu rakstnieki – šāgada Jāņa Baltvilka balvas nominanti

Baltvilka balvas iedibinātāji un uzturētāji – Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome vēlas „fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – uz bērnu, kas lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā”. Kā tu komentētu, skaidrotu šos trīs labumus – interesants, skaists, latviešu valodā?

Valdis Rūmnieks:

Nepieciešams savienot tradicionāli latvisko ar moderno. Tā, lai bērni varētu, piemēram, pētīt senās latviešu zīmes, salīdzināt tās ar Meksikas indiāņu zīmēm, saskatīt abās līdzīgo un tādā veidā apzināties, ka mēs visi esam vienoti.

Fantāzijas stāstos šodien jābūt lielam ģēnijam, lai radītu ko jaunu. Mūsdienās bērni lieto modernās tehnoloģijas, viņi izjūt nepieciešamību ātri apmainīties ar informāciju, un šai tendencei ir jātur līdzi arī literatūrā.

Vai pastāv liela atšķirība starp grāmatu, ko bērnam būtu vērts lasīt, un grāmatu, ko bērns grib lasīt? Kāds brīnums ļauj abām šīm lietām sakrist?

Valdis Rūmnieks:

Parasti pastāv liela robežšķirtne starp to, ko vecāki uzskata par vērtīgu bērniem un to, ko paši bērni grib lasīt.

Piemēram, vairums vecāku uzskata, ka bērniem ir jālasa literatūras klasika, bet bērniem Annas Brigaderes vai Jāņa Jaunsudrabiņa darbus ir grūti uztvert, jo valoda ir mainījusies un attīstījusies – sanāk, ka pirms literatūras klasikas apguves bērniem vajadzētu izlasīt kādu aizraujošu grāmatu par valodas pārmaiņām laikā.

Manuprāt, šobrīd ir maz tādu grāmatu, kurās sakristu vecāku un bērnu intereses - ir jārada jaunas grāmatas, kuras vecākiem šķistu vērtīgas un bērni gribētu lasīt.

Rakstnieki allaž tiek turēti drošā attālumā no Baltvilka balvas žūrijas, tur lemj literatūras pētnieki, mākslas eksperti, bibliotekāri, sabiedrības cienīti vecāki. Savukārt Delfos par savu simpātiju balso lasītāji. Šoreiz mēs dodam tev iespēju izteikt savu atzinību kolēģiem – kas ir tavs personiskais šāgada laureāts bērnu literatūrā, grāmatu mākslā, tulkojumos?

Valdis Rūmnieks:

Es negribētu runāt par saviem šīgada konkurentiem, bet par bērnu grāmatām kopumā.

Viens no maniem mīļākajiem latviešu bērnu grāmatu autoriem ir Māris Rungulis. kura grāmatā “Nekrietnais Alfrēds” ir ļoti labi sabalansēts pozitīvais un negatīvais. Viņš nerāda tēlus kā absolūti labus vai sliktus, vienlaicīgi noturot intrigu par to, vai kāds tēls tiešām izrādīsies tik ļauns, cik tiek rādīts sākumā. Tāpat arī Rungulis māk neuzbāzīgi pārmācīt slikto, atrisinot visu ar pozitīvu notikumu.

No ārzemju bērnu literatūras mans pēdējā laika favorīts ir Ulfa Starka grāmata “Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es”. Arī šajā grāmatā ir labs līdzsvars starp labo un ļauno, kā arī vispār svaigs skats uz pasauli



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Anatols Franss

Iesakām

  • 2016. gada 3. februārī, plkst. 1:02

    Pauls Bankovskis: Ja ne tagad, tad kad? (1)

    "Slepeno lietu" vēsts, ka patiesība ir kaut kur tur ārpusē, tagad "Daeš" aktīvistiem un Krievijas politikas apmātajiem varētu būt pat nozīmīgāka nekā jau gandrīz sabrukušās padomju impērijas iemītniekiem.

  • 2012. gada 13. jūnijā, plkst. 9:00

    Nora Ikstena: Vai grāmatas padara cilvēku labāku? (87)

    Visu savu bērnību un visu savu skolas laiku es lasīju ļoti daudz pasaku. Mani vecāki domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

  • 2015. gada 29. oktobrī, plkst. 9:07

    Liene Brizga-Kalniņa: Lupatiņi kā antimultfilma (3)

    Vārdu sakot, es tiešām multfilmas nevaru ciest un labprāt gribētu, lai tās neeksistē. Taču tā ir tikpat muļķīga vēlēšanās kā gribēt, lai nepastāv bēgļi, geji vai klimata izmaiņas.

  • 2015. gada 7. septembrī, plkst. 6:09

    Andris Saulītis: Savējie bēgļi (86)

    Bēgļu jautājums būtu jāskata ne tikai kontekstā ar spēju pieņemt vai nepieņemt citādo, bet arī to, kā izprotam humanitāti jeb cilvēciskumu un cilvēcību; kā Latvija iekļaujas humanitārisma diskursā.

  • 2012. gada 3. augustā, plkst. 8:08

    Anna Auziņa: Turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem (38)

    mēs pielakāmies tik maigi kā kaķēni vakara pienu mēs atpakaļ nācām pa lietu un gulējām palagos zilos un mazliet ņurkstējām miegā un tecējām akvareļos

  • 2012. gada 24. februārī, plkst. 9:02

    Inga Gaile: Veča, vecmāmiņa, pareizi, nepareizi (12)

    Šis ir stāsts par to, kā no vecmāmiņas rokas manējā ietecēja maza, sīciņa, gandrīz neredzama dzijtiņa, kas mani izveda no purva.

  • 2013. gada 10. janvārī, plkst. 8:01

    Elīna Cire: Labāk nekā Disnejlenda

    Pagājušā gada nogalē laikmetīgās performatīvās mākslas festivāls "Diskurs" Gīsenē notika jau 28. reizi. Aizsācies 1984. gadā, tas joprojām pastāv kā studējošo iniciatīva – visu, sākot ar programmas atlasi, finanšu piesaisti un beidzot ar pašu sīkāko organizatorisko nieku, veic studenti paši.

  • 2013. gada 27. februārī, plkst. 8:02

    Varis Klausītājs: Ja vecāki ies uz teātri, tad arī bērni ies

    Mēs teātrī dziedam, un nevienam nevienu brīdi nerodas jautājums, vai dziedāšana kaut kādā veidā disonē ar teātri. Tagad ir pienācis laiks arī zīmēšanai – zīmējums tiek nevis uznests uz skatuves, bet tiek tur zīmēts.



Kultūras Ministrija
vkkf