Pols Valerī: Kapsēta pie jūras (1)

2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)

Šis klusais jumts, kur dūjas pastaigājas,
Starp priedēm sliets. Pār kapiem gaisma klājas.
Šeit dienvidzemes uguns šaltīm līst.
Un jūra, jūra vienmēr atjaunota —
Ai, kāda alga katrai domai dota:
Ilgs skatiens pāri dievu mieram klīst.

Cik skaidri veidotas tver gaismas šķipsnas
Šo izgaistošo putu dimantzibšņus!
Ikkatrā mirklī miers šeit tiecas dzimt.
Kad pāri bezdibenim saulei dusa,
Viss aug no mūžības tik skaidri klusas,
Laiks vizuļo, liek sapnis domā grimt.

Tu, dārgumtrauks, Minervai templis slietais, —
Kāds milzu blīvums, atturības vieta!
Kā ūdens strūklo — Acs, kas nesatumst,
Jo tevī miegs ar liesmu plīvu sedzas!
Ai, klusums mans! Kā celtne dvēslē redzas —
No tūkstoš zelta ķieģeļiem celts Jumts.

Tu, laika templis, nopūtā ko sveicu,
Šai skaidrā augstienē nu uzkāpt steidzu.
Visapkārt manas jūras

Kā auglis, kuru izkūstošu baudām
Un zuzdams pārvēršas kas tīksmās jaudās
Tai mutē, kurā viņa apveids, mirst, —
Šeit ieelpoju savas nākamības tvaikus,
Dzied debess dvēselei, kas zūd ar laiku,
Ka krasti mainās, šalkodami irst.

Tu, debess patiesā, kā mainos — vēro!
Bij tik daudz lepnuma un dīku sēru,
Un tomēr viss bij spēka piepildīts.
Nu atdodos šai žilbai telpai kaisli,
Pār nāves mītnēm mana ēna aizslīd,
Un padevīgs tai, trauslai, kustos līdz.

Kā dvēseli sveļ saules lāpu kaisma,
Es atbalstu šo taisnīgāko gaismu,
Kad staru ieroči bez žēlām cērt.
To sākotnēji tīru atstaroju,
Bet pavēro: kas gaismu atdod projām,
Grib sevī drūmu ēnas pusi vērt.

Ai, vienatnē man pašam sevi lūkot,
Tik tuvu sirdij, kurā dzeja strūklo,
Starp tukšumu un notiekošo būt.
Vai atbalsosies gara varenība
No cisternas, ko dzirdu drūmi rībam?
Skan manī plaisa — nākamībā zūd.

Vai zini, līci, lapotnes kas gūstīts
Un, retos režģus vienmēr grauzdams, plūsti,
Kāds acīs aizvērtās žilbst noslēpums?
Kāds ķermenis uz galu velkas gausi,
Skar kāda piere kaulu zemi sauso?
Par maniem aizgājējiem doma skumst.

Deg svēti noslēgts un bez matērijas
Šis zemes stūrītis, ko gaisma vija,
Kas valdonīgi savas lāpas sprauž.
Zelts, akmeņi un drūmi koki plājas,
Un marmors pāri ēnām drebinājās,
Pie kapiem jūra uzticīgi snauž.

Tu, sardze dižā, prom kā suns dzen mani,
Kad vientuļš, smaidīdams kā dažreiz gani,
Ap jēriem savādiem es klīstu kluss,
Ap rāmo kapu balto ganāmpulku.
Prom aizplivini biklo dūju pulku
Un veltos sapņus, dīvos eņģeļus.

Šeit atnācējam nākamība dīka,
Grauž sausumu kad vabolīte sīka.
Viss, izdedzis un gaisā saīris,
Par kādu sūru esenci nu kļuva —
Un dzīve plašā reibstot projām gruva,
Ir rūgtums salds, nu garam skaidrs viss.

Ir labi mirušiem šīs zemes gūstā,
Kas karsē tos, dzēš noslēpumu žūstot.
Stāv sastindzis visaugstais dienvidus —
Par sevi domādams, pats visu lēma,
Uz galvas izslietās mirdz diadēma,
Es viens šeit nemanāmi mainos kluss.

Es tevī esmu viens ar bailēm savām,
Ar nozēlām un šaubām, sāpju skavām,
Tās — nepilnības tavā dimantā.
Bet viņu naktī valda marmorsmagums,
Cilts gaistošā ap koku saknēm sagumst,
Un lēnām kļūst par tavu daļu tā.

 
Tie izkusuši nebūtībā smagā,
Māls sarkanais ap balto vielu sagāzts,
Un dzīvība jau puķēs ielējās.
Kur mirušie, par kuriem runāt spējām,
Kur mākslas veltes, dvēsles īpatnējās?
Kur bija asaras, nu tārpi lās.

Kur meitenes, kas kliedza kutinātas,
Kur acis, zobi, skropstas, velgas klātas,
Kur krūtis, kurās kaisle nespēj dzist?
Kur asinis, kas dega lūpās kairās,
Un atdošanās, rokas, kas vēl vairās?
Zem zemes rotaļāties aiziet viss.

Tu, lielā dvēsele, vai sapni gaidi,
Kam nebūs melu krāsu, kas šeit baida,
Ko dzīvās acīs zelts un viļņi sviež?
Vai dziedāsi, kad pati izkūpēsi?
Jel ej! Viss zūd! Kāds mani ir jau dzēsis.
Pat svēto nerimtību nāve spiež.

Tu, nemirstība, melni apzeltīta,
Tu mierini, ar baigiem lauriem vīta,
Lai mātes klēpis nāve ļaudīm šķiet.
Cik skaisti meli, ticējumu viltus,
Kas gan tos nepazīst! Vai tajos siltums?
Vien tukšais galvaskauss var mūžam smiet.

Jūs — tēvi dziļumos, jūs — dobās galvas,
Kam lāpstas meta smagās smilšu balvas,
Jūs esat zeme. Soļi mulsā stāj.
Jo īstais grauzējs, tārps, kas neatvairāms,
Jums nepieder zem kapa plāksnes dairās,
Tas pieder dzīvei, mani neatstāj.

Vai piesaukt mīlu vai to pašu naidu,
Jo dzelons slepenais tik tuvu gaida
Un visus vārdus tam mēs varam dot?
Vienalga. Tas mūs redz un grib, un satver,
Tam mana miesa tīk. Līdz manim kapu atver,
Es dzīvoju, vien dzīvam piederot.

Ai, Zenon no Eleas, nenoģiedi,
Ka tu šo bultu spārnoto man sviedi,
Kas trīso, lido, tomēr nekustas.
No skaņas piedzimu, no bultas jāmirst.
Lūk — saule. Bruņurupucis, kas rāms
Met ēnu dvēselei. Ahils sastingst ass.

Nē, nē! Jel slejies ērā nākamajā,
Lauz ceļu, miesa, domu lokā šajā,
Un, mana krūts, dzer vēju dzirkstošo!
Šurp, jūras izelpots, man atplūst spirgtums,
Un atdod dvēseli šis zaļais žirgtums,
Lai dzīvi atgūstu ar vilni šo!

Tu, lielā jūra, apskurbumos dzīta,
Tev panterāda skrandās saplosīta,
Tas tūkstoš saules elku trakais darbs,
Tev, hidra, reibums zilo miesu grīļo —
Kas nocirtīs reiz tavu asti zvīļo
Ar troksni, kurā veras klusums skarbs?

Jau ceļas vējš. Ir jāmēģina dzīvot.
Šai milzu vējā grāmatlapas plīvo,
Un vilnis šķīstošs klintij uzbrukt drīkst.
Prom lidojiet jūs, lapas žilbinošās,
Un brāziet bangas! Jumtu lauziet, drošās,
Šo mierīgo, kam garām buras švīkst!