Atklāta vēstule portāla satori.lv redakcijai (276)

2006. gada 3. martā, plkst. 16:03

Rubrika: Redzējumi

Rakstnieks: Es vakar aizgāju uz veikalu. Nopirku drēbes.
Lasītājs : Inčīgi!

Šis nedaudz pārfrazētais fragments no ¼ Satori dienasgrāmatu projekta, manuprāt, ļoti izteiksmīgi ilustrē visu plaši reklamētā pasākuma būtību. Tomēr ne jau acīmredzamais jebkādas jēgas trūkums mudināja mani rakstīt šo vēstuli. Pie tā es, būdams latviešu literatūras, tai skaitā jaunās paaudzes daiļdarbu, lasītājs, esmu jau pieradis. Tas, ka latviešu radītās mākslas vidē figurē darbi ar absolūtas nulles segumu idejiskajā platformā jau ir pierasta lieta. Atceroties latviešu literatūras stundas vidusskolā, droši varam secināt, ka tā ir pat tradīcija. Latviešu radošajām izpausmēm, it īpaši jau literatūrai, raksturīga īpatnība, kuras saknes meklējamas kaut kur Anneles asarām slacīto tīrumu plašumos. Marinēta pa Karogiem un latviešu frigido literatūrzinātnieku glumajiem murgojumiem. Auklēta pa nožēlojamiem semināriem, kurus vada vēl nožēlojamāki impotenti literāti. Šobrīd šī pilnīgā bezsatura tradīcija kā tāds parazītisks lentenis ir iekapsulējies arī ¼ Satori virtuālajās slejās. Neskatoties uz to, ka mums it kā ir jaunās paaudzes literāti, tradīcijas joprojām paliek tās pašas vecās. Latviešu literatūra joprojām ir amatieriska, diletantiska, nožēlojama, plaģiātiska, lēta, provinciāla un patērējama tikai uz vietas un domāta tikai cilvēkiem ar īpašām interesēm. Un nav jau tā, ka mēs būtu pilnīgi pāķi tikai uz angliski rakstošās pasaules daļas fona.

Jaunā sadaļa „n-fikcija” skaidri parāda šādas literārās atpalicības galveno izraisītāju. Dienasgrāmatu projekts, kuru es, kā uzticīgs ¼ Satori lasītājs, gaidīju ar lielu nepacietību un interesi, vispirms sagādāja neizpratni. Nedaudz vēlāk sekoja dusmas un vilšanās sajūta. Esmu sašutis. Sašutis par to, ko literāti uzskata par vajadzīgu atklāt man kā viņu dienasgrāmatu lasītājam. Sašutis par to, ka mans iecienītais portāls ir kļuvis par bāzes vietu literārajam infantilismam. Sašutis pats par sevi, ka biju klusībā lolojis kaut kādas cerības šajā sakarībā. Ņemot vērā visus augstākminētos faktorus, uzskatu, ka man ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums šo sašutumu izteikt un pamatot atklātā vēstulē ¼ Satori redakcijai.

Sākšu ar nelielu atgādinājumu par to, ka jebkuras mākslinieciskas izpausmes pamatā ir ideja. Forma, savukārt, kalpo par šīs idejas iepakojumu. Neapšaubāmi, daudz patīkamāk ir nopirkt Campbels skārdeni ar pupiņām tomātu mērcē, nevis, teiksim, Eiroshoper neizteiksmīgo bundžu. Tomēr abās divās iekšā tās pupiņas tomēr ir. Fiziski stiepšanās vingrinājumi nebūt vēl nav balets. Kad ar lunkano vingrojumu palīdzību tiek pausta kāda ideja jeb doma, mēs varam runāt par māksliniecisko sniegumu. Trokšņi kļūst par Industrial kultūras sastāvdaļu tajā brīdī, kad tos klausās vai atskaņo noteiktas idejiskās bāzes ietvaros. Trash nepastāvētu bez sava lozunga par skaistuma un estētisma iespēju izsmēlumu, un pankroku neviens neklausās tikai muzikālā baudījuma dēļ.

Lai radītu pilnīgu formu, kuru tad klausītājs/skatītājs/lasītājs patērēs kā galaproduktu, ir jābūt pilnvērtīgai idejai. Tomēr pilnvērtīga ideja nevar rasties nepilnvērtīgā prātā. Tie, kurus mēs pazīstam kā vērtīgus māksliniekus (jā, arī rakstniekus), ir cilvēki ar vērtīgām idejām. Tos, kuri šādas idejas ir spējuši ielikt pilnīgās formās, mēs pazīstam kā ģēnijus. Tos, kuriem īsti idejas nav, bet ir prasme pilnīgot formu, mēs aicinām pie sevis uz dzīvokli izlīmēt tapetes. Vai samaketēt tekstu, vai sastādīt kādu enciklopēdiju, vai pasniegt pieņemamā formā citu idejas, vai uzcept kādu reklāmas tekstiņu vai tamlīdzīgi.

Pieņemu, ka vērtīgas idejas rodas tādos prātos, kuri ir vai nu īpaši vērīgi pret apkārt notiekošo vai arī iedzimtām dotībām saskatīt nianses, kuras mums pārējiem paslīd garām nemanītas. Katrā gadījumā viņiem ir kāds īpašs skatījums uz vienu vai divām vai vairākām lietām, kuras tad nu viņi vēlāk līdz niansēm apstrādā un uz kuru pamata būvē savus darbus. Varbūt, ka viņu pašu dzīves ir tik interesantas, kā, piem., Čārlza Bukovska gadījumā, lai ar to aprakstu vien varētu izteikt noteiktu nostāju vai viedokli. Bet jebkurā gadījumā, viņiem šāds viedoklis ir. Un kurš gan noliegs, ka ir interesanti sekot līdzi šādu cilvēku domu gaitai un veidam, kā viņi skata lietas sev apkārt. Kā no tām veidojas viņu idejas. Pat ja pašos pamatos mums tās neliekas pievilcīgas. Var uzlikt mīksto uz visām Vonnegūta vāvuļošanām par sociālo tematiku, bet viņa dienasgrāmatu jeb memuārus lasīt ir aizraujoši. Tāpat kā jebkura cita mūsdienu rakstnieka blogus, kuri lielā daudzumā ir pieejami internetā. Var sajust kaut kādas jaunas tendences, interesantus viedokļus, neparastus skatu rakursus. Divtik interesanti tas ir tādēļ, ka šie cilvēki māk savu sakāmo ielikt patīkamā un trāpīgā formā. Jo ir taču literāti. Publicē arī grāmatas, stāstus, dzejoļus vai vēl tur ko. Tādēļ arī ar tādu interesi gaidīju šāda veida projekta latvisko versiju.

Bet ko gan man kā lasītājam var pateikt cilvēks, kura nozīmīgākais dienas notikums ir drēbju iepirkšana, vai braukšana automašīnā, vai sēdēšana darbā un taisīšanās kaut ko uzraxtīt. Būtu vēl saprotams, ja šāds vēstījums būtu viena jaunās paaudzes literāta izteiksmes forma, bet viņi visi ir tik identiski līdzīgi savā absolūtajā tukšumā jebkādu ideju līmenī, ka pilnīgi bail. Nu kādas gan ir izredzes latviešu mūsdienu literatūrai, ja tās veidotāji un radītāji nespēj no savas dzīves pieredzes izsūkt neko vairāk par zeķu pirkšanu, bezmiega problēmām vai trolejbusā izlasīto reklāmlapiņu atreferēšanas. Vēl trakāk ir tas, ka viņi uzskata par vajadzīgu šādu informāciju sniegt saviem lasītājiem. Īstais trakums varbūt slēpjas tur, ka daudzi lasītāji to arī pieņem. Varbūt tāpēc, ka savējie. Varbūt tāpēc, ka pierasts.

Un tikai nevajag Frīdvaldiskā manierē runāt par to, kas tad šeit par mākslu, un kāda te vispār literatūra. Tādā gadījumā, ak, rakstnieki, esiet tik godīgi paši pret sevi un saviem lasītājiem un izstājaties no literārajiem procesiem. Tomēr tam acīmredzot pietrūkst drosmes. Viss taču ir tā iegājies, viss ir kļuvis tik pašpietiekams. Viss tik pretīgi atšķaidīts un remdens. Viss tieši tā, kā jums patīk.

Man šķiet neizskaidrojams tas, ka cilvēki, kuri mūsdienās darbojas Latvijas literārajā lauciņā, raksta un domā par izsmēķētajām cigaretēm un novilktajām filmām vai mūziku tādā laikā, kā šis. Vai tiešām viņi nav painteresējušies vismaz par to, ar ko nodarbojas viņu nedaudz plašāk pazīstamie amata brāļi. Vai tiešām viņiem nešķiet, ka gadījumā, ja viņu interešu loks nesniedzas tālāk par sevis apmazgāšanu vannā, tad literatūra nav īstā lieta, ar kuru saistīt savu turpmāko darbošanos. Ko tad viņi taisās iepakot tajās savās izslavētajās formās? Bet varbūt problēma ir pašos lasītājos? Sakot, „Mart, es tevi mīlu. Man patīk, kā tu raksti.”, tiek jau norādīts, ka pofig, ko tu raksti. Galvenais - kā tu raksti. Un labi, ka vispār raksti. Latviešu literatūras lielākais absurds ir tas, ka par literātiem tiek padarīti tie, kuri māk prasmīgi un interesanti savirknēt teikumus vai ieviest pa kādai mazāk redzētai teksta formai. Kā likums tie izrādās tādi indivīdi, kuriem nav absolūti nekāda jēdzīga sakāmā.

Arī ¼ Satori ir rīkojies līdzīgā veidā. Izveidoja labu, patīkamu un viegli piesakāmu formu ar tādiem vārdiem kā Pujāts, Frīdvalds, Vērdiņš, Krivade un Bargais. Bet šie vārdi, kā pierādījās, lai arī labskanīgi, tomēr ir bez jebkādas nozīmes vai jēgas. Tad varbūt ¼ Satori redakcijai būtu vajadzējis lauzt latviešu literatūras labākās tradīcijas un padomāt ne tikai par formu, bet arī par saturu. Varbūt vajadzēja dot iespēju runāt tiem, kuriem ir ko teikt. Varbūt vajadzēja jaunās paaudzes literātiem paskaidrot, ka viņi nav nekādas Parisas Hiltones un lasītājiem ne tik ļoti interesē, kuros veikalos viņi iepērkas, un kādu mūziku katrā konkrētajā brīdi velk no DC++. Citādi viņu dienasgrāmatas pasaka par viņiem to, ko reiz Rīgas Laika intervija pateica par Šleseru. Viņa paša vārdiem.

Rīgā, 2006. gada 3. martā
Nils Sakss

Pēdējie komentāri:

• Konsuela 03.03.06 16:15

  Paldies vēstules autoram! Ļoti trāpīgi. Ļoti aktuāli. Arī man.

• Dāvids Vikmanis 03.03.06 16:18

  Žetons Nilam Saksam! Gandrīz naglai pa pauri trāpija.

• R 03.03.06 16:18

  Labi, labi, ka kāds kritiķis sadūšojies. Mums to lit. dīķi vajag sašūpot. Lai rīb bungas. Beidzot ir interesanti.

Piedalies diskusijā: