Tomass Transtrēmers: Dzeja (0)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
DRAUGIEM AIZ ROBEŽAS
I
Biju skops, kad jums rakstīju. Bet neatļautie vārdi
brieda un piepūtās kā veclaiku gaisakuģis
un visbeidzot aizpeldēja pa nakts padebešiem.
II
Vēstule tagad pie cenzora. Viņš iededz spuldzi.
Tās gaismā vārdi iztrūkstas un salec kā pērtiķi pie restēm,
parausta tās, apklust un rāda zobus
III
Lasiet starp rindām! Tiksimies pēc 200 gadiem,
kad mikrofoni viesnīcas sienās būs aizmirsti
un pie miera, pārtapuši par ortoceratītiem.
KUĢA KAPTEIŅA STĀSTS
Ir tādas kailsala dienas, kad jūra ir rados
ar kalnu novadiem, ierāvusies pelēkā spalvu rotā,
iz brītiņu zila, stundām ilgi maļ viļņus kā bālus
lūšus, kas velti sniecas pēc krastmalas grants.
Tādās dienās vraki izbrien no jūras un meklē
savus rēderus, klauvējot pilsētas, un slīkušās
apkalpes uz malu dzen vējš, plānākas par pīpes dūmiem.
(Ziemeļos klaiņo īstie lūši asi notīrītiem nagiem
un sapņainām acīm. Ziemeļos, kur gaisma
dzīvo raktuvju šahtās dienu un nakti.
Tur vienīgais dzīvs palikušais
sēž pie kāvu krāsns un klausās
nosalušo dziesmā.)
ALLEGRO
Pēc melnas dienas spēlēju Haidnu
un pirkstos saplūst siltums.
Taustiņi pavēl. Maigi veseri sit.
Skaņas ir zaļas, dzīvas un rimtas.
Skaņas saka, ka brīvība ir. Un ir,
kas ķeizaram nedod ķeizara tiesu.
Sabāžu rokas savās Haidna kabatās
un izliekos lēnprātīgs pasaules vērotājs
Paceļu Haidna karogu. Tas nozīmē:
„Mēs nepadosimies. Mēs gribam mieru.”
Mūzika ir stikla māja nogāzē, pa kuru
akmeņi birst un akmeņi veļas.
Akmeņi veļas mājai cauri,
bet logi iztur un paliek.
IZKLIEDĒTĀ DRAUDZE
I
Mēs vēlīgi izrādījām savas mājas.
Ciemiņš domās: jūs dzīvojat labi.
Grausti ir jūsos pašos.
II
Dievnamā velves un pīlāri
ģipša baltumā, kā ieģipsēta
pārlauzta ticības roka
III
Dievnamā tarba pati
paceļas no grīdas
un ubagiem staigā gar solu rindām
IV
Bet zvaniem ir jānolien zem zemes.
Tie karājas novadcaurulēs.
Tie zvana, kad speram soli.
V
Nikodēms staigā pa nakti, viņš ir ceļā
uz Valstību. Kur ir valstība?
Nezinu. Bet uz to ejam.
Atdzejojuši Andrejs Irbe un Māra Kaugara.
