Ar bērniem, Mazo sapņu stāstu konkurss

Mēdeja Skrule: Lidošana ar tepiķi

Mēdejai ir gandrīz 10 gadu, viņa dzīvo Gruzijā, kur mācās Tbilisi pilsētas 20. skolā un Gruzijas Latviešu biedrības svētdienas skolā. Viņa piedalījās "Satori" "Ar bērniem" literārajā konkursā bērniem "Mans sapnis". Mēdeja nekad nevar nosēdēt mierā - visu dienu viņa zīmē, griež, līmē un būvē lellēm papīra mājas. Jau pusgadu viņa dejo balles dejas. Lasa trīs valodās. Latviski raksta ar lieliem drukātiem burtiem. Mēdeja ļoti mīl cilvēkus, tāpēc visās kompānijās viņa kļūst par sabiedrības dvēseli.

Lidošana ar tepiķi


Man šodien bija ļoti laba diena. Ir deviņi vakarā, un man jāiet gulēt. Aizmiegu ātri un redzu sapnī, kā sēžu krēslā. Blakus sēž mana draudzene, bet visapkārt ir daudz svešu cilvēku. Sāku prātot – kas notiek? Galvā man ir kvadrātformas cepure, uz pleciem gara, melna mantija. Es beidzu skolu.

Pēkšņi dzirdu savu vārdu – Medeja Skrule. Jāiet. Apstājos skatuves vidū un ieraugu savu skolotāju, viņa nes kaut kādu papīru, tas man. Ieskatos un ieraugu savus desmitniekus: matemātika – 10, angļu valoda – 10, vācu valoda – 10 un tā tālāk līdz saraksta beigām. Bet kas par pārsteigumu, saraksta galā kāds man ir ielicis – 9! Nu bija par ko padomāt, ko lai dara, ģeogrāfija.

Te nez no kurienes saceļas stiprs vējš, un sadzirdu balsi: "Uzmanīgi, uzmanīgi! Mēs tev palīdzēsim tikt galā ar tavu devītnieku ģeogrāfija!" Es ne visai saprotu, kas notiek. Atjaušu, ka vairs neesmu uz zemes, esmu gaisā, augšup mani ceļ mans papīrs. Es nobīstos, jo es taču esmu liela, bet papīrs ir tik mazs! Izrādās, zem mana dibena ir mīksts un krāsains tepiķis. Tas mani var noturēt, un nu bailes ir nevietā. Es lidoju!

Sāku vērties apkārt, kur esmu. Zem manis spīd ūdens, tā varētu būt gan jūra, gan upe. Sāku pētīt. Tā! Cik zinu, jūras krasti nevar būt tik tuvu viens otram. Tātad es redzu upi. Dzirdu: "Pareizi, tā ir upe, Latvijas lielākā upe – Daugava."

O! Daugava – tas ir interesanti! No vecmammas daudz par to esmu dzirdējusi – par Daugavas ūdeņiem un Kundziņsalu, kur gan pati nekad neesmu bijusi. Bet cik te daudz tās Daugavas apkārt Kundziņsalai! Viena mala ir noslēgta ar dambi. Dambis ir varens, celts no lieliem pelēkiem akmeņiem. Bet ko tur dara dzelzceļš? Vecmamma nekad nav stāstījusi par dzelzceļu Kundziņsalā. Vajadzēs viņai to pastāstīt.
Pēkšņi papīrs man jautā: "Gribi redzēt Rīgu?" Protams! Es zinu, Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. Man gribas palielīties, tāpēc prasu savam papīram, vai tas es zina, kā sauc Amerikas Savienoto Valstu galvaspilsētu? Vašingtona!

Mans ceļabiedrs saka, ka devītnieka vietā ģeogrāfija man jādabū desmitnieks, un tāpēc mēs lidojam pāri Latvijai – lai mācītos tās ģeogrāfiju. Zem mums var saskatīt daudz, daudz māju. Nekad netiku domājusi, ka Rīgā ir tik daudz namu, un tiem ir sarkani jumti. No šejienes redzu visu krastmalu: Pētera un Doma baznīcu un Rīgas pili. Manu uzmanību pievērš cilvēks ar daudziem saldējumiem, tie viņam bija sakrauti kaudzītē uz košiem ratiņiem. Te nu piemirstu par ģeogrāfiju, tik ļoti sagribas šokolādes saldējumu! Bet tepiķis mani zemē nelaiž, esot jādara darbs. Nelīdz nekāda lūgšanās, pat mani solījumi nopirkt saldējumu arī viņam. Mēs mainām lidošanas virzienu. Rīga mums ir jau aiz muguras. Pavisam drīz tuvu Daugavas krastam es ieraugu saliņu. Mans ceļabiedrs pasludina – tās ir pirmās Latvijas baznīcas drupas. Tātad mēs esam virs Ikšķiles! Es dzirdu aplausus. Aplaudē pat tepiķis. Tagad mēs lidojam virs vietām, kuras labi pazīstu: Ogre, Lielvārde, Aizkraukle, Koknese. Te kopā ar tēti esmu bijusi simtiem reižu! Gar šo krastu mēs braucam pie Babas un Deda.

Pa ceļam tētis stāstīja leģendu par Lāčplēsi, par kuru rakstījis kāds rakstnieks. Baidos nosaukt viņa uzvārdu, jo skolā par to mācījušies neesam. Bet zinu, Lāčplēsis cīnījās ar Melno bruņinieku. Tie abi gāja bojā Daugavas ūdeņos.
Kad ieraugu Babas un Dedas māju, tālāk lidot negribas vairs nemaz. Sāku prātot, kā lai pieklājīgāk gan tepiķim, gan manam papīram pasaku, ka nu ir gana. Bet kā lai mēs tā šķiramies, es gribēšu lidot reiz atkal... Domādama, kā sazināties ar tepiķi un papīru, no kabatas izvelku divus mazus spogulīšus. Kad man būs skumji, debesīs raidīšu saules zaķīti. Kad saskums mani jaunie draugi, lai viņi dod signālu tāpat.

Tas der!

Es pieeju pie vecvecāku mājas vārtiem un ieraugu tēti. Viņš sveicina mani: "Čau, Medejiņa, nu, saki paroli!" Es gan nekādu paroli nezinu. Kad gan viņš ir ieviesis paroli? Tētis atbild, ka tas tā esot kopš 1000. gada! Bet kā tad tā, tētis nemaz nevarēja būt pasaulē. Tētis atmet: "Kas par to?" Sāku domāt, kāda gan varētu būt parole, un man pēkšņi ienāk prātā – "tēta meitiņa". Izdevās! Nu tiek mājas pagalmā, kur tik daudz radu, vecāmamma un vectēvs, mans brālēns Mairis, mana tēta brāļi. Nemaz nejaudāju visus saskaitīt. Mani gaida pārsteigums, visi nāk klāt ar apsveikumiem. Es jautāju, kas notiek, un izrādās, ir 10. jūlijs – mana dzimšanas diena. Baba sniedz skaistu, lielu raibu tepiķi. Vairs nesaprotu, vai tas vēl ir sapnis, vai es jau esmu pamodusies?
 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2016. gada 3. oktobrī, plkst. 5:06

    Māris Zanders: Regulētā harmonija un pašu atbildība (1)

    Neesmu pārliecināts, ka Tieslietu ministrijas izstrādātais Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums sasniegs savu definēto mērķi.

  • 2016. gada 17. oktobrī, plkst. 5:02

    Madara Ūlande: Kāds labums no nevalstiskām organizācijām?

    Madara Ūlande vada Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociāciju. Mēs tikāmies ar viņu, lai parunātu par nevalstisko organizāciju lomu, iespējām un problēmām Latvijā.

  • 2015. gada 3. martā, plkst. 6:03

    Armands Znotiņš: Dekadence uz operas skatuves

    "Manonas Lesko" jauno iestudējumu droši var ieteikt tiem, kas baidās no klasiskās operas sižetu pārcēlumiem postmodernā vidē ar izteikti grotesku raksturu un neiztrūkstošo seksa un vardarbības klātbūtni.

  • 2012. gada 14. jūnijā, plkst. 8:13

    Pauls Bankovskis: Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (5)

    Šajā vārdu savienojumā ir ne vien ārkārtīgi trāpīgi iemūžināts kāds nozīmīgs strāvojums Latvijas padomju fotomākslā, bet arī aizskarta problēma, kas fotografēšanu pavada kopš pašiem tās pirmsākumiem.

  • 2013. gada 5. aprīlī, plkst. 7:04

    Anita Mileika: Mājās es nerakstu dzeju (11)

    mūsu lūpu kaktiņos kalsns nogurums un rūgtums pārvētīsies radioaktīvā smaidā un pēkšņi silta svaiga saindēta maize no tavām gliemežvāku plaukstām kā putnu kāsis no tālām svešām zemēm izslīdēs tava saldā apjomīgā mute tik ilgi gaidītā

  • 2013. gada 24. decembrī, plkst. 8:12

    Sabīne Košeļeva: Pelmeņi (2)

    Es taču bērnībā vienmēr pamanīju, ka tās ūsas ir atlīmējušās, ka no mēteļapakšas ārā rēgojas džinsu bikses un ka Ziemassvētku vecītis ož pēc cilvēka.

  • 2015. gada 29. maijā, plkst. 6:05

    Frančesko Bonami: Es arī tā mācētu (6)

    Ir cilvēki, kam šķiet nepieņemami, ka ir arī tādi līdzpilsoņi, piemēram, mākslinieki, kuri var pārtikt no savām idejām un kuriem nevajag ik dienu doties uz darbu birojā.

  • 2013. gada 13. maijā, plkst. 8:05

    Frederiks un Beatrise Butkeviči: Sapņi (1)

    Frederikam ir seši gadi. Viņš ir "Lego" fans. "Lego" kluči mājās ir visur - istabās uz grīdas un zem gultas, uz palodzēm, dažkārt arī vecāku apavos. Beatrisei ir astoņi gadi. Viņa ir pirmklasniece kādā Rīgas skolā. Sapņo par savu suni. Vai vismaz jūrascūciņu.