Viktors Suvorovs: Ledlauzis (4)
2006. gada 9. februārī, plkst. 18:27
Rubrika: Bibliotēka
(grāmatas fragments)
Viktors Suvorovs. Ledlauzis. - Rīga: Dienas Grāmata, 2005
10. nodaļa
Kāpēc Staļins iznīcināja „Staļina līniju”
Tikai naivi ļaudis domā, ka aizsardzība ir galvenais nocietināto rajonu uzdevums. Nē, nocietinātie rajoni tiek būvēti daudz drošākai uzbrukuma gatavošanai. Tiem droši jāpiesedz trieciengrupējumu izvietošana, jāatvaira jebkurš ienaidnieka mēģinājums izjaukt izvietošanu, bet līdz ar mūsu spēku pāreju uzbrukumā jāatbalsta tie ar visu savu uguns spēku.
Ģenerāmajors P. G. Grigorenko,
“Staļina līnijas” celtniecības dalībnieks
1
Trīsdesmitajos gados gar PSRS rietumu robežu tika uzcelti trīspadsmit nocietinātie rajoni — UR. Šī nocietināto rajonu līnija ieguva neoficiālu nosaukumu — “Staļina līnija”.
Katrs UR bruņotais formējums, kas personālsastāva skaita ziņā ir līdzvērtīgs brigādei, taču ieroču spēka ziņā — līdzvērtīgs korpusam. Katrā UR ietilpst virspavēlniecība un štābs, divi līdz astoņi ložmetēju-artilērijas bataljoni, artilērijas pulks, vairākas atsevišķas smagās kaponieru artilērijas baterijas, tanku bataljons, sakaru rota vai bataljons, inženieru sapieru bataljons un citas apakšvienības. Katrs UR aizņem rajonu, kas frontāli ir simt līdz simt astoņdesmit kilometru un dziļumā trīsdesmit līdz piecdesmit kilometru. Rajons tiek aprīkots ar sarežģītu dzelzsbetona un bruņotu kaujas un apgādes celtņu sistēmu. UR iekšienē tiek izveidotas pazemes dzelzsbetona telpas noliktavām, elektrostacijām, hospitāļiem, komandpunktiem un sakaru mezgliem. Pazemes celtnes savienotas ar sarežģītu tuneļu, galeriju un pārsegtu sakaru eju sistēmu. Katrs UR izolācijas apstākļos var ilgstošu laiku patstāvīgi veikt karadarbību.
UR sastāvēja no atbalsta punktiem, katram no tiem savukārt bija riņķveida aizsardzība un katrs no tiem varēja patstāvīgi aizsargāties pilnīgā ienaidnieka aplenkumā, novēršot uz sevi nozīmīgus tā spēkus. Nocietinātā rajona kaujas pamatvienība bija DOT — ilglaicīgs ugunspunkts. Krasnaja zvezda (1983. gada 25. februārī) apraksta vienu no visai standartiem “Staļina līnijas” dotiem — 52. UR dots nr. 112, Mogiļevas-Podoļskas rajonā: “Tā bija sarežģīta pazemes fortifikācijas būve, kas sastāvēja no sakaru ejām, kaponieriem, nodalījumiem, filtrācijas iekārtām. Tajā atradās ieroču, munīcijas un pārtikas noliktavas, medpunkts, ēdnīca, ūdensvads (kas, starp citu, darbojas joprojām), sarkanais stūrītis, novērošanas punkts un komandpunkts. Dota bruņojums — trīs ambrazūru ložmetēju punkts, kur uz stacionārās ligzdās stāvēja trīs “Maksimi” un divi ieroču puskaponieri ar 76 mm lielgabalu katrā.”
Tādu dotu var uzskatīt par vidēju. Bez tam tika uzcelts arī tūkstošiem nelielu kaujas būvju vienam diviem ložmetējiem, tomēr tajā pašā laikā tika celti gigantiski fortifikācijas ansambļi.
Ģenerālis P. G. Grigorenko savos memuāros apraksta vienu no tiem, kas celts tajā pašā Mogiļevas-Podoļskas UR: astoņi vareni doti savienoti savā starpā ar pazemes galerijām. Cits “Staļina līnijas” celtniecības dalībnieks, pulkvedis R. G. Umanskis, savā grāmatā piemin daudzus kilometrus garu pazemes būvi Kijevas UR (Na bojevih rubežah (Uz kauju robežām), 35. lpp.).
Vēl viens celtniecības dalībnieks, ģenerālpulkvedis A. I. Šebuņins ziņo, ka trīs gadu laikā tikai vienā — Proskurovas UR tika uzcelts vairāk nekā tūkstotis dzelzsbetona aizsardzības būvju, no kurām daudzas tika piesegtas ar mākslīgiem ūdens šķēršļiem (Skoļko nami prodeno (Cik esam nogājuši), 58. lpp.).
“Staļina līnijas” celtniecība netika afišēta kā franču “Mažino līnijas” celtniecība. “Staļina līnija” tika celta valsts noslēpuma melnajā tumsā.
Katra atbalsta punkta celtniecības laikā NKVD “aiztaisīja” vairākus apgabalus tā, ka “tajā nevarēja ielidot neviens nevēlams putns”. Celtniecība vienlaicīgi norisinājās visos zemes gabalos, vienīgi — citos īsta, bet lielākajā daļā — viltus. Ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī pašiem celtniecības dalībniekiem bija maldīgs priekšstats par to, kas kur tiek celts.
Padomju “Staļina līnijai” un Francijas “Mažino līnijai” bija daudz atšķirību. “Staļina līniju” nevarēja apiet gar malu: tās flangi atdūrās Baltijas un Melnajā jūrā. “Staļina līnija” tika celta ne tikai pret kājniekiem, bet vispirmām kārtām pret pretinieku tankiem, un tai bija spēcīgs zenītartilērijas piesegs. “Staļina līnijai” bija daudz lielāks dziļums. Papildus dzelzsbetonam “Staļina līnijas” celtniecībā tika izmantots liels bruņu tērauda daudzums un arī Zaporožjes un Čerkasas granīts. “Staļina līnija” atšķirībā no “Mažino līnijas” netika celta uz pašas robežas, bet padomju teritorijas dziļumā.
Nocietināto rajonu līnija teritorijas iekšienē nozīmē, ka pirmais pretinieku artilērijas trieciens tiks izdarīts nevis pa militārajām celtnēm, bet pa tukšu vietu. Tas nozīmē, ka pēkšņa uzbrukuma gadījumā garnizoniem ir vismaz vairākas dienas, lai ieņemtu savus kazemātus un pilnībā sagatavotu ieročus un būves. Nocietināti rajoni teritorijas iekšienē nozīmē, ka pretiniekiem, pirms viņi uzsāk to šturmēšanu, ir jānoiet no divdesmit trīsdesmit līdz simt, pat simt piecdesmit kilometru pa teritorijām, kas pieblīvētas ar mīnu laukiem, fugasiem un citiem nepatīkamiem pārsteigumiem. Tas nozīmē, ka agresoram jāforsē desmitiem upju un strautu, kuru tilti ir uzspridzināti. Tas nozīmē, ka pretinieka spēki pirms šturmēšanas cietīs milzīgus zaudējumus simtos un tūkstošos sīku lamatu pa ceļam. Nodrošinājuma josla pirms “Staļina līnijas” ne tikai samazināja pretinieka pārvietošanās ātrumu un nogurdināja spēkus, bet kalpoja arī par savdabīgu miglu uz jūras, kas aiz sevis slēpj aisbergu ķēdi. Nezinot precīzu “Staļina līnijas” priekšējās malas izvietojumu, pretinieks sev par pārsteigumu pēkšņi varēja atģisties tieši padomju militāro celtņu priekšā, to nāvi nesošās uguns zonā. “Staļina līnijas” izvietojums padomju teritorijas dziļumā aiz nodrošinājuma joslas deva iespēju uzbrukuma pēkšņumam pretnostatīt aizsardzības pēkšņumu: nocietinātie rajoni bija nomaskēti un noslēpti tā, ka agresora karaspēku sadursme ar Staļina fortiem lielākajā daļā gadījumu agresoram būtu negaidīta. Ar zināmiem nosacījumiem šī sadursme varētu atgādināt “Titānika” sadursmi ar milzīgu, taču miglas dēļ neredzamu aisbergu.
Visbeidzot, “Staļina līnija” atšķirībā no “Mažino līnijas” nebija nepārtraukta: starp nocietinātajiem rajoniem bija atstātas diezgan plašas ejas. Nepieciešamības gadījumā ejas ātri varēja nobloķēt ar mīnu laukiem, visa veida inženiertehniskiem aizsprostojumiem vai ar parastā karaspēka lauka aizsardzības metodēm. Taču ejas varēja palikt arī atvērtas, it kā piedāvājot agresoram nešturmēt nocietinātos rajonus pa tiešo, bet pamēģināt izspraukties starp tiem. Ja pretinieks izmantotu piedāvāto iespēju, tad uzbrūkošo spēku masa tiktu sašķelta vairākās izolētās straumēs un katra no tām virzītos uz priekšu pa koridoru, kas tiek apšaudīts no divām pusēm, tādā veidā ļoti nopietni un pastāvīgi apdraudot savus flangus, aizmuguri un komunikāciju līnijas.
Tālāk mēs uzzināsim, ka ejām starp UR bija arī citi uzdevumi.
2
Trīspadsmit UR “Staļina līnijā” — tā ir titāniska piepūle un gigantiski izdevumi pirmo divu piecgažu laikā. 1938. gadā tika nolemts pastiprināt visus trīspadsmit UR ar smagās artilērijas kaponieru celtniecību, turklāt “Staļina līnijā” sākās vēl astoņu UR celtniecība. Viena gada laikā jaunajos UR tika iebetonēts vairāk nekā tūkstotis militāro celtņu. Un, lūk, šajā brīdī tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts...
Pakts nozīmēja, ka ir sācies Otrais pasaules karš. Tas pats pakts nozīmēja, ka starp PSRS un Vāciju vairs nav norobežojošas barjeras: tagad tām ir kopēja robeža.
Šajā visai draudīgajā situācijā Staļins varēja izdarīt daudz, lai paaugstinātu padomju rietumu robežu drošību un garantētu PSRS neitralitāti kara gaitā. Staļins, piemēram, varēja:
— dot pavēli pastiprināt garnizonus nocietinātajos “Staļina līnijas” rajonos;
— pavēlēt rūpnīcām, kas ražo bruņojumu UR vajadzībām, strauji palielināt produkcijas ražošanu;
— to pašu pavēlēt rūpnīcām, kas ražo aizsardzības bruņojumu: prettanku lielgabalus un prettanku šautenes;
— mobilizēt visu valsts celtniecības tehniku, visus resursus, lai strauji paātrinātu “Staļina līnijas” celtniecību;
— pabeidzot “Staļina līnijas” celtniecību un novedot to līdz pilnīgai kaujas gatavībai, uzsākt otras tādas (vai vēl varenākas) aizsardzības sistēmas celtniecību “Staļina līnijas” priekšā;
— papildus divām spēcīgām aizsardzības sistēmām varēja uzcelt arī trešo nocietināto rajonu joslu, aiz “Staļina līnijas”, piemēram, gar Dņepras austrumu krastu;
— pavēlēt Sarkanās armijas spēkiem rakt tranšejas tūkstošiem kilometru garumā, prettanku grāvjus, ierakumus un sakaru ejas no Baltijas līdz Melnajai jūrai, savijot karaspēka lauka aizsardzību ar nocietināto rajonu joslām un izmantojot pēdējās kā pretiniekam nepārvaramas aizsardzības tērauda karkasu.
Staļins varēja tā rīkoties. Bet viņš tā nerīkojās... 1939. gada rudenī Otrā pasaules kara sākuma un kopējas robežas ar Vāciju izveidošanas brīdī visi celtniecības darbi uz “Staļina līnijas” tika pārtraukti (V. A. Anfilovs, Bessmertnij podvig (Nemirstīgs varoņdarbs), 35. lpp.). No sākuma nocietināto “Staļina līnijas” rajonu garnizoni tika samazināti, bet pēc tam pilnīgi izformēti. Padomju rūpnīcas pārtrauca fortifikācijas būvēm domāta bruņojuma un speciālā aprīkojuma ražošanu. Esošie UR tika atbruņoti; bruņojums, munīcija, novērošanas, sakaru un apšaudes vadīšanas iekārtas tika nodotas noliktavās (VIŽ, 1961. gads, Nr. 9, 120. lpp.). “Staļina līnijas” iznīcināšanas process uzņēma ātrumu. Dažas militārās būves tika nodotas kolhoziem kā sakņu noliktavas. Lielākā daļa militāro būvju tika aizbērtas ar zemi. Padomju rūpniecība pēc Otrā pasaules kara sākuma pārtrauca ne tikai UR domātā bruņojuma ražošanu, bet arī daudzu citu aizsardzības bruņojuma sistēmu ražošanu. Tā, piemēram, pilnībā tika pārtraukta prettanku lielgabalu un 76 mm lauka un divīziju lielgabalu, kurus varēja izmantot kā prettanku lielgabalus, ražošana (VIŽ, 1961. gads, Nr. 7, 101. lpp.; VIŽ, 1963. gads, Nr. 2, 12. lpp.). Bruņojumā esošos prettanku lielgabalus sāka izmantot ne to tiešajam uzdevumam, bet lai atrisinātu citus kaujas uzdevumus, piemēram, pretinieka ugunspunktu apspiešanai uzbrukuma gaitā (I. P. Roslijs, Posļedņij prival — v Berļiņe (Pēdējā pieturvieta — Berlīne), 27. lpp.). Prettanku šautenes ne tikai noņēma no ražošanas, bet izņēma arī no Sarkanās armijas bruņojuma (VIŽ, 1961. gads, Nr. 7, 101. lpp.).
Viss, kas bija saistīts ar aizsardzību, tika bez žēlastības nojaukts un iznīcināts.
Patiesības labad jānorāda, ka 1940. gada vasarā tieši uz jaunās padomju-vācu robežas tika uzsākta nocietināto rajonu joslas celtniecība, kura tomēr nekad netika pabeigta. Padomju Ģenerālštābā šos jaunos nocietinājumus ar zināmu daļu ironijas neoficiāli dēvēja par “Molotova līniju”. Lēmums par celtniecības uzsākšanu tika pieņemts 1940. gada 26. jūnijā (V. A. Anfilovs, Bessmertnij podvig, 162. lpp.).
Aizsardzības celtniecība uz jaunajām robežām norisinājās ļoti lēni, bet nojaukšana uz vecās robežas ritēja pārsteidzoši ātri.
1941. gada pavasarī “Staļina līnijas” traģēdija sasniedza apogeju. “Es nezinu, kā nākotnes vēsturnieki paskaidros šo ļaundarību pret mūsu tautu. Tagadējie apiet šo notikumu ar pilnīgu klusēšanu, un es nezinu, kā lai to izskaidro. Daudzus miljardus rubļu (pēc maniem aprēķiniem ne mazāk par simt divdesmit) padomju valdība nodīrāja no tautas, lai līdztekus visai rietumu robežai uzceltu ienaidniekam nepieejamus nocietinājumus — no jūras līdz jūrai, no sirmās Baltijas līdz zilgojošajai Melnajai. Un pašā kara priekšvakarā — 1941. gada pavasarī — sāka dārdēt spēcīgi sprādzieni visā tūkstoš divsimt kilometru nocietinājumu līnijas garumā. Varenie dzelzsbetona kaponieri un puskaponieri, trīs, divu un vienas ambrazūras ugunspunkti, komandpunkti un novērošanas punkti — desmitiem tūkstošu ilglaicīgu aizsardzības celtņu ar Staļina personisko pavēli tika uzlaistas gaisā.” (P. V. Grigorenko, V podpoļje možno vstretit toļko kris (Pagrīdē mīt tikai žurkas), 141. lpp.)
3
Tātad “Staļina līnija” uz vecās robežas jau bija iznīcināta, bet “Molotova līnija” uz jaunās robežas vēl nebija uzcelta. Padomju ģenerāļi un maršali pēc kara un Staļina nāves korī izteica savu sašutumu. Lūk, galvenais artilērijas maršals N. N. Voronovs: “Kā mūsu vadība varēja, neuzceļot aizsardzības joslas uz jaunās 1939. gada rietumu robežas, pieņemt lēmumu par nocietināto rajonu likvidāciju un atbruņošanu uz vecās robežas?” (Na službe vojennoi, 172. lpp.)
Maršala Voronova sašutums ir viltots. Viņš lamā “mūsu vadību”. Bet vai tad “Staļina līnijas” iznīcināšanas brīdī viņš neieņēma vienu no augstākajiem komandējošiem posteņiem Sarkanajā armijā? Vai tad viņam tolaik nebija artilērijas ģenerālpulkveža dienesta pakāpes? Vai tad bez viņa ziņas no ražošanas tika noņemti prettanku un kaponieru lielgabali? Vai tad viņš nezināja par “Staļina līnijas” artilērijas kaponieru atbruņošanu un iznīcināšanu? Pati Voronova jautājuma būtība ir nepareiza, un tā mērķis ir novērst uzmanību no problēmas būtības. Voronovs izvirza jautājumu: kāpēc vienu līniju iznīcināja, pirms nav uzbūvēta cita? Voronovs ar savu jautājumu attaisno “mūsu vadības” rīcību, pārmetot nevis “Staļina līnijas” iznīcināšanu, bet tikai to, ka šī iznīcināšana tika veikta par agru. Pēc Voronovasacītā sanāk, ka vispirms vajadzēja uzbūvēt “Molotova līniju” un tikai pēc tam izjaukt “Staļina līniju”. Taču kāpēc lai neuzdotu citu jautājumu: kamdēļ vispār jaukt “Staļina līniju”? Vai tad divas līnijas nav labāk par vienu? Vai tad aizsardzībā mēdz būt liekas aizsardzības būves, liekas tranšejas, forti un kazemāti, lieki mīnu lauki un stiepļu aizžogojumi? 1940. gads divas reizes apliecināja, ka divas joslas ir labāk nekā viena. 1940. gadā Sarkanā armija ar dārgām asinīm pārrāva somu “Mannerheima līniju”; tas piespieda Somiju uzsākt pārrunas ar Staļinu un piekāpties viņa prasībām. Taču iedomāsimies, ka aiz “Mannerheima līnijas”, Somijas teritorijas iekšienē, ir vēl viena līnija. 1940. gadā vācu armija apgāja franču “Mažino līniju”, izlauzās operatīvos plašumos, un tas Francijai nozīmēja kara beigas. Iedomāsimies, ka Francijas teritorijas dziļumā ir vēl viena līnija, kuru nevar apiet. Diemžēl ne Francijai, ne Somijai tajā laikā nebija otras līnijas teritorijas dziļumā. Taču Staļinam tāda līnija bija. Un tieši tajā laikā viņš to intensīvi jauca.
Komunisti notikušajam ir izdomājuši lielu daudzumu skaidrojumu. Daļa no tiem: uz jaunās robežas trūka bruņojuma jauniem nocietinātajiem rajoniem. Tāpēc bruņojumu nācās ņemt no “Staļina līnijas”. Tāds skaidrojums var apmierināt tikai komunistiskos propagandistus. Bet normāls cilvēks uzdos jautājumu: ja “Molotova līnijai” trūka bruņojuma, kāpēc nedot pavēli artilērijas rūpnīcām palielināt bruņojuma ražošanu? Taču tādu pavēli neviens nedeva, tieši pretēji, tika dota pretēja pavēle: UR bruņojuma ražošanu samazināt vai vispār pārtraukt (Padomju Savienības maršals M. V. Zaharovs / Voprosi istoriji, 1970. gads, Nr. 5, 33. lpp.).
Komunistiem viss ir vienkārši: uz jaunajām robežām nepietika speciālā UR bruņojuma, nācās spert piespiedu soli — atbruņot “Staļina līniju”. Vajadzība, redz, piespieda. Taču atcerēsimies, ka “Staļina līnijas” atbruņošana sākās 1939. gada rudenī, turklāt atsavinātie ieroči tika nodoti noliktavās. Citu pielietojumu speciālajam nocietināto rajonu bruņojumam tobrīd neviens nevarēja izdomāt, jo uz jaunās rietumu robežas nekāda fortifikācijas celtniecība netika veikta. “Molotova līnija” neeksistēja, neeksistēja pat lēmums par tās celtniecību. Padomju valdība lēmumu pieņēma daudz vēlāk — 1940. gada 26. jūnijā. Lūk, un sanāk, ka sākumā “Staļina līnija” tika atbruņota, bet pēc tam, gandrīz pēc gada, radās iemesls, vajadzība un nepieciešamība veikt šādu soli. Nē, biedri komunistiskie vēsturnieki, tādu skaidrojumu mēs nevaram pieņemt: sekas nevar apsteigt cēloni. Papūlieties izdomāt iemeslu! Skaidrojumu par ieroču pārvešanas nepieciešamību no “Staļina līnijas” uz “Molotova līniju” mēs nevaram pieņemt arī tāpēc, ka “Molotova līnija”, salīdzinot ar “Staļina līniju”, bija reta, nosacīti vieglu nocietinājumu ķēdīte, kurai nebija nepieciešams daudz bruņojuma. Piemērs: Rietumu īpašajā kara apgabalā Baltkrievijā uz jaunās robežas tika uzbūvētas simt deviņdesmit trīs militārās celtnes, bet pirms tam uz vecās robežas tika atbruņotas astoņsimt septiņdesmit sešas daudz spēcīgākas militārās būves. Citos kara apgabalos attiecība starp jaunuzbūvētajām celtnēm un agrāk atbruņotajām ir vēl jo pārsteidzošāka. Odesas kara apgabalā tika noņemts bruņojums no trim super-spēcīgiem UR uz vecās robežas, bet uz jaunās robežas celtniecība vēl netika uzsākta: norisinājās sagatavošanas darbi... Lai apbruņotu “Molotova līniju”, pietiktu noņemt no “Staļina līnijas” tikai daļu bruņojuma, turklāt — mazāko daļu. Kāpēc tad no “Staļina līnijas” tika noņemts viss bruņojums?
Taču, ja arī, aizmirstot veselo saprātu, mēs noticēsim komunistiem, tad saņemsim tikai neapmierinošu, muļķiem domātu atbildi uz jautājumu par to, kāpēc “Staļina līnija” tika atbruņota. Taču mums nav nevienas, pat falšas atbildes uz jautājumu, kāpēc gan to iznīcināja?!
Kazemātu ieročus, ložmetējus, munīciju, periskopus, sakaru līdzekļus, gāzes filtrus var noņemt no “Staļina līnijas” un pārvietot uz “Molotova līniju”. Bet vai var no vienas līnijas pārvietot uz otru dzelzsbetona konstrukcijas? Pats mazākais — vienas ambrazūras ložmetēju dots — tas ir trīssimt piecdesmit tonnu smags dzelzsbetona monolīts, kas ierakts zemē “līdz pašām acīm” un kuram pa virsu sagāzti granīta bluķi (lai izraisītu pāragru lādiņa eksploziju), tas viss pārbērts ar zemi, kas jau noaugusi kokiem papildu aizsardzībai un maskējumam. Bet visapkārt — grāvji un dīķi. Vai to var pārvilkt divsimt kilometru uz rietumiem? Nevar. Bet lielāka izmēra konstrukcijas — tās ir tūkstošiem tonnu smagi monolīti dziļi zem zemes. Vai tās var pārvilkt uz “Molotova līniju”? Tāpat — nevar. Ja no vienas brīnišķīgas, izturīgas mājas mēs pārnesam mēbeles uz citu māju, vai tas ir pietiekams pamats, lai pirmo māju uzspridzinātu?
“Nepieciešamība piespieda atbruņot.” Lai tā būtu. Kamdēļ tad spridzināt? Lūk, es dzīvoju Lielbritānijā. Klīstu pa piekrastes pauguriem. Visapkārt — tur un šeit — kara laika dzelzsbetona doti. Pēc kara ieročus no tiem izņēma, bet nevienam pat prātā neienāca šīs iespaidīgās celtnes, par kurām ikviens normāls cilvēks var priecāties, spridzināt. Stāv, un — lai stāv. Tās ēst neprasa. Lai stāv — varbūt kādreiz vēl noderēs. Atbruņotu dotu var apbruņot. Sliktākajā gadījumā var parastus kājniekus ar viņu parasto bruņojumu iesēdināt vecajos dotos, un tie divdesmitā gadsimta beigās būs noderīgi tāpat kā pagājušā kara laikos.
Aizsardzības karā kājnieks, kas apbruņots ar šauteni un lāpstu, var izrakt ierakumus, pārvēršot to grūti pārvaramā, bet citreiz pat pretiniekam nepārvaramā robežā. Bet, ja nosēdina to pašu kareivi ar šauteni (vai rokas ložmetēju) nevis netīrā bedrē lauka vidū, bet vienkāršā, pat neapbruņotā dotā, tad tā paša kareivja dzīves ilgums un noturība palielinās desmit reižu: kareivim virs galvas būs vismaz metru biezs pastiprināts fortifikācijas dzelzsbetons, pusotru metru biezs frontāli un pa metram — flangos. Un tas viss jau iepriekš ir nosegts un nomaskēts pretinieka ziņkārīgajam skatienam. Bet, ja jau iesēdināt tādās, kaut atbruņotās, kastēs simt septiņdesmit pirmās šķiras padomju divīziju, tad izlauzties caur viņu aizsardzību būtu pavisam grūti. Karaspēkam aizsardzībā vienmēr vajag pie kaut kā pieķerties: pie Verdenas atbruņotajiem fortiem, pie aizsardzībai nesagatavotajiem Brestas bastioniem, pie Staļingradas sienām un pat pie divus gadus atpakaļ pamestajām tranšejām Kurskas izvirzījumā, bet pieķērušies kājnieki ieraksies zemē tā, ka ne ar ko viņus no alām un midzeņiem nevarēs izkūpināt. Un viņi pārvērtīs rūpnīcas drupas, deviņpadsmitā gadsimta bastionus vai trīspadsmitā gadsimta citadeli par nepieejamu cietoksni. “Staļina līnija”, pat pilnīgi atbruņota, varēja kļūt par to zaru, pie kura pieķērusies, Sarkanā armija varēja izveidot aizsardzības līniju, neielaižot ienaidnieku valsts iekšienē. Un noderētu gan atbruņotie doti, gan pazemes komandpunkti, gan hospitāļi, gan betona aizsargātās noliktavas, noderētu pazemes galerijas un tuneļi, sakaru un vadības līnijas, elektrostacijas un ūdensapgādes sistēmas. Taču Sarkanās armijas Pirmais stratēģiskais ešelons, iznīcinot “Staļina līniju”, tika izvests aiz PSRS valsts robežas, kura pastāvēja līdz Otrā pasaules kara sākumam. TASS 1941. gada 13. jūnija Paziņojuma piesegā tika uzsākta Otrā stratēģiskā ešelona pārsviešana uz PSRS rietumu rajoniem. Bet arī tā armijas tika izvestas aiz vecās robežas, aiz atbruņotās, pamestās un iznīcinātās “Staļina līnijas”.
4
Aizsardzībai ir pastāvīgi jāpilnveidojas — tā ir militārā reglamenta prasība. Katrs karavīrs zina šo prasību un zina, ko tā nozīmē: neatkarīgi no tā, cik spēcīga ir aizsardzība, katrs karavīrs vismaz desmit stundas diennaktī turpina centīgi rakt zemi. Vai karavīrs atrodas aizsardzībā vienu dienu, vai vienu gadu, tas nemaina situāciju: viņš rok un raks zemi, paplašinot un padziļinot prettanku grāvjus, papildinot pirmo tranšeju ar otro, trešo, piekto. Reglamenta prasība par pastāvīgu un sasprindzinātu aizsardzības pilnveidošanu nozīmē, ka nav situācijas — “pietiekami” un tāda nevar pastāvēt. Ja izrakti desmit prettanku grāvji cits pēc cita, nu ko — rociet vienpadsmito.
Vienkāršo patiesību par to, ka nemēdz būt lieku, tāpat kā nemēdz būt novecojošu aizsardzības veidojumu, visu armiju kareivji zina jau daudzus tūkstošus gadu. Tāpēc jebkuri jauni aizsardzības veidojumi tiek radīti nevis tāpēc, lai aizstātu agrāk uzceltos, bet tādēļ, lai tos pastiprinātu un papildinātu. Paraudzīsimies uz jebkuru pili: centrā — desmitā gadsimta tornis, tam apkārt — trīspadsmitā gadsimta sienas, ko apjož septiņpadsmitā gadsimta bastionu virkne, kas savukārt ir deviņpadsmitā gadsimta fortu apskauta, un to vēl pastiprina divdesmitā gadsimta doti. “Molotova līnija” varēja kalpot par “Staļina līnijas” papildinājumu, bet nevis par tās aizvietotāju. Tomēr “Molotova līnija” tika radīta nevis kā papildinājums “Staļina līnijai” un arī ne kā tās aizvietotāja. “Molotova līnija” stipri atšķīrās no “Staļina līnijas” ieceres un detaļu ziņā. Ir vismaz četras galvenās atšķirības starp tiem nocietinājumiem, kuri tika izjaukti uz vecajām, un tiem, kuri tika veidoti uz jaunajām robežām:
— “Molotova līniju” cēla tā, lai PRETINIEKS TO REDZĒTU.
— “Molotova līnija” tika celta OTRŠĶIRĪGOS VIRZIENOS.
— “Molotova līnija” netika piesegta ar nodrošinājuma joslu, mīnu laukiem un citiem inženiertehniskiem aizsprostojumiem.
— celtnieki neizmantoja daudzas “Molotova līnijas” pastiprināšanas iespējas un nesteidzās to celt.
“Molotova līnijas” celtniecība — tāda pati padomju vēstures mīkla kā “Staļina līnijas” nojaukšana. Jauno nocietinājumu celtniecības laikā notika dīvainas lietas... 1941. gadā Ļvovas izvirzījumā, Ukrainā, bija sakoncentrētas titāniskas padomju karaspēka masas. Spēka ziņā otrais padomju karaspēka formējums bija koncentrēts Belastokas izvirzījumā Baltkrievijā. Padomju maršali skaidro: galveno triecienu mēs gaidījām Ukrainā, bet palīgtriecienu — Baltkrievijā. Ja jau tā, galvenajām “Molotova līnijas” celtniecības pūlēm bija jābūt koncentrētām Ukrainā, bet otrām kārtām — Baltkrievijā. Bet! Pusi visu līdzekļu, kas tika piešķirti “Molotova līnijas” celtniecībai, plānoja iztērēt... Baltijas valstīs! Tas taču ir otršķirīgs virziens?! Kāpēc Baltijas valstīs?! Ceturtdaļa līdzekļu tika plānoti Baltkrievijai un tikai deviņi procenti Ukrainai, kur pēc padomju maršalu apgalvojumiem tika “gaidīts galvenais uzbrukums” (V. A. Anfilovs, Bessmertnij podvig, 164. lpp.). “Molotova līnijas” nocietinājumi ne tikai stratēģiskā, bet arī taktiskā plāna dēļ tika celti otršķirīgā virzienā. Piemēram: Brestas rajonā robežupi šķērsoja veseli seši dzelzceļa un autotransporta tilti. Varšava-Bresta-Minska-Smoļenska-Maskava — tas ir galvenais stratēģiskais kara virziens. Brestas tilti — tie ir vislielākās stratēģiskās vērtības tilti. Brestas rajonā tika celts jauns UR. Taču nevis tur, kur tilti, bet tālu malā, tur, kur nekādu tiltu nav.
“Molotova līnijas” nocietinātie rajoni bija pievirzīti cieši pie robežas. Nocietinātie rajoni no šī brīža netika piesegti ar nodrošinājuma joslu un pēkšņa uzbrukuma gadījumā garnizoniem tagad nebija laika, lai ieņemtu savas militārās celtnes un sagatavotu ieročus kaujas gatavībai. Atšķirībā no “Staļina līnijas”, nocietinātajiem “Molotova līnijas” rajoniem bija ļoti mazs dziļums. Viss, ko bija iespējams uzcelt uz robežas, uz tās arī tika celts. Aizmugures aizsardzības robežas netika celtas un pat netika plānotas (V. F. Zotovs / Na Severo-Zapadnom fronte (Ziemeļrietumu frontē), rakstu krājums. 175. lpp.). Jaunie nocietinājumi tika celti uz aizsardzībai taktiski neizdevīgām robežām, taču gar valsts robežu, atkārtojot visus tās izliekumus un līkumus. Jaunās militārās celtnes netika piesegtas ar dzeloņstieplēm, mīnām, grāvjiem, prettanku tumbām, ežiem un tetraedriem, un nekādi inženiertehniskie aizžogojumi celtniecības rajonā netika būvēti. Jaunās konstrukcijas NETIKA MASKĒTAS. Piemēram, Vladimiras-Volinskas UR “no deviņdesmit septiņām militārajām celtnēm ar zemi tika apbērtas piecas līdz septiņas, pārējās faktiski bija demaskētas” (VIŽ, 1976. gads, Nr. 5, 91. lpp.). Ja mans lasītājs reiz šķērso robežu Brestas rajonā, lai viņš pievērš uzmanību pelēkajām betona kārbām gandrīz pašā krastā — tie ir Brestas UR dienvidgala doti. Tie netika apbērti ar zemi toreiz, un tādi kaili stāv līdz pat šodienai. Agrāk dotus uz “Staļina līnijas” cēla slepus, tālu no robežas, un pretinieks nevarēja zināt, kur atrodas nocietinājumi, kur ir ejas starp tiem un vai tādas ejas vispār ir. Tagad pretinieks no sava krasta varēja ne tikai redzēt celtniecību un precīzi zināt, kur atrodas nocietinājumi, bet varēja pilnīgi precīzi izšķirt katru atsevišķo celtni un pat noteikt katras ambrazūras šaušanas virzienu. Tā viņš varēja noteikt savu apšaudes sistēmu. Zinot apšaudes virzienu sektorus, pretinieks varēja izvēlēties neapšaudītus rajonus, aizkļūt līdz demaskētajiem dotiem un aizbāzt ambrazūras ar smilšu maisiem, ko, starp citu, pretinieks arī izdarīja 1941. gada 22. jūnijā.
Padomju Savienības maršals G. K. Žukovs liecina: “Nocietinātie rajoni tiek celti pārāk tuvu robežai un tiem ir pavisam neizdevīga operatīvā konfigurācija, īpaši — Belastokas izvirzījuma rajonā. Tas ļauj pretiniekam uzbrukt no Brestas un Suvalku rajona visa mūsu Belastokas grupējuma aizmugurei. Bez tam nocietinātie rajoni to mazā dziļuma dēļ nevar ilgi noturēties, jo viscaur ir artilērijas apšaudāmi.” (G. K. Žukovs, Vospominaņija i razmišļeņija, 194. lpp.).
Ja pretinieks var uzbrukt no Brestas un Suvalkiem, kāpēc neizmantot pamestos vecos krievu pierobežas cietokšņus Brestu, Osovecu, Grodņu, Peremišlu, Kauņu? Katrs no šiem cietokšņiem varenības ziņā neatpaliek no Verdenas. Katrs no šiem cietokšņiem, ja tos iekļauj padomju karaspēka aizsardzības sistēmā, var pārvērsties nepieejamā bastionā, kas palielinātu visas aizsardzības sistēmas noturību. Bez veciem cietokšņiem šajos pašos rajonos atradās veci, ne tik vareni nocietinājumi: kaponieri — katrs vienai strēlnieku rotai. Sienu un pārsegumu biezums — trīs fortifikācijas dzelzsbetona metri. Trīs metru biezums — vai nav par maz? Piekrītu. Bet tas taču ir labāk nekā nekas. Ja trīs metru biezums neapmierina, tad biezumu taču var uzaudzēt. Tātad, kurp raugās GVIU — Sarkanās armijas Galvenā militārās inženierijas pārvalde? “GVIU priekšnieks piedāvāja izmantot vecos krievu pierobežas cietokšņus un izveidot aizsprostojumu zonas. Šis priekšlikums nekad tā arī netika pieņemts. Rau, nav vajadzīgs.” (I. G. Starinovs, Mini ždut svojevo časa, 177. lpp.)
1941. gada februārī Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka amatu ieņēma G. K. Žukovs — divdesmitā gadsimta dižākais karavadonis. Viņa dižums jau pierādīts 6. japāņu armijas pēkšņajā sakāvē Halhingolā. Viņš uzņēmās gandrīz vai augstāko militāro varu. Viņš tad nu gan savedīs kārtībā “Molotova līniju”! Bet, nē. Nesteidzieties. Pēc Žukova nākšanas pie varas “Molotova līnijas” celtniecībā nekas pozitīvs nenotika. Tieši pretēji, atsevišķu nocietināto rajonu celtniecība, piemēram, Brestas, tika pārklasificēta par otršķirīgu (V. A. Anfilovs, Bessmertnij podvig, 166. lpp.). Lasītājam, kas ir pazīstams ar padomju realitāti, nevajag skaidrot “otršķirīgas celtniecības” vārdu nozīmi. Praksē tas nozīmēja gandrīz pilnīgu celtniecības iesaldēšanu. Bet šai medaļai ir arī otra puse. Tieši par Brestas nocietināto rajonu ir zināms vairāk nekā par citiem. Proti, no vācu 48. motorizētā korpusa trofejas dokumentiem ir zināms, ka Vācijas virspavēlniecībai veidojās pavisam cits priekšstats: Vācijas karaspēks redzēja intensīvu celtniecību, kas neapstājās ne dienu, ne nakti, turklāt naktīs “krievi ceļ savus dotus pilnā apgaismojumā”.Kā gan to saprast? Vai tiešām viņi ir tādi idioti, ka celtniecības laukumus pie pašas robežas katru nakti pilnībā demaskē ar pilnu apgaismojumu?! Un kā sasaistīt “otršķirīgu celtniecību” ar “dienu un nakti pilnā apgaismojumā”?! Vai tiešām demonstrēšana?! Tieši tā. Mēs vēl ne reizi vien atgriezīsimies pie “Molotova līnijas” celtniecības, kuru Padomju Savienības maršals I. H. Bagramjans raksturoja kā “tīšu demonstrāciju”.
Ģenerālpulkvedis L. M. Sandalovs savos memuāros (Perežitoje, 64. lpp.) sniedz Brestas nocietinātā rajona komandanta ģenerālmajora K. Puzirina teikto: “Nocietinātā rajona izveidošana pie pašas robežas — nepierasta lieta. Agrāk mēs cēlām dotus zināmā attālumā no robežas. Bet šeit neko nevar darīt. Mums jāievēro ne tikai militārie, bet arī politiskie apsvērumi...”
Un atkal mīkla: padomju spēki tiek slēpti mežos, tiem ir aizliegums parādīties. Iemesls — “lai neizprovocētu karu”. Bet tajā pašā laikā, ievērojot kaut kādus mums nezināmus politiskos apsvērumus, dienām un naktīm pretiniekam tiek uzmācīgi demonstrēta intensīva gatavošanās aizsardzībai, nebaidoties radīt jebkādus diplomātiskus un militārus sarežģījumus.
Un tātad — kā lai visas šīs mīklas atmin? Kā lai apvieno visus šos pretrunīgos faktus vienā paskaidrojumā? Mums kāds saka priekšā: muļķi ir šie sarkanie komandieri, idioti, visa pamatā ir muļķība. Es jau būtu ar mieru pieņemt šo paskaidrojumu, bet, lūk, neraža: “Staļina līnijai” un “Molotova līnijai” bija viens un tas pats “tētis” — inženierijas spēku ģenerālleitnants D. M. Karbiševs.
Veidojot “Staļina līniju”, viņš visu darīja pareizi, pasaules standartu līmenī un vēl labāk. “Staļina līnijā” viņš visu bija paredzējis: gan katra dota rūpīgu maskēšanu, gan katra UR milzīgo dziļumu, gan aizsprostojumus, gan nodrošinājuma joslu, gan daudzas, daudzas citas lietas. Taču, kad tiek parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, viens no diženākajiem kara inženieriem pasaulē pēkšņi kļūst par muļķi un visu dara nepareizi. Bet Karbiševu taču komandēja diženais Žukovs. Viss viņam vienmēr bijis pareizi. Gan agrāk, gan vēlāk. Un, lūk, 1941. gada pirmajā pusē arī Žukovs pēkšņi pārvērtās par idiotu un deva idiotiskas pavēles. Jo tieši no brīža, kad Žukovs ienāca Ģenerālštābā, “nocietinātie rajoni uz vecajām robežām tāpat kā agrāk tika atbruņoti, bet celtniecība uz jaunajām robežām norisinājās bruņurupuča ātrumā” (Starinovs, 178. lpp.).
5
Versija par dumjajiem padomju komandieriem neiztur kritiku arī tāpēc, ka tajā pašā laikā vācu ģenerāļi darīja to pašu. Viņi pieņēma tieši tādus pašus lēmumus un neviens viņu rīcību nenosodīja.
Laikā no 1932. līdz 1937. gadam Oderas krastos tika uzcelti superspēcīgi nocietinājumi, kas piesedza Vāciju no austrumu uzbrukumiem. Tās bija pirmklasīgas militārās konstrukcijas, kas iekļāvās apvidū un bija lieliski nomaskētas. Neaprakstīšu to visu detaļās. Lai lasītājs notic vācu precizitātei, rūpīgumam un darba mīlestībai. Nocietinātie rajoni starp Oderu un Vartu var kalpot par paraugu augstākajiem militārās inženierijas domas sasniegumiem mūsu gadsimta pirmajā pusē.
Taču, pēc Maskavā parakstītā Molotova-Ribentropa pakta Vācijas armija izdomā doties uz austrumiem. Un tad vācu komandieri pēkšņi sāk darīt visas tās pašas “muļķības”, ko viņu padomju kolēģi. Lieliskie nocietinājumi uz vecās Vācijas robežas tiek pamesti un NEKAD vairs netiek karaspēka ieņemti. Daudzas militārās celtnes tika izmantotas citām vajadzībām: piemēram, Hohvaldes rajonā atradās spēcīgs fortifikācijas ansamblis, kas sevī iekļāva divdesmit divas, ar trīsdesmit kilometru garu pazemes tuneli savienotas, četrstāvu militārās celtnes. Tas viss tika atdots aviācijas rūpniecības vajadzībām aviodzinēju rūpnīcas izvietošanai. Aizejot uz priekšu un Polijas vidienē satiekot Sarkano armiju, Vācijas spēki sāka jaunas nocietināto rajonu līnijas celtniecību. Tā tika celta OTRŠĶIRĪGOS VIRZIENOS, tā bija cieši pievirzīta pie padomju robežas. Nocietināto rajonu priekšā netika veidoti mīnu lauki un aizsprostojumi. Darbi tika veikti dienā un naktī, un padomju robežsargi šo darbu labi redzēja un ziņoja “kur vajadzīgs”. (Pograņičnije voiska SSSR., dokumenti nr. 344 un 287.) Celtniecība tika veikta intensīvi līdz 1941. gada maijam; pēc tam, runājot padomju valodā, “celtniecība pārcelta nepirmšķirīgo kategorijā”. No astoņdesmit robežupes Sanas krastā iecerētajām militārajām celtnēm tika pabeigtas tikai septiņpadsmit. Un visas ir maskētas nepietiekami. Katru no šīm konstrukcijām, salīdzinot ar tām, kas bija uz vecajām Vācijas robežām, var uzskatīt par vieglām: sienas un pārsegumi — pusotru metru, bruņu detaļas — 200 mm. Vecajās robežās uz Oderas līnijas tika izmantotas daudz spēcīgākas bruņu detaļas — 350 mm.
Tieši tāpat tika darīts padomju pusē. “Staļina līnijā” bija spēcīgi bruņu kupoli un ļoti smagas bruņu detaļas, bet “Molotova līnijas” celtniecībā tās pašas Sanas krastos padomju inženieri izmantoja nosacīti vieglas bruņu detaļas 200 mm biezumā. Savā padomju virsniecības laikā esmu pieredzējis vācu un padomju dotus pretējos vienas un tās pašas upītes krastos. Ja dotu attēlus paradītu ekspertam un palūgtu noteikt, kuri ir vācu, kuri — padomju, viņš neredzētu atšķirību: dvīņi.
Kamēr kaimiņos bija vājā Polija, Vācijas spēki uz savām robežām cēla superspēcīgus nocietinājumus, taču, tikko sagrāva Poliju un nodibināja kopēju robežu ar Padomju Savienību, vecos nocietinājumus pameta un uz jaunajām robežām cēla vien vieglas aizsardzības konstrukcijas, turklāt — bruņurupuča tempā. Viss tāpat, kā Sarkanajai armijai! Vai vācu ģenerāļi arī kļuvuši par muļķiem? Nē, nav kļuvuši. Vienkārši šeit — uz jaunajām robežām — viņi netaisījās ilgi aizsargāties.
Mēdz būt aizsardzības un mēdz būt uzbrukuma fortifikācija. Ja jūs grasāties uzbrukt, tad nocietināto rajonu celtniecībā jāievēro šādus noteikumus:
— karaspēka trieciena grupējumus sakopot galvenajos virzienos, drosmīgi atkailinot otršķirīgos virzienus un piesedzot OTRŠĶIRĪGOS virzienus ar nocietinātajiem rajoniem;
— necensties maskēt nocietinājumus, lai pretinieks domā, ka jūs gatavojaties aizsardzībai;
— netaisīt dziļus UR, visu, ko var novietot tieši robežupes krastos, tur arī novietot, jo, jūsu karaspēkam pārejot uzbrukumā, visi uz robežu pārnestie doti atbalstīs jūsu uzbrukumu ar uguni, bet katrs dots, kas atrodas jūsu aizsardzības dziļumā, ir lemts pasīvai bezdarbībai;
— nepiesegt dotus ar mīnu laukiem un dzeloņstiepļu aizžogojumiem — ar to jūs traucēsiet paši saviem uzbrūkošajiem spēkiem;
— netērēt daudz cementa un tērauda UR celtniecībai — jūs taču negrasāties ilgi sēdēt aizsardzībā.
Tieši šos noteikumus ievēroja vācu ģenerāļi. Tieši tāpat rīkojās arī padomju. Nedaudz agrāk, 1939. gada augustā, diženais Žukovs spīdoši izmantoja visus šos noteikumus Halhingolā: “Ar šiem pasākumiem tiecāmies radīt pretiniekam iespaidu par jebkādu uzbrukuma rakstura pasākumu gatavošanas neesamību mūsu pusē, parādīt, ka mēs veicam plaši izvērstus aizsardzības un tikai aizsardzības iekārtošanas darbus.” (Žukovs, 161. lpp.) Japāņus izdevās apmānīt, viņi noticēja Žukova “aizsardzības” darbiem un tūlīt pat tika sodīti, nokļūstot zem viņa pēkšņā un graujošajā trieciena. Pēc tam, tikai daudz lielākos mērogos, Žukovs veica to pašu darbu arī uz Vācijas robežas. Taču vācu ģenerāļus viņam apmānīt neizdevās. Lieta tāda, ka viņiem bija pašiem sava, tāda pati pieredze. Žukovs veica uzbrukumu Halhingolā 1939. gada 20. augustā, bet tā paša 1939. gada 22. augustā, Molotova-Ribentropa pārrunu brīdī, kā arī Vācijas spēkiem intensīvi gatavojoties ieiet Polijas teritorijā, ģenerālis H. Gudērians saņēma pavēli pārņemt “Pomerānijas fortifikācijas štāba” vadību. Mērķis: nomierināt poļus, inscenējot gatavošanos aizsardzībai, un vienlaicīgi ātri uzcelt nosacīti vieglus nocietinājumus otršķirīgos virzienos, lai atbrīvotu vairāk teritorijas karaspēka galvenajam uzbrukumam. 1941. gada pavasarī un vasarā Gudērians no jauna ir aizņemts ar aizsardzības celtniecību, tagad jau uz padomju robežas.
Ja Gudērians ceļ betona kārbas robežupes krastos, tas nebūt nenozīmē, ka viņš grasās aizstāvēties. Nē, tas nozīmē kaut ko pavisam pretēju. Bet, ja Žukovs demonstratīvi ceļ tieši tādas pašas kārbas to pašu upju krastos, ko gan tas varētu nozīmēt?
6
“Staļina līnija” bija universāla: to varēja izmantot valsts aizsardzībai, tā varēja kalpot kā placdarms uzbrukumam, un tieši tādēļ tika atstātas platas ejas starp UR: lai izlaistu uzbrūkošās karaspēka masas uz rietumiem. Kad robeža tika pārbīdīta par pāris simtiem kilometru uz rietumiem, “Staļina līnija” pilnībā zaudēja savu nozīmi kā nocietināts placdarms turpmākai agresijai, bet pēc Molotova-Ribentropa pakta aizsargāties Staļins vairs netaisījās. Lūk, kāpēc līniju atbruņoja, bet pēc tam iznīcināja: tā traucēja padomju karaspēka masām slepus sakoncentrēties uz Vācijas robežas, uzvaras pilnā atbrīvošanas karagājiena laikā tā traucētu apgādāt Sarkano armiju ar miljoniem tonnu munīcijas, pārtikas un degvielas. Miera laikā ar UR ejām pilnīgi pietika gan militārām, gan ekonomiskām vajadzībām, bet kara laikā kravu straumes bija jāsadala tūkstoš strautiņos, lai tās būtu pretinieku pretdarbības neievainojamas. Nocietinātie rajoni it kā saspieda transporta straumes nosacīti šauros koridoros. Tas arī izšķīra par nevajadzīgu kļuvušās “Staļina līnijas” likteni.
Hitleram šī situācija bija līdzīga ne tikai uz austrumu, bet arī uz rietumu robežas. Tur trīsdesmitajos gados tika uzcelta “Zigfrīda līnija”. Tradicionāli kopš franču-prūšu kara laikiem Vācijas uzbrukums Francijai tika plānots ziemeļos. “Zigfrīda līnija” tika uzcelta vairāk uz dienvidiem no šī virziena, tas ir, otršķirīgā virzienā, ievērojot principu — galvenajā virzienā uzbrūkam, otršķirīgo virzienu piesedzam. 1940. gadā vācu armija aizgāja tālu uz rietumiem un “Zigfrīda līnija” izrādījās nevajadzīga. Tajā laikā Hitleram ne prātā neienāca doma, ka pēc četriem gadiem viņam atkal nāksies aizsargāties uz savām robežām. “Zigfrīda līnija” tika pamesta. To izmantoja visai savdabīgi: militārās celtnes nodeva fermeriem kartupeļu glabāšanai. Daļu militāro celtņu ar neuzlaužamām bruņu durvīm aizslēdza no iekšpuses. (..) Kad nepieciešamība spieda, atslēgas atrast vairs nejaudāja. (K. Malorijs un A. Otars, Architecture of Agression, 123. lpp.).
Var, protams, saukt par idiotiem izcilus padomju un vācu ģenerāļus. Bet te nav runa par muļķību. Vienkārši gan vieni, gan otri bija agresori. Vieni un otri domāja uzbrukšanas kategorijās un, kad nocietinājumus vairs nevarēja izmantot uzbrukšanas mērķiem, tos nojauca, lai pavērtu ceļu saviem uzbrūkošajiem spēkiem, vai, ja bija iespēja, atdeva militāros kazemātus fermeriem kartupeļu glabāšanai...
No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve.
o, jaa 10.02.06 12:55
"Tālāk mēs uzzināsim, ka ejām starp UR bija arī citi uzdevumi"
nu tiesham nenormali 10.02.06 12:57
"Bet normāls cilvēks uzdos jautājumu: ja Molotova līnijai trūka bruņojuma, kāpēc nedot pavēli artilērijas rūpnīcām palielināt bruņojuma ražošanu? "
šturmgevers 12.02.06 19:19
Jālasa viss (visi) autora darbs, tad tādus komentus kā iepriekšējie nebūs jāraksta.