Džons Somerfīlds: Nomirt nav viegli (3)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
Izdegušais iznīcinātāja karkass gulēja dziļās vagas galā, ko tas bija izdzinis, piezemēdamies pēdējo reizi. Saule rietēja. Ik smilšu uzkalniņš un pauguriņš, ik kaktusa cers, ik sačervelējies dzelkšņainais tuksneša krūmu pudurītis meta garu, iesārteni violetu ēnu, kas aizstiepās līdz pat tumstošajam horizontam. Bet karstajās smiltīs un plašajās, tukšajās debesīs vēl aizvien kavējās kveldējošā dienasvidus versme, un kristāldzidro gaisu, kurā nekad nebija atskanējusi neviena dzīva balss, likās sastindzinājis mēmais klusums, kāds te valdīja dienu un nakti.
Šī klusuma, smilšu un gaismas ieskautā avarējusī lidmašīna atgādināja skeletu, kas atlicis no kāda milzu dzīvnieka, kurš pirms desmit tūkstošiem gadu atvilcies līdz šejienei, lai nomirtu. Tā sidrabainie, dūmos apkvēpušie un liesmu izdedzinātie kauli lēnām, kā neredzama un neapturama laikazoba grauzti, saira, un to forma šķita saglabājusies, tikai pateicoties mūžam nekustīgajam gaisam, un likās, ka pietiktu ar vienu vienīgu vēja pūsmiņu, lai tie acumirklī sakristu pīšļos. Saules izbalinātās smiltis laikam nekad vēl nebija dzērušas nedz lāsi valguma, nedz izjutušas vēsmas pieskārienu; pēdas ieminums tajās droši vien būtu saskatāms arī pēc gadsimta, un tā garā, uzplēstā brūce, kas vilkās aiz lidmašīnas vraka, varēja būt tikpat sena kā nez kāda gigantiska reptiļa šļūcošās astes pārakmeņojies nospiedums, kas saglabājies aizvēsturiskajos dubļos.
Taču šie šķietami senlaicīgie, katastrofas liesmās apdegušie metāla kauli vēl kvēloja, un putekļu mākonis, kas, lidmašīnai ietriecoties zemē, bija uzvirmojis gaisā, vēl tikko kā plaka. Un arī pilots vēl nebija miris. Viņš gulēja turpat netālu — viena kāja sarauta zem ķermeņa, salauztais apakšžoklis, atsegdams asiņainas smaganas un sadragātu zobu saknes, nokāries iesāņus; uz sejas kalta asinis un melnēja uz drēbēm. Vienīgi acis bija dzīvas un pat mazliet vēl kustējās, un šķita vērīgi vērojam sīku skudru straumīti, kas it kā bezmērķīgi tecēja lejup pa smilšu grambu.
Viņš zina, ka vēl ir dzīvs, taču tik skaidras apziņas, lai saprastu, ka drīz būs miris, vairs nav. Vienīgais, ko viņš spēj apjēgt — ka kaut kas ir noticis ar viņa iekšām, it kā tajās kaut kas atrastos — ne tieši sāpošs, bet kaut kas savāds, šausmīgs, biedējošs, kaut kas agrāk nebijis, tāds kā ciets un mīksts reizē, — saritinājies un, lēnām milzdams, top aizvien lielāks un lielāks.
Viņš mēģina pakustēties. Uz izslāpušajām smiltīm no mutes kaktiņa izlīst biezu, tumšu asiņu strūkla. Nerviem cauri izskrien salauztās kājas sāpes, un viņš ieslīgst nebūtībā.
Taču prāts, kaut arī ieslēgts salauztajā ķermenī un iegrimis nemaņā, ir možs un pamostas, un nesaistīts dodas brīvā klaiņojumā pa pagātni, kas nu viņam kļuvusi vairs vienīgi par atminam. Un viņš atkal pārdzīvo avārijas brīdi — horizonts nāk aizvien tuvāk un tuvāk, saspringtiem muskuļiem viņš gaida šaušalīgo triecienu, un tad viņu aprij tuksnesis, un laiks kā murgā sastingst uz vietas.
Un nu viņš atkal lido — kauja ir beigusies — starp savas dzimtenes baltajām mākoņu grēdām un vēlreiz izdzīvo sava mūža pēdējo gadu. Viņš traucas vairāku jūdžu augstumā gluži viens, bet līksms, aizmirsis oktobra miglā tīto zemi, kas vīd kaut kur tālu apakšā, un liesmojoši mirdzošā saule pieder vienīgi viņam. Un tad mākoņos pēkšņi paveras plaisa, un viņš ienirst un ierauga neskaidras, dūmakā tītas celtņu kontūras un to vidū mazu, zaļu koku un zāles plankumiņu, bet tas viss paslīd garām un izgaist liegajās, baltajās mākoņu dūnās, un, kad viņš pagriež vektoru, lai dotos mājup, uz aerodromu, viņš atceras, ka tas taču bija tas pats parciņš — mazais, zaļais ielāpiņš Londonas namu biezoknī, kuru viņš tik labi pazina — tajā viņš bija saticies un pastaigājies ar to meiteni, kas pirms mēneša bija kļuvusi viņa sieva.
Laika ritumam vairs nav pār viņu varas, jo nu viņš ir atkal kopā ar to; viņš dzird tās smieklus — kamīna priekšā uz paklāja spēlējas kaķēns, griežas kā vilciņš un ķer pats savu asti; viņi iet pa rasotu zāli, un miklais vējš smaržo pēc pavasara; viņš vasaras naktī pieglaužas mīlestībā tās augumam un kopā ar to raugās blāzmas sārtotajās debesīs, un viņi abi zina, cik īsu brīdi viņiem vēl lemts pavadīt divatā, un tas viņu prieka mirkļus padara vēl jo jaukākus.
Bet patīkamais siltums izzūd, un viņam atkal salst un sāp. Apziņas atgriešanās ir rūgta. Acis pavērdamās ierauga milzīgās, zvaigznēm piebērtās naksnīgās debesis. Ir auksts un kluss kā kapā, un viņš jau sāk izjust nāves tuvuma vientulību.
«Bet es vēl neesmu beigts,» viņš saka, nemanīdams, ka sadragātais runas mehānisms vārdus pārvērš tikko sadzirdamās dzīvnieciskās skaņās. Viņa ķermenis ir viens vienīgs moku kamols; nerimstošā smeldze kājā saplūst ar nenosakāmām, šķebīgām sajūtām vēderā, un neizturamās sāpes sadragātajā žoklī pastiprina apkaunojošā un pazemojošā apziņa par fizisko nevarību, ko izraisa bezzobainās, pietūkušās smaganas.
Tomēr galīgi pieveikušas sāpes viņu vēl nav. Vēl viņš spēj aptvert savu sīko niecību zem saltajām, zvaigžņu piesijātajām debesīm un saprot, ka cerības izglābties vai palikt dzīvam ir pilnīgi veltas. Viņš zina, ka rīt, ja vien ievainojumi atļaus tik ilgi izdzīvot, atnāks svelme un mušas, un ārprāta murgi, un drausmīgas slāpes, un mokpilnā, bezjēdzīgā nāve. Un, izprazdams savu stāvokli, viņš cenšas nocietināt sevi pret bailēm un tukšām cerībām.
Viņš iestāsta sev, ka tuvojošos nāvi jau ir pieņēmis par faktu, taču nervi un muskuļi atsakās samierināties ar nenovēršamo bojā eju, un viņš pavisam neapzinīgi pūlas izdvest: «Es vēl neesmu beigts.»
Kaut kur tālumā iegaudojas šakāļi, un skaņas tricina tukšo gaisu kā spīdzināta vājprātīgā vaidi.
«Man jāmirst,» viņš sev saka. «Bet vēl es neesmu beigts,» — burzguļo rīklē.
«Diez, kad lēks saule,» viņš min (viņam salst, bet no karstuma bail) un pēkšņi izdzird sava pulksteņa kluso, žiglo tikšķi. «Dīvaini,» viņš domā, «kā gan tas nav salūzis,» un atceras, kā no rīta to bija uzvilcis (cik patlaban tas likās sen!), un cenšas atturēt sevi no minēšanas, kurš apstāsies pirmais — pulkstenis vai sirds.
Lēnām pa debesjumu pārvietojas zvaigznes, bet viņš nezin, vai nakts tikko iesākusies vai iet jau uz beigu pusi. Viņš var tikai ciest un gaidīt rītausmu. Un, kaut arī jaunā diena viņam nevar nozīmēt neko citu kā vienīgi pēdējo uz šīs zemes, viņš nespēj, kamēr vēl ir dzīvs, to negaidīt ar biklu paļāvību — it kā tā tomēr vēl varētu atnest ko tādu, ar ko saistīt cerību.
Un, domādams par šo saullēktu, viņš pēkšņi atceras kādu citu — sen atpakaļ ilgi gaidītas dienas saullēktu; aiz muguras viņam nakts lidojums, bet tā nogurumu aizdzen laimes priekšnojauta — jau tikai iedomājoties vien durvis, kuras atvērs, un istabu, kur ieies un atradīs viņu guļam saldā miegā, viņu, kuras mīlestība un draudzība sola pārveidot visu viņa mūžu, — jau tikai iedomājoties vien šo tuvojošos laimes brīdi, kā nebijis izgaist lidojuma nogurums un pat visa līdzšinējā tukšā, pelēcīgā dzīve.
Un acumirklī reālākas par sāpēm un bezcerību atmiņā ataust Londonas ielas agrajās rīta stundās, zaļie koki mazajos, sodrējiem klātajos dārziņos, putekļu un benzīna smarža, nostalģiskais Londonas gaiss, ierastā garā, taisnā nogāze un tālumā izzūdošās mājas, kuru satikšanās punktā atrodas tas nams, tā istaba un tās atvērtās durvis, pēc kurām viņa domas tik ilgi bija tiekušās. Viņš bija juties bezgala dzīvs un bezgala izsalcis. Debesis bija bijušas zemas un draudošas, bet dārzos koku lapotņu karogi pārsteidzoši zaļi. «Es atcerēšos šo brīdi mūžīgi mūžam,» viņš toreiz bija sev teicis.
Un, atceroties tagad to maija rītu un tos kokus, tik dzīvīgi zaļus pret pelēkajām negaisa debesīm, un to laimes nojausmas pilno brīdi, domas par nāvi atkāpjas, un atmiņas drūzmējas ap viņu un virpuļo gar acīm kā vēja dzītas sniegpārslas.
Viņam ir divdesmit seši gadi, un viņš ir dzīvojis alkaini. Nāve, kādu viņš to savā iztēlē pieļāvis, viņam vēl neko reālu nenozīmē. Tie, ar kuriem viņš dalījies savos priekos, guļ tālajos ciematos un pilsētās un elpo dziļā mierā, droši par savu rītdienu; dārzā pie tās mājas, kur viņš piedzima, sēstas rasa, un malkas šķūnītī nākamās nedēļas iekuram glītā grēdā sakrauti smalki sacirstie žagari; aiz tām durvīm, kuru atslēga viņam patlaban atrodas kabatā, paļāvīgā miegā dus viņa sieva, un iespējams, ka rīt tā saņems viņa vēstuli; viss ritēs uz priekšu gluži kā līdz šim. «Ja es miršu, visa pasaule mirs kopā ar mani,» bija skanējusi viņa neizteiktā pārliecība, un tāpēc tagad, kad nu viņš ir aptvēris pasaules mūžīgumu, viņam liekas neiespējami, ka no tās jau jāaiziet.
Tikšķ pulkstenis, virs galvas riņķo zvaigznes, un līdz sāpēm saspringtajā klusumā viņš izdzird savas sirds vājos pukstus. Un tieši šī skaņa, kas nāk no šī uzticīgā motora, kurš tik nenogurdināmi bija uzturējis viņa miesīgo čaulu tās ceļojumā cauri laikam, — tieši šī skaņa ir tā, kas sāk padarīt nāves realitāti pavisam iespējamu. Gar acīm kā sniegpārslas virpuļo atmiņas — iluzoras un mainīgas, tiklīdz viņš tiecas tās satvert: tuvības ekstāze gaist, nesasniegusi kulmināciju; prieka mirklis zūd, tikko apjausts, smaids sievas acīs izvairīgs un nenotverams. Zuduši, neatgūstami, mūžam vairs nebaudīti paliks saulrieti, ērtību un sāta prieki, nakts mūzika, locekļu tīkamā saskaršanās ar jūru . . . Zudis un neatgūstams viss, kas reiz tika lolots viņa smadzeņu nīcīgajos audos, kuriem pavisam drīz lemts sapūt un iznīkt kopā ar to radīto skaisto pasauli.
Viņš ievaidas, sāpēs saraujas, un aukstā čūska viņa iekšās lokās un aug augumā.
Un viņā ielīst nožēla kā rūgts, kveldinošs šķidrums — nožēla par trauslo un gaistošo laimi, par visu, kas viņam bija piederējis un ko tagad vajadzēja zaudēt, un to, kas vēl būtu varējis piederēt, — par nākotni un vismaz vēl četrdesmit nenodzīvotiem mūža gadiem. «Galu galā,» viņš domā, «tās nemaz nav bailes, kas tik dziļi apēno šīs pēdējās dzīves stundas, bet nožēla . . . nožēla . . .»
Pasaule viņa galvaskausa dobumā atbalsojas mēma, bez skaņas. Pa atmiņu upi kā drūmas, lēnas straumes mesti, bāli ziedi cita pēc citas aizpeld un pazūd tās sejas, kuras viņš bija pazinis un mīlējis, un katra, pirms to aprij viļņi, noraugās viņā ar maigu un pārmetošu skatienu.
«Es dzīvoju tā, it kā man būtu bijusi atvēlēta mūžība, ko tērēt, un tikai tagad es saprotu, cik nelietīgi tiku savu laiku izšķērdējis.»
Nožēla par pagātni un nākotni ir vienādi sāpīga — gan par zaudētajiem laimes mirkļiem, gan par to savdabīgo dvēseles tuvību, kurā uzzied draudzības puķe, gan par mīļajiem vārdiem un skatieniem, gan biedrisku smieklu piešalktajiem jautrības brīžiem; par mīļām vietām, skaņām un smaržām un pat par iespējamajām nelaimēm — par to visu nožēla izraisa ne tikai ilgas pēc pagājušā, bet vienlaikus rada arī dziļu gandarījuma izjūtu.
Un viņš raud — par sevi un zudušajiem sapņiem, par savu sievu un tām bēdām, kas to sagaida, par viņu māju un kopīgo dzīvi, par dalītajiem priekiem un dvēseļu saskaņu, kādā viņi abi vēl tik ilgi un mierīgi būtu varējuši dzīvot.
Nakts ir gandrīz pagājusi. Vēl gan ir tumšs, bet austrumos zvaigznes jau sāk bālēt. (Zemes ēna virzās pāri Āfrikai, tai seko diena, un Atlantika pamostas.) Pie horizonta trīsuļo blāvs, ledaini mirdzošs zaļganums, kas pamazām izplešas un izplaukst kā kvēlojošs prīmulas zieds, kura centrā deg neuzlēkušās saules oreols.
Viņa ķermeņa virspusi pārņem kāda jauna sajūta — tās nav sāpes —, notirpušajai miesai glāstot pārslīd liegs siltums. Bet tas viņu nomierina tikai uz īsu brīdi. Te nav ne rīta miglas, ne garu ēnu, ne mākoņu, kas aizklātu sauli un mazinātu tās svelmi, kas pēkšņi kā niknās dusmās sāk pār viņu gāzties. Viņš aizver acis, bet arī cauri plakstiem deg tumši sarkana gaisma.
Patrulējošās lijas jau stundām ilgi nav manījušas viņu kustamies; neviens nevar pateikt, pēc kādām pazīmēm tās zina, ka viņš vēl ir dzīvs. Sausajās, karstajās putnu spalvās šalc pārkaitētais gaiss; platie spārni tikko manāmi cilājas lijas liekas bez dzīvības, visa to nežēlīgā būtība sakoncentrēta dzeltenbrūnajās, asredzīgajās acīs, kas peli pamana pat jūdzes attālumā. Patlaban tās pacietīgi vēro tur tālu uz zemes izplātās ļenganās miesas un saņurcīto drēbju kaudzīti.
Lai viņa ciešanas būtu vēl lielākas, nedzīvais tuksnesis sāk atdzīvoties — tas mudžēt mudž no mušām; tās šķiet dzimstam no kailajiem akmeņiem, no apkaltušajiem krūmiem, no pašām neauglīgajām, sterilajām smiltīm. Ļauni spindzēdamas, tās ložņā pa nāsīm, lien acīs un mutē, ceļas gaisā un atkal nosēstas, un, it kā kaut ko meklēdamas, aprāpo katru kailās, drebošās miesas sprīdi, kutinādamas ar puvekļos un ekskrementos notraipītajām kājelēm.
Sakaltušās asinis uz sejas jau kļuvušas pavisam melnas, uztūkusī kāja pieņēmusi milzu izmērus, un iekritušās acis aizķepušas dzeltenīgiem, sažuvušiem pūžņiem. Tagad viņu vairs neviens nepazītu.
Sāpes kļuvušas neizmērojamas. Taču, kad sasniegta noteikta robeža, tās nav sajūtamas, lai arī kā miesu plosītu. Mušas, svelme un slāpes saplūdušas vienās vienīgās drausmīgās mokās, bet tās tikpat kā vairs neaiziet līdz viņa apziņai. Tagad viņš gandrīz nepārtraukti atrodas tādā kā ārprāta apdullumā, tikai reizumis nākdams pie samaņas; pagātnes ainas rādās murgaini izkropļotas. Tomēr mirkļiem, lai prāts varētu ciest kopā ar miesu, apziņa vēl noskaidrojas.
«Kāpēc visam vajadzēja tā notikt?» viņš sev pārmetoši vaicā (un bez iemesla). «Un kāpēc tieši ar mani — es taču vēl varēju tik ilgi un laimīgi dzīvot. Bet iesākums visam bija saruna ar kādu sarkansejainu vīru ar ūsām un medaļām, un tā es pats pēc apzinīgas izvēles kļuvu lidotājs. (Ierosmi gan deva ārējie apstākļi, taču izvēlēties es izvēlējos pats.) Lai arī kā bija, katru nākamo soli noteica iepriekšējais — no ieceres līdz pat tās piepildījumam. Un tā es lidoju un cīnījos virs savas zaļās dzimtenes ārēm, kuru neaizskaramību es gribēju nosargāt, un allaž no kaujas izgāju sveiks un vesels. Taču katrs kārtējais notikums taisnā ceļā veda uz nākošo, līdz es nonācu līdz šim tuksnesim. Džindžeru Matisonu arī bija jāsakož kādam noteiktam moskītam, lai viņš varētu dabūt malāriju, un tagad blakus viņa vārdam uz norīkojumu lapas būs lasāms arī manējais. Kāds ienaidnieka lidotājs, par kura eksistenci es līdz šim neko nezināju, pagrieza savas lidmašīnas stūri nevis pa labi, bet pa kreisi un gluži nejauši ieraudzīja mani, pirms es biju pamanījis viņu. Viss, kas notiek pašlaik — arī šis karš —, ir sekas tam, kas bija sācies jau sen atpakaļ no lietām un parādībām, kuras toreiz es vēl nepratu uzskatīt par liktenīgām. Un tāpēc mušas rāpo pa maniem lipīgajiem acu āboliem, asinis rec manās zarnās un mana sīkā dzīvības urdziņa minūti pa minūtei iztek izslāpušajās smiltīs.»
Saule jau pārripojusi zenītam, un smilšu grambu īsās ēniņas sāk liekties uz otru pusi un pamazām plesties plašumā. Vienu reizi viņa izstieptā plauksta aizveras, tad paveras. Paiet krietna stunda, ēnas pastiepušās vēl garākas, kad plauksta atkal aizveras.
Ilgi viņš bija klausījies sava pulksteņa tikšķēšanā — apziņas pusapjaustajā fonā. Pēkšņi viņš aptver, ka tas apstājies. Augums konvulsīvi noraustās, zarnas kā ar robainu nazi plēš sāpes. Viņš pavēlas nedaudz uz sāniem, galva nespēcīgi kuļājas no vienas puses uz otru, un viņš izvemj melnganas asinis. Tad iegrimst pilnīgā bezsamaņā. Ķermenim pārslīd kāda strauja ēna, tad vēl viena un vēl — trim lijām planējot lejup un augšup starp viņu un sauli.
Kas zina, cik daudz laika pagājis, kad viņa saķepušie acu plaksti atraujas vaļā un viņš noprot, ka diena jau gandrīz vakarpusē. Ar viņu kaut kas ir noticis, viņu pārņēmusi kāda jauna, līdz šim nepazīstama sajūta. Viņam ir tā, it kā viņš būtu kļuvis pavisam viegls, bez svara; sāpes liekas nākam kā no lielas tālienes; svina smagās zarnas vairs tikko jūtami, apnicīgi smeldz. Gar acīm peld milzīgas, krāsainas dzirksteles.
«Nu jau ir tikpat kā galā,» viņš domā, un viņa izmocītais prāts darbojas gluži skaidri. Viņš atceras savas rūgtās nožēlas un veltos, tirdošos jautājumus, un viņam liekas, ka tie attiektos uz kādu sen atpakaļ pārciestu garīgu krīzi. «Katram no mums reiz jāmirst,» viņš prāto, un viņam šķiet, ka ir izdarījis kādu nozīmīgu atklājumu, un tas viņu nomierina. Gar acīm, līdzīgi spokainai uguņošanai, pret debess dzeļošo zilumu kā ar neredzamu asi sāk griezties krāsainās dzirksteles. «Jā,» viņš sev saka, «šis šausmu un pārsteigumu pilnais aiziešanas mirklis ātrāk vai vēlāk pienāk katram, un, aizejot no šīs pasaules, protestēt ir tikpat veltīgi, kā tajā ienākot. Bet ne jau mirt man šobrīd žēl; man žēl to laimes un garīgās tuvības brīžu, kas jāzaudē agrāk, nekā biju to iedomājies; un ne tikai man. Jo šodien es nemirstu viens; mēs — mēs šajā pašā acumirklī mirstam gan uz degošām smiltīm, gan uz sasalušas zemes, gan asins peļķēs pie cietumu mūriem, gan aprakti sabrukušu namu drupās; mēs sadegam dzīvi, mēs mirstam no bada, mēs slīkstam, mirstam aukstumā, lietū, dubļos, tumsā, zem svelmainiem saules stariem, un ikvienu no mums smacē žēlums par pasauli, no kuras jāaiziet, žēlums par laimi un garīgo tuvību, kas katram no mums bija tik nepieciešama. Bet mēs vēl aizvien esam izsalkuši, vēl aizvien kārojam sēdēt pie dzīves dzīru galdiem; pat vēl tagad, kad jau jebkura cerība zudusi, kad jau pēdējā dzīvības lāse ir iztecējusi, miesa un kauli, alkatīgie nervi un neapmierināmās zarnas saceļas izaicinošā protestā un stīvi atsakās atzīt nenovēršamo sairšanu.»
Nu jau saule ir zemu. Sadragātā lidmašīna met žuburainu ēnu rakstu, bet akmeņu, krūmu un pauguru ēnas, kas izskatās daudz reālākas nekā to saules izbalinātie oriģināli, kļuvušas violeti sarkanas.
Blakus mirstošā cilvēka ļengani nokārtajai galvai paceļas mazs smalku smilšu pauguriņš, viscaur nobārstīts sīkiem akmentiņiem, starp kuriem par savu eksistenci cīnās tuksneša nezāļu lapsenes. Tas tagad ir viņa redzes horizonts, visa viņa pasaule, un dīvainajā saulrieta gaismā tas izskatās kā milzīgas, izkaltušas zemes miniatūrs atveids, precīza bezgalīgā, izdegušā tuksneša kopija, kas viņu ieslēgusi savos apskāvienos. Tas tad arī ir pēdējais, ko uztver viņa dziestošo, blāvo acu tīklene. Bet sirds, kaut arī tikko jaušami, vēl pukst. Viņš nenomirst uzreiz — kā nokaitētas ogles zem izdeguša ugunskura pelniem viņa miesās vēl turas mazumiņš dzīvības siltuma. Taču skudras, šakāļi un lijas jau zina, kad viņš būs miris. Un drīz vien blakus lidmašīnas skeletam gulēs tās pilota tīri noknābātais un noskrubinātais skelets.
Jūs, kas dzīvosiet tālajā nākotnē un pirmie atradīsiet viņa trauslos kaulus, atcerieties, kāpēc viņš mira, un esiet viņam pateicīgi.
No angļu valodas tulkojusi ZIEDONE SERMŪKŠA.
Margarēta 24.03.04 13:48
Vispār jau tulkotājas uzvārds ir Sērmūkša.
Estēts 01.01.08 0:22
Pārsteidzoši labi uzrakstīts.
07.08.09 12:46
Loti labs!