Sarunas, Ar bērniem

Andris Vecumnieks: Mūzika ir valoda, kas jāsaprot

Andris Vecumnieks ir Latvijas Simfoniskā orķestra diriģents, kā arī bērnu un jauniešu mūzikas pedagogs. Vecumnieks jau daudzus gadus veido īpašu orķestra koncertprogrammu bērniem, kas ir paredzēta apmeklējumam kopā ar ģimeni. Visu šo sezonu notikušas dažādas bērnu koncertprogrammas, kas tūlīt noslēgsies ar baleta uzvedumu bērniem "80 minūtēs apkārt zemeslodei" 12. un 13. aprīlī. Jau šobrīd noris sagatavošanās darbs pie nākamā gada programmas. Intervijā Vecumnieks stāsta par to, ko bērnam un arī pieaugušajam var sniegt akadēmiskās mūzikas koncerts un kāpēc tas vispār ir nepieciešams. Intervē Dace Jaunupe-Bargā; Video – Ģirts Raģelis.



 

Kā radās šāda ideja – simfoniskā orķestra koncerti bērniem?

Bērnu koncertu ideja nav nekas jauns. Tā nopietni to jau pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mijā Amerikā aizsāka Leonards Bernsteins kā veselu valsts muzikālās izglītības politiku. Pēc tam to Krievijā  turpināja komponists Dmitrijs Kovaļevskis, kurš orientējās uz bērnu muzikālo audzināšanu. Bernsteina modelis, kurā viņš pats stāsta, diriģē un iepazīstina bērnus ar mūziku, izrādījās visdzīvotspējīgākais līdz pat šim laikam. Šajā gadījumā klausītāji ir aktīvi intelektuālās informācijas uztvērēji, un šie koncerti ir tādi, kas sagatavo nākamos akadēmiskās mūzikas klausītājus. Turklāt Leonarda Bernsteina programmas noteikti nav no tām vienkāršākajām. Tas tikai liecina par to, cik augstu uzstādījumu savā laikā ir izvirzījis šis diriģents un komponists un ar cik lielu nopietnības sajūtu šādi tiek veidota kulturālu cilvēku sabiedrība, kas ir gatava ne tikai uztvert un patērēt mūziku, bet ir arī spējīga izprast, ko viņi patērē un kāpēc.

Akadēmiskā mūzika nereti bērniem šķiet garlaicīga. Kas, Jūsuprāt, ir iemesls, kāpēc vecākiem vajadzētu bērnus mudināt to iepazīt?

Mākslas, kultūras un mūzikas vērtības ir tās, kas, manuprāt, ir prioritāras cilvēka personības veidošanas procesā. Galvenais ir jautājums – vai šī personības veidošana ir cilvēka eksistences mērķis un uzdevums? Ja ir, tad nerodas jautājums, kāpēc tas viss ir vajadzīgs. Ja personības veidošana nav prioritāte, tad, protams, nevajag ne mākslu, ne kultūru – tas ir ceļš uz sabiedrības atkulturalizēšanos ar visām ar to saistītajām sekām.

Mūzika ir viena no valodām, kas ir jāizprot, lai mūsdienu plašajā komunikāciju pasaulē cilvēks justos komfortabli – lai viņam būtu komunikācijas iespējas ar visu pasauli. Akadēmiskās mūzikas tradīcijas pastāv visā pasaulē, lai gan citur pieprasījums pēc akadēmiskās mūzikas ir nesalīdzināmi lielāks un nopietnāks, kā arī nesalīdzināmi saturīgāks, nekā mums Latvijā gribētos. Man pat šķiet, ka pie mums ir parāk maz akadēmisko koncertu. Manuprāt, šī akadēmiskā mūzikas un vispār mākslas uztvere ir elementāra, organiska cilvēka eksistences sastāvdaļa. Tā kā vitamīns, kā fiziskās nepieciešamības realizācija.

Cik liela nozīme ir muzikālajai dzirdei akadēmiskās mūzikas klausījumā?

Ja ir muzikālā dzirde un kaut kāda muzikālā sagatavotība, tad informācijas izpratne ir nesalīdzināmi dziļāka, nopietnāka un, varētu pat teikt, profesionālāka. Tur vairs nav domāšana kategorijās "patika", "nepatika" vai "labi", "slikti", bet klāt ir arī analītiskai moments. Tomēr tas galīgi nenozīmē, ka muzikālai sagatavotībai ir obligāti jābūt. Mūsu priekšrocība ir tā, ka bērnu mūzikas skolas, kas Latvijā ir vairāk nekā simts, sagatavo šo informatīvi piepildīto klausītāju neatkarīgi no tā, vai audzēknis tālāk virzīs savas gaitas kā mūziķis, vai nē. Rietumos bērnu mūzikas skolu sistēmu tīkls nav tik ļoti izvērsts kā pie mums. Tas ir ceļš uz lielu inteliģences procentu Latvijas sabiedrībā. Tālāk diferencējas tie audzēkņi, kuri vēlas profesionāli nodarboties ar mūziku, un tas ir nežēlīgs darbs, kas citur sākas stipri vēlāk nekā pie mums, bet otra daļa ir tā saucamais vidējais inteliģences slānis, kuriem nepieciešamība pēc akadēmiskās mūzikas ir nevis caur bērnu mūzikas skolu, bet caur elementāru dzīves nepieciešamību. Mums vajag izmantot šo iespēju sākt runāt ar sagatavotu klausītāju, bet tajā pašā laikā arī muzikāli nesagatavots klausītājs atradīs to, ko viņš vēlēsies, jo es vēlreiz atkārtoju – mūzikas valoda ir jāsaprot, un to var saprast, ja ar šo valodu sāk ikdienā nodarboties; ikdienā to uzsūkt un uztvert.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Ivars Ījabs: Spraud man puķi (5)

    Karš ir efektīvs "nācijas veidošanas" līdzeklis, kad attiecīgā "valstsnācija" tiek kaldināta ar dzelzi, dubļiem, trotilu un asinīm – nevis ar garlaicīgu runāšanu un samocītiem kompromisiem. Jautājums, vai tas tiešām ir tā vērts.

  • 2016. gada 24. augustā, plkst. 9:00

    Renē Hobsa: Personība un pašapziņa – mediju izglītības pamats

    Mūsdienu bērni aug pa pusei virtuālā pasaulē, un joprojām vairumā gadījumu netiek ārā no izklaides un patērēšanas lietojuma apļa, tā arī nespējot mediju tehnoloģijas un pieejamo informāciju mobilizēt attīstībai un saprātīgiem radošiem projektiem.

  • 2012. gada 7. oktobrī, plkst. 23:10

    Baiba Baltruka: Tetovētā Daile

    Kamēr citviet pasaulē komēdija plaukst, turklāt nevis tukšā vietā, bet uz ilggadējiem pamatiem, Latvijā, izņemot dažus asprātīgus tvitera kontus un citus ārkārtas gadījumus, šajā jomā ir sāpīgs vakuums.

  • 2012. gada 18. jūnijā, plkst. 8:06

    Luiss Kerols: 8 vai 9 prātīgi vārdi par vēstuļu rakstīšanu (6)

    Publicējam padomus, ko "Alises Brīnumzemē" autors pierakstījis 1890. gadā, runādams par lietām, kas aktuālas viņa laikam, taču var tikt izmantotas arī mūsu straujajā e-pastu un īsziņu laikmetā.

  • 2016. gada 18. novembrī, plkst. 6:08

    Dainis Deigelis: Mēs sen necenšamies (2)

    Krāšņajos lāpu gājienos, skaistajās svinībās opernamā
    izcilo tenoru balsīm dzied, muguras pieliecis,
    mazākais ļaunums.

  • 2013. gada 16. augustā, plkst. 7:08

    Ivars Drulle: Kails vīrietis un atombumba (34)

    Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies.

  • 2016. gada 19. decembrī, plkst. 14:06

    Antropologu sarunas: Kas ir dāvana? (1)

    Sociālantropologu Klāva Sedlenieka un Annas Žabickas Ziemassvētku saruna par to, kas ir dāvana.

  • 2015. gada 13. jūlijā, plkst. 6:07

    Ivars Ījabs: Veterāna pārdomas (7)

    Šodienas skolēni ir tie, uz kuriem pēc gadiem desmit vai divdesmit balstīsies Dziesmusvētku tradīcija – un būtu labi, ja viņiem šie svētki jau no bērna kājas nesaistītos ar fizisku diskomfortu, pārpūli, dirnēšanu un ģībšanu.



Kultūras Ministrija
vkkf