Dzeja

Māris Salējs: Viss manī otrādi

Sapnis. 2010. gada 24. novembrī
Kaut kāds dzejas pasākums kādas gaišas ēkas otrajā stāvā. Līdzīgs "Satori" grāmatnīcas otrajam stāvam, bet daudz plašāks. It kā Jelgavā. Sanācis daudz klausītāju. Un dzejnieku. Izrādās, dzejas pasākums ir veltīts stulbumam. Visiem dzejniekiem, kas uzstājas, jānolasa viens dzejolis par stulbumu. Stāvu pie trepju margām (gaišām, nekrāsotām, koka), bet Jānis Rokpelnis man rāda jaunāko "Kultūras Foruma" dzejas lapu, kurā ir publicēti gan Ojāra Vācieša, gan Andra Zeibota u.c. dzejoļi par stulbumu. Zeibotam tādā drastiski dresleriskā stilā. Jānis saka: "Prieks, ka vismaz daži latviešu dzejā piekopj šo līniju (domāts dreslerisms – M.S.). Dzejoli par stulbumu speciāli nemaz nevar uzrakstīt. Tam jāsēž dzejniekā iekšā. Un tad tas vienubrīd nāk ārā."

 


***
viss manī otrādi

viss Kungs ir manī otrādi

viss Dievs ir manī otrādi

un visa nebūtība saraucas par būtnēm

 

***
ieelpot. apmiglot stiklu
un klausīties visuma fonētiku

no cikla uz ciklu pa plīsušu stiklu
pa sīklapu zvaigžņu mauru

uz Tevi kad cauri
šī dzīve un šauri
dvēseļu taki stīdz gaisā

 

Jāņa Medeņa motīva atbalss

es, mirušais, skatījos augstu
kur augusta sauli griež
tumšzilā debesu plauksta
kā lodi un lejup spiež
pret dūmaino apvāršņa malu

un visas kalstošās zāles
man šķita – no nāves cieš


es, mirušais, skatījos augstu
vējš mani nesa kā putnu
bija jau tumsa un augustu
nojauta katra būtne
sāpju un dvašas pilna

un lapotņu šalcošā vilna
šķita – no nāves cieš


cik man ir palicis gaismas
cik man ir palicis laika
cik man ir palicis vēja
tik mana elpa skries

līdz atgriezīsies pie lūpām
ja nu tās – būs jau ciet?

 

***
pavei! – uzspēlēsim vieglumu
mūsu mūzika stiklainā lāso
un mute pilna smieklu
kā vēl neizdauzītu zobu sniegbaltā asuma

pavei! – vējš notrauks mums pieres
tukšas un tīras
un komatu sēkliņas sabirs kabatu dzelmēs. nedzertās
dziras malks skalosies
zaļajā vectēva blašķē un paši mēs...

pauguri pakalni skumjas

 

***
kokos iebruka tava dilstošā ēna
zelts kuru tu nenesi bija sapnis
viegla un apaļa lejā peldēja zeme
un līdz ar viņu uz lauka pamestais kaplis

visu mūžu klusēji. vējš pūta niedrēs
vējš bužināja viņas matus
lēnām no pirkstgaliem pilēja sviedri
un rudens kāpa vaļā pavērtās acīs

visi tik caurspīdīgi. visi tik... skaties:
diena ir nonākusi zemē un viņai
ir tādas pašas acis
pelnaini maigas. un zeme
ir pašķīrusi sevī taciņu
pa kuru drīz staigās miesas kailas
un kailā ugunī gulsies

 

***
vai būtu kliedzis kāds
ka esmu mazs un mana tiesa mirt?
vai mana lielība ir dzīvot
tā ka smilts zem zolēm šņirkst?


***
viņi ir mazi un gaida debesis
debesis nenāk

viņi satumst un vairs negaida
vienalga nenāk

beigu beigās viņu nemaz nav
un tad viss kā senāk

debesis tādas ka nav kur dēties

sarkans oktobra orķestris nopūš
visu no kokiem zemē

un mūzika mūzika mūzika
spoža kā izmisums

nē tas nav mums
tas nevar būt mums

mēs esam no zaļuma skaļuma tālā
nobrāztiem stilbiem un plikām kājām

bet nu
ziemas puteņa strēle lido pār mājām

dažas dienas pēc mums

 

***
tas dievīgais laiks kad pratu es nebūt
un pēda pēc pēdas nodzisa vēl pirms aizmigšanas
tad ausīs skrapstoņu vēl nevarēja nosaukt par ledu
un arī degošās skabargas nebija zvaigznes

jā tagad es gan protu notikt – bet tas ir tik prasti
it kā tūkstošreiz atkārtot vienu un to pašu pantiņu
kā kucēnam ķerot savu asti
pīties pa bijušo pasauļu skrandām

 

***
domas rodas tā kā kodes
nenokurienes

tikai skaties: visa dzīve
sacaurumota

vai no caurumiem nāk gaisma
lāga nezinu

es tik savas elpas
sveci dedzinu

aizvien tālāk nesu
savu kūpošo

kožu pūļi šajā ziņā
neatsver neko

tikai lido pakaļ vārai
gaismiņai

tikko samanāmai
tikko plaiksnīgai


***
būs vakars skaidravota ūdentiņš
un zeme

tas laikam patīk jums?
– jā gan
jā gan

ar stikla spārniem lidosim uz to
un čaukstēsim kā maigais zīdpapīrs

mēs visas – zeltactiņas spāres
kā zinādamas: daudzi mirs

uz palodzēm guls pulka miesu

kad padebešu tumšais zirgs
uz skausta turēs kāzu viesus

 

***
no mutes pil ērmotas pasaules
kvēlo novēlots riets
atmirdz zobi un tad
mute ir ciet


tikai nevar saprast kas dzied
pelēku pelēku pelēku
tiktāl ka paliek tumšs


un es melotu sacīdams:
tas ir priekš jums

 

***
    J. Rokpelnim

mūzika, vecais, mūzika nāk
pasaule paliek traka
pasaule saraucas maza un sāp
laikam no jauna sākas

it kā pa lodziņu ienāktu gaiss
it kā to pavērtu kāds uz āru
un tu paliec tāds dumjš un gaišs
gribēdams paust ko vāru

tādu trauslu kā stikla spārnu
kuru reiz manīji zeltactiņai...

kokā aiz loga sēž melna vārna
un raugās uz tevi kā velnsviņuzina

tā ir mūzika, vecais, mūzi...
vārna atmirdz kā kristāla drūza

 

***
bet cilvēks domā ka šis ir viņa pēdējais visums
bet cilvēks domā ka šī ir pēdējā iespēja būt
un pareizi domā domā jo citādi vispār
jāapstājas un jāsatrūd

 

***
no zvaigznes projām plūdīs gaismas vaigs
un nesāpēs nekas šai steigā

šis laiks būs tā kā lapa skaists
un ugunsnosarcis pie beigām

lai tajā mūsu dzīvju dzīsliņas
tik sazarotas iezīmētos

jebkas būs vērtīgs – pirmais putna vaids
un bērna pirkstā cirstās rētas...

 

***
Mans Dievs! teikumi kliedz pēc
jēgas. bet es neesmu
teikumu tēvs



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • medai  

    2013. gada 14. aprīlī, plkst. 16:55

    es nesaprotu dzeju, tāpēc sakrita virsu tas elpas daudzums un tie stikla spārni. laikam, jau labi, ja kaut ko ari mēdz strīpot ārā vai nelikt iekšā. visticamāk, ka krājumā tā nav. Apsveicu ar grāmatu!

  • bonija  

    2013. gada 14. aprīlī, plkst. 16:26

    labākais no pēdējā laika lasītā.

  • E.D.  

    2013. gada 12. aprīlī, plkst. 23:50

    Ļoti labi.

  • Ihtiandrs  

    2013. gada 10. aprīlī, plkst. 19:50

    Māri, apsveicu ar grāmatu un ar šo publikāciju, lieliska un precīza. Iebilde vienīgi pret pēdējo, atstatus stāvošo rindu dzejolī " pavei! - uzspēlēsim vieglumu". Tā, "pauguri pakalni skumjas" šķiet no citurienes.

  • Daiga Mežaka  

    2013. gada 10. aprīlī, plkst. 17:24

    Bravo!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2014. gada 7. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Raugoties mucā (11)

    Vīrieši ir visu salaiduši tādā grīstē, ka ir laiks dot parullēt sievietēm. Kazi, sliktāk jau nebūs. Tieši šie vārdi nāk prātā, sveicot Laimdotu Straujumu ministru prezidenta amatā. Varbūt tiešām – lai pamēģina sievietes.

  • 2016. gada 21. septembrī, plkst. 6:49

    Egils Grasmanis: Es ticu šai valstij

    Par to, ko darīt, ja vēlies palīdzēt, bet esi viens. Par to, kā atrast domubiedrus un izveidot sabiedrisku iniciatīvu internetā. Saruna ar Facebook komūnas "Gribu palīdzēt bēgļiem" dibinātāju Egilu Grasmani.

  • 2014. gada 26. novembrī, plkst. 6:11

    Jānis Taurens: Metafizikas ievadīšana caur ādu (2)

    ORLAN mākslas aktualizēšana Latvijā nav slavas norietā esošas rok- vai popzvaigznes koncerttūre pa Eiropas nomali, bet gan ass iegriezums, lai ievadītu jaunas idejas provinces sabiedrības apziņā.

  • 2016. gada 22. februārī, plkst. 6:23

    Māris Zanders: Nu ļoti nervozi ļaudis... (24)

    Publikas vētrainā reakcija uz BBC filmu "Trešā pasaules kara komandcentrā" (publisks nopēlums no ekspremjeres un ārlietu ministra puses, Latgales pašvaldību vadītāju kolektīvs protests utt.) raisa virkni jautājumu.

  • 2012. gada 4. jūlijā, plkst. 8:30

    Krišjānis Zeļģis: ar seju es tevi nicinu (25)

    tu vari pēkšņi braukt ar vilcienu prom nesagaidot ceptas butes un radu gabalus vēl dienas pirmajā pusē tu sauļojies un viss likās labi kā tas viss turas kopā es nezinu

  • 2013. gada 13. decembrī, plkst. 7:12

    Jana Egle: Bedrē (6)

    Markuss lēnām ģērbās nost. Šonakt bija gaišs, tāpēc naktslampiņu neieslēdza. Mēness gan vēl nebija gluži apaļš, viena mala paplūdusi, kā ar paviršu otu piezīmēta.

  • 2012. gada 7. decembrī, plkst. 7:12

    Satori aptauja: Mans Ziemassvētku stāsts (12)

    Jo tuvāk pusnaktij, jo reibinošāk. Bet visvairāk reibst no mums, no manis un pārējiem. Vistumšākajā naktī mēs gribam redzēt viens otra acis. Un noticēt, ka mēs neesam tāpat vien. Un es esmu pavisam tuvu.

  • 2014. gada 30. maijā, plkst. 8:05

    Zane Krūmiņa: Divpadsmit gadu garumā (2)

    Cik daudzi no mums skolu atceras kā kaut ko patīkamu vai ko tādu, ko gribētos atkārtot? Šķiet, man vairāk par pozitīviem stāstiem gadījies dzirdēt: "Labi, ka tas murgs ir beidzies!"



Kultūras Ministrija
vkkf