Recenzija

Jānis Daugavietis: Grāmata par "bijušajiem jauniešiem"

Pirms nopirku, man likās, ka tā ir grāmata, kurā lasīšu par paziņām un draugiem no savas jaunības – 90-to gadu pagrīdes scēnas. Lai arī ar Jāni Joņevu es iepazinos tikai pirms dažiem gadiem kāda koncerta ("Hospitāļu ielas"?) beksteidžā, es nojautu, ka mums ir daudz kopīgu bijušo un esošo paziņu un draugu ("Facebook" rāda, ka mums ir 22 kopīgi draugi).

Vēl pirms grāmatas lasīšanas domāju par sevi un Jelgavu, un man jāsaka, ka 90-os gados es tur tā arī ne reizi nebiju bijis, ja neņem vērā vienu trimestri Lauksaimniecības akadēmijā, kur biju iestājies uzreiz pēc tehnikuma pašā 90-to sākumā (lai mani nepaņemtu armijā). Kāpēc es pēc tam nebraucu uz Jelgavu? Kāpēc nebiju tajā Jelgavas estrādes festā, kur bija Helēna ar "Skumju akmeņiem" un "Grindmaster Dead", neatceros. Varbūt tāpēc, ka nebiju metālists un man vairāk patika "Smogs" vai "Baložu pilni pagalmi", kas tobrīd, iespējams, uzstājās kur citur... Bet visdrīzāk man bija bailes no Jelgavas, no ceļa, no cilvēkiem... Bet varbūt man pietika ar Torni un Rīgas koncertiem.

Jelgava brauca pie mums... Mēs Tornī ierakstījām diezgan daudz "Frontlines" dziesmu, un es pat mēģināju dibināt grupu ar jelgavnieku "Stieples" līderi, viņiem bija viena baigi laba dziesma 95. vai 96. gada izlasē "Odekolons". Mums nekas nesanāca. Vai nu es viņu nepārliecināju, vai arī viņš jau tad sāka pārtapt par bijušo jaunieti (Gedras termins).

Par ko ir šī grāmata? Par bijušajiem jauniešiem. Tāpēc arī tik smeldzīga*. Tas ir gandrīz tas pats, par ko man stāstīja 60-to gadu jaunietis Sergejs Gaidarovs: "Es tagad skatos spogulī, un es tas neesmu!"

Es nebiju metālists un jaunībā vispār nelietoju alkoholu, bet to darīja mani draugi, un, pat ja es vairs pats nesekoju metāla jaunumiem, es apmēram nojautu, kas ir "Obituary", "Morbid Angel" vai "Impaled Nazarene". Pēteris man kasetēs ierakstīja dažus tad aktuālā doom ierakstus. "Bathory" vēl joprojām šad tad paklausos.

Tas nav tik būtiski, ka biju vecāks, ka  nebiju metālists, jo tagad mēs visi tāpat esam šeit. Talantīgākie – reklāmas aģentūrās (veiksmīgākie to apvieno ar roku), citi – vienkārši kaut kur, daži pie Kurta vai īsā ceļā uz turieni.

Tas viss (grāmatā rakstītais) ir tik pazīstams... Nemitīgās domas par un izvairīšanās no biļešu kontrolieriem (tiesa, man tie bija tramvaji-trolejbusi). Bailes no urlām un konfrontācija ar dažiem skolotājiem (man bija gari mati). Iešana kopā ar draugiem uz (un vēl spilgtāk – no) koncertiem. Dīvainie, no mūsdienām raugoties, ierakstu iegūšanas veidi. Mūzika savu vecāku blokmājas rajona dzīvoklī. Nedrošas un ļoti distancētas attiecības ar meitenēm.

Tas ir universāls pilsētas "alternatīvās" (bet vai tikai?) jaunatnes stāsts. Fragmenti no diviem tīneidžera dzīves gadiem, kurš ar draugiem dara to, ko dara šādi jaunieši: doing nothing. Līva Zolneroviča saka, ka tieši tā ir galvenā subkultūru pazīme. Viņa arī runā par piederību un nepiederību subkultūrai, nepietiekot vien ar to, ka tu sirdī esi. Tad tu esi tikai līdzjutējs, un par to ir pāris pēdējās grāmatas nodaļas.

Es pieņemu, ka ko ļoti līdzīgu mēs varētu izlasīt grāmatā "Stokholma 73" vai "Kijeva 85". Noteikti "Jelgava 94" ir saprotama arī citiem, citu paaudžu un citādāku vietu (mazpilsētu, lauku) bijušajiem un esošajiem jauniešiem, bet – vai tā var būt tik tuva kā mums, nezinu. Mēģinu iedomāties, kāda bija "Jumpravas" grunge grupas "Memmesdēliņi" džeku ikdiena to pašu 90-to vidū. Visdrīzāk, ļoti līdzīga – nesapratne, slēpts un neslēpts nicinājums no citiem, bet no dažiem – fizisks tā pierādījums. Noteikti bija arī atšķirības. Laukos ir skolas un kultūras nami ar instrumentiem un aparatūru. Laukos ir disenes, bet nav metālistu koncertu... Un kā gāja Alūksnes "Sutas Dampim" (vai arī tad viņiem bija tāds nosaukums?) 80-os, braukājot pa rajona skolu žetonballēm?

Pēc agrīnās jaunības jeb tīneidžera gadiem, kad man nebija draugu un roks bija tikai manā lenšu magnetofonā, es praktiski neesmu lasījis daiļliteratūru. Izņēmums ir "roka grāmatas", līdzīgi kā "roka filmas". Rudaka un Kurka grāmatas es izlasīju vienā dienā. Tāpat kā "Jelgavu 94". Tomēr tā nav  tikai roka grāmata vai sava laika liecība, dokuments. Tā ir arī laba literatūra.

Kas ir laba literatūra? Droši vien tāda, ko cilvēki lasa, par ko ir gatavi maksāt (7-8 lati pat mums, it kā jau sen stabiliem sabiedrības locekļiem, liek grāmatnīcā padomāt ar grāmatu rokās). Tas notiek. Droši vien arī tāda, kas atbilst kaut kādiem žanra kritērijiem. Grāmatā ir laba valoda un interesants stāsts, rakstniekam ir fantāzija... Bet galvenais, droši vien, ir tas, ka mēs rakstītajā atpazīstam sevi, un tas nekas, ka grāmatā ir mazāk par maniem draugiem un paziņām, nekā cerēju. Ja tā nebūtu laba literatūra, tas mani satrauktu vairāk.

Vēl man patīk tas, ka Jānis daudz nepaskaidro. "Beherit" es tikai nesen atklāju, Koils "Sviesta Cibā" bija iepostojis, bet līdz "Meshuggah" tā arī netiku, jo laikos, kad pats intensīvi klausījos metāliņu, bet tie bija 80-tie, un vienkāršam tīnim bez pazīšanās un naudas tik eksotisku mūziku bija neiespējami dabūt. (Nejauši ieraudzīju, ka viņi drīz spēlēs "Melnajā Piektdienā". Tā nav reklāma, un Ls 17 ir nopietna barjera.) Toreiz pat par "The Smiths" kasešu un lenšu tirgotāji Čiekuriņā grozīja galvas.

* Vai Jānis Joņevs ir reklāmistu pankgrupas "Smeldze" dalībnieks, nezinu.

P.S. "Tabestic Enteron" bija laba grupa. Man nebija lielas nojausmas par viņu dzīves filozofiju, un koncertos viņus neredzēju, bet mūzika bija interesanta un svaiga.

P.P.S. 666 pentagrammas no 666 (ja ir nepieciešams skaidrs grāmatas vērtējums).



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Gogolis > runcis  

    2013. gada 21. aprīlī, plkst. 17:33

    nu moins ...
    šīs dzejas rindas paties' ir dvēseliskas. Tikai to autors ir kompleksains memļaks, kas dzenā mošķus datorspēlē un šķiet tikpat kusls kā recencetēs grāmatas varoņi

  • jdjd  

    2013. gada 8. aprīlī, plkst. 20:49

    TB teksts kā OBERJOBERŠTRUMBANTFĪRER meets MAZIE SMIRDĪGIE KOCIŅI meets ELIOTS.

    Reklāmas aģentūras ir mana vājība... Ekonomiskais determinisms + LV mazie tirgi (ja Andžons, Šubrovskis vai Korsietis būtu amerikāņi, viņi varbūt nebūtu miljonāri, bet bez mūzikas spēlēšanas viņiem točna nekas nekad vairāk nebūtu jādara). Protams, 'tajos laikos' bija cita attieksme..

  • runcisrenars > jd  

    2013. gada 8. aprīlī, plkst. 18:14

    Paldies par aprakstu. Tabestic Enteron, protams, lieliska grupa, kas arī bija tā laika Latvijas supergrupa, spēlēja progessive death / grind, ļoti inovatīvu, dvēseliskiem tekstiem. Laikam arī labākais, kas LV metālmūzikā ir noticis. Bet tā arī viņi nevienu albumu neierakstīja. Tā kā Fauns no metālvokālista gaitām šķietami ir atteicies uz ilgāku laiku, tad laikam arī nespīd vairs arī.

    Uz Meshuggah gribēju iet cph, bet koncis nenotika (grupa pat vispār nebija apstprinājusi savu klātbūtni), un uz šo brīdi vairs neinteresē tik ļoti, lai pirktu biļeti. Labāk par Obituray koncīti tāpat nebūs :}}} Beherit baigie sātanisti ;((

    Tabestic dziesmas teksts :
    Čau, es esmu tavs draugs!
    Tavs vaginālais sanitārs
    Tavs kaunuma ananāss
    Vienā vārdā sakot, es esmu pidarass.

    Tu nespēji sagremot mūsu fekālās olas
    Bet mutē jūti rabarberu garšu
    Agri vai vēlu, es būšu tava astrālā padauza

    Tas, ko tu pašreiz dari
    Ir kā RPG bez dialogu variantiem
    Tu izgaršo mūsu ekskrementus
    Lai paceltu savu niecīgo levelu
    Un izmanto expierience pointus
    Savas anālās uztveres padziļināšanai

    Es tevi izpisu Doom’ā un izdrāzu Duke’ā
    Kveiks tev bija smagi par ātru
    Bet ja tu zinātu, kas ir Unreal Tournament
    Tu sāktu raudāt, jo te tev nav nekāds Counter-Strike

    Un tu masēsi manas mazās sārtās oliņas
    Tu būsi mans draudziņš, mēs iesim roku rokā
    Uz vietu, kur nenoriet saule, un putni svilpo Judas Priest
    Es tikai vēlos būt laimīgs

  • csdd  

    2013. gada 7. aprīlī, plkst. 13:13

    Par laiku sevī.Deviņdesmitie-samērā pretīgs vēstures posms.

  • Weed  

    2013. gada 6. aprīlī, plkst. 14:29

    laiks paiet tik strauji,ka nepagūstam novecot.škiie,t tas bija vakar.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2014. gada 9. jūnijā, plkst. 0:06

    Pauls Bankovskis: Tevi arī saukās par taksīti (3)

    Es zinu, tas viss sāk izklausīties pēc tādas veca veča purpināšanas. Arī man pašam, jo pārlieku bieži esmu pieķēris sevi par to domājot. Reizēm cenšos pat sevi tā kā vērot no malas, mēģinot pieķert trakumā.

  • 2013. gada 9. jūlijā, plkst. 1:07

    Medeski Martin & Wood: Džezs ir brīvības valoda

    Mēs labi zinām, ka džezs var būt arī pati garlaicīgākā mūzika uz šīs planētas. Un tikpat labi – pati transcendentālākā. Taču tāda ir improvizācijas mūzikas daba – dažreiz tā neizdodas, dažreiz tā ir garīga atklāsme.

  • 2016. gada 12. maijā, plkst. 6:55

    Līga Lindenbauma: Cīņa par uzmanību un nemiers par eksistenci (1)

    Pirmās Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālās izstādes "Restart" atklāšana uzmanību saista ne tikai ar fotogrāfijas un mākslas saķeres kartējumu, bet arī ar fotogrāfu institucionālo ietekmju zonu cīņām tās aizkulisēs.

  • 2013. gada 6. jūnijā, plkst. 7:06

    Olga Procevska: Kas ir intelektuāļi? (26)

    Intelektuāļiem attiecībās ar varu pieklājas sekot vienai no divām stratēģijām: ignorēt to vai kritizēt to. Jebkura cita veida iesaistīšanās politikā, piemēram, sociālas kustības līdera lomā, intelektuāli nogalina.

  • 2013. gada 12. jūlijā, plkst. 7:07

    Andris Ogriņš: Kāds kādam pasaules glābēji (12)

    tavi slapjie pirksti staigā pa palodzes taustiņiem un spēlē agru plāni saģērbušos pavasari par spīti tam krūms zem flīģeļa vāka gatavojas atvērt zaļās acis lai mums uzsmaidītu

  • 2015. gada 13. novembrī, plkst. 5:03

    Ieva Viese-Vigula: Nospiedums (1)

    Māra juta vēlmi ieiet tualetē un pārliecināties, vai uz žaketes nav palicis traips. Taču neieraudzīt pleķi nozīmētu atklāt, ka pieskāriens bijusi tikai iedoma.

  • 2014. gada 24. aprīlī, plkst. 2:58

    Jana Kukaine: Ņemšanās ar biennālēm (3)

    Katrs kurators, rīkojot izstādi, piekrīt nepārkāpt attiecīgās valsts likumus, kas ir normāla prakse, taču Krievijas likumi ir tādi, ka nokļūt aiz restēm esot vieglāk par vieglu.

  • 2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Arī krievi mīl savus bērnus? (2)

    Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.



Kultūras Ministrija
vkkf