Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (15)
Jānis Savickis: Latviešu pedagoģija
29. janvārī, plkst. 17:21
Latvijā dzīvo tāda tautā kā krievi (русские), un jautājumi, kas skar šo tēmu, joprojām ir aktuāli, bet visbiežāk tiek ierobežoti ar iepriekšnoteiktiem rāmjiem. Krievi Latvijas teritorijā dzīvo jau daudzus gadsimtus, un latviešus neizbrīna ne krievu valoda, ne krievu kultūra, ne arī pretējo izpausmju klātesamība. Vārds krievs (русский) ir tik pat ikdienišķs kā vācietis, brits, amerikānis utt. Vienīgā lielā atšķirība ir tā, ka krievi dzīvo kopā ar latviešiem, un dzīva vēl ir vēsturiskā atmiņa. Šis jautājums ir pietiekami daudz apspriests un neprasa liekus komentārus.
Tomēr latvietim šo jautājumu iztirzāšanā ir radusies interesanta pieeja. Latviešu valodā vārds “krievs” ir ieguvis savdabīgu skanējumu; ir izveidojušās divas šī vārda lietošanas iespējas. Rodas jautājums: Kas ir krievs un “krievs”? Tas, kas ir krievs (русский), latvietim ir
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
No kurienes nācis vārds krievs (русский) nav jāatkārtojas, bet no kurienes nācis specifiski latviskais vārds “krievs”, būtu grūtāk paskaidrot, jo šeit ir iesaistīta zināma emocionalitāte. Valodas attīstība ir pārāk komplicēts jautājums, tāpēc, lai šie jautājami paliek speciālistu pārziņā. Svarīgi būtu nofiksēt pašreizējo stāvokli. Latvietim jau no bērnības nākas saskarties ar divējādo vārda “krievs” nozīmi, un tāpēc bieži notiek šo vārdu saplūšana vai atdalīšanās. Protams, var gadīties, ka abi vārdi kļūst neatdalāmi kāda cilvēka apziņā, bet saprātīgs cilvēks vārdu “krievs” abas nozīmes cenšas atdalīt.
Pedagoģiskie nolūki ir šī vārda galvenais pastāvēšanas uzdevums. No neatminamiem laikiem cilvēki bērnu audzināšanā izmanto iebiedēšanas metodes. Tam parasti, pēc vecāku domām, ir pozitīvs iespaids uz bērna attīstību. Bērns ar šīs metodes palīdzību tiek ievadīts pieaugušo pasaulē, kurā valda gan sliktais, gan labais. Iebiedēšanas metode attiecas vairāk uz slikto pasaules puses iezīmēšanu. Vecāki, rūpējoties par bērniem, aizliedz kaut ko darīt, ņemt u.c. izpausties, jo apzinās, ka tas var nest negatīvas sekas gan bērniem, gan apkārtējiem. No paaudzes paaudzē cilvēki ir centušies bērniem ieaudzināt un nodot mantojumā visu to labāko, ko viņu un arī agrākas paaudzes ir mantojušas un apguvušas. Tā rezultātā uz bērniem vienmēr guļas smagā pēctecības nasta. Bērnam tiek stingri piekodinātas, kā tā un tā rīkoties nedrīkst, jo savādāk viņa rīcības var izraisīt visdažādāko spēku iejaukšanos un sekojošu bērna sodīšanu. Bērni parasti pret šādām pamācībām ir jūtīgi, un, gadiem ejot uz priekšu, šīs metodes ietekme mazinās, un tāpēc bieži ir jāizmanto daudz smalkākas metodes, lai bērnu “apmācītu”.
Neskaitot visus neiedomājamākos paņēmienu, kā audzināt savu bērnu, vecāki izmanto vienu ļoti delikātu metodi. Bērnam ir jāsasniedz zināms vecums, lai nedaudz izprastu šīs metodes nianses, bet, ja viņš nesaprot, tad šīs metodes pielietošanas laikā viņš tiks tieši vai netieši ievadīts šajā pieejā. Gribot vai negribot bērnam nāksies to pieņemt. Šī audzināšanas metode bija sastopama arī padomju laikā, tomēr tās pirmsākumus grūti atrast. Jau no mazotnes var dzirdēt, ka daži vecāki izmanto šo metodi. Tās pielietošanas amplitūda ir ļoti plaša (izturēšanās, valoda, apģērbs utt.). Izmantošana var būt netieša un saistīta ar apkārtējo norišu raksturošanu.
Piemērs: Māte ar bērnu iet pa ielu un redz kādu nospļaujamies. Viņa nekavējoties dod zināt savam bērnam par šīs rīcības nekrietnumu un apzīmēt to šādi: “Pilnīgi tā kā tāds “krievs”!”. Vai, piemēram, bērns ir patvaļīgi sakārtojis vai arī nesakārtojis savu apģērbu un neatbilst mātes ieskatiem, un viņa aizrāda: “Nu tā kā tāds “krievs”!” Tātad svarīgi atcerēties, ka metodes pamatā ir īss un konkrēts teikums, kas satur vārdu “krievs” un kādu salīdzinošu, norādošu vai citu vārdu.
Kā var redzēt, tad šajā metodē neiedziļinās, neanalizē, bet tikai aprobežojas ar virspusējību un lakonismu. Tā it kā neko neizsaka; bieži tā neiemāca to, ko vecāki vēlas. Izejot no ģimenes uzraudzības, bērns vai jaunietis nokļūst pasaulē, kur šie īsie teikumi arī tiek lietoti. Viena no interesantākajām parādībām ir tā, ka latvietis ir iemācījies atšķirt divus vārdus krievs un “krievs”. Ar pirmo vārdu viņš pazīst un adekvāti lieto, bet otro vārdu latvietis lieto daudz naskāk, pamatā tikai savā, t.i., latviskajā vidē. Novērojama arī tāda parādība, ka šādu teikumu lietošana notiek bez bērna iepriekšējas sagatavošanas; tas varētu liecināt, ka, līdzīgi kā ar citiem vārdiem, arī šī vārda nozīmi bērns uzzina patstāvīgi.
Ar gadiem tas iegūst arvien skaidrākas nokrāsas un iekšējos definējumus. “Krievs” apzīmē notikums, procesus, izpausmes utt. Latvietis cenšas stingri ievērot šī vārda pielietošanas nepieciešamību un nelieto to bez vajadzības, jo pārāk dārgs tas ir priekš viņa. Pamācīšana, norādīšana un ierādīšana ietērpj šo vārdu īpašā nokrāsā, jo tas palīdz latvietim nostiprināt savu tautiskumu. Būtībā šis vārds ir ieguvis universālu raksturu, jo ar viņu latvietis apzīmē visneiedomājamākās parādības.
Nav noslēpums, ka apskatāmais vārds “krievs” ir cēlies no vārda “krievs” (русский). Tā kā valoda atrodas nemitīgā kustībā, tad ir notikusi zināma vārda “krievs” nozīmju paplašināšanās. Šoreiz tas saistīts ar etniski negatīvu procesu vispārinātu un uz apstākļiem balstītu parādību apzīmējumu. Ja pieņemam viedokli, ka katram vārdam ir savi mērķi un uzdevumi, tad vārds “krievs” ir tādus guvis. Tie galvenokārt ir pedagoģiski pamācoši un tātad ar zināmu pozitīvu pieskaņu. Kā var redzēt, tad šādā gadījumā, vārdu funkcijas ir nošķirtas: krievs (русский) apzīmē tautību, bet “krievs” apzīmē specifiskas dzīves parādības.
Galvenais jautājums ir - cik tuvi un atdalāmi ir šie vārdi. Šeit runa varētu būt par subjektivitāti. Krievs (русский) ir definējams, un bez grūtībām var noskaidrot, kas ir krievs, piemēram, vienkārši uz ielas paprasot cilvēka tautību vai pasi. Latviešu vidē vārds “krievs” iegūst savu nozīmi: tas ir kontekstuāli definējams jēdziens. Ja attālinās no teorijas, tad sabiedrībā notiek zināma vārda “krievs” saplūšana vienā vārdā, taču tas nebūtu pareizi. Abu vārdu apzināta atdalīšana ir nepieciešama, jo to lietošanas konteksti un mērķi atšķiras. Viena no problēmām, kas šajā jomā pastāv, ir šī vārda precīza definēšana. Tas lielā mērā saistīts plūstošajām robežām, kas ietver šo vārdu, jo tas ir ieguvis pats savu skanējumi, bet sabiedrībā saglabājas tendence neņemt vērā šī vārda atšķirīgo nozīmi.
Vārds “krievs” saistās ar norādošu salīdzinājumu vai raksturojumu, kura uzdevums ir apzīmēt izpausmes, kas nav kāda cilvēka rīcības cienīgas. Vārda “krievs” uzdevums ir pozitīvs: tas apzīmē negatīvas izpausmes, kas ļauj uz tā pamata uzlabot savu uzvedības modeli vai apliecināt pastāvošo. Secinājumu izdarīšana pēc kāda cilvēka rīcības, kas skatītājam liekas negatīva, palīdz viņam apliecināt savu prātīgumu, bieži - pārākumu vai norāda uz sava veida pašapmierinātību. Protams, ka šis vārds savā definīcijā neietver visas izpausmes, bet katra cilvēka intuitīvā daba cenšas atklāt, kas ir šīs iezīmes, par ko ir jābrīdina apkārtējie. Šī smalkā valodas sistēma ir tik dziļi iesēdusies latviešu sirdīs, ka cilvēkam vaicājot: „Kas ir “krievs”?”, atbilde noteikti skanēs šādi: “”Krievs” ir “krievs”.” Paskaidrojumi ir lieki, jo tas ir tik dabiski zināt, kas ir “krievs”.
Latviešu pedagoģija cenšas saglabāt savu radošo potenciālu, un tas, ko bieži nevar izdarīt pedagogi un “tautas vērtību nesēji”, paliek pašas tautas ziņā. Tauta atrod savus īpašos ceļus, kā uzturēt savu krietnumu, pieklājīgu savas vērtības apzināšanos starp dažādām pasaules tautām.